Jūsu grāmata „Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam” (2001) atvērta jaunām sarunām. Kuras no domām jūsu apziņā šajos gados ir tikai nostiprinājušās, un kas varbūt nācis klāt no jauna?
Man bieži cilvēki jautā, un dažādas izdevniecības vairākkārt griezušās ar lūgumu, ka vajadzētu šo grāmatu izdot no jauna, jo cilvēki to meklē gadiem. Pārskatot galvenās domas, varētu teikt – patiesībā es tur ne no kā nevaru atteikties, es palieku pie tām pašām domām. Jau aptuveni 2004. gadā, lasot lekcijas studentiem, teicu: neesiet vieglprātīgi, ja ir iespējas, neņemiet kredītus, jo bija pilnīgi skaidrs, ka pēc gada, diviem mums būs ļoti smagi. Lekcija beidzās, un es par to aizmirsu. Pēc kāda laika kāds puisis, kas tagad studē doktorantūrā, man zvana: „Strādāju Statistikas pārvaldē, saņēmu jaunākos datus, un zināt, profesor, viss notiek tā, kā jūs lekcijā teicāt.”
Kas ir nācis klāt? Grāmata lielā mērā ir kritiska – es ļoti kritizēju konservatīvismu zinātnē. Ļoti daudzi zinātnieki pieturas pie vecām dogmām, neskatoties, ka dzīve piespēlē daudz datu, kas liek kritiski raudzīties uz notiekošo. Vēl šodien lielākā daļa fiziķu pasaka, ka torsiona lauki – tās ir muļķības. Un nav svarīgi, kā tos nosauc, - par kvintesenci, tahionu laukiem vai par smalkajām enerģijām.
Indijā jau pirms gadu tūkstošiem par to runāja...
Esmu bijis divreiz ielūgts Vācijā referēt par jaunajām enerģijām. Pirmajā reizē Berlīnē bijusī Kanādas žurnāliste Žanna Meninga, kura savu profesionālo darbību sāka kā smalko enerģiju skeptiķe un atmaskotāja, bet pārdesmit gadu laikā kļuva par vienu no pasaulē kompetentākajiem cilvēkiem enerģiju jomā, uzdāvināja man savu grāmatu par jaunajām enerģijām, labāku pasauli un kuluāru sarunās teica: „Mums tagad Amerikā nav nekādu perspektīvu, jo Bušs pārstāv Teksasas naftiniekus, un alternatīvā enerģētika, kā teikt, pilnīgi nolikta uz bremzēm.” Pa šo laiku ir nomainījies Amerikas prezidents, un viena no Amerikas alternatīvo enerģiju biedrībām nosūtījusi vēstuli gan kongresam, gan jaunajam prezidentam Obamam, ka pasaules ekonomisko krīzi lielā mērā varētu pārvarēt ar šīm alternatīvajām enerģijām, kuras klasiskā konservatīvā zinātne neatzīst.
Ja raugāmies uz ekonomiku kopumā, kādas pārmaiņas notikušas pasaulē?
Skatoties kaut vai uz divu gadsimtu – deviņpadsmitā un divdesmitā – gaitu (19. gs. parādījās tvaika mašīnas, sākās kuģi ar tvaika dzinējiem, lokomotīves, 20. gs. sākumā pārgāja uz automobiļiem), naftu kā neatjaunojamu fosilo resursu mēs izmantojam apmēram simts gadus, un šo simt gadu laikā esam tuvu tam, ka naftas, gāzes krājumi ir kritiskā situācijā. Turklāt mēs tagad esam tik egoistiski, ka varam atļauties iztērēt neatjaunojamos resursus, un mūsu bērni un bērnubērni dzīvos iznīdētā pasaulē. Kā viņi dzīvos?
