VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
01. maijā, 2010
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Labklājība

Streiks kā labklājības simfonija un krīzes pavadonis

Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Xinhua, A.F.I

Krīzes situācijā, kurā Eiropas Savienība iepretī dinamiskajai Āzijai atgādina lēnīgu gliemezi, ja ne strausu, daudziem visdīvainākais varēja šķist Briseles ierēdņu pieteiktais streiks pret algu iesaldēšanu laikā, kad recesijas sistajās valstīs visas valodas grozījušās un vēl turpinās tikai par samazināšanu.
Jau pieņemtie lēmumi ir skarbi, turklāt skar ne tikai algas, bet arī sociālo jomu. Eiropā gandrīz nav nedēļas, kad kaut kur netiek pieteikts streiks, šomēnes uz to bija gatavi pat Somijas robežsargi. Taču visus pārspēj Grieķijas sabiedrības spēle uz visu banku, lai nepiekāptos reformām un izvairītos no bankrota, liekot pūlēties citiem.

Eiropas valstu valdībām jārēķinās ar streiku draudiem nepopulāru reformu piedāvājuma gadījumos, jo īpaši Eiropas dienvidu valstīs, kur mīt viegli iekustināma protestētāju sabiedrība un ietekmīgas arodbiedrības.

Grieķijas arodbiedrību konfederācija šonedēļ paziņoja, ka 5. maijā visā valstī notiks privātajā sektorā strādājošo 24 stundu ģenerālstreiks un tam pievienoties solījuši valsts sektorā strādājošie. Streiks tiek rīkots, lai protestētu pret algu samazināšanas un citiem taupības pasākumiem, kā arī pret starptautisko donoru prasībām Atēnām. “Mēs plānojam bloķēt neoliberālo šantāžas politiku, kādu īsteno ES, Eiropas Centrālā banka un SVF, un šo institūciju izvirzītās prasības,” sacīts Grieķijas arodbiedrību konfederācijas (GSEE) paziņojumā, ziņo BNS/AFP.

Solot 45 miljardu eiro (32 miljardu latu) lielu aizdevumu, Eiropas Savienība un Starptautiskais Valūtas fonds pieprasījuši grieķiem īstenot vērienīgus tēriņu samazināšanas pasākumus, lai ierobežotu valsts lielo budžeta deficītu un valsts parāda apmēru, jo pretējā gadījumā šī krīzē nonākusī eirozonas valsts var bankrotēt.

Grieķija paziņoja, ka noraida ES un SVF prasību samazināt valsts sektorā strādājošo darba algas kā daļu no pasākumiem krīzes skartās ekonomikas sakārtošanai. Turklāt valdība nesen jau samazinājusi sabiedriskajā sektorā strādājošo algas, pret ko protestēja arodbiedrības, sarīkojot vairākus streikus un ielu demonstrācijas. Protestējot pret valdības izstrādātajiem taupības pasākumiem sabiedriskajā sektorā, strādājošie šogad rīkojuši jau vairākus 24 stundu streikus. Tas nozīmē, ka nestrādāja valsts un pašvaldību iestādes, skolas, augstskolās nenotika lekcijas. Tiesu darbinieki prasīja augstākas algas, bet valsts slimnīcas protestēja pret subsīdiju samazināšanu.

Grieķijā vērienīgi streikots ir arī iepriekšējos gados. 2007. gada decembrī valsti paralizēja vispārējais streiks pret valdības plānotajām pensiju sistēmas reformām. Streikoja juristi, tiesu darbinieki, dzelzceļnieki, prāmju satiksmē strādājošie, lidostu dispečeri, aptiekāri, zobārsti un veterinārārsti, skolotāji un pasniedzēji, banku darbinieki un pasta biroji, enerģētikas un telekomunikāciju nozarēs strādājošie, arī valsts žurnālisti un arheologi. Valdība gan bija paziņojusi, ka reforma neskars nedz pensiju apmēru, nedz pensionēšanās vecumu, kas Grieķijā ir 65 gadi vīriešiem un 60 gadi sievietēm. Eksperti toreiz brīdināja, ka, neveicot reformas, Grieķijas pensiju sistēma varētu sabrukt 20 gadu laikā.

"Vairākas dalībvalstis, arī Latvija bija ierosinājušas ES ierēdņu algas iesaldēt."

