Šo piecu gadu laikā ir izbūvētas kūtis 400 000 jaunputniem un deviņas jaunas novietnes dējējvistām. Novietnes aprīkotas atbilstoši Eiropas Savienības noteiktajām vistu labturības prasībām. Lai mazinātu atkarību no graudu cenām un uzņēmums varētu nodrošināt sevi ar barības bāzi, uzbūvēts jauns barības pirmapstrādes un uzglabāšanas komplekss 24 tūkst. tonnu graudu. Tomēr viens no grandiozākajiem A/S „Balticovo” veikumiem ir nesen darbu uzsākusī olu šķirotava ar jaudu 180 000 olu stundā jeb 500 miljoni olu gadā, kurai vismaz Eiropā, bet, iespējams, arī pasaulē pagaidām grūti atrast līdzīgu. Tiek būvēts arī jauns olu pārstrādes cehs, kurā ražos olu masu.
Kā saka paši uzņēmuma darbinieki un to apstiprina arī ārzemnieki, kas pabijuši Iecavā, – visjaunākais, modernākais un efektīvākais, kas vien saistībā ar nozari šobrīd pieejams pasaulē, ir atrodams „Balticovo”. Par to, kā vairot Latvijā ražoto produktu konkurētspēju, panākt maksimālu atdevi no investētajiem līdzekļiem un kas pašlaik apdraud uzņēmējdarbību Latvijā – intervija ar A/S „Balticovo” valdes priekšsēdētāju ARNI VEINBERGU.
Kāpēc izvēlējāties uzsākt tik vērienīgu reorganizāciju? Galu galā Iecavas putnu fabrika savulaik tika būvēta ar perspektīvu un vērienu, tāpēc arī pēc neatkarības atjaunošanas „Balticovo” bija lielākais olu ražotājs Latvijā, kura pozīcijas neviens neapdraudēja.
Taisnība. Tēlaini izsakoties, pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem pats uzņēmums un iekārtas, kas nodrošināja ražošanu Iecavā, bija kā jauns un moderns mercedes. Ar to varēja vēl braukt, tomēr tas bija stipri novecojis. Viss kardināli mainījās 2004. gada 1. maijā, kad iestājāmies ES. Pirms tam mēs strādājām tirgū, kura ietilpība bija 2,3 miljoni patērētāju, tad pēc pirmā maija mums bija iespēja strādāt tirgū ar 250 un tagad jau ar 350 miljoniem patērētāju. Tas bija pavisam cits spēles laukums.
Un jūs nospriedāt, ka šo iespēju nedrīkst laist garām. Ar ko viss sākās?
Vispirms izvērtējām uzņēmuma situāciju, jaunās prasības, to politiski ekonomisko vidi, kurā grasījāmies ieiet, un mūsu iespējas. Pamatojoties uz to, tika izstrādāta stratēģija turpmākajiem pieciem, sešiem gadiem. Kad tā bija apstiprināta, mēs soli pa solim sākām šo stratēģiju ieviest dzīvē. Ja man tagad precīzi jāpasaka, cik tieši šo gadu laikā investēts – es no galvas to nevaru. Jo investīcijas nebija pašmērķis. Mērķis bija ražošanas attīstība. Tā rezultātā mums tagad ir moderns uzņēmums un esam Eiropas tirgū, kur jāspēj garantēt produkcijas kvalitāti, pieņemamu cenu, piegādes apjomus un to regularitāti. Mēs to varam.
"Latvijā nezin kāpēc uzskata, ka bez konkurētspējas vietējā tirgū varēs konkurēt Eiropā. Nezin kāpēc uzskata – tur kāds mūs gaida un cenas ir augstākas nekā Latvijā. Tieši otrādi. Neviens nekur mūs negaida!"
Bet jūs taču nebijāt vienīgie, kas šajā laikā investēja ražošanas attīstībā un konkurētspējīgos produktos. Investēja pirms iestāšanās ES un pēc. Investēts tika ļoti daudz. Kur šī nauda palikusi? Kāpēc atdeve no investīcijām ir tik salīdzinoši niecīga?
Toreiz daudz kas tika darīts pēc principa „man patīk un es to gribu”. Netika apzināts bizness kā tāds. Bieži pat netika pētīts, vai tam ir atdeve. Cik tā liela. Naudu investēja daudzās lietiņās, kas patika un sociālisma laikā nebija pieejamas, nevis procesos, kas ražoja naudu.
Par to, ka Latvijas tirgus ir mazs un mums vajag konkurētspējīgus eksporta produktus, tagad runā visi. Bet vai nav tā kā drusku par vēlu?
Arī mēs esam vieni no tiem, kas uzskata – Latvijas tirgus ir mazs. Tā ir tikai smilšu kaste, kurā spēlējoties var apgūt tirgus iemaņas. Bet ir viens nosacījums – ja tu nemāki uztaisīt biznesu mazajā, vietējā tirgū, tad lielajā, globālajā tev vispār nav ko meklēt. Tajā pašā laikā Latvijā nezin kāpēc uzskata, ka bez konkurētspējas vietējā tirgū varēs konkurēt Eiropā. Ka tur kāds mūs gaida un cenas ir augstākas nekā Latvijā. Tieši otrādi. Neviens nekur mūs negaida! Un, ja Latvijā, tirgojot mazās partijās, iespējams pat pacelt cenas, tad, eksportējot un apjomiem pieaugot, cenas uzreiz aiziet lejā. Visu nosaka pietiekami kvalitatīva prece par pietiekami zemu cenu. Tātad konkurētspēja.
