Darba strīdu rezultāts – streiks

Streiks tikai kā galējais līdzeklis

Vidēji darbā darbinieks pavada 40 stundas nedēļā. Šajā laikā var gadīties gan dažādas ikdienišķas nesaskaņas, gan nopietni strīdi, kas radušies saistībā ar darbinieka tiešajiem darba pienākumiem.

Darba ņēmēja un darba devēja domstarpības var atrisināt vairākos veidos, piemēram, ar diskusiju palīdzību vai piesakot streiku. Apvienoto Nāciju Organizācijas 1966.gada Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 8.pants paredz, ka tiesības streikot ir ikvienam, ja vien tās tiek realizētas saskaņā ar katras valsts likumiem.

Latvijā tiesības streikot ir noteiktas Latvijas Republikas Satversmes 108.pantā. Tajā teikts, ka strādājošiem cilvēkiem ir ne tikai tiesības uz koplīgumu, bet arī ir tiesības streikot.

1998.gada 23.aprīļa Streiku likums jēdzienu "streiks" raksturo plašāk un noteic, ka streiks ir "kolektīvā interešu strīda risināšanas veids, kas izpaužas tādējādi, ka uzņēmuma, nozares darbinieki vai darbinieku grupa brīvprātīgi pilnībā vai daļēji pārtrauc darbu nolūkā panākt prasību izpildi".

 Lielākoties streika mērķis ir piespiest darba devējus izpildīt darba ņēmēju noteiktās prasības, kuras nav izdevies panākt konstruktīvu diskusiju laikā.

"Uzņēmuma, nozares darbiniekiem ir tiesības streikot, lai aizstāvētu savas ekonomiskās vai profesionālās intereses. Tiesības streikot kā galējs līdzeklis izmantojamas, ja nav panākta vienošanās un samierināšanās kolektīvajā interešu strīdā," norāda Valsts darba inspekcijas (VDI) Darba tiesību nodaļas vadošais juriskonsults un nereģistrētās nodarbinātības analītiķis Vilnis Virza.

Kas jādara, lai pieteiktu streiku

Streiku likums paredz vairākas darbības, kuras ir jāveic kā darbiniekiem, tā arodbiedrībām tad, kad tās vēlas rīkot streiku. Sākotnēji gan arodbiedrībai, gan uzņēmuma darbiniekiem kopsapulcē ir jāpieņem lēmums par streika rīkošanu. Arodbiedrības to var pieņemt biedru kopsapulcē, kurā piedalās vairāk nekā puse no arodbiedrības biedru skaita. Arī uzņēmuma darbiniekiem, lai pieņemtu lēmumu rīkot streiku, kopsapulcē ir jāpiedalās vismaz pusei no uzņēmuma darbinieku skaita. Abos gadījumos lēmumu pieņem aizklātā balsojumā ar klātesošo biedru vai darbinieku balsu vairākumu.

Kad lēmums par streika rīkošanu ir pieņemts, ir jāizveido streika komiteja, kas vadīs streiku un pārstāvēs arodbiedrības vai uzņēmuma darbinieku intereses streika sarunās ar darba devēju. Streika sarunas ir abu kolektīvajā strīdā iesaistīto pušu sarunas ar mērķi panākt vienošanos kolektīvajā strīdā un izbeigt streiku.

"Tiesības streikot kā galējs līdzeklis izmantojamas, ja nav panākta vienošanās un samierināšanās kolektīvajā interešu strīdā."

V.Virza, Valsts darba inspekcijas juriskonsults

Streiku likuma 14.pants noteic, ka izveidotā streika komiteja ne vēlāk kā septiņas dienas pirms streika uzsākšanas savam darba devējam, VDI un Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sekretāram rakstveidā iesniedz:

• streika pieteikumu, kurā ir norādīts streika sākšanas datums, laiks un vieta; streika iemesli; streikotāju prasības; streikotāju skaits un streika komitejas sastāvs un vadītājs;
• kopsapulces lēmumu par streika pieteikšanu kopā ar protokolu, kurā norādīts balsu skaits, ar kādu pieņemts lēmums par streika rīkošanu.

Streika laikā papildu prasības, kas nav iekļautas rakstiski iesniegtajā pieteikumā darba devējam, arodbiedrība vai darbinieki nedrīkst izvirzīt.

Streika laikā

Darba devējs nevar atlaist no darba darbiniekus, kas piedalās streikā, jo saskaņā ar Streiku likumu streika ierosināšana, pieteikšana un piedalīšanās streikā nav uzskatāma par darba līguma un darba tiesību pārkāpumu. Tāpat streika laikā darba devējs nedrīkst streikojošo darbinieku vietā pieņemt jaunus darbiniekus, lai novērstu vai apturētu streiku.

Streika laikā darbinieki, kas tajā piedalās, nesaņem darba samaksu un darba devējs par šiem darbiniekiem neizdara sociālās apdrošināšanas iemaksas (izņemot gadījumus, kad abas puses nav vienojušās citādi).