Atceros – „Dienā” pirms trim četriem gadiem, liekas, ekonomists no Harvardas universitātes, īsts demagogs, savā aprobežotībā vai par lielu naudu nopirkts, apgalvoja, ka mēs esam nabadzīgi, lielā trūkumā, bet mūsu bērni un bērnubērni – tie gan būs bagāti! Viņi visas šīs problēmas atrisinās. Ar vienu vārdu sakot, mēs visas šīs nepatikšanas gribam uzkraut saviem bērniem un bērnubērniem un neskatāmies, ka enerģētika balstās uz neatjaunojamiem resursiem. Jautājums ir par to, vai tas būs 2015. vai 2020. gads, kad gāzes cena strauji ies uz augšu un pēc tam atkal kritīs lejā, jo vienkārši šīs gāzes nebūs. Tas pats ir par naftu. Saka – mēs visu laiku atrodam jaunas atradnes... Jā, jā, ir zināmas daudzas atradnes, bet tur šī nafta ir daudz, daudz grūtāk iegūstama (esmu naftas virzienā ļoti nopietni strādājis pagājušā gadsimta 60.-70. gados), un tie, kas runā, ka naftas ir daudz, ka tepat Daugavgrīvā būvēs kaut kādu milzīgu naftas termināli – es to uzskatu par nenopietnu grābstīšanos. Tāpat kā vēja stacijas būvēs Baltijas jūrā... Šie cilvēki nespēj paskatīties pāri savām šaurajām biznesa interesēm un novērtēt, vai tas ir reāli. Mēs tik daudzreiz esam ieraudzījuši, ka visas šīs avantūriskās lietas ir tikai tādēļ, lai dabūtu sev zemi vai kādu izdevīgu pasūtījumu, bet patiesībā valstij tās neko nedod.
Mēs varētu atcerēties premjera V.Dombrovska Jaungada runu, kurā viņš īsi pateica, ka valdība atbalstīs mazos un mikrouzņēmumus. Kā vērtējat šo valsts attīstības stratēģiju?
Atgādināšu – pirms gadiem pieciem Šķēle, kad viņam jautāja par progresīvo nodokli, atbildēja – nē, mēs nevaram, valstij bagāti cilvēki ir ļoti nepieciešami. Te, lūk, ir divas valsts attīstības stratēģijas. Viena, kas bijusi līdz šim, ka tie lielie, miljonāri un tamlīdzīgie, valstij ir ļoti nozīmīgi. Tagad esam ieraudzījuši, cik viņi ir nozīmīgi. Viņi neko valstij nav palīdzējuši! Patiesībā tā ir fundamentāla V.Dombrovska doma (un ekonomikas ministrs A.Kampars pie tā daudz strādā) par vidusslāņa veidošanu valstī, jo mazo un vidējo uzņēmumu īpašnieki nebūs nekādi miljonāri, bet viņi būs nodrošināti, viņi katrs dos darbu pieciem, desmit citiem cilvēkiem, un veidosies valsts pamats – cilvēki, kuriem nebūs vēlēšanās aizbēgt no valsts, iet par kalpiem citā zemē. Diemžēl mums šī vēsture atkārtojas:19. gadsimtā Atraitnes dēls devās uz Pēterburgu, tagad mēs savus tautas dēlus sūtām ārā no valsts. Stratēģija uz miljonāriem bija kļūdaina, patiesībā tā bija valsts izlaupīšanas stratēģija vai vismaz par tādu pārvērtās, ja arī kāds godprātīgi domāja. Bet, ja cilvēki spēs normāli dzīvot, viņi taču par savu valsti pārdzīvos!
Cilvēks un Laiks
Kā šobrīd jūtaties kā zinātnieks?
Ļoti divdabīga sajūta. Tad man atkal ir jāatskatās vēsturē. Es visu laiku jau kopš 70. gadiem bez pētnieciskā darba šeit, Matemātikas un informātikas institūtā, esmu arī pasniedzējs, un pie manis nāk daudz studentu ar bakalaura un maģistra darbiem. 90. gados, ja man bija talantīgs students, es viņam teicu: „Mums nebūs štata vietu fakultātē, jo naudas nav, nebūs pētniecisko vietu, bet es varu rekomendēt jūs darbam ārzemēs.” Šobrīd, pēdējos divos gados, ir tā pati situācija – zinātnei nauda ir ļoti rezervēta, universitātei stipri nogriezta, zinātnisko LU projektu, par kuru vadīšanu profesors algu nesaņēma, vienīgi varēja braukt komandējumos, bet projektā iesaistītie maģistrantūras un doktorantūras programmu studenti saņēma normālu atalgojumu, jau divus gadus vairs nav. Līdz ar to visi varianti, kas mums bija, ir pajukuši, un atkal es skatos uz spēcīgiem studentiem un domāju – situācija līdzīga, man atkal būs jāsaka: brauciet vai nu uz Vāciju, vai citurieni. Mūsu fakultātē ar jaunajiem kadriem ir ļoti bēdīgi. Kad mēs, vecākā paaudze, aiziesim, paliks daudz robu. Un mēs esam vienīgā vieta Latvijā, kur gatavo profesionālus matemātiķus. Savulaik ļoti spēcīgi cilvēki aizbrauca uz Oksfordu vai Anglijā un Francijā studēja. Kur viņi ir palikuši? Viņi neatgriezās.
