„DNB Latvijas barometra” ikmēneša socioloģiskā pētījuma rezultāti liecina, ka augstāks atalgojums ir arī būtiskākais kritērijs, lai, izvēloties starp vairākiem darba piedāvājumiem, dotu priekšroku tam, kur sola maksāt vairāk.
LV portāla infografika
Pirms septiņiem gadiem, krīzei sākoties, eksperti brīdināja, ka tieši nodarbinātība krīzes sekas izjutīs visilgāk. Ir acīmredzami, ka Latvija un visa ES ir nonākušas ieilgušā cīņā ar bezdarbu.
Bezdarbs ES un Latvijā
Apmēram 24 miljoni cilvēku Eiropas Savienībā ir bez darba un apmēram ceturtā daļa no tiem ir jaunieši, daudzās valstīs jauniešu vidū puse un vairāk ir bezdarbnieku. "Mēs uzskatām, ka šis ir jautājums par mūsu demokrātiskās sistēmas pastāvēšanu," 2013.gada oktobrī pilsoņu forumā Briselē, kura mērķis bija uzklausīt jauniešu idejas bezdarba samazināšanai, norādīja Eiropas Parlamenta (EP) priekšsēdētājs Martins Šulcs.
Tikai nedaudz vairāk nekā pusē no Eiropas Savienības reģionu 2014.gadā reģistrēts bezdarba līmeņa kritums par vismaz 0,5 procentpunktiem, salīdzinot ar 2013.gadu, norādīts ES statistikas biroja "Eurostat" šā gada 22.aprīļa paziņojumā. Reģionālās atšķirības ir ļoti lielas. Statistiķu virknējumā pirmajā desmitā ar viszemāko bezdarba līmeni (2,5-3,1%) ir tikai Vācijas reģioni (Augšbavārija, Tībingene u.c.), ar vienu izņēmumu – Prāgu (Čehija), kura ir šī topa augšgalā ar 2,5 procentiem. Savukārt visaugstākais bezdarbs ir Spānijas (Andalūzijā – 34,8%) un Grieķijas reģionos. Jauniešu bezdarbs Grieķijas atsevišķos reģionos sasniedzis gandrīz 70 procentus.
"Pieprasītākās profesijas - kravas automobiļa vadītājs, pavārs, mazumtirdzniecības veikala pārdevējs, šuvējs."
Vidējais bezdarba līmenis ES valstīs šā gada pirmajā ceturksnī ir ap desmit procentiem. Bezdarba pieaugums satraukumu izraisījis Francijā un Somijā, kurās ir pārsniegts vidējais ES rādītājs.
Latvijā bezdarba līmenis ir zemāks nekā ES vidējais. Šā gada marta beigās Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) uzskaitē bija 86 604 bezdarbnieki, reģistrētā bezdarba līmenis 31.martā bija 9,2 procenti. Zemākais bezdarba līmenis reģistrēts Rīgas reģionā – 5,6%, augstākais Latgales reģionā – 19,8 procenti. Kurzemes reģionā bezdarba līmenis marta beigās - 11,3%, Vidzemē – 10,2% un Zemgalē – 9,6 procenti.
NVA datubāzē marta beigās bija 4872 brīvas darba vietas, pieprasītākās profesijas - kravas automobiļa vadītājs, pavārs, mazumtirdzniecības veikala pārdevējs, šuvējs, vilcējautomobiļa vadītājs, kuģu remontatslēdznieks, veikala kasieris, programmētājs, norādīts aģentūras informācijā.
Latvijā joprojām lēts darbaspēks
"Eurostat" sniegtie dati par vienas stundas darbaspēka izmaksām tautsaimniecībā 2014.gadā liecina, ka Latvijā bija ceturtais zemākais līmenis ES – 6,6 eiro. (Statistika neietver lauksaimniecību un valsts pārvaldi.) Vēl lētāks darbaspēks pērn bijis Bulgārijā - 3,8 eiro, Rumānijā - 4,6 eiro un Lietuvā - 6,5 eiro stundā.
Savukārt augstākās darbaspēka stundas izmaksas bija Dānijā - 40,3 eiro, Beļģijā - 39,1 eiro, Zviedrijā - 37,4 eiro un Luksemburgā – 35,9 eiro. Vidēji ES šis rādītājs ir 24,6 eiro (eirozonā – 29,2 eiro). Igaunija ar 9,8 eiro stundā ir desmitā lētākā darbaspēka valsts ES.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie administratīvie dati par darba ņēmēju skaita sadalījumu pēc darba ienākumiem liecina, ka 2014.gadā Latvijā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, darba ņēmēju skaits ir palielinājies par 15 tūkstošiem (no 837,6 līdz 852,6 tūkst.). Darba ņēmēju skaits, kuri saņem minimālo darba algu mēnesī, palielinājās no 32,3 līdz 35 tūkstošiem, kas skaidrojams ar minimālās darba algas izmaiņām – 2014.gadā minimālā darba alga tika palielināta līdz 320 eiro mēnesī. Lielākās darba ņēmēju skaita izmaiņas 2014.gadā ir notikušas vairākās ienākumu grupās:
Pašnodarbinātais darbā
ES 15% no visiem nodarbinātajiem ir pašnodarbinātie. Pašnodarbinātā statusam ir savas priekšrocības - elastīgs darba grafiks un lielāka kontrole pār savu darbu, taču bieži mazāk sociālo tiesību nekā citiem. Eiropas Parlaments (EP) 2014.gada 14.janvārī pieņēma rezolūciju par sociālo aizsardzību visiem, tostarp pašnodarbinātām personām, kurā izteikts aicinājums nodrošināt pašnodarbinātajiem atbilstošas sociālās garantijas.
Daudzās valstīs pašnodarbinātie nesaņem pensiju pilnā apmērā, kas nozīmē, ka viņus vecumdienās apdraud nabadzība. Viņi saņem arī mazāku atbalstu ģimenes pieauguma vai bezdarba gadījumā. Vēl viena problēma ir fiktīvs pašnodarbinātā statuss, kas nozīmē, ka darbiniekus noformē kā pašnodarbinātos, lai samazinātu sociālo iemaksu apjomu. Tas kropļo konkurenci un pārkāpj darbinieku tiesības, turklāt pastāv sociālā dempinga risks. Lai šīs problēmas risinātu, ES valstīm būtu labāk jāsaskaņo pašnodarbināto sociālās nodrošināšanas shēmas, jo to atšķirības ierobežo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, rezolūcijas nepieciešamību argumentēja EP deputāte Vilija Blinkevičiūte (Lietuva).
Minimālā alga – lielas šķēres
Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, 2014.gadā vēl tikai kandidējot uz augsto amatu, uzsvēra, ka ir nepieciešams visās Eiropas Savienības valstīs noteikt minimālo algu un garantēto minimālo ienākumu līmeni, solot: "Mēs rīkosimies, lai to panāktu."
Ne visās ES valstīs ir noteikta vienota minimālā alga. Vācija to ieviesa tikai no šā gada. Sešās valstīs minimālā alga ar likumu nav noteikta, bet to var paredzēt darba koplīgumos.
Minimālā alga mēnesī (2015.gada 1.janvāris)
Dalībvalsts | Dalībvalsts | Dalībvalsts | |||
Austrija | - | Itālija | - | Rumānija | 218 |
Beļģija | 1502 | Kipra | - | Slovākija | 380 |
Bulgārija | 184 | Latvija | 360 | Slovēnija | 791 |
Čehija | 332 | Lielbritānija | 1379 | Somija | - |
Dānija | - | Lietuva | 300 | Spānija | 757 |
Francija | 1458 | Luksemburga | 1923 | Ungārija | 333 |
Grieķija | 684 | Malta | 720 | Vācija | 1473 |
Horvātija | 396 | Nīderlande | 1502 | Zviedrija | - |
Igaunija | 390 | Polija | 410 | ||
Īrija | 1492 | Portugāle | 589 |
Avots: Eurostat
Darba ņēmēji aptaujā: labs ir darbs, kurā labi maksā
Tuvojoties darba svētkiem, "DNB Latvijas barometra" ikmēneša socioloģiskajā pētījumā uzmanība pievērsta darba tirgum. DNB banka informācijā presei norāda: pētījuma rezultāti liecina, ka, jautāti, kas viņu izpratnē ir labs darbs un kādi kritēriji to raksturo, visbiežāk aptaujātie minējuši labu atalgojumu (85%). Salīdzinoši bieži aptaujātie atzīmējuši arī labus darba apstākļus (47%) un to, lai darbs būtu interesants (37%).
Augstāks atalgojums ir arī būtiskākais kritērijs, lai, izvēloties starp vairākiem darba piedāvājumiem, dotu priekšroku tam, kur sola maksāt vairāk. Tas ir būtiski 84% aptaujāto. Otrs nozīmīgākais kritērijs ir sociālās garantijas, ko norādījuši 44% aptaujāto. Samērā līdzīgu atbalstu guvuši tādi izvēles kritēriji kā prēmijas, bonusi (30%) un amata atbilstība specialitātei un zināšanām (27%). Pie darbavietas izvēles kritērijiem aptaujātie reti atzīmējuši iespēju gūt jaunas zināšanas (6%) un strādāt starptautiskā vidē (5%).
Salīdzinot ar 2012.gada aptaujas datiem, šogad augstāks atalgojums, sociālās garantijas un dažādu prēmiju esamība kā priekšrocības atzīmētas biežāk.
"Atalgojums un sociālās garantijas ir trīs svarīgākie izvēles kritēriji starp vairākiem piedāvājumiem."
Darba samaksas nozīmīgums dominē arī atbildēs uz jautājumu, kuru darba piedāvājumu respondenti pieņemtu, ja būtu jāizvēlas – strādāt kvalificētu darbu par zemāku samaksu vai mazkvalificētu darbu par augstāku samaksu. 51% aptaujāto atzina, ka izvēlētos mazkvalificētu darbu par lielāku samaksu, bet pretējo variantu izvēlētos 31% aptaujāto.
Savukārt, vērtējot, cik lieliem ienākumiem jābūt uz vienu ģimenes locekli, lai varētu iztikt, vidējā atzīmētā summa ir 625,64 eiro. Tikmēr visbiežāk minētā summa ir 500 eiro (21%). Summas, kas ir lielākas par vidējo algu [765 eiro] Latvijā, ir minējuši 24% aptaujāto, bet 15% aptaujāto atzinuši, ka spētu iztikt, ja ienākumi uz vienu ģimenes locekli būtu līdz 300 eiro.
Pētījuma ietvaros iedzīvotāji tika lūgti arī izvērtēt darba drošību. Nedaudz vairāk kā puse aptaujāto raksturo to kā sliktu (51%). Pretēju viedokli pauda 31% aptaujāto.
Kā veselībai potenciāli bīstamos apstākļus darbavietā visbiežāk aptaujātie norādīja, ka tas ir darbs vienā pozā (27%), garas darba stundas (26%) un darbs ar datoru (24%). Salīdzinoši bieži minēta arī liela fiziskā slodze (21%), caurvējš (20%), liela garīgā slodze (19%) un darba pienākumu pildīšana savā brīvajā laikā (19%).
Pētījuma rezultātus ir komentējuši vairāki eksperti.
Dace Kauliņa, DNB bankas Personāla pārvaldes vadītāja, viceprezidente, vērtē, ka kritēriji darba izvēlē joprojām grozās ap izdzīvošanas vajadzībām un, salīdzinot ar 2012.gada datiem, šī tendence vēl vairāk saasinās. Primārais kritērijs – atalgojums - vairāk nekā divas reizes apsteidz ar darba saturu saistīto aspektu – interesants darbs. Tas ierobežo uzņēmumu iespējas fokusēties uz darbinieku kompetenču un konkurētspējas attīstību, jo, kamēr tik lielam strādājošo skaitam galvenās rūpes ir ikdienas tēriņu segšana, nevaram cerēt, ka cilvēki jutīsies droši darba tirgū un izvēlēsies iespējas, kas ļauj pilnveidoties un būt pieprasītiem darba tirgū visas darba dzīves laikā.
Inese Kalvāne, NVA direktore uzsver: lielākā daļa NVA reģistrēto vakanču saistītas nevis ar jaunu darba vietu izveidošanu, bet gan ar darbinieku maiņu, ko bieži vien ietekmē nodarbināto neapmierinātība ar darba apstākļiem, t.sk. zemu atalgojumu. Kā redzams arī "DNB Latvijas barometra" pētījuma rezultātos, lai kādu darbu uzskatītu par labu, liela nozīme ir atalgojuma apmēram un sociālajām garantijām.
Maranda Behmane, CSP Sociālās statistikas departamenta direktore: pārsteigumu neizraisa tas, ka tikai 5% aptaujāto uzskata, ka iespējas atrast labu darbu Latvijā ir labas un 64% tās atzīst par sliktām. Neatrodot piemērotu un atbilstošu atalgotu darbu Latvijā, darbspējīgie iedzīvotāji meklē iespējas citur. Salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijā ir piektā mazākā vidējā neto alga (zemāks atalgojums ir tikai Bulgārijā, Rumānijā, Lietuvā un Ungārijā). Kaimiņvalstī Igaunijā vidējais atalgojums ir 1,5 reizes lielāks. Salīdzinot valstī noteiktās minimālās algas līmeni, Latvijā tas ir sestais zemākais. Skatoties valstis, kur varētu doties Latvijas iedzīvotāji darba meklējumos, redzam, ka, piemēram, Vācijā un Īrijā minimālā alga ir 4,1 reizi lielāka nekā Latvijā, Apvienotajā Karalistē – 3,8 reizes.
Raita Karnīte, SIA EPC valdes locekle: 2010., 2012. un 2015.gadu aptauju datu salīdzinājums liecina, ka laika gaitā darba izvēlē ir palielinājusies praktisku apstākļu nozīme. "Labs atalgojums" ir pats svarīgākais nosacījums vairākos vērtējumos, un tas tāpat kā citi praktiski nosacījumi ("labi darba apstākļi", "labs tiešais vadītājs") vērtēts augstāk nekā iepriekš. Emocionālāki nosacījumi, piemēram, "interesants darbs, "labas iespējas mācīties", "labs darbavietas, uzņēmuma tēls sabiedrībā" – ir vērtēti zemāk nekā iepriekš. Atalgojums un sociālās garantijas ir trīs svarīgākie izvēles kritēriji starp vairākiem piedāvājumiem.
Samaksas nozīmi raksturo arī vērtējums, ka 51% aptaujāto piekristu strādāt mazkvalificētu darbu par lielāku samaksu. Šis novērojums ir ļoti svarīgs, jo norāda ilgstošās nabadzības cenu – cilvēkresursu izšķērdēšanu, kas rodas darba kvalitātei neatbilstošas darba samaksas sistēmas rezultātā. Ilgtermiņā ainas skarbums mazinās, jo šādu izvēli paudušo daļa samazinās, tomēr gandrīz pusi no samazinājuma aizstāj atbilde – "nezinu". Vēlamā ienākuma līmeņa uz vienu iedzīvotāju vērtējums ir pieticīgs – nedaudz vairāk kā 625 eiro. Tas ir nedaudz vairāk kā vidējā neto darba samaksa. Tikmēr biežāk minētā summa ir 500 eiro. Tas nozīmē, ka divu strādājošo ģimenē pietiktu pelnīt vidējo algu, lai ģimene justos labi. Vairāku cilvēku ģimenē aptaujā iegūtie vērtējumi uz vienu ģimenes locekli izskatās ticamāki. Lai gan vērtējumi ir pieticīgi, aptauja liecina, ka vēlamais ģimenes ienākumu līmenis ir paaugstinājies.
Dr.oec. Margarita Dunska, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesore: zinot kopējo situāciju ekonomikā, cilvēku noskaņojumu, īpašu pārsteigumu nebija – diezgan viennozīmīgi respondenti par svarīgāko kritēriju, lai kādu darbu dēvētu par labu, minēja augstu atalgojumu. Līdzīga situācija ir, atbildot uz jautājumu par izvēli starp vairākiem darba piedāvājumiem – augstāks atalgojums ir dominējošā atbilde. Cilvēki arī dotu priekšroku mazkvalificētam darbam ar augstāku atalgojumu nekā kvalificētam darbam par mazāku samaksu (51% pret 31%). Tas labi raksturo kopējo situāciju darba tirgū (arī ekonomikā kopumā) – cilvēkus mazāk uztrauc nodarbinātības (bezdarba) problēmas, salīdzinot ar darba samaksas līmeni. Šis apstāklis ir arī viens no svarīgākajiem, pieņemot lēmumu par aizbraukšanu no valsts.