Streika atbilstību Streiku likumā noteiktajam un citiem normatīvajiem aktiem uzrauga Valsts darba inspekcija.

Ja streiko sabiedrībai nepieciešamie dienesti

Gadījumos kad streiko sabiedrībai nepieciešamie dienesti, kuru darba pārtraukšana radītu draudus valsts drošībai, sabiedrības, kādas iedzīvotāju grupas vai atsevišķu indivīdu drošībai, veselībai vai dzīvībai, streika laikā ir jānodrošina, lai šo dienestu darbs turpinātos vismaz minimālā apjomā.

"Darba devējs nevar atlaist no darba darbiniekus, kas piedalās streikā."

Streiku likuma izpratnē par sabiedrībai nepieciešamajiem dienestiem tiek uzskatīti:

• ārstniecības un medicīniskās palīdzības dienesti;
• sabiedriskā transporta dienesti;
• dzeramā ūdens piegādes dienesti;
• elektroenerģijas un gāzes ražošanas un piegādes dienesti;
• sakaru dienesti;
• gaisa satiksmes kontroles dienesti un tie dienesti, kas nodrošina gaisa satiksmes kontroles dienestus ar meteoroloģisko informāciju;
• ar visu veidu transporta kustības drošību saistītie dienesti;
• atkritumu un notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas dienesti;
• radioaktīvo vielu un atkritumu uzglabāšanas, izmantošanas un kontroles dienesti;
• civilās aizsardzības dienesti.

Sabiedrībai nepieciešamo dienestu darbinieki nedrīkst atteikties pildīt minimālo darba apjomu, jo atteikšanās uzskatāma par darba kārtības pārkāpumu un darbinieks saucams pie atbildības.

Ne visi var streikot

Piedalīšanās streikā ir brīvprātīga – to izlemj darbinieks pats. Taču Streiku likuma 16.pants nosaka, ka ne visās institūcijās strādājošie drīkst streikot. V.Virza min, ka streikot ir aizliegts tiesnešiem, prokuroriem, policijas darbiniekiem, ugunsdrošības, ugunsdzēsības un glābšanas dienestu darbiniekiem, robežsargiem, valsts drošības iestāžu darbiniekiem, ieslodzījuma vietu uzraugiem un personām, kas dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos.

Nelikumīgs streiks

VDI juriskonsults skaidro, kādos gadījumos streiku vai streika pieteikumu atzīst par nelikumīgu. Tas notiek, ja:

• pārkāpts Streiku likums;
• streiks pieteikts jau noslēgta darba koplīguma darbības termiņa laikā, lai mainītu šā koplīguma noteikumus, tādējādi pārkāpjot tajā paredzēto koplīguma grozīšanas kārtību;
• tas ir solidaritātes streiks, kas nav saistīts ar ģenerālvienošanās (par tarifiem, darba un citām sociālās aizsardzības garantijām) nenoslēgšanu vai neizpildi; 
• streiks ierosināts, lai paustu politiskas prasības, politisku atbalstu vai politisku protestu; 
• streiks attiecas uz jautājumiem, par kuriem puses jau ir vienojušās streika sarunās.

"Streika laikā tā atbilstību Streiku likumā noteiktajam un citiem normatīvajiem aktiem uzrauga VDI."

Lai streiku varētu atzīt par nelikumīgu, darba devējam četru dienu laikā no streika pieteikšanas dienas tiesā jāiesniedz pieteikums par streika atzīšanu par nelikumīgu. Ja pieteikums tiesā ir iesniegts pirms streika uzsākšanas datuma, tad streiku nedrīkst uzsākt līdz brīdim, kamēr stājas spēkā tiesas spriedums.

Piemēram, streika sākuma datums ir 1.jūlijs, bet līdz tam tiesā jau iesniegts pieteikums streika atzīšanai par nelikumīgu. Tātad streiks 1.jūlijā nenotiek, jo jāgaida uz tiesas spriedumu.

Lokauts

Var teikt, ka streiks darbiniekiem un arodbiedrībai ir pēdējā iespēja panākt savu prasību izpildi. Ko šādā situācijā var darīt darba devējs? Darba strīdu likuma 21.pants paredz, ka darba devējs savu ekonomisko interešu aizstāvībai var izrādīt pretreakciju streikam – lokautu.

"Darba devējs var atteikties nodarbināt darbiniekus un izmaksāt darba samaksu, ja streiks būtiski ietekmē uzņēmuma saimniecisko darbību. Latvijas darba devēji lokauta iespēju nav izmantojuši. Iespējams tādēļ, ka darba devējs ar to daudz riskē - uzņēmumā ir dīkstāve, un lokauts var veicināt darbinieku masveida aiziešanu no uzņēmuma," norāda V.Virza.