Vai viņi ir atšķirīgi?
Vai cilvēki ar invaliditāti ir ļoti atšķirīgi? Man gan jāsaka: atšķirību nav nekādu. Viņi ir laipni, nikni, smaidīgi, drūmi, laimīgi, nelaimīgi, priecīgi, bēdīgi, gudri, muļķi, atvērti, skeptiski, aktīvi, mērķtiecīgi, pasīvi, nobijušies, mīļi utt. Cilvēki ar invaliditāti ir tikpat dažādi kā jebkurai citai sociālai grupai piederīgie. Viņu domāšanu un dzīves uztveri kā jebkuru citu tāpat ietekmējuši apstākļi, tai skaitā gan vide, gan cilvēku attieksme. Kas audzis mīlestības vidē un nav daudz saskāries ar negatīvu nostāju, arī pats ir labvēlīgi noskaņots pret citiem. Kas savukārt saskāries ar atstumtību un apsmiets, baidās no cilvēkiem un līdz ar to iespējami agresīvi reaģē uz dažādiem notikumiem un saskarsmi. Tātad arī cilvēkam ar invaliditāti dzīvē klājas vai nu labāk, vai sliktāk, bet ir pazemojoši, ja vienu cilvēku grupu raksturo pēc vienādiem nosacījumiem, tā uzliekot „zīmogu” visiem.
Te arī rodas un turpina eksistēt stereotipi par cilvēkiem ar invaliditāti kā lieliem „grēciniekiem”, kam visu dzīvi jāmokās, par viņiem kā neveiksminiekiem, kas pārējos velk grāvī, par tādiem, ar kuriem labāk nekontaktēties, jo būs jāiesaistās un jāvelta viņiem laiks.
"Piketi, pasākumi parkos, uzrunas medijos sasniedz tikai tos, kas ir gatavi savā vidū pieņemt cilvēkus ar invaliditāti, kas ir ar mieru strādāt kopā ar šiem cilvēkiem, kas ir tiktāl garīgi izauguši, ka viņi vispirms redz cilvēku, nevis kādas ārējas atšķirības."
Ja pret cilvēkiem ar invaliditāti joprojām valda piesardzīga attieksme, tad tā ir sava veida apdomība vai bailes. No cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem vai intelektuālu atpalicību baidās, jo ir grūti paredzēt viņu uzvedību, un bieži arī cilvēki īsti nezina kā pret viņiem izturēties. Cilvēki ar fizisku invaliditāti mēdz radīt neērtības sajūtu, jo arī pret viņiem daudzi nezina kā izturēties, īpaši, ja atsevišķos gadījumos invaliditāte ārēji šķiet ļoti smaga un pat biedējoša. Tāpēc tie, kam ikdienā nav jāsaskaras ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, labāk izvēlas no viņiem izvairīties un novēršas.
Lai iepazītos – jāsatiekas
Projekta viena daļa bija mācības, otra (ko joprojām uzskatu par inovatīvu) bija prakses iespējas, lai izmēģinātu, vai cilvēks ar invaliditāti, kas nekad vai ilgstoši nav strādājis, spēj iekļauties darba tirgū. Rezultāti bija atšķirīgi.
Daļa ļaužu apmācībā guva pārliecību par savām spējām, ļoti centās apgūt iemaņas, lai rastu darbu; citi bija noskaņoti skeptiski devu un pret visiem vērsās ar pretenzijām, pat nemēģinot kaut ko mainīt; savukārt daži nāca vienkārši pavadīt brīvo laiku. Katrs apmācāmais izteica vēlēšanos – kādā nozarē nākotnē gribētu strādāt.
Kad tika meklētas iespējamās prakses vietas, uzņēmuma vadītāji lielākoties interesējās ne tik daudz par cilvēka profesionālajām iemaņām, kā tieši par nosacījumiem, kas skar invaliditāti. Lai arī vairākums darba devēju bija atsaucīgi, atsevišķos gadījumos pat ļoti atsaucīgi, tomēr viņu jautājumi bija bažīgi: kā būs, ja kolektīvā ienāks cilvēks ar invaliditāti – vai viņš neizjauks labo un ierasto kārtību un labvēlīgo atmosfēru? Par cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem jautāja, vai viņi nebūs agresīvi, savukārt par cilvēkiem ar fizisku invaliditāti nozīmīgi šķita noskaidrot, cik viņi būs pieejami. Šie jautājumi tika ņemti vērā jau pirms darba meklējumiem, tāpēc visi atrada tās darbavietas, kas bija piemērotas un atbilda konkrētā cilvēka interesēm un iespējām.
