Lauku tūrisms ir gluži tāds pats biznesa sektors kā pārējie: pakļauts tirgus svārstībām, konkurencei, resursu cenām, nodokļu politikai un - pat vairāk nekā cits – atkarīgs no ļaužu labklājības, viņu iespējām un vēlmēm doties tuvākā vai tālākā ceļojumā un iegādāties šo pakalpojumu. Ja naudas nav, tad ceļojums pa lauku apvidiem ar nakšņošanu viesu mājā, protams, būs viens no pirmajiem pasākumiem, kam, ģimenes budžetu plānojot, tiks pārvilkta svītra.
Tas patiešām ir mazais bizness, kam vajadzīga savstarpēja pleca sajūta un arī kāds, kas palīdz atsevišķos pūliņus apvienot lielā spēkā un, ja nepieciešams, parādīt arī ceļu, pa kuru drošāk un prātīgāk iet.
Pirmā "datu bāze" - rūtiņu klades ar 20 ierakstiem
Tagad, atskatoties uz tālo 1993.gadu, kad 10 entuziasti nodibināja Latvijas Lauku tūrisma asociāciju "Lauku ceļotājs" (LC), šķiet, pagājis vesels laikmets. To pāris teikumos 24.oktobrī iezīmēja Igates pils saimniece Guna Preimane: "Tolaik Asnāte mums stāstīja – pilsētnieki brauks uz lauku mājām, tur dzīvos un ies ekskursijās, tā ārzemēs esot. Klausījāmies un neticējām, bet viņa prata pārliecināt, un pēc laika redzējām – tā patiešām notiek!"
Lauku tūrisms Latvijā sākās ar vienu baltu rūtiņu kladīti, kurā ar lineālu rūpīgi sagrafētas ailītes un sarakstītas lauku mājas – tā bija asociācijas pirmā "datu bāze", kurā bija ierakstītas pārdesmit mājas, kuru saimnieki gatavi par maksu uzņemt viesus. Tolaik nebija ne mobilo sakaru, ne interneta un labākajā gadījumā vienīgais sazināšanās veids bija galda tālrunis, uz kura zvaniem, kā atceras LC prezidente Asnāte Ziemele, dienā neviens neatbildēja, jo māju saimnieki bija aizņemti lauku darbos. Taču lielai daļai lauku saimnieku nebija pat šā sakaru līdzekļa, un viņiem par gaidāmajiem viesiem varēja darīt zināmu vai nu piezvanot tuvējiem kaimiņiem, vai pagastmājai, no kurienes kāds aizbrauca ar divriteni šo ziņu pavēstīt.
"Pirmie gadi nesa divkāršu gan naktsmītņu, gan tūristu skaita pieaugumu."
Skaidrs, ka viņi ne varēja, ne mācēja sameklēt klientus un sevi reklamēt. Toties šie cilvēki bija spējuši novērtēt tās vietas skaistumu, kurā dzīvoja, vēlējās tajā dalīties ar citiem un, protams, šajā nodarbē saskatīja iespējas savu dzīvošanu darīt pārticīgāku. Protams, reti kurš vairs atcerēsies, bet pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākums bija skaudrs laiks, kad daudziem no jauna bija jāmeklē sava vieta dzīvē, iepriekšējā darba gaita bija sagruvusi un atlika vai nu gausties un mēģināt kaut kā "izdzīvot", vai sakopot gribasspēku un bruģēt jaunu ceļu.
Šķiet, tieši šis nepadevīgais gars arī šobrīd uztur lauku saimnieku atsperīgo optimismu, kaut gan, kā liecināja Asnātes ekspromta aptauja svinīgajā kopsapulcē Igatē, no vecajiem uzņēmējiem, kuri ar lauku tūrismu nodarbojas 20 vai 15 gadus, palikusi aptuveni trešā daļa. Šajā laikā īstenībā viss ir mainījies. Lauku tūrisma uzņēmēji nu paši var piedāvāt savus pakalpojumus specializētajās starptautiskajās vietnēs internetā, izveidojuši savas mājaslapas un bez starpnieka (LC) primitīvā izpratnē it kā varētu arī iztikt. Taču tiem vairāk nekā 300 asociācijas biedriem, kas veido aptuveni trešdaļu no visiem lauku tūrisma uzņēmējiem mūsu valstī, svarīga ir tieši šī pleca sajūta, LC ietekmīgums, labā slava pasaulē, piedāvātās izglītošanās iespējas un daudz kas cits.
Bet, atkal atkāpjoties pārdesmit gadu tālā pagātnē, redzams, ka Asnātes un viņas domubiedru ideja bija nākusi īsti laikā: lauku tūrisma sektors sāka ļoti strauju uzrāvienu - pirmie gadi nesa divkāršu gan naktsmītņu, gan tūristu skaita pieaugumu. Tagad LC katalogā varam atrast pilis, muižas, viesnīcas, un arī lauku mājas ir atjaunotas un uzpucētas kā no skatu kartiņām, bet tolaik bija visādi – sākot ar neapkurināmiem vasaras namiņiem bez jebkādām ērtībām līdz atsevišķām istabām padomju laika savrupmājās.
