Lauku saimnieks ir arī eksportētājs
Cik daudz mūsu valstī varētu būt lauku tūrisma komersantu?
Asociācijā pašlaik ir ap 350 biedru, aptuveni trešā daļa no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ar lauku tūrismu nodarbojas kā biznesu. Tātad lauku tūrisma saimnieku mums ir vairāk nekā tūkstotis. Ļoti svarīgi, ka visi pakalpojumi, ja tā var teikt, tiek ražoti uz vietas un tādējādi nauda „tiek vesta” ārā no pilsētām uz laukiem un paliek vietējā ekonomikā. Tā ir nozīmīga pievienotā vērtība.
Daļa naudas nāk arī no ārzemēm?
Patlaban laukos no visiem klientiem aptuveni 20 procentu ir ārzemnieki. Turklāt tikai retais „pa taisno” brauks uz lauku mājām, viņi uzturas arī Rīgā un citās pilsētās, apceļo visu Baltiju. Tādā aspektā lauku tūrisma saimniecības var uzskatīt arī par komersantiem eksportētājiem.
Deklarācijā par tagadējā Ministru kabineta iecerēto darbību atrodamas dažas lauku tūrismam cerīgas tēzes. Piemēram, „Veicināsim vietējā tūrisma attīstību, panākot tūristu skaita pieaugumu Latvijas reģionos un Latvijas iedzīvotāju pievēršanos aktīvam dzīvesveidam”, „Vienkāršosim vīzu izsniegšanas procedūru, atbilstoši labās prakses piemēriem Šengenas dalībvalstu vidū”, „Vienkāršosim ārvalstu viesu deklarēšanās sistēmu Latvijā”, „Samazināsim administratīvo slogu un vienkāršosim mazo un vidējo uzņēmumu darbības regulējumu”. Ko par to teiksit?
Atklāti sakot, man visas tās valdības deklarācijas vienmēr šķitušas bezjēdzīgs pasākums, jo solītais lielākoties tā arī palicis uz papīra. Bet tas, ko mēs pašlaik gaidām no valdības, nav nauda. Naudas valstī, protams, nav. Bet mēs vispirms vēlamies, lai valsts struktūras mums netraucē strādāt, ko tās ir darījušas visus pēdējos gadus.
"Mēs vēlamies, lai valsts struktūras mums netraucē strādāt, ko tās ir darījušas visus pēdējos gadus."
Iespējams, arī tādēļ mūsu ekonomika ir tik bēdīgā situācijā. Jo ir bijusi nepareiza attieksme pret uzņēmējdarbību, pret Eiropas naudas apgūšanu un milzīga šķirtne starp ierēdniecību un komersantiem. Kamēr tā netiks likvidēta un ierēdņi nesapratīs, no kurienes īstenībā nauda valstij nāk, nesaprašanās nebeigsies. Šobrīd es redzu tikai valdības labo gribu, bet – nekas jau nav mainījies... Īstenībā kļuvis vēl ļaunāk: valsts iestādēs strādājošie ir tik ļoti sabijušies par saviem krēsliem, ka šīs bailes pāraug pierādījumu meklējumos par krēslu svarīgumu: „Redziet, cik daudz neliešu esmu noķēris, kas centās apkrāpt valsti, es taču esmu vajadzīgs!” Tas ir vēl ļaunāk nekā iepriekš!
Lauku tūrisma uzņēmēju gada sapulcē minējāt, ka lauku tūrisma mītni kontrolē četrpadsmit inspektori. Kas tie ir?
Piemēram, Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) inspektori. Arī pirms gadiem trim PVD noteica lauku tūrisma saimniekiem tādas pārtikas produktu aprites prasības, kuras pilnīgi noteikti viesu mājās nav vajadzīgas un nebija arī izpildāmas. Asociācijas speciālisti gana nopūlējās un izstrādāja pārtikas produktu aprites vadlīnijas, kurās noteikumus iespēju robežās izskaidrojām, taču jau tad redzējām, ka tas ēdināšanas pakalpojumus ļoti apgrūtinās.
Kas šajās prasībās ir traucējošākais?
