Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ginters Hmeļevskis: “Mēs tikai izpildām to, kas ir nolemts, un parādus atlaist nevaram. Parādniekam par parādu piedošanu jārunā ar kreditoru, nevis ar tiesu izpildītāju.”
FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV
Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētājs Ginters Hmeļevskis zina, ka labus vārdus par viņu darbu saka reti. Tiesu izpildītājs parāda atgūšanas ķēdē ir pēdējais, tādēļ visi parādnieku mestie akmeņi sakrīt tieši viņu dārziņā.
Cik tiesu izpildītāju ir Latvijā?
Latvijā ir 137 tiesu izpildītāju iecirkņi, kuros strādā 95 tiesu izpildītāji. Katram no viņiem ir viens palīgs, bet gaidāmas izmaiņas likumdošanā, kas ļaus palīgu skaitu palielināt. Nupat eksāmenu nokārtoja 6 jauni tiesu izpildītāji, bet tiesu izpildītāju Latvijā trūkst jau kopš 2003.gada. Mums ir brīvas darba vietas. Tuvākajā laikā paredzēta arī iecirkņu reforma, tādēļ to skaits samazināsies līdz 116.
Kāda ir tiesu izpildītāja ikdiena?
Atkarībā no iecirkņa tiesu izpildītājs saņem attiecīgajā teritorijā izsniegtu izpildu dokumentu, ko reģistrē, un sāk parāda piedziņas procesu – kļūst par kreditora un parādnieka starpnieku. Izzina kreditora vēlmes, no publiskajiem reģistriem iegūst vajadzīgo informāciju par parādnieka mantisko stāvokli, ienākumiem, uzkrājumiem, sazinās ar viņu, piedāvā parādu atmaksāt labprātīgi. Ja tas neizdodas, sākas parāda piedziņa piespiedu kārtā: pārdot īpašumu, automašīnu, ieturēt daļu ienākumu. Tiesu izpildītāja mērķis nav kaut ko atņemt un pārdot parādniekam, bet gan atgūt naudu aizdevējam – ja parādnieks labprātīgi norēķinās, neko viņam neatņem un nepārdod.
Tikko ir runa par tiesu izpildītājiem, kaudzēm birst komentāri un replikas: tiem jau nav sirds krūtīs, tie jau pataisīs pliku un basu. Vai arī ikdienā saskaraties ar šādu attieksmi?
Jā, saskaramies: neesam ne Sarkanais Krusts, ne bibliotēka. Rēķināmies ar to, ka gan interneta komentāros, gan savstarpējās sarunās par mūsu darbu allaž būs negatīvi vērtējumi un kritika. Aizrādījumus ņemam vērā un domājam, kā nākamreiz līdzīgā situācijā parādniekam notiekošo izskaidrot precīzāk un saprotamāk, lai viņam nerastos iespaids, ka tiesu izpildītājs ir ļaundaris, bet gan tikai dara savu darbu.
"Neviens tiesu izpildītājs neiet, ar kāju atsperdams durvis. Parādu atgūšana nenotiek, ielaužoties mājā un brutāli paņemot visu, kas ņemams."
Ne jau tiesu izpildītāji nolemj, ka parāds jāpiedzen piespiedu ceļā. Tas ir tiesas vai kādas citas atbildīgas institūcijas nolēmums. Tiesu izpildītājs parāda atgūšanas virknē ir pēdējais – aiz mums vairs neviena nav, tādēļ arī visbiežāk saņemam visus pārmetumus. Tiesai neviens nepārmet, pats kreditors ar parādnieku nekontaktējas, tādēļ visu nepatiku pret to, ka jāatdod parāds, parādnieks uzveļ tiesu izpildītājam. Ikdienā saskaramies ar dažādiem cilvēkiem, un esam pakļauti arī izteikti negatīvām emocijām. Bet kurā darbā gan ir tikai pozitīvais...
No malas izskatās tāds suņa darbs: kādam kaut kas jāatņem, lai arī viņš neko negrib atdot...
Jā. Darbs ir ne bez garozas. Nedomāju, ka kādam ir patīkami apķīlāt kontus vai izlikt cilvēku no viņa īpašuma. Ja darbs būtu viegls un patīkams, juristi stāvētu rindām, lai kļūtu par tiesu izpildītājiem. Tomēr darbs ir darbs, un tas ir jādara, lai valstī būtu tiesiskā kārtība.
