Šodien jau no paša rīta biju iegrimusi sevī, domās par to, ko daru Īrijā, kāpēc esmu šeit, par to, kas notiek ar draugiem un paziņām Latvijā. Tā, nu, nogrimusi pārdomās, devos pa ierasto ceļu uz autobusa pieturu, lai savā brīvdienā dotos uz sporta klubu.
Iekāpjot autobusā, vēl arvien biju dziļi savās pārdomās, mēģinot rast izpratni par procesiem un sakarībām. Pēc pavisam neilga brīža atguvusies paskatījos pa logu un sapratu, ka man nav ne jausmas, kur atrodos! Ieskatījos biļetē un sapratu, ka dodos man nezināmā virzienā.
Autobusa vadītājs paskaidroja, ka šī maršruta satiksmes līdzeklis nekad nav kursējis uz manis iecerēto galamērķi. Šoferis bija tik laipns, ka izlaida mani ārā tūlīt pat. Izkāpusi attapos, ka piemirsu pajautāt, uz kuru pusi man īsti jābrauc.
Piegāju pie solīdi ģērbtas pusmūža īrietes, lūdzot paskaidrot, kur atrodos un kurā virzienā man jādodas. Pārsteiguma par viņas laipnību un izpalīdzēšanu man nebija, jo te cilvēki cits citam laipni uzsmaida un mēdz aprunāties ar svešinieku bez jebkādām šaubām un bažām par to, ka šis cilvēks no tevis kaut ko grib. Īrijā cilvēki ir vienkārši laipni – bez iemesla. Kundze pat uzmanīgi vaktēja, lai šoreiz iekāpju patiešām pareizajā autobusā."Īrijā cilvēki ir vienkārši laipni – bez iemesla."
Iekāpusi autobusā, taujāju šoferim, cik man jāmaksā par braucienu, taču sieviete dedzīgi piesteidzās pie vadītāja un izstāstīja, ka esmu aizbraukusi nepareizi... Pirmajā mirklī sajutos neērti par savu izklaidību, taču liels bija mans pārsteigums par šofera līdzcietīgo skatu un tekstu, ka man tādā gadījumā nekas nav jāmaksā, jo vienreiz jau taču esmu samaksājusi. Mazliet apmulsusi pateicu neticīgu paldies un ieņēmu pirmo brīvo sēdvietu. Apjēgusi, ka šeit tas nav nekas netipisks, pavērsos pret izpalīdzīgo īrieti un vēlreiz pateicos par palīdzību.
Turpmāko braucienu pavadīju ne vairs domās par sevi, bet par to, cik te, Īrijā, cilvēki ir atšķirīgi no cilvēkiem Latvijā – atvērtāki, laipnāki un izpalīdzīgāki. Es nevaru atminēties dzirdējusi ko līdzīgu Latvijā. Ir tikai lasīti un uzklausīti stāsti par biļešu kontrolieriem, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem liek izkāpt pirmklasniekam no autobusa, jo viņš nevar uzrādīt mēnešbiļeti vai skolēna apliecību."Iedomājoties sevi līdzīgā situācijā Latvijā, uzmācas šaubas, vai kāds noticētu, ka esmu iekāpusi nepareizā autobusā, un tāpēc man neliktu maksāt otrreiz."
Iedomājoties sevi līdzīgā situācijā Latvijā, uzmācas šaubas, vai kāds noticētu, ka esmu iekāpusi nepareizā autobusā, un tāpēc man neliktu maksāt otrreiz...
