Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: no A. Megnes personīgā arhīva
Dzīve ir pretstatu pilna. Tās pašas vecāku rokas, kas bērnu auklējušas, pēc laika viņam var nodarīt sāpes. „Ir bijuši ļoti nežēlīgi vardarbības gadījumi, kad bērns ir ticis siets, sists ar pirmo rīku, kas gadās pie rokas. Ļoti smagas sekas radās pēc tam, kad vecāks bērnam darīja pāri ar gludekli,” fiziskās vardarbības ļaunākos piemērus min centra „Dardedze” direktore AGNESE MEGNE. Pētījumi rāda, ka Latvijā trešdaļa cilvēku uzskata, ka bērnu fiziska sodīšana ir normāla un pat nepieciešama. Sociālās kampaņas “Noliec siksnu!” mērķis ir radīt izpratni par pretējo – fiziska vardarbība nav efektīvākais bērnu audzināšanas līdzeklis.
Izbērtais cukurtrauks
Vai kopumā patlaban Latvijā vardarbība ģimenē pret bērniem ir mazinājusies vai pieaugusi?
Bijām sasnieguši jau noteiktu briedumu sociālajā sfērā. Pirms septiņiem gadiem vēl īsti nebija skaidrs, ko dara sociālais darbinieks un kādi ir psihologa uzdevumi, bet pēdējos gados ar sociālajā sfērā strādājošiem speciālistiem jau varējām runāt vienā valodā.
Paralēli darbam ar bērniem (palīdzība un konsultācijas) piedāvājam dažādus izglītojošus seminārus, piemēram, psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, ārstiem, skolotājiem, prokuroriem.
Daudz arī esam darījuši prevencijas jomā, piemēram, izveidojot „Džimbas drošības skoliņu”, veidojot sociālās kampaņas, piemēram, „Noliec siksnu!”. Skolās norisinās konkurss “Drosme draudzēties”, kura laikā bērniem stāstām, ka jābūt iecietīgam citam pret citu.
Taču mūs jūtami ir skārusi krīze. Finansējums šim gadam no Rīgas domes Labklājības departamenta samazināts par 50 procentiem. Ļoti sāpīgi ir apzināties, ka Latvijā, atbrīvojot no darba attiecīgos speciālistus, daudzi vardarbības gadījumi netiek atklāti. Šobrīd nevaram runāt par precīzu statistiku, jo nezinām, kas īsti notiek ģimenēs. It īpaši laukos, jo nauda netiek dota ne cilvēku, kas to var pārraudzīt, algām, ne auto degvielai.
Kā atšķiras vardarbības līmenis laukos un pilsētā?
Lai gan pētījumi par to nav veikti, pieļauju, ka pilsētā varētu būt nežēlīgāka vienaudžu savstarpējā vardarbība, bet laukos, manuprāt, aktuālāka ir bērnu pamešana novārtā. Jau pāris gadus Latvijā pastāv arī cita liela problēma, kad viens vai abi vecāki dodas uz ārzemēm pelnīt naudu un bērni paliek vieni paši vai dzīvo pie radiem, paziņām. Šādu bērnu ir ļoti žēl. Tas ir pat vēl dramatiskāk nekā, ja kāds bērns mīlošā ģimenē ir saņēmis fizisku sodu.
It kā mūsdienās cilvēki ir izglītotāki – vairāk zina par psiholoģiju, bērnu audzināšanu, bet vienlaikus vecāki ir aizņemti darbā, stresa pilni. Kā tas ietekmē vardarbības iespējamību ģimenē?
Mana mamma arī ir patīkami pārsteigta par to, cik šobrīd jaunie vecāki daudz lasa par bērnu audzināšanu. Viņas jaunībā bija viena pamata grāmata, pēc kuras jaunie vecāki tad arī vadījās. Mūsdienās nenoliedzami ir daudz lielākas iespējas izglītoties, pilnveidot sevi, lasot grāmatas, iesaistoties atbalsta grupās. Piemēram, “Dardedzē” darbojas atbalsta grupa “Bērnu emocionālā audzināšana”.