Man pašam savā darbā patīk dažādība. Te ir gan darbs ar dokumentiem, gan ar cilvēkiem. Nav standartsituāciju, tāpēc vienmēr jādomā, kādus piedziņas paņēmienus izmantot, kā rīkoties, lai darbības būtu pēc iespējas korektākas. Patiesu gandarījumu par padarīto rada tieši parādnieku vērtējums, ka parāda piedziņas gaita bijusi taisnīga un precīza.
Kāds ir tiesu izpildītāja vēlamais psiholoģiskais portrets?
Tiesu izpildītāja misija ir būt vidutājam starp parādnieku un kreditoru. Tādēļ viņam jābūt gudram – inteliģentam, psiholoģiski līdzsvarotam, ar pietāti, jāspēj viegli kontaktēties ar cilvēkiem, veidot ar viņiem dialogu. Visā jāievēro samērīguma princips un jārod labākais risinājums. Neviens tiesu izpildītājs neiet, ar kāju atsperdams durvis. Pie mums parādu atgūšana nenotiek, ielaužoties mājā un brutāli paņemot visu, kas ņemams. Eiropā šīs lietas notiek civilizēti, un uz to arī ejam.
Katram tiesu izpildītājam esot savs darba stils – viens dara tā, otrs citādi? Kā tā var būt? Likumi taču visiem vienādi...
Tāpat kā tiesnešiem, arī tiesu izpildītājiem jāpieņem lēmumi, vadoties pēc likumiem un iekšējās pārliecības. Mēs neesam roboti, tāpēc arī ļoti līdzīgos apstākļos, atkarībā no niansēm, tiesu izpildītāju rīcība var atšķirties. Tiesu izpildītājam jāpieņem loģiski, saprātīgi lēmumi. Piemēram, nepārdot parādnieka māju, ja parāda piedziņu var vērst arī pret automašīnu. Kas svarīgāks – mašīna vai māja?
Ir gadījumi, kad ir ļoti grūti izšķirties, kā rīkoties. Teiksim, lepnas savrupmājas īpašnieks nemaksā uzturlīdzekļus, jo domā, ka 2000 latu parāda dēļ māju tiesu izpildītājs nepārdos. Domāju, ka es pārdotu gan. Lūk, vēl kāda situācija. Sievieti ir sakodis suns, un tiesa no dzīvnieka saimnieces par labu cietušajai ir piespriedusi piedzīt 100 latus. Saimniecei nav naudas, bet ir māja. Kurš nepārprotami pateiks, vai 100 latu dēļ ir jāpārdod parādnieka īpašums?
Tiesu izpildītāja rīcība atkarīga ne tikai no likuma un viņa iekšējās pārliecības, bet lielā mērā arī no tā, kādu rīcību pieprasa kreditors. Viens var pieļaut, ka parādnieks viņam 1000 latus atdod gada laikā, citam to pašu summu vajag trīs mēnešos. Tiesu izpildītājam šīs kreditora prasības ir jāņem vērā un attiecīgi jārīkojas. Civilprocesa likumā kreditoram ir dotas lielākas iespējas ietekmēt izpildu lietas gaitu nekā parādniekam.
Parādnieks var pārsūdzēt tiesu izpildītāja darbību tiesā. No pieredzes gan varu teikt, ka parasti parādnieki šajās tiesas prāvās zaudē. Pagājušajā gadā no 15 sūdzībām, kas bija iesniegtas pret mani, tiesa sūdzību apmierināja tikai vienā gadījumā. Saprotu, kāpēc parādnieki sūdz tiesu izpildītājus tiesā. Tā ir iespēja pavilkt garumā parāda piedziņas procesu. Tomēr jāatceras, ka iznākums, visticamāk, būs neveiksmīgs un parāds agri vai vēlu būs jāatdod.
Ar ko tiesu izpildītājs atšķiras no parādu piedziņas kompānijas darbinieka?