Pašreiz Grieķijas ārējais parāds vairāk nekā divas reizes pārsniedz eirozonas valstīm Māstrihtas kritērijā pieļaujamos 60% un ir sasniedzis 115,1 procentu. Valsts budžeta deficīts 2009. gadā bija 13,6%, kas savukārt četras reizes pārsniedz Māstrihtas limitu. Lai novērstu parādu un budžeta problēmas, šopavasar martā Grieķijas parlaments apstiprināja budžeta tēriņu samazināšanas plānu 4,8 miljardu eiro (3,4 miljardi latu) apmērā, kas līdzās citiem pasākumiem paredzēja sabiedriskajā sektorā strādājošo prēmiju apcirpšanu, pievienotās vērtības nodokļa likmes pacelšanu, kā arī pensiju iesaldēšanu. Eksperti norādīja, ka ar to nepietiks.

Kā zināms, Latvijai krīzes pārdzīvošanai starptautiskie donori aizdod 7,5 miljardus eiro (5,4 miljardus latu). Pašreiz panākta vienošanās, ka Grieķija varētu saņemt 45 miljardu eiro (18 miljardus latu) aizdevumu no eirozonas valstīm un SVF. Taču ir izskanējusi iespēja arī par 120 miljardu eiro (84 miljardi latu) aizdevumu triju gadu laikā. Latvijā ir 2,27 miljoni iedzīvotāju, Grieķijā – vairāk nekā 11 miljoni.

Ja ierēdņu elite drīkst, kāpēc citi ne?

Pagājušā gada decembra vidū Briselē un citās ES institūcijās strādājošie ierēdņi sarīkoja trīs stundu ilgu streiku, lai saglabātu tiesības arī turpmāk saņemt 3,7% algu paaugstinājumu. (Vairākas dalībvalstis, arī Latvija ierosināja ES ierēdņu algas iesaldēt, ņemot vērā finanšu krīzi.) Kopš 2004. gada algu noteikšanā ES ierēdņiem ir spēkā kārtība, ka atalgojums tiek noteikts saskaņā ar vidējo astoņu ES dalībvalstu (Beļģija, Vācija, Spānija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Lielbritānija) ierēdņu atalgojuma līmeni.

Šopavasar martā aptuveni 270 tūkstoši Lielbritānijas ierēdņu vienojās 48 stundu streikam, paužot neapmierinātību par valdības plānu ierobežot atlaišanas pabalstu tiem, kas pelna vairāk nekā 30 tūkstoš sterliņu mārciņu (Ls 24 000) gadā, rakstīja “Dienas Bizness”. Lielbritānijas valdība plānoja noteikt atlaišanas pabalstu griestus, piedāvājot, ka maksimālais pabalsta apjoms būtu divu gadu algas, nevis trīs gadu algas apjomā.

Šomēnes divas dienas streikoja Spānijas valsts ziņu aģentūras “Efe” darbinieki, protestējot pret plānu samazināt darbinieku algas, vēsta BNS/ACN. Rumānijas skolotāji vienas dienas streikā protestēja pret valsts sektora darbinieku algu samazināšanu un masveida atbrīvošanu no darba atbilstoši SVF prasībām.

Savukārt Somijā ar kompromisa vienošanos novērsts robežsargu streiks; robežsargi pieprasīja mainīt darba grafiku un kompensāciju sistēmu par nakts darbu.

Populāri “sasiet spārnus” pasažieriem

Pēdējā laikā bieži ir streikojuši gaisa satiksmes pārstāvji. Streiku kustībā ir salīdzinoši maz inovatīva, vairāk no mārketinga pārņemtu instrumentu, piemēram, iedarbīgs ir streiks garās brīvdienās - Ziemassvētkos vai Lieldienās.

Šogad februārī četru dienu streiku sāka četri tūkstoši vācu aviosabiedrības “Lufthansa” piloti, nebūdami mierā ar darba samaksu un drošību.

Aprīļa sākumā Francijā streikoja Lamanša prāmju darbinieki, tādējādi Lieldienu brīvdienās ceļā iestrēga desmitiem tūkstoši ceļotāju. “SeaFrance” prāmju darbinieki darbu pārtrauca, protestējot pret 100 eiro (70 latu) prēmijas zaudēšanu un, viņuprāt, neobjektīvu personāla komplektēšanu.