Tas ir bēdīgākais. Kā jūtaties kā cilvēks?
Kā cilvēks ļoti, ļoti sarežģīti. Simtprocentīgi, viennozīmīgi nevaru atbildēt. (Klusē.) Kā zinātniekam man tagad ir lielas šaubas. Ja es redzu savus jaunos, talantīgos cilvēkus, kuri apmēram desmit aizbraukuši un vismaz kādi pieci no viņiem jau ieguvuši doktora grādu, un viņi neviens nav varējuši atgriezties atpakaļ, zināt, man apnīk strādāt zinātnē citai valstij. Eiropa šādā ziņā ir pilnīgi brīva. Ja es strādāju un man ir tie gadi, kas man ir, es nevaru domāt, ka vēl pēc 30 gadiem, kaut kad nākotnē, kaut kas nāks atpakaļ Latvijai. Man jāskatās uz tuvākajiem gadiem, un tad es saprotu, ka tieši Latvijai man gribas būt piederīgam, jo te ir vieta, kur esmu piedzimis, te ir mana tēvzeme, mans vectēvs, tēvs, māte – te visi dzīvojuši, bet apstākļi šobrīd izveidojušies tādi, ka nav īsti skaidrs, kas būs. Mani kā profesoru arī vairs nevarēja pārvēlēt... Rektors ar mani noslēdza līgumu uz vienu gadu, un man ir ļoti nopietni jādomā, ko un kā tālāk darīt. Galvenais, es vēlreiz gribu uzsvērt – pēc cilvēka paliek tas, ko viņš ir darījis. Bet, ja tu esi darījis un tas aiziet uz citurieni, nepaliek tavai valstij, tad ir tā, kā ir.
Kā jums izdodas savienot zinātnieka loģisko prātu ar ticību kaut kam augstākam, respektīvi, Dievam?
Es jau neesmu vienīgais. Pirms gadiem desmit izlasīju, ka zinātnieku un inženieru vidē ne vairāk kā 15% tic Dievam, bet, ja paskatās uz zinātniekiem, kuri saistīti ar bezgalību, t.i., astronomi, fiziķi, matemātiķi, biologi, kuri tic dzīvības bezgalībai, tad tur 90% Nobela prēmijas laureātu tic Dievam. Es neesmu Nobela prēmijas laureāts, bet piederu pie stabilā vairākuma. (Smejas.) Es atceros, kā piemērs bija minēts kāds zinātnieks, kurš nodarbojās ar Visuma pētīšanu, un viņu sauca misters Universs. Pēc 50 gadiem viņš varēja sacīt – esmu nonācis pie tā, ka Visuma uzbūvē jābūt iesaistītai kādai saprātīgai būtnei, citādi nav iespējams tas, kā Visums ir uzbūvēts.
"Stratēģija uz miljonāriem bija kļūdaina, patiesībā tā bija valsts izlaupīšanas stratēģija."