Taču diemžēl nav tā, ka izglītotās ģimenēs vardarbība nenotiek. Mūsu centra darbības vēsturē ir bijuši gadījumi, kad gan skolotāji, gan advokāti ir ļoti nežēlīgi izturējušies pret saviem bērniem. Tas ir tikai stereotips, ka vairāk dara pāri bērniem mazāk izglītoti cilvēki.
"Latvijā pastāv arī cita liela problēma, kad viens vai abi vecāki dodas uz ārzemēm pelnīt naudu un bērni paliek vieni paši vai dzīvo pie radiem, paziņām."
Protams, stresa līmenis mūsdienās ir daudz augstāks. Kaut vai mobilais tālrunis, kas zvana visnepiemērotākajos brīžos. Tu no darba esi pārnācis mājās un neizdodas uzreiz pārslēgties uz mammas vai tēta lomu. Paralēli ir atbildība par kredītiem. Daudzas ģimenes ir saskārušās ar bezdarbu. Jā, ir dzirdēts viedoklis, ka krīze saliedē ģimeni, jo vecāki biežāk ir mājās un cilvēki sāk vairāk domāt par garīgām vērtībām, ģimeni. Bet, manuprāt, šo viedokli atbalsta tikai tie cilvēki, kam pašiem viss vairāk vai mazāk ir kārtībā. Kam nav satraukuma par katru iztērēto latu un neziņas, kā samaksāt rēķinus un vēl nopirkt bērnam maizi. Jo ģimenēs, kuras krīze ir skārusi ļoti nopietni, valda stress un vecākiem ir jābūt sevišķi stipriem, lai varētu sevi savaldīt un atrast spēku neizpaust dusmas uz bērnu.
Ļoti bieži ne jau tas, ka bērns ir izbēris cukurtrauku vai saplēsis vāzi, ir patiesais iemesls, kāpēc vecāks ir bērnam iesitis. Ir sakrājušies visi dienas notikumi, piemēram, darba atteikums. Tad vakarā kāds sīks notikums, piemēram, bērna izlietā tējas krūze, vecākiem liek uzsprāgt. Bērns saņem par visu, kas dienas laikā ar mammu vai tēti ir noticis. Fiziskā vardarbība ir paškontroles zudums – nemākam tikt galā ar savām dusmām un agresiju. Ļoti reti vardarbības iemesls patiesi ir kāds nodarījums, par kuru bērnam jāsaņem sods.
Kas ir fiziska vardarbība? Vai “uzšāviens” pa dibenu arī skaitās?
Bērnu tiesību aizsardzības likums fizisku vardarbību definē kā bērna veselībai vai dzīvībai bīstamu apzinātu spēka pielietojumu saskarē ar bērnu. Tā ir gan sišana ar rokām, purināšana, grūšana un jebkas cits, kas bērnam var nodarīt sāpes. Tomēr jāskatās katrs gadījums atsevišķi. Brīžos, kad pusotrgadīgs bērns ķeras pie kamīna vai karsta trauka, vecāki momentā viņam iesit pa pirkstiem: „Nedari tā, tas tev sagādās sāpes!” Šādā reizē pieaugušais vēlas pasargāt mazo no vēl lielākām sāpēm.
Uzticēts pats neaizsargātākais
Par pēršanu no vecākiem ir dzirdēti dažādi viedokļi – sākot no pilnīga nolieguma līdz vārdiem, ka citādi jau bērns neklausa.
Nereti vecāki izvēlas bērnu sodīt fiziski, jo sods aizņem mazāk laika nekā paskaidrojums, kāpēc nodarīts ir slikti un kā citreiz rīkoties.
Audzināšanas modeli ģimenē bērni pārņem tālāk savā dzīvē. Pieredze un pētījumi rāda, ka fizisks sods nav efektīvākais audzināšanas paņēmiens. Kad vardarbībā cietušiem bērniem jautājam, ar ko viņiem saistās sods, lielākoties viņi atceras bailes, vainas sajūtu, drūmo atmosfēru, stāsta, kur slēpušies. Bet bērni ir aizmirsuši galveno – par ko tad sods ir bijis. Tas vien jau apliecina, ka šāda rīcība ir aplama: bērnā ir tikai iedvestas paniskas bailes, kauns un riebums pret šādu paņēmienu.