Par parādu piedzinēju var būt jebkurš, bet tiesu izpildītājiem ir nesalīdzināmi vairāk prasību, uzraudzības un atbildības. Parādu piedzinēji parasti strādā ar lietām, kurās vēl tiesas nolēmuma par parāda piespiedu piedziņu nav, savukārt tiesu izpildītājiem vajag tiesas vai citas institūcijas nolēmumu. Turklāt tiesu izpildītājiem ir iespējama parāda piespiedu piedziņa – kontu apķīlāšana, vēršanās pret kustamo vai nekustamo īpašumu, savukārt parādu piedziņas kompānijām tādu iespēju nav.
Vai arī tiesu izpildītāji dodas pie parādnieka vakaros un brīvdienās?
Civilprocesa likumā ir noteikts, ka tiesu izpildītājs pie parādnieka svētdienās un svētku dienās var doties tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumā, bet par sestdienām aizlieguma nav. Tāpat likumā ir noteikts, ka tiesu izpildītājs nedrīkst parādnieku traucēt laikā no 24 līdz 6. Savulaik kāda kolēģe stāstīja, ka sestdienas parādu piedziņai ir ļoti izdevīgs laiks – visi ir mājās, ir laiks runāt. Tomēr pēdējā laikā, kad iespējami citi ērti saziņas veidi, piemēram, mobilais telefons, tiesu izpildītāji uz mājām pie parādnieka dodas samērā reti.
Kā īsti ir ar naudas lietām: likumos ir skaidri noteikts, pret kuru naudu nedrīkst vērst piedziņu, tomēr cilvēki sūkstās, ka tiesu izpildītājs paņemot par daudz...
Tiesu izpildītāja pienākums ir parādu piedziņu izpildīt ātri un kvalitatīvi, un to arī cenšamies darīt. Darām tā, kā nosaka likums. Savādi, bet medijos tiesu izpildītājiem bieži vien pārmet tieši precīzu likuma izpildi. Tā arī skan diktora teiktais: „Tiesu izpildītāji, precīzi ievērojot likumu, ģimeni atstāj bez iztikas līdzekļiem.” Tātad – mums pārmet likuma ievērošanu! Varu droši teikt: kādi likumi ir pieņemti, tādus arī pildām.
Piekrītu: likumos ir vairākas pretrunas, kas apgrūtina tiesu izpildītāju darbu un raisa diskusijas. Piemēram, par ieturējumiem no darba algas Darba likumā ir noteikti vieni ierobežojumi, Civilprocesa likumā – citi. Būtu krietni jāpārstrādā Civilprocesa likuma 72.nodaļa „Piedziņas vēršana uz darba samaksu, tai pielīdzinātajiem maksājumiem un citām naudas summām”. Daudz kas no šajā nodaļā teiktā ir neprecīzs un nonāk pretrunās ar citām normām.
Šodienas ekonomiskajos apstākļos tiesu izpildītājiem varbūt būtu jāpiever acis uz parādiem...
Tas nav parādu piedzinēja kompetencē. Mēs tikai izpildām to, kas ir nolemts, un parādus atlaist nevaram. Parādniekam par parādu piedošanu jārunā ar kreditoru, nevis ar tiesu izpildītāju.
Varbūt tiesu izpildītāji varētu kļūt vismaz saprotošāki pret parādniekiem. Piemēram, paskatīt, kas ir parādnieka ģimene un nevērst piedziņu uz bērnu pabalstiem, kuri nonāk parādnieka kontā...
Tiesu izpildītājs neredz, kāda nauda ienāk parādnieka kontā. Viss, kas tajā atrodas vai ienāk, ir vienkārši nauda, nevis pabalsti, kaimiņa atdotie parādi vai darba alga. Kamēr pats parādnieks nav informējis tiesu izpildītāju par saviem ienākuma avotiem, mēs naudu uztveram kā kopumu un uzdodam bankai no konta paņemt tik, cik likums atļauj. Nevienam parādniekam konta apķīlāšana vai atvilkumi parāda piespiedu piedziņai nav pārsteigums. Parādnieks vienmēr ir informēts un tiek aicināts risināt problēmu labprātīgi. Ja parādnieks nelasa vai izliekas, ka nelasa tiesu izpildītāja sūtītās vēstules – tā ir viņa paša atbildība. Diemžēl parādnieki bieži atjēdzas par vēlu un tad savā neizdarībā vaino tiesu izpildītājus. Nāciet, runājiet, informējiet tiesu izpildītāju – tas ir jūsu parāds!
Vai bērni ir pietiekams iemesls, lai neatdotu parādus?