Un vēl es atsaukšos uz Nobela prēmijas laureātu fizikā Maksu Planku. Ne pārāk sen kādā vietā atradu zīmīgu citātu no publiskās lekcijas, ar kuru viņš uzstājās divus gadus pirms savas nāves 1944. gadā Itālijā: „Es, kas visu savu dzīvi esmu veltījis materiālās pasaules izpētei, viennozīmīgi varu teikt, ka matērija kā tāda vispār nespēj pastāvēt. Tā spēj pastāvēt tikai tādēļ, ka ir kaut kāds Prāts, kura ietvaros šī matērija vispār var eksistēt.” Viņš runāja par matricu, kura tika atrasta pēc 50 gadiem un kura ir viscaur Visumam, un ko tagad sauc par Dievišķo matricu (1993.-1995. gada pētījumi, sākti Krievijā, pēc tam turpināti Amerikā). Ar to caur jūtu pasauli mēs spējam iedarboties uz fotonu, tātad – matēriju.
Pasaule ir lielāka (I.Ziedonis)
Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam? Vai mēs apzināmies savu dziļāko būtību?
To savai grāmatai esmu devis kā virsrakstu. Ir vērts šobrīd pateikt lielu paldies Latvijas grāmatu izdevējiem. Pēdējā gada laikā tik tiešām iznākušas ļoti nopietnas grāmatas, vesela virkne ļoti modernu grāmatu, piemēram, Stīvena Lība grāmata „Spēle galā” par modernās ekonomikas problēmām, ko latviešu valodā izdevusi „Zvaigzne ABC”. „Lietusdārzs” ir izdevis grāmatas: „Notici sev”, „Domā vesels” vai „Dievišķā matrica”, „Jumava” – „Hologrāfiskais Visums”. Brīnišķīgas lietas patlaban notiek: mūsu mazajā valstī, tāpat kā pirmās republikas laikā 30. gados, pasaules izcilākie darbi tiek pārtulkoti, un lasītājam nav jāmeklē angļu vai krievu izdevums, viņš var lasīt latviešu valodā tulkotas grāmatas.
Bet vai esat ievērojis arī sēnalas izdevējdarbībā? Visam taču nevar noticēt, ko tur raksta.
Ir grāmatas – vairāk kā daiļliteratūra, bet arī tas nav nekas briesmīgs, jo cilvēki ir ļoti dažādi. Ir tādi, kuriem nevajag analītisku literatūru. Man ir svarīgi, lai es kā zinātnieks visu laiku varētu pārbaudīt šīs enerģijas, un man kā zinātniekam ar cilvēkiem ar īpatnējām izjūtām laiku pa laikam rodas konflikts. Teiksim, viņš ir kaut ko redzējis, lasījis, viņš atnāk un man stāsta: „Latvijas vēsturē būs tas un tas, jūs esat ievērojams cilvēks, jums kaut kas Latvijas labā jādara.” Es saku – bet tās ir jūsu izjūtas, es nevaru jūsu izjūtas pārbaudīt, varbūt jums vienkārši tā rādījās? Un tad man vienkārši jāsaka – jūs ticat, tad ar to dzīvojiet, es to nevaru pieņemt – tā nav mana zinātnieka pieredze.
Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam?
Es domāju, ka mēs lielā mērā neesam tie: mēs visai maz apzināmies to, ko patiesībā varam izdarīt. Tas, kas rakstīts garīgajā literatūrā, ka Dievs radījis cilvēku kā radošu personu, to mēs patiesībā īsti neapzināmies. Varbūt ar prātu apzināmies, bet īsti sirdī tam neticam.
Droši vien tādēļ, ka ārējā čaula ir svarīgāka par iekšējo būtību. Kurā brīdī karalis kļūst kails?
Patiesībā mēs visu laiku esam kaili, izņemot tos brīžus, kad mums ir vai nu kādas lielas sāpes, vai mūs piemeklē slimība, kad nav, uz ko paļauties, kad jāpaļaujas vai uz likteni, kā saka, vai Dievu. Tādā brīdī saprotam, ka nekas cits mums nevar palīdzēt. Jā, mēs esam kaili šai nozīmē, un tad nu tu savu dvēseli izliec – vai nu nekam netici, vai tad pēkšņi saproti – jā, tomēr ir kaut kas tāds…
… kas ir vairāk nekā šis ārējais veidols.