Pirmkārt, ir pārtikas aprites reģistrācijas žurnāls, kurā jāreģistrē katra ola un katrs milts, ko saimnieki nopērk un ko iztērē. Ja olu saimnieks apēd pats, tad jāpieraksta atsevišķi. Galvenokārt jau papīru daudzums salīdzinājumā ar klientu daudzumu ir tas, kas saimniekus „nogalina”. Jo vairāk tādēļ, ka ēdiena gatavošana nav nekāds izdevīgais bizness. Tas nepieciešams klientu pievilināšanai. Laikos, kad viesu netrūka, saimnieki viegli varēja paziņot: ēst nedodam, brauciet uz tuvējo kafejnīcu! Tagad situācija mainījusies, bet pakalpojumu dabūt atpakaļ piedāvājumā daudz grūtāk nekā to iznīcināt. Un valsts iestādes ir izdarījušas visu, lai to iznīdētu. Ēdināšana Latvijas lauku tūrisma mītnēs faktiski vairs nepastāv.
Pankūku vietā – plācenis no lielveikala
Bet tas taču ir viens no lielākajiem vilinājumiem lauku viesu mājā – īpaši, novados vien pazīstami cienasti!
Zinu, ir saimnieces, kuras „pa kluso” cep savas pankūkas un nav reģistrējušās PVD. Viņas saka - viesi brauc tikai tad, ja no rīta būs pankūkas. Kopš deviņdesmitajiem gadiem nezinu nevienu gadījumu, ka kāds viesis ar lauku viesu mājas cienastu būtu saindējies vai saķēris slimību.
Strausu audzētāji man nesen stāstīja, ka atvēruši veikaliņu Bavārijā, kur pārdod šo putnu gaļu un olas. Visā Bavārijā esot tikai pāris pārtikas inspektoru, kuri atnākuši uz jauno veikaliņu un brīnījušies, ka tur tik augstas kvalitātes un dārgs aprīkojums: „Kā jūs finansiāli to varējāt atļauties?” Mūsējie iepletuši acis un teikuši: „Bet mēs citādi nemaz nevarējām iedomāties, jo pie mums Latvijā ir tādas prasības.”
Taču tā ir – Eiropas Savienības direktīvas, kas uzrakstītas vēlējuma izteiksmē, pie mums tulkojumā kļūst par obligātiem noteikumiem. Turklāt mums katrā rajonā ir vismaz trīs inspektori. Bet lai nu kur, lauku tūrisma saimniecībās nedrīkst būt netīrība, noplukusi virtuve un aprīkojums - tad turp nebrauks neviens klients! Ja ēdiens nebūs kvalitatīvs, arī ne. Ir jāraugās reāli.
"Galvenokārt jau papīru daudzums salīdzinājumā ar klientu daudzumu ir tas, kas saimniekus „nogalina”."
Esam nonākuši tiktāl, ka no asociācijas mājaslapas izņēmām piktogrammu ar naža un dakšiņas attēlu, jo PVD izdrukāja to saimniecību nosaukumus, kuriem bija pievienota šī norāde par ēdināšanas pakalpojumu, un brauca visas kontrolēt. Tūristiem tagad jābrauc uz tuvāko „Rimi” vai „Elvi” un jāpērk desa vai sviestmaizes iepakojumā. Jo lauku apvidos kafejnīcu un restorānu gandrīz nav tādēļ vien, ka mūsu tautai nav tradīcijas vakariņot ārpus mājām.
Ja atklāti, tās PVD normas, izņemot pāris punktu, kopumā ir izpildāmas, turklāt inspektors jau arī par šo to var „pievērt acis”, ko nereti arī mēdz darīt, par ko esam ļoti pateicīgi. Interesanti, ka dažos rajonos inspektoru attieksme pret saimniekiem ir draudzīga, bet citos, gluži pretēji, iznīcinoša. Tā ka strādāt var dažādi.
Nozīmīga vieta kontroļu sistēmā noteikti ir Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Ko teiksit par to?
