Latvija ir vienīgā valsts ES, kura nav parakstījusi ANO Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām. Ko dotu konvencijas parakstīšana?
Konvencijas parakstīšana vēl neko nedotu. Tā ir vienots veselums, un tas jātver kopumā. Konvencijai ir vairāki soļi: parakstīšana un ratificēšana. Parakstīšana norāda, ka valsts izrāda labo gribu, ka viņai rūp savi cilvēki. Ratificēšana nozīmē, ka valsts pārskata savu likumdošanu un atbilstoši likumdošanai veic izmaiņas un tās ievieš dzīvē.
Ministru kabinets ir izteicis vēlmi parakstīt konvenciju, neiekļaujot tajā pieejamības jautājumus. Bet tās pieejamības daļa ir ļoti svarīga. Izsvītrojot to, mēs zaudējam konvencijas jēgu.
Valsts nedrīkst ignorēt 112 tūkstošus savas valsts iedzīvotāju, tādēļ 30 maijā mēs pulcēsimies, lai atgādinātu valdībai par savu esību un aicinātu iespējami ātrāk parakstīt un ratificēt šo konvenciju Latvijā.
Ar kādiem šķēršļiem ikdienā jāsaskaras cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā?
Vissvarīgākais ir izglītība. Cilvēkiem ar smagu invaliditāti šobrīd nav iespēju iegūt izglītību vispārizglītojošās skolās. Risinājumi, ko piedāvā valsts, t.i., mājmācība un speciālās skolas, absolūti nesniedz vajadzīgo kvalitāti, lai pēc tam jaunietis iestātos augstskolā. Bērns, kurš nav apmeklējis skolu, bet ilgstoši uzturējies un mācījies mājās, zaudē komunikācijas iemaņas ar sabiedrību, un tas ietekmē viņa turpmāko komunikāciju.
Nākamā problēma ir nodarbinātība. Valstī par to daudz runājam. Rīgā tas vairāk vai mazāk ir atrisināts, bet ārpus galvaspilsētas šī problēma joprojām pastāv.
Ļoti bieži invaliditātes dēļ cilvēki nonāk pansionātos, un tie ir gados jauni cilvēki, kuri varētu dzīvot normālu dzīvi savās mājās, strādājot un valstij maksājot nodokļus. Bet tas nevar notikt, jo valstī netiek nodrošināti daži pakalpojumi, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti nav personīgo asistentu. Atrodoties pansionātā, cilvēkam ar likumu tiek aizliegts strādāt.
Ļoti sarežģīta situācija ir ar transportu. Ārpus lielajām pilsētām nedz dzelzceļa, nedz autobusu transports nav pielāgots cilvēku ar invaliditāti vajadzībām. Ja ir nepieciešams izbraukt ārpus Rīgas, vienīgā izeja ir pasūtīt privātu mašīnu, bet cilvēku ar invaliditāti finansiālās iespējas ir visai ierobežotas, lai to darītu.
"Valstij jāsaprot, ka cilvēkiem ar invaliditāti paredzamie uzlabojumi nākotnē vairākkārtīgi atmaksātos.
Kādas sociālās garantijas valsts nodrošina cilvēkiem ar invaliditāti? Cik liela finanšu palīdzība nāk no valsts un no pašvaldībām?
Valsts nodrošina invaliditātes pensiju, bet salīdzinājumā ar vecuma pensiju tā ir ļoti zema (apmēram 2/3 no vecuma pensijas), kas, protams, nedod iespēju normāli dzīvot.
Atbalsts cilvēkiem par invaliditāti pārsvarā tiek deleģēts pašvaldībām. Šobrīd situācija nav normāla, jo sanāk tā, ka laimīgi ir tie, kas dzīvo bagātās pašvaldībās, piemēram, Rīgā, bet mazāk laimīgi – kas nabadzīgās, piemēram, kādā attālā Latvijas pagastā. Veidojas acīmredzama nevienlīdzība, un cilvēkiem nav drošības sajūtas.
Cilvēkiem ar invaliditāti paredzēti arī atvieglojumi braukšanai transportā.
Jā, par velti var braukt sabiedriskajā transportā, bet ar piebildi – ja tiek iekšā. Vēl ir neliela piemaksa (56 lati gadā) pie pensijas par transporta (jau minētās automašīnas u.c.) izmantošanu.
Vai cilvēki ar invaliditāti Latvijā, pārvietojoties ar ratiņiem, pašu spēkiem var izkļūt no dzīvokļa, apmeklēt sabiedriskās ēkas, braukt sabiedriskajā transportā?
Nē. Kā jau teicu, tas lielā mērā atkarīgs no pašvaldības. Rīgā pašvaldība ierīko pacēlājus un uzbrauktuves cilvēkiem ar invaliditāti, bet daudz kur citur tā ir liela problēma.
Kas steidzami jārisina cilvēku ar invaliditāti veselības aprūpē valstī?
