Kas ir valsts bankrots un kā tas izpaužas

Kā rodas krīzes

Vēsturiski līdz ar pasaules ekonomikas globalizāciju pieaug arī finanšu krīžu pārnese uz citām valstīm, un finanšu stress no lokāla nacionāla statusa ieguvis starptautisku statusu. No finanšu krīzēm nav pasargāta neviena valsts, lai kādā attīstības pakāpē tā atrastos: attīstītās valstīs pēc Otrā pasaules kara var saskatīt dažus desmitus dažādu ekonomikas, banku un valūtas krīžu.¹ Finanšu krīzes pamatā ir kapitāla atražošanas process: kapitāla tirgus darījumi būtībā nozīmē nākotnes kapitāla finansēšanu, kas vēl nav radīta un ir jārada. Finanšu krīzes teorētiski iespējams dalīt šādi: valūtas krīzes, kas rezultējas valūtas devalvācijā; parāda krīzes (iekšējā vai ārējā parāda dzēšanas nespēja); banku krīze (banku sistēmas uzturēšanā nepieciešama valsts finanšu palīdzība).

Krīžu iemesli ir dažādi, un par plašāk pazīstamiem faktoriem uzskata makroekonomiskās politikas neatbilstību, ārējo tirgu šoku (cenu kritums kādai precei vai pakalpojumam pasaules tirgū), vāju finanšu sistēmu, arī politisko nestabilitāti u. tml. Piemēram, akciju kursa kritumu var izraisīt ziņa par sliktiem finanšu datiem kādā kompānijā vai nozarē. Kad depozītu turētāji sāk šaubīties par savas bankas stabilitāti, tie centīsies atgūt savus noguldījumus. Tā kā banku iespējas segt visas savas saistības pret noguldītājiem ir ierobežotas, var izvērsties finanšu krīze. Bez fundamentāla rakstura krīžu iemesliem ne mazāk svarīgs ir spekulatīvais faktors, proti, kapitāla ieplūšana nozarēs, kas nes ātru atdevi un ļaujas spekulatīvam spiedienam, – nekustamais īpašums, akciju tirgi.

Kas ir valsts bankrots

Ar valsts bankrotu parasti saprot valsts sektora² nespēju segt savas parādsaistības. Kā spilgtu piemēru var minēt parāda krīzes 20. gadsimta 80.-90. gados Latīņamerikā. Parāda krīžu iemesls bija attīstības valstu kreditēšanas izvēršanās 70. gadu sākumā, turklāt pēc naftas cenu četrkāršošanās pieauga pieprasījums pēc finanšu resursiem un to piedāvājums. Aizņēmumi bija vai nu valsts parāda veidā, vai valsts garantēts kredīts privātām kompānijām. Tas nozīmē, ka valsts uzņemas atbildību par kompānijas maksātnespēju.

"Pārlieka parādu nasta var radīt izaugsmes grūtības, tautsaimniecībā trūkst kapitāla, un attīstība krīt."

Energoresursu krīze 80. gadu sākumā nāca roku rokā ar augstāku dolāra kursu un procentu likmēm. Šāda lietu kārtība nozīmē to, ka dažās valstīs parādsaistību dzēšana kļuva neiespējama. Nereti aizņemtās finanses kalpoja nevis reālās ekonomikas, bet parādsaistību un kārtējo budžeta izdevumu finansēšanai. Tā veidojas lavīnveida process: ienākošais kapitāls ir mazāks par parāda procentu un kārtējo maksājumu dzēšanu. Parāda krīzi pastiprina kapitāla „bēgšana” no valsts. Latīņamerikas tīrais kapitāla pieplūdums 1979. gadā bija 29 mljrd. dolāru, 1983. gadā - 3 mljrd., 1987. gadā - 9 mljrd. dolāru.³

Parādu krīze ļāva gūt nākamai ekonomiskās attīstības politikai svarīgas atziņas: pārlieka parādu nasta var radīt izaugsmes grūtības, tautsaimniecībā trūkst kapitāla, un attīstība krīt. Parāda krīzes skartās valstīs tika realizēta glābšanas programma – samazinātas procentu likmes, mainīti kredītu dzēšanas termiņi, daļēji vai pilnīgi norakstīti parādi. Valsts – parādnieces - uzdevums bija ievērot stingru ekonomiskās politikas kursu (saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda prasībām) - ierobežot un likvidēt budžeta deficītu, liberalizēt tirgu, ievērot stingru fiskālu un monetāru politiku.

Praksē lietot jēdzienu „valsts bankrots” nav korekti, jo visas tautsaimniecības problēmas ir risināmas gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Bez valsts sektora parādsaistībām pastāv arī privātā sektora saistības, un uzņēmējdarbībā bankrots izpaužas kā maksātnespēja un uzņēmuma likvidācija. Visi uzņēmumi valstī vienlaikus bankrotēt nevar – vienmēr atrodas niša, kur var ieguldīt kapitālu pat ekonomikas lejupslīdes apstākļos.