Arī šā dienesta prasības nav neizpildāmas. Taču atkal piemērs: cilvēks kā individuālās saimnieciskās darbības veicējs raksta gada deklarāciju. Taču tā ir tik sarežģīta, ka viņš netiek galā, kaut gan beidzis augstskolu. Taču pamācības, kā to veikt, nekur nav un viņam jātērē laiks, jāzvana vai jādodas pie klerka uz VID konsultēties. Jautājums – kā tad to var izdarīt viens lauku viesu mājas saimnieks pensionārs?
"Eiropas Savienības direktīvas, kas uzrakstītas vēlējuma izteiksmē, pie mums tulkojumā kļūst par obligātiem noteikumiem."
Cits piemērs. Pie viesu mājas saimnieka bez brīdinājuma atbrauc VID kontrolieris pārbaudīt „pēc pilnas programmas”. Varbūt sakritība, varbūt ne, bet tieši pāris dienu pēc tam, kad rajona avīzē bijis apraksts, ka viesu mājai labi klājas. Pēc trim stundām jāsākas kāzu svinībām, vēl nav sakoptas visas iepriekšējā pasākuma pēdas, galds jāklāj, traka steiga, bet kontrolētājam tas nešķiet svarīgi. Viņš apsēdina saimnieku pie papīriem, un viss. Taču šiem kontrolētājiem būtu jābūt ieinteresētiem, lai valstī ir uzņēmēji! Viņu uzdevums - būt padomdevējiem, nevis tikai soģiem. Protams, nevar mest akmeni visiem VID ierēdņiem, esam sastapušies arī ar atsaucīgiem speciālistiem, par kuriem var teikt tikai labu. Bet kopumā valdošā attieksme ir šāda: ja tu esi uzņēmējs, tad tu esi krāpnieks un zaglis, kas nemaksā nodokļus. Kamēr tā būs – nekas labs nav gaidāms.
Birokrātijas vainagojums – tūristu tvarstīšana
Par ārvalstu tūristu deklarācijas nodošanas kārtību, kas prasa lauku saimniekam 24 stundu laikā šo deklarāciju nogādāt policijas iecirknī jau stāsta anekdotes. Taču saimniekam, kam naktī pēc tam, kad klientus pacienājis ar vakariņām un nolicis pie miera, pa teju neizbraucamu ceļu kilometrus sešdesmit jākratās uz policiju, lai iesniegtu šo dokumentu, prāts uz jokiem noteikti nenesas. Ja vēl pierēķina dārgo degvielu ceļam...
Kad pēc gada sapulces aizsūtījām savus priekšlikumus valdībai, tad deklarēšanas kārtības maiņa atkal tika ierakstīta ierēdņu papīros. Bet nekāda kustība nav jūtama.
Starp citu, par nepieciešamību to izdarīt rakstīts arī 2009. gada uzņēmējdarbības vides uzlabošanas plānā. Bet gads vēl tikai sākumā, un ierēdņiem tagad, protams, citas rūpes.
To nevar izdarīt jau trešo gadu. Kad grasījās pieņemt šos Ministru kabineta noteikumus, kas paredzēja arī soda sankcijas par prasības nepildīšanu, visa lauku tūrisma industrija protestēja un centās pierādīt, ka tas nav reāli. Bet nevienam to cilvēku viedoklis, kas šajā absurdā iesaistīti, neinteresēja. Tā divus gadus, nenormāli tērējot valsts naudu, robežsargi braukāja un ķerstīja kaut kādus mistiskus ārvalstu tūristus, kuriem jādeklarējas tūrisma mītnēs. Pēdējais ūnikums, kad Žagarkalnā tvarstīja lietuviešu slēpotājus un prasīja deklarācijas! Daļa tūrisma mītņu saimnieku prasības par deklarāciju nogādāšanu policijā ignorē, bet bailīgākie ārzemniekus vairs neuzņem.
Bet ārzemju tūrists taču allaž bijis ļoti kārots klients?
Tieši tā, tomēr saimnieki labāk cieš zaudējumus. Tas par kaut ko liecina...
Kā rīkojas igauņi un lietuvieši?