"Ģimenēs, kuras krīze ir skārusi ļoti nopietni, valda stress un vecākiem ir jābūt sevišķi stipriem, lai varētu sevi savaldīt un atrast spēkus neizlikt dusmas uz bērnu."
Kad cilvēki runā, cik efektīvi ir audzināt bērnus ar siksnu, aicinu iedomāties pašiem sevi darbavietā – vai būtu patīkami, ja priekšnieks sistu ar siksnu, ja pienākumi nebūtu izdarīti laikā? Nebūtu. Ar ko tad ģimenē situācija citāda? Vecākiem ir uzticēts pats neaizsargātākais – bērns, par kuru ir jārūpējas. Ja bērnam kā vājākajam parādām, ka ar siksnu varam viņu ietekmēt, tad viņš pārņem šo modeli un arī skolā meklē par sevi vājākus bērnus, kuriem var darīt pāri.
Mēs vienmēr uzsveram, ka pieaugušie nevar simtprocentīgi sevi ziedot vecāku lomai – ir jāatstāj laika rezervīte sev. Lai vecāki piepildītu savu emocionālo krātuvīti un tādējādi attiecībās ar bērniem būtu stabilāki, līdzsvarotāki. Kaut gan ir arī otra galējība – Latvijā ir ierosināta pirmā krimināllieta par pārmērīgu bērna aprūpi.
Vecāki un skolotāji ir teikuši, ka tagad visur tiek uzsvērtas tikai bērnu tiesības, bet savus pienākumus viņi aizmirstot. Varbūt dažkārt vardarbību pret sevi provocē paši bērni? Piemēram, atsakās palīdzēt nomazgāt traukus pēc vakariņām.
Tas ir ļoti svarīgi, kādā veidā ģimene ar bērniem šos jautājumus izrunā. Ir nozīmīgi viņiem uzsvērt, ka savas tiesības ir jāīsteno tā, lai kāds cits cilvēks no tā neciestu. Un līdztekus tiesībām ir arī pienākumi. Piemēram, bērnam ir tiesības brīvajā laikā spēlēties, bet pirms tam – pienākums izmācīties skolai. Tā ir audzināšanas vaina, ka netiek runāts par pienākumiem.
Aicina nolikt siksnu
Cik ilgi plānots turpināt kampaņu „Noliec siksnu”?
Tā ilgs vēl apmēram pusgadu. Plānotas akcijas arī reģionos. Pirmās pilsētas būs Valmiera un Balvi, jo Valmierā jau strādā Latvijas Bērnu fonda radīts krīžu centrs, Balvos tāds tiks atvērts jūnijā. Tā būs vēl viena iespēja bērniem, kas cietuši no vardarbības, saņemt palīdzību. Stends, kurā cilvēki var simboliski pakārt savas siksnas, jo ir pret bērnu fizisku sodīšanu, no Rīgas tiks vests uz Valmieru un tad – Balviem. Kad tas atradās galerijā „Centrs”, cilvēku atsaucība bija ļoti liela – savas jostas stendā pakāra gan sievietes, gan vīrieši.
Sociālajai reklāmas kampaņai izvēlēta siksna tāpēc, ka tas ir biežāk izmantotais vardarbības “instruments”?
Jā, tas ir klasisks fiziskas vardarbības simbols. Bet centra pieredzē ir bijuši gadījumi, kad varmākas lietojušas pirmo, kas gadās pa rokai, – tējkannas, karotes, nažus.
Reiz trolejbusā brauca kāda jauna sieviete un viņas aptuveni trīs gadus vecais dēls. Māte rokās turēja balonu uz kātiņa – droši vien no kāda lielveikala pasākuma. Bērns sāka niķoties, un māte, lai viņu apklusinātu, dusmīgi uzbļāva un ar balonu vairākas reizes iesita bērnam pa galvu. Kā bija jāreaģē apkārtējai sabiedrībai?
