Kā vērtējat situāciju Latvijas kultūrā šobrīd?
Ja vērtējam no izcilu notikumu vai personību viedokļa, tad viss ir kārtībā, jo Latvijā netrūkst mākslinieku, kuri ir ļoti labi zināmi pasaulē. Es domāju, tāds ļoti zīmīgs notikums notika Zviedrijas prezidentūras vadībā Eiropas Savienībā, kur viens no svinīgajiem pasākumiem diplomātiem un visu ES ministriem bija „Garās dzīves”, kura tobrīd tika rādīta Stokholmā, apmeklējums.
Tātad, no vienas puses, kultūras jomā viss ir kārtībā. Taču man liekas ir divi ļoti kritiski vērtējami apstākļi. Kaut arī visu partiju programmās kopš deviņdesmito gadu sākuma kultūra vienmēr ir bijusi kā tāds zvans, ko piekārt un zvanīt, jo acīmredzot tas ir veids, kā cilvēki atsaucas un atbilstoši arī balso. Tomēr mūsdienu Latvija savā atjaunotajā pastāvēšanas laikā, kur taču ir pagājuši 19 gadi, ne tuvu nav izdarījusi to, ko paguva izdarīt Latvija starpkaru periodā, kad bija kapitālas, nozīmīgas kultūras parādības, publikācijas, grāmatas, izdevniecības, bibliotēkas.
Es domāju, ka ļoti lielā mērā Atmoda 1988., 1989. gadā bija iespējama tāpēc, ka joprojām bija dzīvs milzīgais iepriekšējais kultūrieguldījums. Lielākajā daļā mūsu māju, vienalga, laukos vai pilsētā, taču bija Latvijas laika uzkrātais kultūras kapitāls, kas par spīti ļoti mērķtiecīgajai padomju pilsoņu audzināšanai (pirmais uzdevums bija likvidēt padomju pilsoņa sasaisti ar saknēm, pretējā gadījumā viņš nepadevās veidošanai) ļāva Latvijai vēlreiz atdzimt un kļūt par neatkarīgu valsti.
Kopš Atmodas atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur radās ļoti būtiskas kultūras institūcijas, muzeji, izstāžu zāles, Latvijā tas nav noticis, nekas nav uzbūvēts. Ir jāapzinās, ka kultūras institūcija, piemēram, bibliotēka, koncertzāle vai mūsdienu mākslas muzejs, - tās nav tikai mājas. Tās ir institūcijas, kuras ap sevi savāc radošo enerģiju. Pievieno un to paplašina, padara dziļāku un rada jauno.
Kāpēc tas nav noticis?
Man grūti pateikt. Varbūt tas nav noticis tādēļ, ka mums ir trūcis pašlepnuma un pašapziņas. Un varbūt ir bijis izdevīgāk, ka mēs esam... nu tādi, nekādi. Otrs iemesls varbūt ir tas, ka Latvija pēc ļoti sarežģītajiem 90. gadiem ļoti ātri ielēca pasaules patērēšanas vilcienā ar – kā mēs šobrīd redzam – veltām cerībām, ka bez smaga un grūta darba ir iespējams ātri panākt Eiropas valstu labklājīgās sabiedrības. Es to negribu teikt par visiem. Bet, iespējams, ir trūcis tādas nācijas kopīgas saņemšanās, kopīgas mērķtiecības un izpratnes par savu identitāti un to, ka tā jāstiprina.
"Neatrodot naudu šīm mazajām skolām, tiek sarautas ļoti būtiskas saites, un tā rezultāts var mums atriebties, piemēram, tādās lielās lietās kā Dziesmu svētki, kuru nepieciešamību neviens neapšauba."
Otra problēma, ko saskatu, ir pašreizējā finanšu krīze un tas, ka budžets kultūras jomā tiek īsināts tik kritiski, ka pēc būtības apdraud vairākas kultūras funkcijas. Būtu ļoti svarīgi apzināties, ka atsevišķas lietas, ja tām ļaus iznīkt, pēc gadiem būs izveidojušas būtisku robu Latvijas kopējā ainā. Piemēram, daudz diskutēts un runāts ir par mūzikas un mākslas skolām, kurām, „griežot” šā gada budžetu, faktiski bija atstāta nulle. Tad, ātri meklējot iespējas kaut ko kompensēt, Kultūras ministrija atrada nelielus līdzekļus šīm skolām.