Pēdējie pētījumi liecina, ka tieši konkurētspējā Latvija atpaliek no daudzām citām pasaules valstīm. Bet vai tikai konkurētspēja ir mūsu biznesa galvenā problēma?
Konkurētnespēja drīzāk ir sekas. Problēma ir tā, ka biznesam un biznesmeņiem ir mazas valsts sindroms. Kādreiz mēs klanījāmies Austrumiem, tagad klanāmies Rietumiem. Austrijā kāds uzņēmējs man teica: mēs esam liela nācija mazā teritorijā. Un viņi ar šādu attieksmi dzīvo. Mūsu attieksme ir - maza nācija mazā teritorijā. Skola un zināšanas jau mums ir, bet mums visu laiku no kaut kā bail. Bail uzņemties atbildību, bail riskēt. Mēs tikai sakām, lūk, leiši tādi un šitādi, poļi, krievi... Bet kādi esam mēs paši? Stūrī stāvētāji! Un tā ir lielākā problēma. Biznesa valstī nav tāpēc, ka nav uzņēmības. Otra problēma, ko tikai tagad tā pa īstam jūtam... Saņēmuši padomju mantojumu (un mēs saņēmām lielu mantojumu) mēs, dzīdamies pēc tūlītēja labuma, to izniekojām. Mēs nepratām šo mantojumu izmantot ilgtermiņā, gūstot no tā maksimālu labumu.
Tagad visi aizbildinās ar naudas trūkumu. Lūk, būtu nauda – būtu arī viss pārējais. Gan konkurētspējīgi uzņēmumi, gan produkti... Vai tiešām visu izšķir tikai nauda?
Vēl nesen bankas burtiski skrēja pakaļ uzņēmējiem un bāza naudu kabatā. Kur mēs esam tagad? Bedrē. Nav ne īsti biznesu, ne projektu, kuros šī nauda investēta.
No naudas nav atdeves, tātad naudas nozīme netika novērtēta. No vienas puses, mēs baidāmies, no otras – rīkojamies pilnīgi nesakarīgi. Protams, man var teikt: ko tu runā, tagad visi gudri! Bet „Balticovo” reorganizācijas laikā es apbraukāju visu Eiropu, apmeklēju neskaitāmus olu ražošanas uzņēmumus. Un no katra mēs pārņēmām to, ko bija vērts pārņemt. Nebija jau tā, ka uzcēlām jaunas ražošanas ēkas, ielikām tajās jaunas iekārtas un tā lieta aizgāja.
"Mani visvairāk uztrauc, ka valsts pašlaik grasās dzīvot uz aizdevuma rēķina. Tātad uz parāda, kas jāatdod. Tas uzņēmējus padara nekonkurētspējīgus ārējos tirgos."
Nē! Mēs kombinējām dažādas tehnoloģiskās iekārtas, lai rezultātā iegūtu visefektīvāko un mums vispiemērotāko. Tas nebūt nenotika tik viegli, kā varētu domāt. Nauda bija tikai viens no aspektiem. Ne mazāk svarīgs - mūsu pašu intelektuālais potenciāls un speciālistu komanda.
Kā uzņēmumu skārusi krīze?
Mūs krīze skāra agrāk nekā valsti kopumā. 2008. gadā strauji pieauga graudu un līdz ar to lopbarības cena. Bet barība veido 60%-80% no ražošanas izmaksām. Savukārt olu cenas kritās, noiets samazinājās. Tāpēc krīze mūs piespieda veikt zibenīgu uzņēmuma restrukturizāciju un vienā mirklī atteikties no visiem liekajiem izdevumiem, kurus bijām plānojuši samazināt pakāpeniski. Mēs vienā dienā nogriezām visu, ar ko bija apauguši pamatizdevumi. Jo viena lieta, ko mums gribas, otra – ko vajag. Bet bieži vien „gribas” aug arvien lielāks, pārmākdams „vajag”.
Turklāt sākām ar administrāciju, lai darbinieki saprastu, ka stāvoklis patiešām ir nopietns. Samazinājām štatus. Pārgājām visi uz vienu stāvu administrācijas ēkā, tādējādi par 30% ieekonomējot izdevumus par siltumu. Tad pēc līdzīgas shēmas analizējām pārējos procesus un samazinājām izdevumus, kas tieši nebija saistīti ar ražošanu.
Viens no šodienas modes saukļiem ir „strādāt ilgtermiņā”. Ko tas nozīmē praktiski?
