No komandekonomikas uz tirgus ekonomiku
Kopš 2007. gada sākuma saistībā ar tautsaimniecības attīstības jautājumiem nereti tiek piesaukta lata devalvācija gan no valsts amatpersonu, gan dažādu ekspertu puses. Pēc definīcijas devalvācija ir nacionālās valūtas vienības vērtības samazinājums attiecībā pret ārvalstu valūtu.
Latvijas un ārvalstu ekspertu bažām bija nopietns iemesls – pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) mūsu valsts tautsaimniecība uzrādīja augstus IKP pieauguma tempus, līdztekus auga inflācijas tempi, un, lai arī eksporta apjoms pieauga, importēto preču apjoms un gala vērtība palielinājās vēl straujāk. Līdz ar to radās pamatotas bažas par tautsaimniecības pārkaršanu jau drīz pēc iestāšanās ES. Turklāt Latvija starp jaunajām dalībvalstīm izcēlās ar straujāko izaugsmes ātrumu un vājāko eksporta/importa attiecību.
Lai saprastu, kāda ir šodienas Latvijas tautsaimniecības attīstības realitāte un kvalitāte, īsumā jāatceras daži fakti.
"Latvija starp jaunajām dalībvalstīm izcēlās ar straujāko izaugsmes ātrumu un vājāko eksporta/importa attiecību."
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas tautsaimniecība ir pārorientēta no komandekonomikas uz tirgus ekonomikas modeli. Īstenota sekmīga monetārā politika, kuras rezultāts ir stabila nacionālā valūta un līdz integrācijai ES arī stabils un zems cenu līmeņa pieaugums. Inflācija Latvijā 2002. gadā bija zemākā kopš 90. gadu sākuma. Tās tempi pieauga pēc iestāšanās ES, pēc normatīvo aktu un nodokļu likumdošanas korekcijas atbilstoši ES prasībām (tas ietekmēja ražošanas izmaksas), to veicināja kredītu pieejamība un patēriņa izvēršanās. Lētā naudas politika, kas bija vērojama arī citur pasaulē, Latvijā radīja pārmērīgu patēriņu, strauji augošus importa apjomus, ārējais pieprasījums nodrošināja eksportu, turklāt tika ieguldītas ievērojamas investīcijas nozarēs ar ātru atdevi. Valdība makroekonomiskā klimata uzturēšanai īstenoja fiskālo disciplīnu, kas, no vienas puses, neveicināja valsts parāda veidošanos, bet, no otras puses, nepietiekami ļāva attīstīt un atbalstīt tautsaimniecībai nozīmīgas nozares.
Pieprasījuma izvēršanās un piedāvājuma attīstība īpaši pēc 2004. gada ļāva nodrošināt stabilus budžeta ienākumus un budžeta deficītu Māstrihtas kritēriju ietvaros. Laikposmā no 1995. gada līdz 2007. gadam visaugstākais budžeta deficīts bija 1999. gadā (Krievijas krīzes sekas, kas radīja darbavietu zudumu un ražošanas apjomu samazinājumu, līdz ar to vēl lielāku pārorientāciju uz ES tirgiem), un tas bija 3,9% no IKP (164,5 milj. latu). Kā liecina statistikas dati, pārējos gados budžeta deficīts bija samērā neliels, nepārsniedzot 2-3%, ar pārpalikumu 1997. gadā (+1,2% no IKP jeb 41,8 milj. latu) un 2007. gadā (+0,1% no IKP jeb 9 milj. latu). Pērnā gada dati rāda finansiālo deficītu (starpība starp ieņēmumiem un izdevumiem) pusmiljarda latu apmērā. Salīdzinājumam - 2007. gadā finansiālais pārpalikums bija 94 tūkstoši latu. Vispārējais valdības parāds no 1995. gada līdz 2007. gadam svārstījās robežās no 9,5% no IKP (2007. gads) līdz 16% no IKP (1995. gads).
"Vai devalvēt valūtu Latvijas attīstības īpatnību aspektā ir vienīgais ceļš uz ilgtermiņa augsmi, ir diskutējams jautājums."