Diskusija jau nav par to, ka tās varētu būt efektīvākas, varētu apvienoties un nevajag katrā savu direktoru un savu lielu māju. Bet tā ir viena tāda ļoti būtiska saite, kas ļauj jauniešiem viscaur Latvijā attīstīt sevi kā radošu personību. Un es teiktu, ja vienā galā ir neliela lauku mūzikas skola, tad otrā – Dziesmu svētki, un tās ir saistītas lietas. Neatrodot naudu šīm mazajām skolām, tiek sarautas ļoti būtiskas saites, un tā rezultāts var mums atriebties, piemēram, tādās lielās lietās kā Dziesmu svētki, kuru nepieciešamību neviens neapšauba.
Režisors Alvis Hermanis intervijā „Kultūras Dienai” runā par to, ka ir manāma pat tāda kā iedzīvotāju agresivitāte pret kultūras cilvēkiem un kultūru. Vai piekrītat viņa apgalvojumam? Ja jā, tad kā domājat – kas ir šīs agresivitātes cēlonis?
Es gan piekrītu, gan nepiekrītu. Es piekrītu tad, ja palasu komentārus internetā, un tur viedoklis – nevajag mums kultūru, dodiet maizi un izpriecas! – ir ļoti izplatīts. Un izteikts šis viedoklis tiek neapšaubāmi agresīvi. Domāju, tā ir frustrētā sabiedrības daļa, kurai svarīgāk par visu ir bijis patērēt, un jebkas, kas satur nemateriālu vērtību, viņus aizskar, jo to nevar apēst, tajā nevar braukt, tajā nevar dzīvot, to nevar tērēt. Šāda agresivitāte neapšaubāmi pastāv, un, es domāju, tas ir ļoti labi, ka Alvis to pietiekami izaicinoši un pašapzinīgi ir ielicis vārdos.
Cilvēkiem ir par to jādomā, un to jau mēs jūtam arī katrā diskusiju vētrā, kas saceļas, pieminot jebkādas nopietnas investīcijas, vienalga, vai tā būtu bibliotēka vai koncertzāle. Es nekādā ziņā neatbalstu veidu, ka paslepus piešķir naudu koncertzālei. Tam ir jānotiek publiski, un ir jāzina, kurā brīdi valsts var to atbildīgi atļauties. Tajā pašā laikā es ne mirkli neapšaubu to, ka Latvijā ir vajadzīga koncertzāle, lai atkal viena vieta, viena sistēma darbotos kā kopums. Jo mūzika kā cilvēka radoša izpausme un kvalitatīva dzīvesveida sastāvdaļa arī ir viens kopums, kam ir vajadzīgas institūcijas, jo tās pievieno vērtību, rada klausītāju, dod iespēju atvest uz Latviju pasaules slavenības, rada kritērijus. Un kur nu vēl, ja ne mūzikā, mēs būtu pelnījuši vienu šādu institūciju.
No otras puses, tomēr Hermanim nepiekrītu. 2007. gadā ir veikts „Eirobarometra” pētījums, un tajā 77% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka kultūra ir svarīga viņu dzīves daļa. Ar šiem 77% Latvija neatšķiras no vidējās Eiropas attieksmes pret kultūru. Tāpēc ceru, ka nav tik slikti. Bet es piekrītu Hermanim, ka agresīvā tumsonība, kas par jūdas grašiem ir gatava nodot jebko, kaut kādā ziņā Latvijā šobrīd manifestējas.
Vai tas, ka kultūras sadaļa netika iekļauta „Latvijas ilgtspējas attīstības stratēģijā 2030”, liecina par šīs valsts augstākā līmeņa amatpersonu attieksmi pret kultūru?
