Vai var teikt, ka beidzamajos gados ir notikušas pārmaiņas cilvēku ar invaliditāti un sabiedrības attiecībās?
Pamazām jau lietas kārtojas... Grūti pateikt, kādas pārmaiņas ir notikušas, ja es tajās dzīvoju katru dienu. Tās ienākušas pakāpeniski, līdz ar to esmu pieradusi.
Ir stipri lielākas iespējas mācīties. Priecājos, ka arvien vairāk cilvēku ar invaliditāti beidz augstskolas, šogad, piemēram, neredzīga meitene beigs Kultūras akadēmiju. Tā ir uzņēmība. Arī pieejamība ir labāka. Trolejbusi, autobusi kļūst piemērotāki.
Kādreiz teicāt, ka cilvēkiem ar invaliditāti pašiem jādarbojas, jāsaka, ko vajag. Vai cilvēki ar invaliditāti, jūsuprāt, ir aktīvi?
Šī ideja nāk no Eiropas organizācijām. Mūsu organizācijas „SUSTENTO” sauklis arī saistīts ar šo pārliecību: ”Neko par mums bez mums.” Nevienu lēmumu nevar pieņemt tik labi, ja cilvēkiem, kas ar to saistīti, pašiem nepajautā.
Viena lieta ir runāt, otra – tapt sadzirdētam. Latvija ir vienīgā Eiropas Savienībā, kurā valsts nekādā veidā neatbalsta nevalstiskās organizācijas, bet tajā pašā laikā no ES nāk ļoti daudz ieteikumu, kuros jāiesaista „nevalstiskie”. Mūsu organizācija katru dienu saņem divus, trīs ielūgumus uz kādu darba grupu. Uz tām būtu kādam jāiet, jāpiedalās un kaut kas jādara. Tam gan būtu jābūt cilvēkam, kas spēj reprezentabli pārstāvēt viedokli, var izteikt priekšlikumus un kas izvērtē, kas ir labi, kas nav. Tam jābūt cilvēkam ar piemērotu izglītību un specifiskām zināšanām. Šajā situācijā mēs jautājam: kas mums par to būs? Un visbiežākā atbilde ir: jums pašiem to vajag. Saeimas deputātiem pašiem arī vajag, lai tauta, cilvēki dzīvotu labāk, bet kāpēc viņiem par to maksā algu?
No vienas puses, ir ļoti svarīgi, lai būtu pārstāvniecība, no otras puses, valstij jāsniedz atbalsts, lai tā būtu kvalitatīva reprezentācija.
Organizācijas ir ļoti dažādas. Daļa organizāciju pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses, citas ir pakalpojumu sniedzējas. Vairākām jāmēģina to apvienot, lai caur pakalpojumu nodrošinājumu nopelnītu kādu naudiņu. Zināmā mērā – bizness. Tie ir dienas centri, atpūtas vietas u.c. Labklājības ministrija šobrīd gaida tos, kuri zina likumus, kuri māk rakstīt likumu labojumus un kuri ir gatavi tam tērēt lielu daļu sava laika.
Vai darbs Eiropas komitejā jums dod plašāku skatu, lai varētu labāk novērtēt Latvijas situāciju?
Tas man dod iespēju redzēt Eiropas pieredzi, katras atsevišķas valsts pieredzi. To zinot, var mācīties, domāt, kas mums no tā noderētu, kas mums ir labāk, kas ir tāpat, kas maināms.
"Latvija ir vienīgā Eiropas Savienībā, kurā valsts nekādā veidā neatbalsta nevalstiskās organizācijas."
Lai runātu un izplatītu informāciju, ko uzzinu, cenšos maksimāli piedalīties konferencēs un semināros un stāstīt, rādīt. Daudz sadarbojamies ar Labklājības un Veselības ministriju.
Un citām ministrijām?
Katra ministrija atbild par savu nozari neatkarīgi no tā, kādi cilvēki ir sabiedrībā. Ja cilvēks ar invaliditāti ir skolā, tad tā ir Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence. Ja cilvēks ar invaliditāti brauc vilcienā, tad tas ir Satiksmes ministrijas redzesloks. Tā kā tas attiecas uz jebkuru ministriju tieši. Tagad darba grupā, kas strādā ar ANO konvenciju, pieaicināts viens cilvēks no katras ministrijas.
Pastāstiet par Latvijas attieksmi pret šo konvenciju!
ANO konvencija ir par cilvēku ar invaliditāti tiesībām. To Latvija pagājušajā gadā ir parakstījusi, bet nav ratificējusi. Tagad notiek debates par to, lai ratificētu. Šī konvencija nosaka Eiropas monitoringu, vai valsts ievēro vai neievēro tās noteikumus. Mēs esam priecīgi, ka būs augstāks monitorings, jo tas mums dos lielākas iespējas aizstāvēt savas vajadzības. Tur iekļautas pilnīgi visas dzīves jomas (skat. SUSTENTO mājaslapu – http://www.sustento.lv/section/show/35).