Vispirms jāsāk ar to, ka kopumā valstī veselības aprūpe ir ļoti bēdīga. Otrs – būtiska ir medicīniskā personāla vienlīdzīga attieksme pret visiem pacientiem. Nācies saskarties ar gadījumiem, kad uz cilvēku ar invaliditāti raugās kā uz „otrās šķiras” cilvēku, kam labi tā, kā ir. Tā nav sistēma, bet izkropļota cilvēku domāšana un attieksme, piemēram, kāpēc cilvēkam ar invaliditāti vajag iztaisnot kāju, ja viņš taču var sēdēt ar saliektu kāju, kāpēc man (ārstam) jāpūlas pēc iespējas labāk viņam iztaisnot kāju vai pielāgot kājas protēzi, ja tāpat tam nebūs jēgas. Invaliditāte šai gadījumā kalpo par kritēriju, lai veselības aprūpe šiem cilvēkiem būtu sliktāka nekā pārējiem, un tas dramatiski.
Cilvēkiem ar invaliditāti bieži trūkst naudas, lai samaksātu par visiem medikamentiem un pakalpojumiem, kas tiem nepieciešami. Kompensēti tiek tikai tie medikamenti, kas attiecas uz slimību, kuras dēļ ir piešķirta invaliditāte. Bet viņiem veselības problēmu ir daudz, daudz vairāk. Ja ir kāda blakus slimība, medikamenti ir jāiegādājas no savas pensijas.
Jebkuram veselības aprūpes pakalpojumam jebkurā medicīnas iestādē Latvijā būtu jābūt pieejamam arī cilvēkiem ar invaliditāti, bet reālajā dzīvē tā nenotiek, jo cilvēki tur vienkārši netiek iekšā.
Ko dara valsts un privātais sektors, lai nodrošinātu invalīdus ar darbu?
Saprotams, ka privātais sektors, pirmkārt, pelna naudu. Var jau teikt, ka viņiem jānodarbojas ar labdarību, bet uzdot mēs viņiem nevaram. Valstij ir jādomā, kā ieinteresēt privāto sektoru ņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti. Valstij jāsaprot, ka cilvēkiem ar invaliditāti paredzamie uzlabojumi nākotnē vairākkārtīgi atmaksātos: tie papildinātu darba spējīgo cilvēku pulku, respektīvi, būtu noderīgi gan mūsu valstī pieaugošajam gados veco cilvēku skaitam, gan jaunajām ģimenēm ar bērniem, ko valsts atzinusi par savu prioritāti.
Te jādomā par dažādām atbalsta un apmācības formām šiem cilvēkiem. Mācībām jānotiek darba vietā, nevis kursos, jo, kā ierasts, kursiem beidzoties, pašam ir jāmeklē darbs. Kursu vietā labāk darba devējs varētu saņemt valsts garantētu kompensāciju par to, ka viņš ir pieņēmis darbā cilvēku ar invaliditāti un to uz vietas apmāca. Darba devējam jābūt ieinteresētam algot darbinieku, kas sākumā nav gatavs, bet vēlas mācīties un darīt šo darbu.
Vēl arī – cilvēki ar invaliditāti, stājoties darbā, neprot pastāstīt par sevi un savām problēmām. Darba devējs taču nevar tās uzminēt, kamēr par to nav informēts! Tāpēc ir vajadzīgs starpnieks, tā sauktais asistents (piemēram, nedzirdīgajam – nedzirdīgais, neredzīgajam – neredzīgais utt.), kas par problēmām, kuras pats labi zina un izprot, varētu pastāstīt darba devējam.
Kādas ir bērnu ar invaliditāti problēmas, kas steidzami jārisina?
Vēlreiz nonākam pie skolām. Lai cik par to runā, tālāk netiekam, un tas ir briesmīgi.
Tāpat jāsniedz atbalsts vecākiem, kuriem ir piedzimis bērniņš ar invaliditāti. Tas ir liels trieciens, ja vecāku cerības par veselu bērnu ir pēkšņi aptumšojušās. Te nepieciešams valsts nodrošināts psihologa atbalsts. Pašlaik šādos gadījumos scenārijs ir apmēram šāds: tēvs atstāj ģimeni, māte visu mūžu uzskata sevi par vainīgu, un tā vietā, lai attīstītu bērna spējas, bērns visu mūžu tiek ārstēts – vadāts pie ārstiem un dažādiem pūšļotājiem. Palūkojiet, īpaši tas ir izplatīts ir Krievijā.
Ir vajadzīgi bērnudārzi, kuros uzņem bērnus ar invaliditāti. Valstij un pašvaldībām visādi vajadzētu atbalstīt audzinātājas, kas uzņēmušās šādu bērnu aprūpi un audzināšanu, paredzot gan speciālas piemaksas, gan samazinot bērnu skaitu šādās grupās.
Nobeigumā, jūsuprāt, SOS signāls, kas mudina valdību nekavējoties rīkoties…
Konvencijas parakstīšana un ratificēšana. Invaliditātes likuma pieņemšana, jo līdz šim tāds nav bijis.
Kurā stadijā ir minētā likuma izstrāde?
Tas atkal ir „iesprūdis” Saeimā. Līdz 2. jūnijam Saeimā var iesniegt labojumus, tad sola šo likumu pieņemt. Mēs aktīvi darbojamies, lai to pieņemtu.
Ko dos likuma pieņemšana?
Daudz ko dos. Pirmkārt, personīgos asistentus, par kuriem jau runājām. Esam dzirdējuši, ka nākamajā budžetā tam jau ieplānoti līdzekļi, bet, ja likums netiktu pieņemts, piešķirtā nauda varētu pazust.