Es domāju – tas, ka Zalāna ministrijas pasūtītajā stratēģijā šī atsevišķā sadaļa vai kultūra kā kapitāls, kas pievieno vērtību ekonomikai un sociālajai dzīvei, bija aizmirsta, acīmredzot ir daļa no domāšanas. Un es teiktu – tā nav raksturīga tālredzīgai 21. gadsimta domāšanai. Par spīti pasaules krīzei, kas varbūt uz īsu brīdi nobremzēs globalizācijas procesus, pēc tās šie procesi turpināsies, jo patiesībā globāla un atvērta pasaule cilvēces pastāvēšanas gaitā ir bijusi normāla parādība. Piemēram, Romas impērija, kurā dzīvoja daudzas tautas, arī bija globāla telpa. Globālā kristietības telpa. Arī simts gados pirms I pasaules kara, pasaule bija ļoti cieši integrēta. Cilvēki varēja pasūtīt tēju no viena kontinenta, klausījās mūziku no cita kontinenta. Cilvēki bija saistīti. Varbūt tā sasaiste nebija tik ātra, bet pasaule bija atvērta. Tā kā, iespējams, atvērta globālā pasaule ir vajadzīga tā iemesla dēļ, lai cilvēki vislabāk varētu piepildīt savas dzīves.
Tai pašā laikā saprotams, ka šai globalizācijai līdzi nāk masu kultūra un nolīdzināšana jeb unificēšana. Tāpēc gudras tautas centīsies attīstīt savu atšķirību. Eiropas sociālais modelis skaidri manifestē un rūpīgi atbalsta kultūru daudzveidību. To savā uzrunā Eiropas Parlamentam uzsvēra arī Barrozu, norādot uz kultūru daudzveidību kā komunikācijas rīku.
"Ir vajadzīgas institūcijas, jo tās pievieno vērtību, rada klausītāju, dod iespēju atvest uz Latviju pasaules slavenības."
Arī igauņi savā ilgtermiņa stratēģijā 2030. gadam, atšķirībā no mūsējās, milzīgu uzsvaru liek uz nacionālo identitāti kā to, kas valstij dod pievienoto vērtību un rada salīdzinošas priekšrocības globālajā pasaulē. Tikai tad, ja būsim atšķirīgi, radoši un interesanti, un, protams, arī atvērti, mēs būsim interesanti arī citiem. Mana pārliecība ir tāda, ka, globālajā pasaulē daudzām lietām unificējoties, Latvija būs sekmīga tad, ja ļoti daudz ko sekmīgi mācīsies no tā, ko dara citi. Bet kultūrā – jo vairāk attīstīsim savu atšķirību, jo pasaulei, Eiropas Savienībai kā kopumam būs labāk.
Šeit runājot par kultūru, tās jēdziens ir jāsaprot pietiekami plaši. Tāpēc man patīk, ka stratēģijā tiek lietots termins „kultūrtelpa”. Šai Latvijas kultūrtelpai ir ļoti noteikta identitāte. Tā ir īpaša, atšķirīga no Lietuvas, Igaunijas, kur nu vēl citām kultūrtelpām. Latvijas kultūrtelpu veido latviešu lauku sētas un ainava, sinagogas, pareizticīgo baznīcas, kristietības simboli. Tā ir tā vide, ko esam mantojuši, tās ir idejas, nemateriālā kultūra, tautasdziesmas, Dziesmu svētki. Tāpat arī šodien radītās kultūras vērtības, sākot ar Garanču un turpinot ar Timofējeva „Orbītu”, Gidonu Krēmeru, Hermani, Valmieras teātri. Tas ir tas kopums, kurš ir dzīvs, radošs un kurā ietilpst arī cilvēku līdzdalība, pašdarbība, savu radošo spēju attīstīšana un šīs kultūras lietošana.
Ja raugāties 20 gadus uz priekšu, kādai vajadzētu būt latviskai Latvijas kultūrai? Ko stratēģija iezīmē kā vēlamo attīstību?
Domājot par to, kā tas varēja gadīties, ka kultūra nebija iekļauta stratēģijā, Nacionālā kultūras padome nonāca pie secinājuma, ka stratēģijas preambulā, tātad tajā lielajā, īsi formulētajā mērķī, kaut kā pietrūkst. Izrādās, aizmirsta bija arī nācija. Jo, kad sāk runāt par nāciju, nevar iztikt bez kultūras. Kultūra ir ārkārtīgi būtiska nācijas identitātes daļa. Šobrīd mēs esam piedāvājuši savu preambulas formulējumu. Šonedēļ tas tiks noslīpēts līdz galam un piedāvāts prezidenta stratēģiskajai padomei.
