Gribētos ticēt, ka tādējādi tiek sēta latvietība pasaulē, tomēr mani par to māc bažas. Jo, aprunājoties ar šiem cilvēkiem, secinājums ir viens: lielākā daļa neplāno atgriezties Latvijā, neinteresējas par Latviju un, runājot par to, neko labu nevar pateikt, jo ir vīlušies Latvijas valsts pārvaldes sistēmā un cilvēku attieksmē citam pret citu. Viņi ir pilnībā pielāgojušies jaunajai mītnes zemei, tās tradīcijām un svētku dienām.
Vai kauns par savu valsti, un tikai...?
Īrijā ir izveidotas vairākas organizācijas – Latviešu biedrība Īrijā (LBĪ), Latviešu apvienība latviešiem Īrijā (LALĪ) u.c. –, kas cenšas uzturēt latvietību šeit, taču entuziastu, kas tajās iesaistītos, nav nemaz tik daudz. Var jau būt, ka vienkārši man apkārt atrodas tādi latvieši, kuri nevēlas iesaistīties un neinteresējas, piemēram, par to, vai pastāv iespēja Īrijā nosvinēt 18. novembri (www.latviesi.org/ra). Lielākai daļai šis datums nesaistās ar svinamu dienu, jo Latvija vairs nav viņu zeme.
"Cik daudz latviešu pasaulē, tik daudz sajūtu, izpratņu un latvietības izpausmju."
Pavadot atvaļinājumu Spānijā, liels bija mans pārsteigums, ka piecu dienu laikā satiku vairāk latviešu nekā gada laikā Īrijā. Pēc astoņiem nodzīvotiem gadiem Spānijā viena meitene plāno doties uz Karību salām, cita - uz Franciju, kāds cits savukārt ieplānojis mainīt dzīvesvietu ik pēc trim mēnešiem, apceļojot pēc iespējas vairāk pasaules valstu. Daļa latviešu tik ļoti iemīļojuši saulaino spāņu zemi, ka savā dzimtenē nav bijuši pat divus un vairāk gadu, turklāt viņi atzīst: ja tur nebūtu radu, ko apciemot, nekad vairs uz Latviju nebrauktu. Skumji, bet fakts: patriotisma izceļojušajos latviešos, kas ir vecumā no 20 līdz 35 gadiem, nav.
Agrāk latvieši sveštautiešiem par savu dzimteni stāstīja ar patriotismu, tagad vienīgais, ko vietējie no latviešiem dzird, - ka latvietim ir kauns par savu valsti un cik ļoti viņam patīk jaunā mītnes zeme.
Ir arī tādi cilvēki (vecumā virs 36 gadiem), kuri labprāt nebūtu braukuši prom, taču apstākļi viņus uz to piespieduši. Pēc neilga laika, aprodot ar jauno zemi, valodu, dzīvesveidu, viņi ir integrējušies jaunajā sabiedrībā un par atgriešanos vairs nedomā. Šiem cilvēkiem lielākā motivācija ir ne tikai labais atalgojums un aizbēgšana no ekonomiskajām grūtībām, kas vajāja Latvijā, bet arī cilvēciskais aspekts. Kādas manas paziņas komentārs: „Latvijā dzīvot ir vienkārši nomācoši, jo visiem visu laiku viss ir slikti. Un, ja tā padomā, tad slikti jau bija arī tad, kad bija labi. Šeit cilvēkiem ir pozitīvāka domāšana - par spīti tam, ka arī šeit nav leiputrija. Pirms kāda laika es ilgojos pēc mājām, tagad nostaļģija uznāk arvien retāk un retāk. Vēl pāris gadu, un ilgas būs izzudušas pavisam.”
"Latvijā dzīvot ir vienkārši nomācoši, jo visiem visu laiku viss ir slikti."
Iespējams, ka šādi domājošie šogad vēl Latvijas Republikas gadadienā iedegs svecīti un sailgosies pēc mājām, tomēr nav garantijas, ka tas notiks arī turpmāk.
Gribi atgriezties Latvijā – labāk klusē
Sevi es nevaru pieskaitīt nevienai no iepriekš minētajām grupām, ar kurām līdz šim esmu saskārusies. Jo es dzīvoju pārliecībā, ka gada laikā atgriezīšos Latvijā. Iespējams, ka, cītīgi meklējot, arī atrastu savus domubiedrus, tomēr līdz šim īpaši daudz par to neesmu vēlējusies runāt, jo dažkārt jūtos kā tāds baltais zvirbulis. Apkārtējie mani uzlūko ar neizpratni, it kā es būtu nedaudz „traka”. Jo – ja vēl pavisam nesen Latvijā uz aizbraucējiem raudzījās kā uz neprātīgiem, tagad situācija ir diametrāli pretēja: tu esi savādnieks, ja gatavojies atgriezties dzimtenē.
„Nu, un ko tu tur darīsi, kad atgriezīsies?” tautieši skeptiski jautā. „Aizbrauksi un tad atkal atgriezīsies, jo tev tur nekad nebūs tāda alga, kāda ir šeit.” Jā, algas man nebūs gan, taču, šķiet, cilvēki mūsdienās pārāk kalpo naudai. Es šajā pasaulē dzīvoju ar domu, ka nauda kalpo man un bez tās man ir daudz citu svarīgu lietu. Es vēlos nodzīvot savu dzīvi saskaņā ar sevi un apkārtējiem, bet kāda gan saskaņa ir tad, ja tu pat nedzīvo tur, kur vēlies? Cik ilgi cilvēks var strādāt ar domu, ka es taču pelnu naudu – gadu, divus, piecus... un ko tālāk? Katru dienu esi pavadījis verdzībā savai materiālajai iekārei, bet cilvēks ir iekārtots tā, ka nekad nebūs gana: jo vairāk pelnīs, jo vairāk tērēs.
"Ja dzimtenē nebūtu radu, ko apciemot, nekad uz Latviju vairs nebrauktu."
Nesen sarunā ar savu brālēnu, kas augstskolu apmaiņas programmā atrodas Nīderlandē, minēju, ka man šeit, Īrijā, klājas labi, man ir ļoti labs darbs gan prestiža, gan atalgojuma ziņā, apkārt ir jauki cilvēki, taču mani nepamet sajūta, ka es dzīvoju „uz čemodāniem”. Tas ir, ka mantas daļēji izkravātas, taču, šķiet, kuru katru brīdi tās jāliek atpakaļ, lai dotos mājup. Viņš atzina, ka jūtas tieši tāpat un vairs nav pārliecināts, ka vēlas prom no Latvijas doties uz ilgāku laiku. Jāteic: cik daudz latviešu pasaulē, tik daudz sajūtu, izpratņu un latvietības izpausmju.
Savas pārdomas noslēgšu ar Zentas Mauriņas teikto: „Ikdienas dzīvē latvietis latvieti pārprot, nosoda un pat apkaro, bet, lasot dainas un mūsu izcilāko dzejnieku darbus, mēs jaušam, ka par spīti mūsu savrupībai un mūsu eža kažociņam kaut kas mūsos ir kopīgs un šis kopīgais nezūdamais īpašums mūs paglābs no bojāejas, ja mēs to sargāsim tīrās un stiprās rokās.”