Man jau vairāk nekā piecus, septiņus gadus ir izveidojusies sava Visuma universa aina, ka ir kaut kāds garīgais spēks. Es to iztēlojos kā milzīgu šahistu, kas ar visu pasauli spēlē šaha spēli, un man ir jāapzinās, ka vienā brīdī es viņam esmu varbūt bandinieks, ko padzīt uz priekšu un ko varbūt nosit otrs bandinieks. Lielajā šaha spēlē esmu novērsis pretinieka uzmanību, un manējie vienā brīdī ar laidni, teiksim, apdraud karali, bet es tieku upurēts. Tādā nozīmē man izveidojies šāds princips – ja kaut kas nopietns man dzīvē nāk pretī, es tam ļoti nopietni nepretojos. Sauksim to par likteni, kas man to piespēlē, – tas laikam ir mans uzdevums, un man tas jāņem un jādara.
Dažreiz vari skriet kaut vai ar pieri sienā, nekas nenotiek. Pēkšņi – viss notiek! Liekas, kā tev krāts un taupīts mūžībā.
Saistībā ar savu dziļāko būtību varētu teikt arī tā: kamēr tu tam nenoticēsi, nekas arī nenotiks – tu savu būtību arī neieraudzīsi vai arī tā tev tāda miglaina liksies, nenopietna. Bet, ja tu sāc ticēt un savā dzīvē atskatīties, un izšķirīgos brīžos ieraudzīt, kad licies, – tev bijuši divi ceļi, bet tu aizgāji pa šo, tagad, pēc gadiem, ieraugi – patiesībā pa otro tu aiziet nevarēji, jo tas nesakrīt ar tavu būtību. Kaut kas tevi ir novirzījis pa pareizo ceļu. Vai arī cilvēks aiziet pa nepareizo ceļu, un tad viņš mūža beigās ir nelaimīgs.
Tagadnes inerce ir bīstama
Kā jūs raksturotu laiku, kurā dzīvojam?
Šis ir ļoti sarežģīts laiks. Man pašam ir bērni, kuri studē vai beiguši studēt. Kaut kādā nozīmē saku, ka viņiem ir grūta dzīve. Izvēles iespējas ir ārkārtīgi plašas, visādas izklaides, un, kā I.Ziedonis saka, mēs esam caurvējiem atvērta zeme. Tai pašā laikā, kā iepriekš teicu, gribētos saglabāt savu zemi, savu valsti, lai tā nepazaudē to, kas mums ir.
Ētisko pamatu zudums un neierobežotā naudas vara pieradina jauniešus pieņemt degradētās vērtības un justies labi šādos apstākļos. Atgriešanās pie zaudētā nebūs ne viegla, ne ātra…
Otra nelaime, ko redzu lielā daļā jaunatnes, – viņi ļoti baidās būt atšķirīgi. Grib būt vienādi. Kopā skatās filmas, viņiem ir savs žargons. Bet patiesībā personība veidojas, piemēram, lasot nopietnas grāmatas. Tas veido kaut ko savdabīgu, citu līdz galam nesaprastu. Ja tev ir šī īpatnējā šķautne, cik bieži cilvēki tevi nesaprot, jo negrib citādi paskatīties.
Šobrīd, manuprāt, tas ļoti aktualizējies.
Mūsu tautai ir savas ētikas normas, kas šobrīd tiek ārkārtīgi spēcīgi grautas, un nevar teikt, ka tā ir tikai mūsu iekšējā problēma, jo starptautiskajiem investoriem vai milzīgajām transnacionālajām kompānijām mēs esam interesanti kā tranzīta zeme, kas atrodas blakus Krievijai. Viņiem te nevajag ļoti domājošu tautu, vajag tādus pārdevējus pie letes, kas stāv vai apkalpo tos, kas te tirgojas. Tā ir šī pasaules plūsma un, kā jūs pareizi minējāt, milzīgā naudas vara – Rietumu civilizācijas viens no smagākajiem punktiem, kas patiesībā arī noteica šo pēdējo krīzi. Tā bija nekas cits kā alkatība – visas bankas, visi gāja uz riskantiem kredītiem, lai tikai gūtu lielāku peļņu.
Kur sākas un beidzas naudas vara?