Redzēt sava biznesa attīstību turpmākajos piecos līdz desmit gados. Ja mēs orientējamies uz īsāku periodu un strādājam, lai šodien paēstu un rīt izdzīvotu, tad mums nepārtraukti vajadzēs naudu, lai izķepurotos un lāpītu caurumus. Es to saucu par ugunsdzēsēju metodi. Spēki un resursi tiek izniekoti, nepārtraukti dzēšot tur, kur visvairāk deg. Tas nav bizness, bet strupceļš. Biznesā pietiek uz brīdi apstāties, lai tu tūlīt būtu ārā no spēles.
"Pieaugot nodokļu slogam, jārēķinās, ka faktiski tie biznesi, kas mums vēl ir dzīvotspējīgi, ilgtermiņā var tikt iznīcināti."
Kas vēl bez jau pieminētā „smilšu kastes sindroma” mazina mūsu konkurences spēju? Latvieši taču nav muļķi.
Nu muļķi mēs noteikti neesam un arī strādāt mākam. Vienīgi mēs kā zemkopju tauta esam tendēti uz tādu ilgstošu un pacietīgu darbu, kas atkarīgs tikai no katra paša. Bet mūsdienās ar latvieti - labu strādnieku – ir par maz. Biznesā ļoti svarīgs menedžments - prasme vadīt procesus. Šajā jomā mēs neesam īpaši spēcīgi. Un, ja vēl tajā mazajā smilšu kastē uz katru smilšu kūku cepēju ir pa vienam vai pat vairākiem ģenerāļiem, kas viņus uzrauga, kontrolē, pārbauda un visādi citādi terorizē, tad skaidrs, ka tur nekas labs neiznāks. Cilvēki, kuriem reizēm jau tāpat pietrūkst drosmes un iniciatīvas, tiek iedzīti kaktā vēl vairāk.
Kā tas, kas pašlaik notiek valstī, ietekmē jūs kā uzņēmēju un uzņēmējdarbību Latvijā kopumā?
Mani visvairāk uztrauc, ka valsts pašlaik grasās dzīvot uz aizdevuma rēķina. Tātad uz parāda, kas jāatdod. Tas uzņēmējus padara nekonkurētspējīgus ārējos tirgos. Un mums neatliks nekas cits kā konkurēt savā starpā mazajā smilšu kastē, kur visiem būs vienāds nodokļu slogs. Protams, citu valstu uzņēmēji, kuri atradīsies daudz izdevīgākā situācijā, ienāks mūsu tirgū. Valsts it kā savu problēmu īstermiņā būs atrisinājusi un ar ugunsdzēsēju metodēm budžeta caurumu aizlāpījusi. Bet tas notiks uz tautsaimniecības un Latvijas nākotnes rēķina. Jo uzņēmējiem tas nozīmē bankrotu un ilgtermiņā – arī bankrotu valstij.
Kāda izeja? Ko darīt?
Valstij vai uzņēmējiem?
Valstij...
Atgriezties pie cēloņiem. Faktiski pēdējos gados Latvijā pārtrauca ražot pievienoto vērtību. Šobrīd valstij skaidri un gaiši tautai jāpasaka, cik nopietna ir situācija un kādas var būt sekas, ja dzīvosim pāri saviem līdzekļiem. Nepieļaut tarifu un cenu kāpumus, piemēram, elektrībai un gāzei, kas ir sociāli ļoti jutīgas sfēras. Un, lai sabiedrība saprastu situācijas nopietnību, līdzekļu samazinājumu sākt ar valsts pārvaldi, administratīvo aparātu. Bet patiesībā notiek gluži pretējais – komunālie maksājumi, kas pieauga treknajos gados, lētāki nekļūst, sabiedriskā transporta cenas pieaug, kaut arī ekonomiski tam nav pamatojuma, un pretēji SVF prasībai tieši valsts pārvaldes reformas un līdzekļu taupīšana nav jūtama un pamanāma.
Pusgadu runā, ka jāsamazina valsts pārvaldes izdevumi, bet reāli nekas netiek samazināts. Tomēr valsts nevar nepārtraukti palielināt sabiedrības, tajā skaitā uzņēmēju, izdevumu daļu, negarantējot pretī ienākumus. Tāpēc ir tautas ievēlēts parlaments un izpildvara, lai kritiskā situācijā regulētu šos procesus. Valstij ir savas pilnvaras un savas kompetences, kuras tai deleģējusi tauta. Bet, ja valsts nevar ietekmēt, piemēram, dažus monopoluzņēmumus vai citus spēkus, kas grib saglabāt kaut kādas privilēģijas, tad tas liecina tikai par valsts varas bezspēcību. Kas notiek, kad augšas vairs nespēj valdīt un tauta vairs nespēj dzīvot pa vecam, mēs zinām no vēstures.
... un uzņēmējiem?
Pieaugot nodokļu slogam, jārēķinās, ka faktiski tie biznesi, kas mums vēl ir dzīvotspējīgi, ilgtermiņā var tikt iznīcināti. Savukārt, ja tiks apdraudēta ražošana, nav izslēgts, ka „Balticovo” apsvērs iespēju savu ražošanu pārcelt uz kādu citu valsti. Iespējams, būs uzņēmumi, kas rīkosies līdzīgi. Ko tas nozīmē, nav jēgas stāstīt. Tāpat skaidrs. Smilšu kaste paliks tukša…