Ko mums likās svarīgi uzsvērt preambulas priekšlikumā? Kādu Latviju mēs gribam redzēt 2030. gadā? Mēs gribam redzēt to mūsdienīgu, nacionālu un eiropeisku. Mēs gribam redzēt Latviju, kuras nāciju raksturo demokrātiskā līdzdarbība un piederības sajūta valstij un kultūrtelpai. Runājot par integrāciju – nācija nav etniska grupa, nācija ir valsts pilsoņi, un ir jābūt kādam pamatam integrācijai. Tāpēc piedāvājam šīs kultūrtelpas kodolā likt latviešu valodu un latviešu un mazākumtautību radītās kultūrvērtības, to saglabāšanu, jaunradīšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm.
Ir vērtīgi šad tad atcerēties nākamās paaudzes. Īpaši vērtīgi būtu, ja politiķi tā par sevi domātu – kā uz tādu īsu laika nogriezni ļoti ilgā tautas un nācijas ceļā. Mums uz īsu laiku (vienas paaudzes aktīvu līdzdalību rēķina uz 20–25 gadiem) ir iedota Latvija lietošanā. Un būtu ļoti svarīgi, lai tad, kad mēs to nodosim nākamajām paaudzēm, Latvija būtu labā kārtībā un mēs to nebūtu noplicinājuši.
"Agresīvā tumsonība, kas par jūdaša grašiem ir gatava nodot jebko, kaut kādā ziņā Latvijā šobrīd manifestējas."
Starpkaru laikā, kad Latvija I pasaules karā bija nopostīta līdz beidzamam, kad bija pazudusi trešdaļa no iedzīvotājiem, kad bija iznīcināta rūpniecība, kad bija sagrautas mājas, Latvija atguvās apbrīnojami īsā laikā un kļuva par vienu konkurētspējīgu, mazu Eiropas valstiņu. Varbūt iemesls lielā mērā bija tas, ka cilvēki tai laikā prata uz sevi raudzīties ilglaicīgāk? Varbūt tāpēc, ka bija nākuši no zemniecības, kur ilglaicība ir ieprogrammēta dabas ritmā. Gan arī tas, ka pirmajā reizē, kad Latvija izmantoja unikālo iespēju un kļuva neatkarīga, atšķirībā no otrās reizes 1988.–1989. gadā sabiedrība acīmredzot bija ilgāk un labāk sagatavojusies. Pilsoniskajā sabiedrībā, kuru veidoja Latviešu biedrība, jaunlatvieši, jaunstrāvnieki, ideja par to, ka latviešiem kā tautai ir arī tiesības uz savu valsti, acīmredzot bija kristalizējusies ilgāk. Un tur vienmēr ļoti nozīmīgā veidā bija klāt kultūra. Latviešu mobilizācija taču lielā mērā notika caur Dziesmu svētkiem, caur grupām, kas pulcējās ap kultūru. Tas bija veids, kā modināt nāciju. Ne jau velti latviešu valodā ir šis vārds – atmodināt.
Kas ir nepareizi darīts un ko konkrēti vajadzētu darīt citādi, lai virzītos uz stratēģijā formulēto mērķi?
Ir jāseko rīcības plāniem. Valstī stratēģisko dokumentu secīgums un pēctecība tiek revidēta, un „Latvija 2030” būs kā jumta stratēģija, kas nozīmē, ka attiecīgi visiem stratēģiskās plānošanas dokumentiem ir jābūt sasaistītiem ar šo. Viens no ļoti svarīgiem līdzekļiem ir rīcības plāni, kur ir runa par konkrētām lietām, kas jārealizē. Un viskonkrētākais veids, kā mēs katru gadu tuvojamies šai stratēģijai – ja vien politiķi ar šo stratēģiju negrib aizmālēt acis sev un citiem un tas nav kārtējais papīrītis, kuru neviens netaisās ievērot – , tad es teiktu: katra gada budžets ir viens solītis pretī mērķim 2030. gadā. Tas nozīmē, ka ir atlikuši vairs tikai 20 solīši, lai tiktu tam tuvāk.