Latviskais mantojums kā identitātes vērtība
Kas to zina, kā kopumā būtu veidojusies lauku tūrisma attīstības vēsture, ja tobrīd šā biznesa celmlaužus nebūtu apvienojusi un balstījusi asociācija, kas izvēlējās strauji pārņemt attīstīto Eiropas valstu lauku tūrisma gadu desmitos izkopto pieredzi, iekļauties starptautiskajā apritē un ieviest tās standartus arī pašu valstī. Jau no pastāvēšanas pirmsākumiem LC saviem biedriem ieviesis kvalitātes vērtēšanas sistēmu četrās kategorijās, un katru no tām apzīmē nevis zvaigznīte kā viesnīcām, bet zaļš taurenis. Tādējādi, LC interneta katalogā izvēloties naktsmītni, uzreiz redzama tās labiekārtojuma un ērtību pakāpe.
Jau nākamajā gadā sadarbībā ar septiņu Latvijas rajonu pašvaldībām (jo pašiem finanšu, protams, nebija) LC piedalījās pirmajā izstādē "Balttour" un izdeva pirmo katalogu "Atpūta laukos" (iespiestu Somijā, angļu valodā) – tātad jau tēmējot uz ārvalstu klientiem.
"Kopš 2007.gada ieviests tūrisma mītņu „Zaļais sertifikāts”."
Bet 1996.gadā LC jau bija Eiropas lauku tūrisma federācijas "EuroGites" biedrs. Vēl pēc gada tapa pirmā asociācijas interneta mājaslapa, kuru izvirzīja gada labākās interneta lapas nominācijai "Zelta āmurs". Taču pie pirmās iespējas to nomainīja atbilstoši jaunākajām pasaules tehnoloģijām – būvēta tiešā laika interneta rezervāciju sistēma, kurā katrs lauku mājas saimnieks pats nomaina savas mājas bildes un papildina noslogojuma kalendāru. Katalogā iekļauts arī Lietuvas un Igaunijas lauku tūrisma objektu un pakalpojumu piedāvājums.
LC centies lauku tūrisma pakalpojumiem pievienot arvien jaunas vērtības. Kopš 2007.gada ieviests tūrisma mītņu "Zaļais sertifikāts", kas liecina, ka šajā vietā viss rūpīgi pārdomāts, lai saimniekošana būtu draudzīga videi un vienlaikus nodrošinātu ērtu un patīkamu atpūtu. Savukārt, iesaistot lauku tūrismā vairāk nekā 300 zemnieku saimniecību, kas ceļotājiem nepiedāvā naktsmītni, bet paver ieskatu lauku dzīvē, ļauj izmēģināt amatu prasmes un cienā ar pašu sētā tapušiem lauku labumiem, LC paplašināja un dažādoja ceļotājiem pieejamo pakalpojumu loku.
Jaunākā ierosme pašlaik ir kultūras zīme "Latviskais mantojums", ko projekta "Kultūras mantojuma vērtību un potenciāla veicināšana Latvijas lauku tūrismā" ietvaros iegūst tie uzņēmēji, kuri saglabā un daudzina latvisko kultūras mantojumu. Šī zīme izveidota sadarbībā ar Kultūras ministriju un Latvijas Pašvaldību savienību, un tās piešķiršanas komisijā ir tādi sabiedrībā pazīstami kultūras darbinieki kā Juris Dambis, Janīna Kursīte, Māra Zālīte, Valdis Muktupāvels un citi.
Sanāksmē Igates pilī līdzšinējiem 12 zīmes ieguvējiem piebiedrojās vēl 16 – podnieki, siera un alus darītāji, maizes cepēji, zirgkopības tradīciju uzturētāji, piekrastes zvejnieku tradīciju daudzinātāji un daudzi nacionālo vērtību kopēji.
Krīzes skaudrā mācība
Aizvadītā sezona LC aptaujātajiem lauku tūrisma uzņēmējiem bijusi ar plusa zīmi – klientu skaits vidēji pieaudzis par 10-15 procentiem. Visvairāk klientu bijis no Vācijas (31%) un Krievijas (28%), tālāk seko Lietuva (22%) un Igaunija (19%). Komersanti atzīst, ka sezonu pozitīvi ietekmējuši ne tikai laika apstākļi, bet arī ekonomiskā situācija un mārketinga aktivitātes.
Taču laika ritumā šis bizness ir piedzīvojis gan kāpumus, gan kritumus. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā "vecajā" Eiropā izraisīja interesi par līdz šim maz zināmo Baltiju un dažu gadu ļāva lauku tūrisma izaugsmi uzbriedināt pat par trešdaļu. Tad nāca "treknie" gadi ar vērienīgiem korporatīviem pasākumiem, plašām kāzām, citām svinībām, un daudzi lauku tūrisma saimnieki paļāvās pieprasījuma bumam, ņēma kredītus, būvēja milzu rūmes viesu nakšņošanai un izklaidēm, bet cenas arī pieticīgos mitekļos nereti sasniedza dārgo Eiropas valstu līmeni, ar savu neatbilstību kvalitātei izraisot ārzemju klientu izbrīnu un neapmierinātību.