Valsts un valdības parādi

Lai runātu par valsts sektora parāda dinamiku, tas ir jādefinē. Saskaņā ar likumdošanu vispārējais valdības parāds ir valsts struktūru, pašvaldību struktūru, kā arī valsts sociālās apdrošināšanas struktūru saņemtais un neatmaksātais bruto parāds tā nominālajā vērtībā pārskata perioda beigās šādās finanšu instrumentu kategorijās: noguldījumi, parāda vērtspapīri (izņemot atvasinātos finanšu instrumentus) un aizņēmumi.⁴

"Praksē lietot jēdzienu „valsts bankrots” nav korekti, jo visas tautsaimniecības problēmas ir risināmas gan īstermiņā, gan ilgtermiņā."

Valsts parāds ir saistības, kas tiek segtas no budžeta līdzekļiem. Valsts sektora parāds veidojas, kad budžetā rodas deficīts un tas ir jāfinansē. Valsts sektora parādu var iedalīt iekšējā (parāds pret rezidentiem) un ārējā (saistības pret nerezidentiem).

Latvijas budžeta deficīts atbilst Māstrihtas kritērijiem, un tas ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Septiņās ES dalībvalstīs 2007. gadā budžeta deficīts bija lielāks par 3% no IKP. Lielākais pārpalikums no IKP bija Somijā - 5,3%, lielākais deficīts Ungārijā - 5,5% no IKP. Latvijas rādītājs bija gandrīz nulle.⁵

Latvijas budžeta rādītāji 1995.-2008. gadā, milj. Ls

Avots: LR CSP; Valsts kase

Kā redzams, budžeta finansiālā bilance pārsvarā bijusi negatīva, izņemot 2007. gadu, un 2008. gadā tā pasliktinājās. Kā tika minēts, deficīts jāsedz. Finanšu sektora likviditātes grūtības, ar kurām saskārās arī Latvija, lika vērsties pēc starptautiskās palīdzības, kuru pamatā izmantos finanšu sektora stabilizēšanai un likviditātes uzturēšanai, kā arī budžeta deficīta finansēšanai un daļēji – tautsaimniecības stimulēšanai.

Neskatoties uz to, ka aizņēmums ir iespaidīgs – 7,5 mljrd. eiro –, Latvijā runāt par valsts bankrotu ir pārsteidzīgi. Līdz šim Latvija uz ES valstu fona pēc ārējā parāda masas IKP ir starp valstīm ar mazākām valdības sektora saistībām: 2008. gadā tās parāds pieauga un bija aptuveni 18% no IKP. Valsts kases apkopotie 2008. gada dati liecina, ka valdības parāds ir pieaudzis no 1,1 līdz 2,7 mljrd. latu. Salīdzinājumam - 2007. gadā tas bija 9,5% no IKP.

Cik lieli ir parādi

Jaunajās 10 ES dalībvalstīs 2007. gadā valsts parāds vidēji bija 41% no IKP, ES-15 dalībvalstīs - vidēji 60 procenti. Valdības parāda īpatsvars pret IKP ir objektīvāks mērs nekā tā izteiksme naudas vienībās, bet nereti pēdējais piesaista lielāku uzmanību un bez budžeta ienākumu un izdevumu rādītāju salīdzinājuma nereti rada izkropļotu priekšstatu par iespējām segt parādsaistības.

"Visi valsts uzņēmumi vienlaikus bankrotēt nevar – vienmēr atrodas niša, kur var ieguldīt kapitālu pat ekonomikas lejupslīdes apstākļos."

Kopējais Latvijas valdības parāds 1995. gadā bija 558 milj. eiro, 2004. gadā - 1591 milj. eiro, 2007. gadā - 1912 milj. eiro. Igaunijā valdības parāds attiecīgi bija 257 milj., 487 milj. un 533 milj. eiro. Itālijā valsts parāds 1995. gadā bija 1070 mljrd. eiro, 2004. gadā – 1444 mljrd. eiro un 2007. gadā – 1599 mljrd. eiro.

Valsts parāds, % no IKP dažās ES valstīs 1995.-2007. g.

Iepriekš minētais ļauj secināt, ka Latvijas valsts parāds, neskatoties uz tā straujo pieaugumu, joprojām ir viens no zemākajiem ES valstīs. Budžeta izpilde 2008. gadā bija augstākā visā laika posmā kopš neatkarības atgūšanas. Nodokļu iekasējums 2009. gadā var samazināties atbilstoši tautsaimniecības izaugsmes tempu samazinājumam: krīt patēriņš, līdz ar to sagaidāms zemāks netiešo nodokļu iekasējums (lielāki PVN, akcīzes nodoklis). Nodokļu ievākuma samazinājumu kompensēs šogad īstenotie valsts sektora izdevumu mazināšanas pasākumi: finansējuma samazinājums visās iespējamās darbības jomās.

Pirmajā lejupslīdes posmā

Tautsaimniecība šobrīd pārdzīvo pirmo loģisko biznesa cikla lejupslīdes posmu, un ir jārēķinās, ka stingri pasākumi, lai par katru cenu izpildītu starptautisku institūciju prasības, ies roku rokā ar sociālo disproporciju padziļināšanos. Iedzīvotāju noslāņošanās nav mazinājusies kopš neatkarības atgūšanas, bet padziļinājusies pat straujas augsmes laikā. Tādēļ jāatceras, ka ekonomiskās politikas mērķis ir ne tikai panākt vajadzīgo ciparu kombināciju, bet pirmkārt nodrošināt tādus apstākļus tautsaimniecībā, lai ekonomiskā attīstība nes labklājības pieaugumu.

_______________________________