Vecākiem ir dažāda atbildība, un ar katru bērnu tā pieaug. Es pilnībā piekrītu, ka vispirms jāpabaro bērni un tikai tad jāatdod parādi, bet tas nenozīmē, ka bērni ir iemesls, lai par parādiem vispār neliktos ne zinis. Ja vecāki reiz izlēma, ka ir īstais laiks un iespēja ņemt kredītu, tad viņiem jāizlemj arī tas, kā pabarot bērnus.
Ir bijušas situācijas, kad no dzīvokļa jāizliek ģimene ar bērniem. Līdz tam ir iets garš ceļš, ir vairākas reizes atlikti maksājumi un meklēta izeja. Laiks iet, bet risinājuma nav. Tad parasti jautā: vai tiešām izliksiet uz ielas ģimeni ar maziem bērniem? Nē, uz ielas neizliksim. Valsts par viņiem parūpēsies. Neviens bērns Latvijā uz ielas nav palicis un nepaliks. Mēs ziņosim bāriņtiesai, un bērni noteikti būs siltumā un sausumā.
"Tiesu izpildītājs parāda atgūšanas virknē ir pēdējais – aiz mums vairs neviena nav, tādēļ arī visbiežāk saņemam visus pārmetumus."
Kā jau teicu, tiesu izpildītājs ir vidutājs – uzklausot vienu pusi, viņam ir jādomā, ko par to teiks otra puse. Parādnieks saka: „No savu bērnu pabalsta es naudu nedošu!” Savukārt aizdevējs atbild: „Man arī ir bērni! Man arī vajag naudu!” Runājot par parādiem un bērniem, cilvēki parasti atceras, ka bērni ir parādniekam, bet aizmirst, ka bērni ir arī otrai pusei – kreditoram.
Lūk, kāds komentārs: „Nabaga tiesu izpildītāji taču neskatās publiskajos reģistros, lai noskaidrotu apgādībā esošo personu skaitu, tāpat viņi neprot lasīt, ka konkrētā nauda kontā ir ienākusi kā uzturlīdzekļi bērnam, bet viņi ir ļoti labi informēti par to, kas pieder otram laulātajam.”
Pasakiet man, kurā publiskā reģistrā var redzēt, kādas personas kam ir apgādībā? Vismaz es tādu reģistru nezinu. Šo informāciju tiesu izpildītājs gan var saņemt Valsts ieņēmumu dienestā, bet parādniekam tas nekādas īpašas priekšrocības neradīs. Apgādībā esošo personu skaits neietekmē piedziņas vēršanu uz parādnieka ienākumiem, tādēļ parādnieka kontā tiesu izpildītājs saskaņā ar Civilprocesa likuma 599.pantu atstās naudu tikai vienas minimālās mēnešalgas apmērā. Apgādībā esošo personu skaits attiecas uz naudu, ko tiesu izpildītājs saskaita parādnieka mājās – tad, protams, tiks atstāta nauda minimālās mēnešalgas apmērā gan parādniekam, gan katram viņa apgādājamajam.
Par uzturlīdzekļiem. Brīdināt tiesu izpildītāju par kontā ienākošiem uzturlīdzekļiem ir parādnieka pienākums. Bankas konta izrakstu tiesu izpildītājs neredz, bet parādniekam vienmēr ir dots laiks par attiecīgajiem ienākumu veidiem ziņot tiesu izpildītājam. To vajag izdarīt, pirms nauda paņemta, vai arī ziņot pēc tam, lai to atgūtu.
Vēl kāds komentārs: „Man tiesu izpildītāji nobloķēja gan kontus, gan atņēma auto un vēl viņu atlīdzība bija 300% lielāka par manu parāda summu – pat par štrunta 97 latiem man tiesu izpildītājs uzlika 840 latus... Forši... Ar mani neviens advokāts negrib runāt, jo man nav naudas, lai samaksātu par konsultāciju...”