"Krīze katram saimniekam lika padomāt par jaunu piedāvājumu."
Tolaik Asnāte Ziemele brīdināja: nevis cenu celšana un telpu paplašināšana būs ilgtspējīga biznesa pamats, bet gan pakalpojumu dažādošana, to pievilcīgums no ģimeņu un aktīvās atpūtas cienītāju skatupunkta. Tādēļ 2009.gadā, kad klientu mutulis bija apstājies un tūrisma saimniecībām iestājušies grūti laiki, viņa LV portālam sacīja: "Es tiešām priecājos par krīzi..." Jo krīze katram saimniekam lika padomāt par jaunu piedāvājumu, vairāk pievērsties mārketingam, samazināt izmaksas, saspringt uz savu pakalpojumu kvalitāti. "Galu galā no krīzes iznācām ar atziņu – darba joprojām pietiek, bet, ja grib nopelnīt tikpat daudz, cik "biezajos" gados, ir jāstrādā vairāk."
Lauku sētu saimnieki lika lietā savu fantāziju, zināšanas, un parādījās, piemēram, zaļās takas, laivu braucienu maršruti pa ezeriem, un katalogā līdzās naktsmītņu raksturojumam redzams arvien plašāks specializācijas simbolu klāsts. Pakalpojumu spektru ievērojami palīdzējuši paplašināt arī asociācijas īstenotie projekti.
Sūrā un derīgā "maize" – ES fondu projekti
Līdztekus savam pamatdarbam – triju Baltijas valstu lauku tūrisma mītņu datu bāzes uzturēšanai un šo mītņu rezervēšanai, kvalitātes sistēmas administrēšanai, savu biedru mācību nodrošināšanai un pieredzes braucienu rīkošanai, viņu interešu lobēšanai valsts iestādēs, mārketinga pasākumiem Latvijā un ārvalstīs – LC ir gluži kā mūžīgais dzinējs dažādu projektu īstenošanā, kas vistiešākajā veidā paplašina lauku tūrisma iespējas. "Tā ir arī mūsu "maize", kas reizēm prasa milzu pūliņus," atzīst A.Ziemele. LC mājaslapā projektu arhīvā atrodami 35 projekti, un lielākā daļa no tiem ir starptautiskie ES fondu projekti, kurus asociācija pati uzgājusi, pati izturējusi konkursus.
Aizvadītajā vasarā A.Ziemele Briselē saņēma balvu "Best Life-Environment Project" – par projektu POLPROP, kuru "Lauku ceļotājs" kopā ar Slīteres iedzīvotājiem no 2009. līdz 2012.gadam īstenoja Slīteres nacionālajā parkā. Projektā tika izveidots tūrisma attīstības modelis, iesaistot vietējos uzņēmējus, iedzīvotājus, pašvaldības un Slīteres nacionālā parka administrāciju, kā arī uz šīs pieredzes pamata izveidojot ieteikumus vides aizsardzības un tūrisma attīstības politikai.
""Lauku ceļotājs" lepojas ar sasniegumiem, kuri dzīvo arī pēc projekta un ir noderīgi cilvēkiem, piemēram, Slīteres ceļotāju dienu, kura aizsākta ar projekta atbalstu un kuru tagad rīko paši slīternieki. Veiksmīgā pieredze pārņemta arī citur, un savu ceļotāju dienu rīko arī Ķemeru nacionālais parks. Slīterē joprojām tiek sagalabāta projektā izveidotā tūrisma maršrutu veidošanas un marķēšanas prakse, teritorijas plānošanā tiek izmantotas piekrastes arhitektūras vadlīnijas, kuras palīdz saglabāt Slīterei raksturīgo vēsturisko apbūves stilu. Svarīgākais, ka pašā Slīteres nacionālajā parkā starp iedzīvotājiem, uzņēmējiem, pašvaldību un Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes administrāciju ir izveidojusies spēcīga un pastāvīga sadarbība, kurā ieguvējas ir visas iesaistītās puses," atzīst pati asociācija.
Ne mazāk svarīgi bijuši kopā ar Latvijas Dabas fondu īstenotais projekts "Ilgtspējīga dabas resursu izmantošana un apsaimniekošana Natura2000 teritorijās – populāros un potenciālos tūrisma galamērķos", "Baltijas Zaļā josta", kura ietvaros izstrādāti kājnieku, velo, auto un kompleksie ceļojumu maršruti Baltijā, ietverot militārā mantojuma objektus un dabas aizsargājamo teritoriju informāciju. Un arī tas ir tikai niecīga daļa no LC padarītā. Tagad asociācijas darba kārtībā ir jau citi projekti - mārketinga kampaņa lauku tūrisma popularizēšanai un lauku tūrisma produktu izveide visos Latvijas reģionos un drošības rokasgrāmata lauku tūrisma uzņēmējiem.