Pagājušā gada decembrī lidsabiedrības “British Airways” apkalpes locekļu arodbiedrība “Unite” paziņoja, ka rīkos streiku no 22. decembra līdz 2. janvārim, jo nav izdevies atrast kopīgu valodu ar lidsabiedrības vadību par plānoto algu iesaldēšanu un darbinieku atlaišanu. Aviosabiedrība atzinusi, ka šis streiks varētu ietekmēt aptuveni miljonu pasažieru, kuriem tiks izjaukti iecerētie Ziemassvētku un Jaungada brīvdienu plāni, rakstīja “Neatkarīgā”.

Lielbritānijas Augstākā tiesa gan atzina, ka “British Airways” pieteiktais streiks Ziemassvētkos ir nelikumīgs, tiesa, ne jau tāpēc, ka tas traumētu pasažierus, bet gan tāpēc, ka streika gatavošanā arodbiedrība bija pārkāpusi procedūru, proti, lidmašīnu apkalpes arodbiedrība neesot savus dalībniekus pienācīgi aptaujājusi par streika nepieciešamību.

Latvija arī var

Uz ES kartes, šķiet, nav vairs nevienas valsts, kurā krīzes laikā kāds nebūtu pieteicies streikot. Kompānijas parasti tūlīt nosauc iespējamo zaudējumu summu, kas ir miljonos un simtos miljonos latu. Streiki dramatiskajā ekonomiskajā situācijā nepārprotami arī valstī situāciju kopumā sarežģī vēl vairāk. Taču tas jau neattur strādājošos no savulaik izcīnītajām tiesībām uz šādu protesta formu.

Latvijas arodbiedrību līderi pa laikam bezcerīgi izsakās, ka te cilvēki vairs nav gatavi protestiem. Iespējams, esam pragmatiskāki, jo, visticamāk, atšķirībā no karstasinīgajiem grieķiem diez vai Latvijai izdotos kaut kādus labumus izsist uz citu rēķina. Turklāt Latvijā sabiedrība ir noslāņojusies ne tikai miljonāros un trūcīgajos (kuriem kredītu nastas dēļ tagad piebiedrojies arī plānais vidusslānis), bet divkopienu sabiedrību šķeļ arī atšķirīgi uzskati par valstisko piederību. Un pat ļoti iespējams risks, ka ekonomisko prasību aizsegā var tikt realizēti politiski mērķi.

Kā savulaik portālā politika.lv skaidroja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības juriskonsults Alfrēds Katlaps: streiks ir darbinieku protesta akcija pret darba devēju par labākiem darba apstākļiem un nodarbinātības nosacījumiem, īpaši par darba samaksas paaugstināšanu. Streiku likuma 23. pants liedz streikotājiem izvirzīt jebkura veida politiskās prasības, izteikt politisku protestu.

Darbinieku tiesības uz streiku Latvijā garantē Satversmes 108. pants (Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību), Streiku likums, kā arī Eiropas Sociālās hartas 6. pants. Latvija hartai pievienojās 2001. gada 6. decembrī.

Lai novērtētu pašreizējo naudas trūkuma situāciju, par ko pārmet valdībai, var mēģināt atcerēties, ka arī treknajos gados Latvijā bija prasības paaugstināt algas, pensijas un pabalstus. Un tās lielā mērā tika izpildītas. Tā ka runa nav tikai par karstasinīgajiem grieķiem. Bet pret attieksmi pret reformām, kad tās tiek īstenotas, kā panākams tām atbalsts, kāpēc tās notiek un kam tās ir vajadzīgas.

Taču Latvijā vēl ir raksturīgi, ka privātajā sektorā streiku nav. Turklāt jebkura iniciatīva, veidojot arodbiedrību, kolektīva aktīvistiem var beigties ar aiziešanu: ja ne uz karstām pēdām, bet pēc kāda laika noteikti. Iespējams, postpadomju valstī cilvēks neapzinās savas tiesības uz likumīgu aizstāvību tiesā. Un, protams, jārēķinās ar to, ka Latvija ir ļoti maza valsts ar visām no tā izrietošajām darba atrašanas sekām.

