Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa norāda, ka šis ir bijis ļoti traģisks pavasaris, krīzes komandai nācies braukt uz vairākiem izsaukumiem vienlaicīgi. Tā gadoties ļoti reti, taču šogad šādas situācijas bija vairākkārt. Viens no iemesliem, kādēļ šopavasar gāja bojā vairāki bērni, izrādījās arī pavasara plūdi. VBTAI vadītāja skaidro, ka bērni nav sagatavoti neparastām situācijām. Vecākiem nav prasmju apmācīt bērnus, kā rīkoties nelaimes gadījumos, kuros ir nokļuvuši viņi paši vai to biedri. Nereti bērnam ir bailes no soda, ka izdarījis ko neatļautu un tiks sarāts vai pat sists par to, ka nav paklausījis vecākus. Bērniem peldošie ledus gabali šķiet aizraujoši un neliekas bīstami.
Nav šaubu, ka pie visām samilzušajām problēmām ģimenēs nav vainojama tikai krīze. Protams, ir daudz vecāku, kas zaudējuši darbu un nespēj bērnam nodrošināt nepieciešamo. Lielai daļai ir depresija, un no depresijas sekām cieš bērni: tiem trūkst uzmanības, aizsardzības.
"Bērns ir atstāts otrā plānā aiz visām citām ikdienas problēmām."
Ģimeņu attiecības nereti ir ļoti sarežģītas, un bērns ir pa vidu visām grūtībām un kļūdām, ko pieļauj vecāki. Bērns nereti atstāts otrā plānā aiz visām citām ikdienas problēmām. Fiziski visneaizsargātākie bērni ir līdz trīs gadu vecumam, kad galvenās rūpes gulstas uz vecākiem. Atstāti novārtā visbiežāk jūtas pusaudžu vecuma bērni, jo vecāki bieži uzskata, ka šai vecumā bērnam jābūt patstāvīgam un spējīgam tikt ar visu galā pašam.
Daudz brīvā laika ārpus skolas rada interesi piebiedroties kompānijām, kas nereti ir šaubīgas. Tā par ikdienas sastāvdaļu daudziem desmit vienpadsmit gadus veciem bērniem kļūst alkohols un cigaretes.
"Ģimenes laime ir ne jau jauna māja un moderna automašīna, bet gan savstarpēja mīlestība un sapratne."
Ja bērns ģimenē jūtas atstumts, rodas aizvainojums, kas izpaužas kā agresija, un bērns kļūst neiecietīgs pret saviem vienaudžiem skolā vai pagalmā. Uz Uzticības tālruni bieži zvana bērni, kas sūdzas par vienaudžu neiecietību un visatļautību. L.Rieksta-Riekstiņa norāda, ka pusaudžu agresija ir bez iemesla un bez robežām, jo trūkst apziņas, cik daudz ļaunuma var nodarīt otram.
Par vienu no lielākajām problēmām VBTAI vadītāja uzskata sadarbības trūkumu starp sociālajiem dienestiem, vecākiem un skolām. Pēc šogad veiktas aptaujas datiem secināms, ka vairākās skolās ir problēmas ar bērnu ēdināšanu. Vairāk nekā 17 000 bērnu neēd siltās pusdienas skolās, kaut lielai daļai bērnu tās būtu ļoti nepieciešamas. Vecākiem nav naudas, lai par tām samaksātu. Ja pieaugušie vēršas sociālajos dienestos pēc palīdzības, tā visbiežāk ir nauda, ko lūdz vecāki. Taču ne vienmēr līdzekļi tiek izlietoti bērna vajadzībām. L.Rieksta-Riekstiņa norāda, ka sabiedrība palīdzēt trūcīgām ģimenēm var ne tikai ar naudu. Ir iespēja ziedot ēdienu vai apģērbu. Ir skolas, kur tiek meklēti sponsori vai paši vecāki sniedz finansiālu atbalstu. Sociālie dienesti ir citu pienākumu noslogoti un trūkst laika un resursu ģimeņu stāvokļa apsekošanai.