Rietumu pasaulē tā ir viena no vissmagākajām lietām. Šobrīd es pat baidos nosaukt kādu valsti, kur politika netiek ietekmēta no starptautiskās naudas. Un tā ir viena no lielākajām kļūdām, ko Latvija pieļāvusi divdesmit gadu laikā. Es diezgan aktīvi uzstājos 1. un 2. Tautas frontes kongresā, jo jau toreiz redzēju, ka mums vajag kritiski izanalizēt savas valsts ekonomiskās saimniekošanas modeli. Visus šos gadus mēs automātiski esam gājuši Rietumu konsultantu pavadā, bet jāatceras, ka vienlaikus viņi ir konsultanti un šeit pārstāv savas valsts intereses. To mēs politiskā ziņā absolūti neņēmām vērā.
Ekonomiskās krīzes cēloņi radušies ne tikai no neveiksmīgās saimnieciskās darbības, bet arī no vērtību izpratnes sabiedrībā. Par kādām morālajām vērtībām aizmirsts šajā saimnieciskajā un politiskajā situācijā valstī?
Varbūt būšu nepopulārs un salīdzināšu ar PSRS – tur vispirms bija ekonomiskā bāze, to mēs uzcelsim un pēc tam būvēsim virsbūvi. Tā būvēja, un valsts sabruka. Latvija daļēji atkārto PSRS kļūdas. Ignorējot garīgās lietas, mēs graujam valsts pamatus. Te atkal ir jādomā, kādēļ cilvēki aizbrauc, kādēļ jaunatne ir tik nežēlīga... Kā jau teicu, vai man atkal saviem studentiem jāsaka: brauciet uz ārzemēm, Latvijā jums nav perspektīvas.
"Ja cilvēki spēs normāli dzīvot, viņi taču par savu valsti pārdzīvos!"
Mums nav valstiski formulētas vērtības, ap kuru varētu centrēt tautu, lai nebūtu šīs sašķeltības starp varu un tautu. Un šī plaisa veidojas arvien briesmīgāka. Cilvēki lamā politiķus, politiķi aizvainojas, jo ne jau visi ir nelieši, ir arī godīgi cilvēki. Tā mēs graujam savu valsti, tad nāk ārējie spēki, un viņiem ir vieglāk šeit darboties. Mēs esam kaimiņos ļoti sarežģītai valstij – Krievijai, no kurienes nāk ģeniālas zinātniskas idejas, bet politiski tā ir ļoti neskaidra valsts.
Nacionālajā attīstības plānā centrā ir cilvēks, bet vai tad treknajos gados pēc šā plāna reāli kaut ko darīja? Tāpēc es tik nozīmīgi uztvēru to, ko premjers pāris teikumos pateica par mikrouzņēmumiem. Tas nav viena gada darbs, tas ir darbs ilgākam laikam, bet viņš to ir iezīmējis.
Jaunas idejas nāk no inteliģences, tai skaitā zinātniekiem, bet lēmumus par ideju realizēšanu dzīvē pieņem politiķi. Cik izlēmīgi viņi ir?
Politiķi visu laiku ir nodarbināti ar partiju politiskajām attiecībām.
Vai mums ir konkrēta izglītības filozofija, kas nosaka cilvēka un viņa dzīves būtību?
Ja valstī nav lielās attīstības stratēģijas, tad tās nav arī attiecībā pret jaunatni. Tā ir milzīga valsts problēma.
Vai skola dod atbildi uz galvenajiem dzīves jautājumiem: kas es esmu? kas ir šī pasaule? kāda jēga ir manai dzīvei?
Atbilde ir skolotājā: ja ir gudrs skolotājs, neskatoties ne uz ko, viņš iedos skolēnam. Izcilības, kas tik tiešām kaut ko nopietnu dzīvē izdara, ir kaut kas no šīs smalkās pasaules. Viņi, neskatoties uz visām grūtībām un šķēršļiem, vienalga aiziet savu ceļu. Smalkās enerģijas, kas ir viņos, palīdz viņiem izlauzt ceļu dzīvē. Pie tā iedzīvotāju skaita, kas mums Latvijā ir, mēs esam izcila zeme. Mēs varam būt ļoti augstu novērtēti.
Tautas garīgais potenciāls slēpjas laukos.