Kopumā tautsaimniecības straujā izaugsme (virs 8% gadā) pēc iestāšanās ES ir vērtējama divējādi: no vienas puses, tautsaimniecība joprojām turpināja atjaunojošās attīstības ceļu pēc dziļā kraha 90. gadu sākumā. No otras puses, ekonomikas attīstību noteica liberāls ekonomiskais klimats un minimāla tirgus regulēšana no valdības puses. Šāds attīstības scenārijs nenozīmē sliktu attīstības kvalitāti, bet zināmu disproporciju veidošanos tirgū.
Ir skaidrs, ka Latvijas ekonomikā valda tipiskas strukturālas nesabalansētības problēmas. Vai devalvēt valūtu Latvijas attīstības īpatnību aspektā ir vienīgais ceļš uz ilgtermiņa augsmi, ir diskutējams jautājums.
Latvijas vājā vieta – atkarība no resursu importa
Vēsturiski valūtas devalvāciju ir veikusi virkne valstu dažādu krīžu rezultātā. Šādu rīcību parasti izraisīja tautsaimniecības attīstību kavējošu faktoru virkne: inflācija, augsts maksājumu bilances deficīts, pārlieks valsts parāds, augsts budžeta deficīts u.c. faktori.
Atskatoties uz devalvācijas izraisītām sekām, nevar apgalvot, ka tās ir tikai pozitīvas. Uz eksportu orientētās valstīs pēc devalvācijas bija vērojami eksporta apjomu pieaugumi, importa samazināšanās un tirdzniecības bilances uzlabošanās. Kaut vai Brazīlijas piemērs liecina (1998), ka tirdzniecības bilance patiešām uzlabojās, bet valsts parāds (dolāros) radīja papildu izmaksu slogu. Turklāt, neraugoties uz valūtas kursa korekcijām, bija skaidrs, ka Brazīlijas tautsaimniecības kaite neslēpās vienīgi valūtas kursa neatbilstībā. Šajā gadījumā Latviju ar Latīņamerikas valstīm vieno SVF aizdevuma nosacījumi: strikta finanšu un naudas politika, kā rezultātā jāpanāk zems budžeta deficīts, viencipara inflācija un stabils maksājumu bilances deficīts.
Jāatceras, ka katra valsts, kas izmantojusi nacionālās valūtas devalvācijas iespēju, ir guvusi atšķirīgus rezultātus, un nevar noteikti apgalvot, ka tā ir konkurētspējas garants, neizvērtējot sekas.
"Krievijas rubļa lēnā devalvācija šodien rāda gan inflācijas tempu saglabāšanos, gan augstu pieprasījumu pēc ārvalstu valūtas, gan ārvalstu valūtu norēķinu kontu skaita pieaugumu."
Ja Latvija būtu liela un eksportējoša valsts, lata devalvācija nestu zināmu eksporta ienākumu pieaugumu ar nosacījumu, ka eksporta produkcijas radīšanā tiek izmantoti Latvijā esošie resursi. Tā kā Latvija ir ļoti maza valsts, kas atkarīga no svarīgu resursu importa, nav grūti prognozēt izmaksu dinamiku pēc devalvācijas.
Turklāt devalvāciju parasti pavada jauns inflācijas vilnis. Krievijas rubļa lēnā devalvācija šodien rāda gan inflācijas tempu saglabāšanos, gan augstu pieprasījumu pēc ārvalstu valūtas, gan ārvalstu valūtu norēķinu kontu skaita pieaugumu.
Ir jāatceras, ka devalvācija pastiprina parādsaistību slogu ārvalstu valūtā. Latvijā aptuveni 90% privātā sektora parādsaistību ir ārvalstu valūtā. Vai var apgalvot, ka, devalvējot latu, iedzīvotāju ienākumi Latvijas nacionālā valūtā pieaugs un saistību dzēšanu neietekmēs?
Kā liecina pieredze, devalvācija nav panaceja pret visām tautsaimniecības kaitēm, kas radušās pašu īstenotās politikas rezultātā. Turklāt, izmantojot šo iespēju, ir īpaši rūpīgi jāapsver radītie guvumi un zaudējumi.