Man liekas, politiskā apziņa un apņēmība šo apziņu iedzīvināt, realizēt programmas nozīmē, ka, pirmkārt, domāšanai ir jābūt ilglaicīgākai, jo kultūrā ir ieprogrammēta ilglaicība. Var šo to izdarīt viena gada termiņā, tomēr par kultūru ir jādomā kā par ilglaicīgu kopumu, un es domāju, ka tā ir ļoti pietrūcis. Vēl arī jāatceras: ir vajadzīga cilvēku līdzdalība – ģeniāli, talantīgi mākslinieki, bet viens no veidiem, kā valsts stiprina Latvijas vienreizējo unikalitāti, ir domājot par kultūras institūcijām. Ņemot vērā to, ka nekas nav izdarīts, tad ļoti nopietni ir jādomā par to, kā paiet uz priekšu – konkrēti, koncertzāles, mūsdienu mākslas muzeja un bibliotēkas nozīmē.
Vēl es domāju, ir jāmaina izpratne par kultūras lomu. Piemēram, viens no stratēģijas kultūras sadaļas virzieniem ir radošās industrijas. Radošu, inovatīvu risinājumu ir iespējams salikt kopā ar biznesu, ekonomiku. Un 21. gadsimta pasaule balstīsies uz radošiem, inovatīviem risinājumiem. Tas veidos pievienoto vērtību un attīstību, jo industriālā vai postindustriālā laikmeta resursu tērēšana pasauli jau ir aizvedusi līdz kritiskai robežai. Ne velti Kopenhāgenā notiks milzīga klimata sanāksme. Lai nenotērētu nākamo paaudžu resursus, būs nepieciešamas ļoti daudz radošas smadzenes, kurām vajadzēs izdomāt, kā no nekā vai daudz mazākiem resursiem veidot pievilcīgu, interesantu pasauli.
Jūs daudz runājat par kultūras institūcijām. Uzcels bibliotēku, bet kā to piepildīs ar jauniem cilvēkiem? Kāpēc tā idilliski domājam – ka tad, kad būs māja, šī dzīvība tur pēkšņi radīsies?
Ir dažādi argumenti, kas runā tam par labu. Varam lasīt avīzēs, skatīties televizorā par daudziem pozitīviem stāstiem, kad mazās lauku bibliotēkas, sajūgtas kopā ar centrālo bibliotēku, veidojas par sabiedrības centriem. Cilvēkiem ir vajadzīgas vietas, kur pulcēties. Arguments, kas diezgan droši ļauj apgalvot, ka tā māja nebūs tukša, ir arī fakts, ka ne Tallinas, ne Viļņas bibliotēkas nav tukšas. Turklāt bibliotēka un bibliotekārs būs nepieciešams arī kā kompetents gids informācijas džungļos, jo informācijas kļūst arvien vairāk un tā vairs nav tik viegli atrodama. Studenti tur pulcēsies tādēļ, ka Nacionālā bibliotēka ir vienīgā, kas pasūta daudzus specifiskos žurnālus, kas ir pieejami internetā, bet tikai bibliotēkas telpās.
Vēl viens svarīgs arguments – Latvijai ir kliedzoši nepieciešamas vietas, kurās virmo idejas, komunicē cilvēki, satiekas intelektuāļi un tiek radītas jaunas intelektuālas vērtības. Bibliotēka būs tāda vieta.
Jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas trūkums ir tas, ka to neuzcēla astoņdesmito gadu beigās vai deviņdesmito gadu sākumā. Tā vienkārši bija jāuzceļ, lai nebūtu visas šīs mokošās diskusijas. Protams, var runāt, vai bibliotēkas vizuālais tēls vairs ir pievilcīgs, varbūt ir jau novecojis. Bet sākt to visu no gala nozīmētu, ka bibliotēka mums nebūs vēl ļoti ilgu laiku.
Vai pēc 20 gadiem Latvijā būs mākslas un mūzikas skolas?
Es domāju – jā, un tā iemesla dēļ, ka izglītībā un izglītības kvalitātē arvien pieaugoša vērtība būs tam, kas bērnā attīsta kritisko un radošo domāšanu. Šīs ir divas lietas, kuru mūsu izglītības sistēmā vēl arvien ir daudz par maz. Tieši mākslas un mūzikas skolas ir vieta, kur cilvēks attīstās par radošu personību. Ne jau visi viņi būs mūziķi vai mākslinieki, bet šī pieredze būs daļa no pilnvērtīgas personības. Ja 19. gadsimtā mūzikas un mākslas nodarbības varēja atļauties tikai bagātnieki, 20. gadsimtā tās bija radošas personības, tad 21. gadsimtā tās kļūst par sociālu nepieciešamību, ko sabiedrība ir tiesīga prasīt saprātīgiem politiķiem.