Vai ir valstis, kurās cilvēku ar invaliditāti jautājumi tā sakārtoti, ka ne ko pielikt, ne ko atņemt?
Tādu valstu nav. Visur ir kaut kas darāms. Ir, kur labāk, ir, kur sliktāk. Zviedrijā, piemēram, pakalpojumi ir dārgi. Tur pārējā sabiedrība ir nelaimīga, cik liela nauda tiek tērēta cilvēkiem ar invaliditāti.
Kuras valsts pieredze jums šķiet piemērota Latvijai?
Man tuvs ir Anglijas piemērs, kā tur risina asistentu jautājumu. Tur ir tā saucamie privātie budžeti. Tas nozīmē, ka katram cilvēkam valsts piešķir naudu atkarībā no tā, cik smaga ir invaliditāte. Jo smagāka invaliditāte, jo lielāka nauda. Ar to naudu nevar iet uz veikalu iepirkties, bet tā domāta tikai pakalpojumu saņemšanai. Ar šo naudu cilvēks pats var menedžēt, lai dabūtu to, ko vajag. Aprēķinot savas iespējas, ko sniedz konkrētā naudas summa, Anglijas cilvēki ar invaliditāti ņem asistentu nevis no Anglijas, bet, piemēram, no Polijas. Tas maksā lētāk, bet pieaug stundu skaits, kurās var atļauties asistentu algot. Kāds to naudu tērē transporta pakalpojumiem, kāds – kam citam. Tad nav jāuzveļ atbildība valstij un pašvaldībai – iedos, iedalīs vai iedeva labi vai draņķīgi, bet cilvēks pats ir noteicējs par savām vajadzībām.
Vai tas, ka cilvēks pieder kādai organizācijai, viņam dod lielākas iespējas?
Es domāju, jā, tās ir lielākas iespējas. Arī privāti šiem cilvēkiem tās ir lielākas iespējas. Jebkura piederēšana pie kaut kādas grupas cilvēkam ir izdevīga.
Mēs mēģinām iesaistīt cilvēkus, veidojot atbalsta centru. Daudzi nezina, neiedomājas, nesaprot, nezina, kur meklēt vajadzīgo. Piemēram, saskāros ar situāciju, ka puisis, kas šogad iegūs fizioterapeita specialitāti, nezina, ka ratiņkrēslu var dabūt bez maksas.
Kā organizācija nosaka, cik lielu sabiedrības daļu sasniedz informācija?
Droši vien ar atgriezenisko saiti, cik cilvēku mūs dzird, noklausās, atrod.
Man ir nācies saskarties, ka joprojām daudzi informāciju par cilvēkiem ar invaliditāti uzskata par sliktu, no kuras labāk izolēties.
Tos, kas ir skaļi un vicina dūres, dzird vairāk. No tiem gan mūk, bet tādus labprātāk mediji ņem pretī.
Ja stāstīs, cik mums labi klājās, tad interese nebūs liela... Piemēram, Valmierā bija akcija par pacientiem draudzīgām ārstniecības vietām. Valmieras slimnīca uzvarēja. Tur viss pieejams, tur viss labi. “Kas te bija slikts?” jautāja vietējā žurnāliste. Es saku, ka viņi saņēma plāksnīti pie durvīm, ka ir labākie Latvijā. Bet viņai vienalga: “Nu ja, bet kas te bija slikts?”
Lielāko daļu varam sasniegt tiešajā kontaktā. Kad, piemēram, kaut vai blakus būsi ēdis pusdienas, tad lielākā daļa pēc tam tomēr sāks interesēties. Lielu daļu viņu dzīve tur savās robežās. Viņiem tāpat ir labi. Privātie kontakti ļoti daudz dod. Tā ir arī mana pieredze: iepazīstos ar kādu cilvēku un redzu, kā viņa attieksme mainās.
Pasākumā „Latvijas lepnums” katru gadu noteikti piedalās kāds cilvēks ar invaliditāti. Ja tā ir dzīves ikdiena, tad tas taču nav nekas īpašs...
Protams, kas skar cilvēkus ar invaliditāti, tad savstarpējās palīdzības piemērus varu minēt daudzus. Tā ir pašaizliedzīga kalpošana citiem cilvēkiem. Šie mediji atsaucas cilvēku vēlmei uzzināt pozitīvus notikumus, un ir svarīgi pamanīt, rādīt arī labos piemērus. Domāju, ja kāds ir gatavs palīdzēt, tad viņš to dara. Ja nav gatavs, tad arī neko neizdarīs.