"Cilvēkam ar invaliditāti darba meklējumos ļoti nepieciešams kāds palīgs."
Sazinoties pēc prakses, darba devēji bija gan apmierināti, gan redzēja iespēju piedāvāt darbu arī turpmāk. Šis laiks darba devējiem kopā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ļāva pārliecināties, ka viņi nav bubuļi, ar ko biedēt bērnus, kā pasakās ierasts sliktos varoņus rādīt ar fiziskiem defektiem. Iespējams, arī šīs neapzinātās bailes cilvēkos iesēdušās no bērnības pasaku laikiem...
Piketi, pasākumi parkos, uzrunas medijos sasniedz tikai tos, kas ir gatavi savā vidū pieņemt cilvēkus ar invaliditāti, kas ir ar mieru strādāt kopā ar šiem cilvēkiem, kas ir tiktāl garīgi izauguši, ka viņi vispirms redz cilvēku, nevis kādas ārējas atšķirības.
Varbūt Eiropas projektu nauda ir vienīgā, kas palīdz gan integrēt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, gan mēģina lauzt iesakņojušos sabiedrības stereotipus. Cilvēkus, kas joprojām pakļauti stereotipiskai domāšanai „sasniegt” ir gandrīz neiespējami. Viņi izolējas no piedāvātās informācijas, viņos nav ieinteresētības komunicēt –kur nu vēl būt kopā ar savā ziņā atšķirīgiem.
Novērtēt iespējas
Lai cilvēks ar invaliditāti iegūtu darbu, vispirms viņam pašam tas ir jāgrib. Ir jāapzina savas spējas un iespējas, jāspēj mainīt dzīvesveidu uz sistemātisku un reglamentētu darba laiku, ir jābūt atvērtam, pozitīvi noskaņotam, jāsaprot, ka problēmas ir risināmas mierīgi un bez agresivitātes.
Esmu pārliecinājusies arī par to, ka cilvēkam ar invaliditāti darba meklējumos ļoti nepieciešams kāds palīgs – kas palīdz izturēt gan emocionāli, gan reizumis ir tīri fiziski blakus, gan kādreiz ir tas cilvēks, kas pirmais komunicē ar darba devēju un savā ziņā lobē iespējamo darbinieku.
"Integrācijas projekti cilvēkiem ar invaliditāti dod iespējas mainīt savu dzīvi, savukārt mums, pārējiem, tie sniedz iespēju būt saprotošiem, labestīgiem, pacietīgiem un pozitīvi uztvert sniegto iespēju “noliekties pie it kā mazākā”."
Saruna ar darba devēju par klāt neesošu cilvēku ar invaliditāti ļauj nojaukt pirmo aizspriedumu žogu un pavērt ceļu šim cilvēkam. Protams, pienākumi tālāk jāuzņemas pašam, bet apziņa, ka ir, pie kā griezties pēc padoma un atbalsta, sniedz drošības sajūtu. Procentuāli nav daudz cilvēku ar invaliditāti, kas pieder kādai sabiedriskajai organizācijai, kurā varētu būt cerības saņemt atbalstu.
Vikas ceļš
Šo cilvēku vidū esmu sastapusi daudz pozitīvi domājošu un patiesu veiksminieku. Pēc projekta noslēguma sarīkojām tikšanos, lai uzzinātu, kuri dabūjuši darbu, kā notiek meklējumi un vispār – kā projektā iesaistītajiem klājas. No sanākušajiem tikai pāris cilvēku savu stāstu sāka ar pozitīvo un cerīgo. Arī divdesmitgadīgā Vika, kurai bija pirmās grupas invaliditāte no bērnības un kura pārvietojās ratiņkrēslā, stāstīja, ka turpina strādāt projekta laikā iegūtajā darbā, ka abi ar draugu mainījuši dzīvesvietu. Tikai nobeigumā piebilda, ka veselība nu tā... Vika bija arī padomājusi par nelielām dāvaniņām visiem.
Pēc desmit dienām Vika nomira... Viņas draugs teica: no saaukstēšanās un stiprām zālēm. Vika bija cilvēks, kas citus redz mīlestībā un savās problēmās nevaino pasauli, kas pieņēma tos noteikumus, ko dzīve piedāvājusi, un kas ar prieku izdzīvo savu laiku.
Var uzskatīt, ka integrācijas projekti cilvēkiem ar invaliditāti dod iespējas mainīt savu dzīvi, savukārt mums, pārējiem, tie māca būt saprotošiem, labestīgiem, pacietīgiem un pozitīvi uztvert sniegto iespēju “noliekties pie it kā mazākā”.