Lietuviešiem nekādas deklarācijas ierēdņi neprasa, bet igauņu saimniekiem tās nekur nav jāiesniedz, vien jāsaglabā divus gadus, lai var uzrādīt. Ar ko mēs atšķiramies, ka mūsu uzņēmējiem jāpiedzīvo tāds terors? Es tiešām priecājos par šo krīzi, kas piespiedīs izsvēpēt tos ierēdņus, kuriem ir ļoti vienalga, kā cilvēki dzīvo un strādā.
"Kopumā valstī valdošā attieksme ir šāda: ja tu esi uzņēmējs, tad tu esi krāpnieks un zaglis, kas nemaksā nodokļus. Kamēr tā būs – nekas labs nav gaidāms."
Asociācija „Lauku ceļotājs” veiksmīgi īsteno dažādus Eiropas Savienības fondu finansētus projektus. Vai arī lauku tūrisma uzņēmējiem ir pieejams finansējums sava biznesa stiprināšanai?
Jā, bet gribu teikt, ka nosacījumiem vajadzētu būt vienkāršākiem – lai saimnieki varētu uzrakstīt projektu pieteikumus paši - bez tērēšanās konsultantiem. Arī pārbaudēm par finansējuma izlietojumu vajadzētu būt mazāk sodošām, bet vairāk konsultatīvām. Nelaime tā, ka iepriekšējā plānošanas periodā naudu varēja dabūt jebkam, par jebko, lielos apjomos un bez saistības ar gaidāmo biznesa apgrozījumu. Tagad esam no viena grāvja otrā. Lietuviešiem viss, kas attiecas uz lauku tūrismu, ir ārkārtīgi vienkāršots - gan dokumenti, gan prasības, nesaprotu, kā viņi savelk galus kopā. Bet Igaunijā, manuprāt, ir tieši tā, kā vajag: gudrāk, draudzīgāk nekā pie mums. Ja Latvijas ierēdņi kaut ko nesaprot, var aizbraukt pamācīties.
Bez tām viesu mājām, kas tika būvētas ar domu, ka viesi tur īsti netiks gaidīti, pēdējos gados uzsliets arī daudz tādu, kas paredzētas vērienīgām svinībām, korporatīviem pasākumiem – ar cerību, ka treknie gadi ies plašumā. Tagad kredīti jāmaksā, bet viesu nav, vai ne?
Tagad sacīšu kā tāda vecmāmiņa: „Es taču teicu, ka...” Lai brīdinātu, nebija nekur tālu jāmeklē: tepat Eiropā varēja redzēt, ka lauku viesu mājas sekmīgi darbojas tad, ja ir interesants piedāvājums, aktīvās atpūtas iespējas, nevis tikai plašums „dzerstiņiem”. Nekādā gadījumā būvējamām milzu mājām nebija iespējams viesu noslogojums 70-80 procentu līmenī, kā rakstīja biznesa plānos iesniegšanai Lauku atbalsta dienestā. Par to brīdinājām, taču netikām uzklausīti.
Var jau būt, ka kādā izpriecu vietā kādam saimniekam arī pašlaik klājas ļoti labi. Pārējiem gan būs jādomā, ko ar šīm ēkām iesākt – vai pārdot, vai pārveidot par pansionātiem vai ko citu. Bet tie, kas ļoti lielus kredītus nav ņēmuši un gudri saimnieko, krīzes laiku pārlaidīs ar minimāliem zaudējumiem. Cilvēki visos laikos ir braukuši atpūsties, tagad to darīs nedaudz mazāk. Vēl ir jautājums – par kādu cenu.
Mums lauku tūrismam par labu nenāk arī sliktie ceļi un neattīstītā infrastruktūra. Piemēram, Lietuvā, tepat aiz Latvijas robežas, asfaltēti ir mazie lauku ceļi, mazā ciemā, kur ziemā dzīvo tikai trīs ģimenes, glīti greznojas dalītās atkritumu savākšanas konteineri. Jo raugi, šeit ir skaists ezers un vasarā mudž no atpūtniekiem. Par kaut ko tādu varam tikai sapņot.
Pie mums sakrālā tūrisma atbalstam asfaltēja baznīcu piebraucamos ceļus, bet aizmirsa painteresēties, vai šie dievnami tūristiem būs atvērti...