Nenoliedzu: parādniekam jāapmaksā arī tiesu izpildītāja darbs, jāmaksā valsts nodeva, sprieduma izpildes izdevumi utt. Tomēr minētā situācija ir vai nu izdomāta, vai krietni pārspīlēta. Taisnība – ja parāda summa ir maza, parāda piedziņas izdevumi var pat 300 reizes pārsniegt parāda summu. Ja, teiksim, būs jāpiedzen pieci lati, tad dokumentu sagatavošana, valsts nodeva un pasta izdevumi kopā krietni pārsniegs parāda summu. Toties ir absolūti aplami teikt, ka 97 latu vietā tiesu izpildītājs piespieda maksāt 840 latus. Tas noteikti nebija tiesu izpildītāja, bet, visticamāk, tiesas lēmums – varbūt parāda pamatsummai tika pieskaitītas kādas soda, kavējuma naudas, tā krietni palielinot summu.
"Savādi, bet medijos tiesu izpildītājiem bieži vien pārmet tieši precīzu likuma izpildi."
Atceros gadījumu, kad cilvēks bija nomaksājis 80 latus no 160 latu patēriņa kredīta un tad pārtrauca maksājumus. Soda procenti bija lieli, un galu galā tiesa nolēma piedzīt no parādnieka ap 800 latiem. Man kā tiesu izpildītājam šis tiesas lēmums bija jāpilda.
Vai arī tiesu izpildītāja atalgojums atkarīgs no parāda apjoma?
Jā. Esam pašnodarbinātas personas un paši sev pelnām atalgojumu. Tiesu izpildītājs saņem procentus no piedzītā parāda summas, takses procenti ir noteikti Ministru kabineta noteikumos. Nevaram atteikties no lietām un izskatīt tikai tās, kas mums ir izdevīgas. Turklāt: jo lielāka parāda summa, jo lielāka tiesu izpildītāja atbildība visā parāda piedziņas procesā. Apmēram 60% no visām lietām ir valsts lietas – nenomaksāti administratīvie sodi, uzturlīdzekļi utt.
Vai ir arī gadījumi, kad ir acīmredzams: cilvēka parādos vainojams nevis viņš pats, bet kāds cits – izveicīgs krustdēls, mīļā meitiņa, izpalīdzīgs kaimiņš...
Ir arī šādi gadījumi, kad parāds nav paša radīts. Un arī tur tiesu izpildītājs neko nevar mainīt.
Zinu vairākus gadījumus, kad tiesu izpildītājam jāpārdod īpašums, kas ir bijis ieķīlāts par labu kādam citam. Piemēram, dēls pērk māju un ieķīlā ne tikai savu iepriekš iegādāto zemi, bet arī mātes dzīvokli. Pēdējā laikā, piedzenot parādus, tiesu izpildītājiem parāda piedziņu nākas vērst arī pret otro ķīlu.
Saka, ka no ubaga tarbas un cietuma neviens nav pasargāts. Vai arī no tiesu izpildītāja neviens nav pasargāts?
Jebkurš var nonākt pie tiesu izpildītāja, jo var kļūt par parāda piedzinēju – no tā gan neesam pasargāti. Jums kāds var palikt parādā, var nodarīt kaitējumu un nemaksāt atlīdzību. Ja šādā situācijā nonāksiet, varēsiet, protams, tiesas nolēmumu par naudu, kas jums pienākas, nolikt skapī un nelikties ne zinis, bet varēsiet arī doties pie tiesu izpildītāja.
Toties kā parādnieks pie tiesu izpildītāja jebkurš nonākt nevar – tā ir cilvēka paša atbildība. Domāju, lielākā sabiedrības daļa nekad nav saskārusies un nekad arī nesaskarsies ar tiesu izpildītājiem. Parāda piespiedu piedziņa ir sekas tam, kas nav izdarīts jau krietni iepriekš. Ja skolā uzdod mācīties dzejoli un skolēns to aizmirst iemācīties vai tīšām nemācās, skolotāja ieliek divnieku. Kurš vainīgs? Varēja taču iemācīties!
Jums ir žēl parādnieku?
Ne vienmēr, bet ir.
Un parādu piedzinēja ir žēl?
Ne vienmēr, bet ir.
Vai Jūs novēlētu jaunajā gadā nenonākt pie tiesu izpildītāja?
Es drīzāk novēlētu visas situācijas atrisināt sarunu ceļā.
Tad jau jums nebūs darba!
Nekad nebūs tā, ka visi varēs un gribēs vienoties par abām pusēm pieņemamu parāda apmaksu. Turklāt tiesu izpildītājiem ir arī citas funkcijas, kam pašlaik lielā parādu piedziņu apjoma dēļ atliek maz laika.