Vecāku pieļautās kļūdas pārņem bērni
Ogres ģimnāzijas direktores vietniece Inna Zeņkeviča piekrīt, ka šajā pavasarī bērnu stāvoklis ir daudz kritiskāks. Skolotāja stāsta, ka biežāk tiek rīkotas klases stundas, kurās pārrunā dažādas situācijas, kā rīkoties nelaimes gadījumos. Bērniem ir jāparakstās žurnālā, ka ir sapratuši šo informāciju. Taču skola var pasargāt bērnu tikai stundu laikā, kad mācības ir beigušās, atbildība par bērnu gulstas uz vecāku pleciem. Skolotāja norāda, ka ir ļoti svarīgi, lai arī mājās bērnam mācītu, ko viņš drīkst atļauties un kas ir bīstams viņam un apkārtējiem. Ja vecāki neizpilda šo uzdevumu, skolā stāstītajam bieži nav rezultātu.
„Vecāki ir kļuvuši bezatbildīgāki. Nereti valda uzskats, ka viņu pienākums ir bērnu tikai pabarot, apģērbt un palaist uz mācībām, bet par visu pārējo atbild skola. Tai paša laikā es saprotu arī vecākus – daudzi no viņiem šobrīd zaudējuši darbu, ir pesimisma pilni, daudzi aizbraukuši uz ārzemēm. Ir vecāki, kas strādā vairākos darbos, mājās pārnāk vēlu un nodarbībām ar bērniem viņiem vairs neatliek laika. Tas, protams, atstāj iespaidu uz bērnu,” norāda direktores vietniece. Pieaugušo vidū pieaug neiecietība, nereti pārkāpjot ētikas normas, noteikumus.
„Tepat pie skolas tiek pārkāpti ceļu satiksmes noteikumi, vedot bērnus uz skolu, tiek pārsniegts ātrums, neievērotas zīmes, ceļa stabiņi tiek apbraukti pa skolas zālienu,” stāsta I.Zeņkeviča. Tādējādi rodas paaudžu konflikts, kur vecāki saka vienu, taču paši dara ko citu.
"Bērni nav vainīgi, ja vecākiem nav naudas."
Skolotāja norāda, ka visu vecumu bērni ir vienlīdz neaizsargāti. Taču salīdzinoši mazāki bērni ir daudz atvērtāki pret skolu. Viņi daudz biežāk nāk izrunāties ar skolotājiem. Šajā vecumā bērns daudz vairāk ieklausās. Toties pusaudži (15–16 gadi) ir daudz noslēgtāki un kautrējas par savām problēmām runāt ar pieaugušo. Viņi meklē palīdzību vienaudžu vidū, taču ne vienmēr draugi var dot pareizos padomus vai palīdzēt atrisināt problēmas.
Skolēni aptaujās atklāj, ka mājās vecāki ar tiem nerunā, neuzklausa viņus, neievēro, ka bērns ir neapmierināts, ir radušās problēmas, slikts garastāvoklis vai slikti mācās. Skolotāja min, ka sākotnēji bērns tiešām jūtas pamests, vientuļš, vecāku neievērots, bet ar laiku viņš pie tā pierod, un tas jau šķiet kā norma. Vēlāk bērnam tas pat sāk patikt, un viņš to izmanto savā labā.
Skolotāja min gadījumu, kad bērnam par iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem uz skolu tiek izsaukti vecāki. Ierodas tēvs, kurš sāk strostēt bērnu. Bērns neiztur to un sāk pārmest tēvam, ka viņš ļoti bieži rīkojas tāpat un arī pārkāpj noteikumus. Situācija norāda, ka bērni mācās no vecākiem, kā uzvesties, izturēties pret līdzcilvēkiem.