"Darbinieku tiesības uz streiku Latvijā garantē Satversmes 108. pants."

1.maija kā Darba svētku reizē varētu ilustrēt darba attiecību situāciju arī ar kādu piemēru no spēcīgo arodbiedrību valsts – Zviedrijas. Tās dzelzceļa administrācijai “Banverket” jau divus gadus nav izdevies atlaist darbinieku, kura nenopietnās attieksmes dēļ regulāri tiek kavēta vilcienu satiksme valsts austrumos, šomēnes vēstīja BNS/TL. 52 gadus vecais dzelzceļa signālu operators pirmo “Banverket” disciplinārās padomes brīdinājumu izpelnījies jau 2007. gada novembrī, kad konstatēts, ka viņš darba laikā apmeklējis azartspēļu un pornogrāfiska rakstura interneta mājaslapas, tādējādi inficējot vietējo datorsistēmu ar vīrusiem.

Nākamajos divos gados vīrietis regulāri ieradies darbavietā ar nokavēšanos. Viņš daudzkārt nav veicis savus tiešos darba pienākumus un nav informējis vilcienu mašīnistus par situāciju uz sliežu ceļiem. Viņa rīcības dēļ pastāvīgi kavēta ātrvilcienu, kravas vilcienu un pasažieru vilcienu kustība Jēvles dzelzceļa stacijā. Kāds mašīnists pat sūdzējies, ka operators savā darbavietā gulējis, kamēr viņa vadītais vilciens gaidījis atļauju iebraukt stacijā.

Taču arī pēc vairākkārtējiem pārkāpumiem vīrietis darbu joprojām nav zaudējis. Pērnā gada maijā dzelzceļa administrācijas padome norīkoja viņu apmeklēt uzvedības terapeitu, bet pagājušajā mēnesī izteica otro brīdinājumu. Turklāt “Banverket” disciplinārās padomes locekļi, pieņemot lēmumu par brīdinājuma izteikšanu, nav bijuši vienprātīgi. Divi arodbiedrību pārstāvji uzstājuši, ka tas ir pārāk smags soda veids un vīrietim tikai vajagot nosūtīt rakstisku atgādinājumu par viņa darba pienākumiem. Tomēr padome brīdinājusi, ka gadījumā, ja vīrietis turpinās ignorēt savus pienākumus, viņš vairs nevarēs tikt sveikā ar vēl vienu brīdinājumu.

Izziņa par Darba svētku sākotni

Latvijā 1. maijā ir dubultsvētki – gan Satversmes sapulces sasaukšanas diena, gan Darba svētki. Interneta rakstos, piemēram, www.rezeknesbiblioteka.lv var izlasīt par 1. maija vēsturi. 1886. gada 1.-4. maijā Čikāgā notika ASV strādnieku vispārējais streiks, kurā tika izvirzīta prasība noteikt astoņu stundu darba dienu. Daudzi streika dalībnieki tika nogalināti. 1. maijā Čikāgā Alberts Pārsons kopā ar ģimeni sarīkoja darbaļaužu gājienu astoņu stundu darba dienas atbalstam. Gājienā piedalījās aptuveni 80 tūkstoši cilvēku, un tas tiek uzskatīts par pirmo Maija parādi. Amerikāņu darba federācija 1888. gadā Sentluisā pasludināja, ka, sākot ar 1890. gada 1. maiju, amerikāņu strādniekiem nevajadzētu strādāt ilgāk par 8 stundām, un šis gads uzskatāms par Maija svētku, Starptautiskās darbaļaužu solidaritātes dienas, sākuma gadu.

II Internacionāles 1. kongress 1889. gadā Parīzē pieņēma lēmumu ik gadus 1. maijā visās valstīs sarīkot strādnieku solidaritātes demonstrācijas. Krievijā darbaļaužu svētkus pirmo reizi atzīmēja 1891. gadā Pēterburgā.

Latvijā šie svētki pirmoreiz notika 1893. gadā Liepājā. 1904. gada 1. maijā Latvijā pirmoreiz tika uzvilkti sarkanie karogi ar revolūcijas lozungiem. 1905. gadā svinēšanā pirmoreiz piedalījās arī lauku darbaļaudis.

Padomju gados 1. maija demonstrācijas izvērtās par raibu, skaļu svētku norisi.

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI