Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Darba svētku pirmsākumi meklējami „8 stundu dienas kustībā” - 8 stundas darbam, 8 atpūtai, 8 stundas miegam.
Svētki, kuru pirmsākumi meklējami „8 stundu dienas kustībā” - 8 stundas darbam, 8 atpūtai, 8 sundas miegam – 19. gadsimta sākumā industriālās revolūcijas laikā Lielbritānijā, strādniekiem protestējot pret ilgajām darba stundām un grūtajiem apstākļiem, lēnām pavēršas diametrāli pretējā virzienā. Sāk kļūt nesvarīgas ne stundas, ne darba apstākļi, ne laiks, kuru esi veltījis profesijas apguvei un pieredzei tajā, ja vienā dienā tam visam vairs nav nozīmes.
1. maijā arī citi svētki
Latvijā pret 1. maiju kā Darba svētkiem izturas rezervēti. Protams, ka viens no būtiskākajiem iemesliem ir padomju paaudzēm no atmiņas neizdzēšamā piespiedu svinēšana, kad tolaik pompozajās svētku parādēs līdzdalība bija turpat vai obligāta.
Tagad Latvijas tikai retajās politisko partiju interneta mājaslapās dažas dienas pirms viņu galveno aizbilstamo svētkiem bija atrodama kāda norāde tieši uz šo dienu. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) aicināja 1. maijā pulcēties uz sapulci Rīgā - Esplanādē – pie Raiņa pieminekļa ikvienu iedzīvotāju, kam šodien šķiet aktuālas un sasāpējušas problēmas ar nodarbinātību, darba samaksu, valsts varas attieksmi pret sabiedrību un tās nespēju tikt galā ar ekonomiskajām grūtībām.
Līdzīgi kā iepriekšējos gados, arī Latvijas Sociālistiskā partija ir iecerējusi rīkot Darba svētkiem veltītu mītiņu 1905. gada parkā.
Citi politiskie spēki vairāk aizņemti ar mudināšanu balsot par tiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Latvijā 1. maijs, kas ar likumu “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” ir noteikta arī kā Satversmes sapulces sasaukšanas diena, ir arī vēl viena robežšķirtne valsts vēsturē kopš 2004. gada, kad sākās Latvijas Eiropas ceļš.
"Lai vai kādā datumā ir ierakstīti svētki darbam, kad arvien vairāk cilvēku paliek bez tā, šī diena ir iezīmīga ar to, ka tajā tiek atgādināts par sociālo netaisnību un darba ņēmēju tiesībām."
Arī citi eiropieši darba svētku dienai izvēlējušies pavasari, pasaulē šāda svinamdiena kalendārā ierakstīta arī citos gadalaikos. ASV Strādnieku diena ir septembra pirmajā pirmdienā, Austrālijā svētku datumus ir noteikušas štatu un teritoriju valdības, Jaunzēlandē to atzīmē oktobra ceturtajā pirmdienā.
Lai vai kādā datumā ir ierakstīti svētki darbam, kad arvien vairāk cilvēku paliek bez tā, šī diena ir iezīmīga ar to, ka tajā tiek atgādināts par sociālo netaisnību un darba ņēmēju tiesībām.
Nevienojas par Darba laika direktīvu
Šonedēļ pēc piecu gadu diskusijām Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome atzina, ka tā arī nav panākta vienošanās par Darba laika direktīvas grozījumiem, kas paredzēja darba nedēļas ierobežojumu līdz 48 stundām un vēl vairākas būtiskas izmaiņas. Pēc saskaņošanas termiņa vairākkārtējas pagarināšanas 28. aprīlis Briselē bija noteikta kā diena, līdz kurai jāatrod kompromiss. Ja ne – diskusijas tiek pārtrauktas, lai izstrādātu jaunu dokumentu. Parlaments un Padome nevarēja atrast kompromisu trīs svarīgos jautājumos: par valstu vēlēšanos izmantot atteikuma (opt-out) tiesības, dežūras laika jēdzienu un vairāku darba līgumu sasaisti ar darba laika uzskaiti.
”Esmu ļoti sarūgtināts, ka arī noslēdzošajās samierināšanas sarunās neizdevās panākt vienošanos, lai pārskatītu Darba laika direktīvu,” paziņoja ES darba un sociālo jautājumu komisārs Vladimirs Špidla. Komisija darījusi visu iespējamo, lai mēģinātu rast kompromisu, taču Parlamenta un Padomes pozīcijas izrādījušās nesamierināmas. Tagad tiks lemts, kā rīkoties tālāk.
Darba laika direktīvas 2003/88/EK grozījumi paredz vienotu darba laika ierobežojumu ieviešanu Eiropas Savienībā. Tie nosaka, ka darba stundu skaits nedēļā nevarēs pārsniegt 48 stundas. Arī šobrīd spēkā esošajā regulējumā ir iekļauts šāds ierobežojums, taču dalībvalstīm ir paredzētas elastīgas iespējas to piemērošanā. Atšķirīga direktīvas interpretācija dalībvalstīs bija par iemeslu vairākiem tiesu procesiem, tādēļ 2004. gadā Eiropas Komisija ierosināja direktīvu grozīt.
Par grozījumu saturu ES Padome vienojās 2008. gada jūnijā. Lai to akceptētu, bija nepieciešama arī Eiropas Parlamenta piekrišana. Pērn decembrī Eiropas Parlamenta deputāti nobalsoja pret atteikuma tiesību piešķiršanu dalībvalstīm, par ko uzstājas Lielbritānija, kura vēlas saglabāt tiesības ļaut strādāt līdz 60-65 stundām nedēļā. Pret stingru darba laika ierobežojumu ieviešanu iebilda vēl 14 ES dalībvalstis, to skaitā arī Latvija.
Direktīvas projektā bija iekļautas arī divas jaunas definīcijas – „dežūras laiks” (laiks, kurā darba ņēmējs atrodas darbavietā, lai pēc darba devēja prasības uzsāktu sava darba pildīšanu) un „dežūras laika neaktīvā daļa” (kad darba ņēmējs var arī atrasties ārpus darbavietas).
Eiropas Parlaments uzskata, ka jebkurš no šiem darba laika veidiem ir jāieskaita kā darba laiks. Savukārt oponējušās dalībvalstis uzstāja, ka dežūras laika neaktīvā daļa var arī netikt uzskaitīta kā darba laiks.
Pēdējās - “samierināšanās debatēs” - debatēs kā arguments „pret” tika minēts, ka nav pieļaujama darba ņēmēju, jo īpaši ārstu, situācijas pasliktināšanās.
Lielbritānija ir aizstāvējusi viedokli, ka daudz svarīgāk ir dot cilvēkiem iespēju nopelnīt, tāpēc ikvienam ir jānodrošina iespēja pagarināt savu darba laiku. Tiesa, šie argumenti tika pausti laikā, kad Eiropā bija izteikts darbaspēka deficīts. Taču, neraugoties uz kraso situācijas maiņu, ilgtermiņa dokumenta izstrādē valstis savu nostāju nav īpaši koriģējušas.
Netika atrisinātas arī domstarpības par to, kā skaitīt darba laiku tiem strādājošajiem, kam ir vairāk nekā viens darba līgums. Eiropas Parlamenta deputāti uzskata, ka darba laiks ir jāaprēķina par katru darbinieku, nevis par katru līgumu.
Latvijā joprojām strādā ilgāk
Pirms iestāšanās ES, Latvijā, salīdzinot gan ar vecajām, gan topošajām dalībvalstīm, cilvēki strādāja visilgāk, liecināja 2004. gadā Eiropas statistikas biroja “Eurostat” publiskotie dati. Latvijā cilvēki, kas strādāja pilnu slodzi, darbavietā vidēji atradās 43,6 stundas nedēļā. ES valstīs vidējais darba laika ilgums nedēļā bija 38,7 stundas. Latvija starp kandidātvalstīm atradās pirmajā vietā. Igaunijā vidējais darba nedēļas ilgums bija 40,8 stundas, Lietuvā - 39,4 stundas. Tuvākā Latvijas sekotāja bija Polija, kur cilvēki nedēļā strādā vidēji 42,7 stundas.
"Oficiālā statistika par nelaimes gadījumiem darbā ir tikai aisberga redzamā daļa."
27 ES valstu statistika par 2008. gadu liecina, ka Savienībā šajos gados ievērojami pieaudzis darba nedēļas ilgums – vidēji 41,8 stundas. Ilgākas stundas nekā Latvijā (41,3) strādāja Austrijā (44), Grieķijā (43,7), Lielbritānijā (43), Polijā un Čehijā (42,7), Slovēnijā (42,5), Bulgārijā (42), Spānijā un Kiprā (41,9), Vācijā (41,7), Portugālē (41,6), Slovākijā (41,5). Arī mūsu kaimiņzemēs vidējais nedēļas darba laika ilgums pilnu laiku strādājošajiem palielinājies (Igaunijā līdz 40,9 stundām, Lietuvā – līdz 40,1 stundai), taču ir daudz īsāks nekā iebraucēju darbaholiķu zemēs.
Kā liecina Valsts statistikas pārvaldes dati, Latvijā 2008. gadā pamatdarbā vidēji tika nostrādātas 37,4 stundas nedēļā. Statistika uzrāda, ka 67 tūkstoši iedzīvotāju strādā arī blakus darbu (līdz 10 stundām nedēļā – 33,4%, līdz 11-20 stundām - 40,7%, 21 un vairāk stundas – 21,6%). Vēl reāli jāņem vērā arī darbs bez oficiāla līguma, kas Latvijai ir īpaši raksturīgs.
ES darba tirgus politikas atbalstam
Nav šaubu, ka Eiropa vēl ilgi būs sadalījusies divās daļās – vecajās valstīs, kur ar darbu var nopelnīt cienījamu dzīvi, un jaunajās, kuru darbaspēks meklē iespējas, kā ātrāk labklājībā panāk “vecos” eiropiešus. Un daudziem vienīgā iespēja ir doties darba emigrācijā. Visbiežāk tieši „jaunie” eiropieši vēlas strādāt vairāk, jo dodas taču peļņā, ne atpūtā.
Nākamnedēļ Prāgā notiks nodarbinātības jautājumiem veltīts samits. Triju valstu (Čehija, Zviedrija un Spānija) premjerministri kopā ar Briseles vadību un sociālajiem partneriem apspriedīs krīzes ietekmi uz nodarbinātību un tās sekas. Samitā ir iekļauti jautājumi par koordinētu darbību Eiropas līmenī, arī finanšu resursu - Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Globalizācijas fonda – izmantošanu.
ES darba komisāra mājaslapā ir lasāmas vadlīnijas, kā ES risina sociālos jautājumus ekonomiskās krīzes laikā. Komisija ir ierosinājusi vienkāršot kritērijus atbalsta saņemšanai no Eiropas Sociālā fonda (ESF), paātrinot avansa maksājumus, lai dalībvalstis ātrāk var piekļūt 1,8 miljardus eiro finansiālajam atbalstam darba tirgus politikas projektiem.
Komisija arī atgādina par iespēju meklēt darba un mācību iespējas visā Eiropā, izmantojot EURES portālu http://ec.europa.eu/eures/ (29. aprīlī šajā vietnē bija reģistrētās 835 462 darba vakances, 315 785 CV un 19 290 darba devēji).