Normāli būtu, ja mātei aizrādītu, jo Bērnu tiesību aizsardzības likums prasa, lai jebkurš cilvēks, kas redzējis vardarbību pret bērnu, attiecīgajām iestādēm par to ziņotu 24 stundu laikā. Jāatzīst, ka mēs – sabiedrība – neesam gatavi iesaistīties šādā situācijā. Vēl aizvien pastāv uzskats, ka tā ir katras ģimenes privāta lieta.
Jālūdz bērnam piedošana
Ja vecāks ir iesitis bērnam un pats to nožēlo, kā viņš to var labāk bērnam pateikt?
Pārsvarā bērni, kuri saņēmuši fizisku sodu, jūtas vainīgi. Turklāt par visu situāciju, kas ir ģimenē. Centrs „Dardedze” ir PRET bērnu fizisku sodīšanu, bet, ja tiešām fizisks sods kādā ģimenē ir audzināšanas veids, ar bērniem vajadzētu izrunāt noteikumus un kritērijus, kad konkrētajā ģimenē fizisks sods tiek pieļauts. Piemēram, ir noteikums bērnam pulksten divos dienā būt mājās. Ja viņš neatnāk, ir aizliegums skatīties televizoru. Ja nokavē divas stundas, vecāki ar bērnu vienojas, ka tad viņš visu pēcpusdienu nedrīkst iet pie datora. Bet, ja bērns, vecākus par to nebrīdinot, neatnāk mājās visu vakaru, ir sods – pēriens. Tādā gadījumā bērns zina noteikumus un viņa spēkos ir tos nepārkāpt.
"Dažkārt pietiek ar bērnam veltītām nedalītām 20 minūtēm, lai visa situācija vakarā ģimenē būtu mierīga."
Ja viņš arī atnāk mājās vēlu vakarā, būtu ļoti labi, ja vecāki nezaudētu savaldību un varētu mierīgi pateikt, ka šī ir tā reize, kad jāsaņem fizisks sods, un to nedarītu ar dusmām un draudiem bērna dzīvībai. Pēc tam ir svarīgi ar bērnu to vēlreiz pārrunāt: „Tu saņēmi fizisku sodu, jo pārkāpi mūsu nosacījumu pirmos divus punktus. Es tevi turpinu mīlēt, tu man esi ļoti svarīgs, bet tava rīcība man nepatika, un es ceru, ka mums vairs nevajadzēs pie tā atgriezties.” Tad arī bērns saprot, par ko ir ticis sodīts, un zina, ka viņu mīl. Tikai viņa rīcība ir bijusi neadekvāta.
Un ja vecāks iesit bērnam spontāni – bez iepriekš sarunātiem noteikumiem?
Jālūdz bērnam piedošana un jāteic, ka tā nav viņa vaina, bet vecākiem bija sakrājušās dusmas.
Lielāks risks tikt fiziski sodītiem ir pirmsskolas vecuma bērniem. Pētījumi rāda, ka divgadnieks, piecgadnieks vecākus var izvest vieglāk nekā pusaudzis. Tāpēc vēl jo vairāk ir svarīgi apzināties, cik īstenībā šie bērni ir mazi un neaizsargāti.
Ļoti bieži bērns izsauc vecāku agresiju un gražojas tāpēc, ka arī viņam ir savi pamatoti iemesli tādam būt, piemēram, viņš ir neizgulējies, grib ēst, ir noguris vai arī viņa emocionālā krātuvīte ir izsmelta. Mēs to varam piepildīt ar savu mīlestību, piemēram, paturēt bērnu klēpī. Dažkārt pietiek ar bērnam veltītām nedalītām 20 minūtēm, lai visa situācija vakarā ģimenē būtu mierīga. Protams, tas ir ļoti grūti. Arī es mācos būt par labu mammu.
Manuprāt, būt par vecākiem ir viens no grūtākajiem uzdevumiem, kas mums uzticēts. Ja gribi braukt ar mašīnu, tev jāiegūst autovadītāja apliecība. Bet, lai kļūtu par vecākiem, nekādi eksāmeni nav jāliek, tieši tāpēc vecāku atbildība ir vēl lielāka.
UZZIŅAI