Tas tiešām ir Latvijas spēks. Sevišķi vecā paaudze, kura tagad vientuļa paliek laukos. Par to man visvairāk sāp sirds. Viņiem arī daudz nodarīts pāri, jo politiķi nespēj tos novērtēt un tieši laukiem ir vismazāk palīdzēts. Patiesībā tas sākās ar Godmaņa valdību – laukus iznīcināt, kolhozus iznīcināt, to visu privatizēt! Kā tas aizgāja, tā aizgāja pa vieglo, un cilvēki laukos palika nabagi. Bet no turienes nāk Latvijas talanti. Iekšējā redze pirmām kārtām nāk caur dabu bērnībā. Pavasarī, rudenī, ziemā, salā...
"Tā ir fundamentāla doma par vidusslāņa veidošanu valstī."
Satversmes tiesas lēmums par labu pensionāriem vieš cerības par taisnīgāku valsti.
Mums jāveido tautas pamats, kas dzīvo daudzmaz normāli, kas spēj normāli bērnus izaudzināt. Piedodiet, Tautas partija savulaik iestājās par triju bērnu ģimeni, bet ko viņi ir izdarījuši? Uzlikuši to kā lozungu (viņiem joprojām ir šī nozīmīte), vai viņi kādas nopietnākas vērtības radījuši? Un viņi pietiekami ilgu laiku bijuši pie varas.
Un mēs paši? Vai mēs to neredzējām?
Jā, tā tas ir.
Līdzšinējais Prāgas arhibīskaps un Čehijas Katoļu baznīcas galva Miloslavs Vlks gada sākumā intervijā brīdina par Eiropai draudošo islamizāciju. Imigrācija un augstā dzimstība ļauj musulmaņiem viegli aizpildīt tukšo telpu, ko radījuši eiropieši, kas sistemātiski iztukšo savas dzīves kristīgo saturu.
Te būtībā maz ko piebilst. Tā ir ļoti nopietna problēma. Mēs to Latvijā redzam attiecībās ar minoritātēm. Eiropas paplašināšanos arī zināmā mērā uztveru kā patvērumu Rietumeiropas valstīm.
„Gaisma tiks tomēr pie uzvaras!” (Rainis)
Vai Latvijā pašlaik ir vērojams cilvēku pagurums?
Jā, cilvēki ir noguruši ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Tie, kas kādu laiku nodzīvojuši Rietumos, atbrauc uz Latviju, saka – Latvijā ir ļoti grūti, cilvēki maz smaida. Diemžēl problēmas ir samilzušas, un mēs redzam, ka gandrīz divdesmit gadu, kas pagājuši, bijuši neveiksmīgi. Kaut kādā nozīmē mēs atkal esam turpat, kur bijām 90. gadu sākumā. Garīgais nogurums liek cilvēkiem skeptiski skatīties uz savas valsts nākotni.
Kā atraisīt cilvēku enerģiju, kā palīdzēt viņiem?
Tādēļ es arī bez ierunām piekritu intervijai. Ja kaut ko redzu un ja kāda mana doma var cilvēkam palīdzēt, es to daru. Pirmkārt, katram pašam vajag sevi saprast un mēģināt uzrunāt citus.
Nevaram atveseļot sabiedrību, ja nezinām, kā katram sakārtot sevi. Kā jūs novēlētu mums dzīvot?
Kaut kad sen, man liekas, Romēna Rolāna romānā es lasīju par Mahatmu Gandiju. Laikam kāds amerikāņu korespondents viņam jautāja, un viņš sacīja: „Ieklausieties savā sirdsapziņā!” – „Es nedzirdu.” – „Sirdsapziņa nekad nerunā skaļi, viņa runā čukstus. Tikai tad, kad jūs atmetīsiet nost pārējo un ļoti uzmanīgi sevī ieklausīsieties, jūs sadzirdēsiet, ko jums saka sirdsapziņa.” Dzīvo mūžu pēc sirdsapziņas – tas ir galvenais.
Kādam Dievs ir viņa sirdsapziņa.
Jā. Te ir tas, par ko mēs runājām, – vai mēs zinām to, kas patiesībā esam? Ja mēs apzināmies, ka sirdij arī ir savs smadzeņu centrs un tur mēs sadzirdam šo domu, tad pareizi nodzīvosim.
