Tā atzīst Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kurš iepriekšējās nedēļas nogalē uzstājās Amerikas Tirdzniecības kameras organizētā seminārā Rīgas Ekonomikas augstskolā, runājot par līdzšinējām ekonomikas attīstības tendencēm un nākotnes prognozēm.
LB prezidents ir satraukts par valsts budžeta izpildi. Pirmdien pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru I. Rimšēvičs sacīja, ka, iespējams, būs jāpārskata ieņēmumi un vēl jāsamazina izdevumi. LB ar Finanšu ministriju patlaban strādā pie tālākām ekonomikas izaugsmes prognozēm.
Vai varēs atjaunot konkurētspēju?
Pēc 2004. gada ekonomikas izaugsmes tempi bija milzīgi un kļuva pārspīlēti, taču tolaik cilvēki neesot apzinājušies, kas vispār ir ekonomikas pārkaršana.
Augot iekšzemes kopproduktam (IKP), valdības ieņēmumi bija tik lieli, ka brīžiem valdība pat nav zinājusi, kur naudu likt - tā apgalvoja LB prezidents. Neraugoties uz to, netika veidots budžeta pārpalikums un līdzekļi netika uzkrāti. Laiks, kad valsts ilglaicīgi uzturēja budžeta deficītu, sakrita ar likviditātes krīzi globālajā finanšu tirgū. Kad radās grūtības “Parex” bankai, kļuva skaidrs, ka Latvijas valsts viena pati netiks galā. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) sākotnēji nav izvirzījis nekādus konkrētus nosacījumus, bet vaicājis Latvijai, ko tā ir gatava iesākt. Zinot to, SVF varēja apsvērt, kādus resursus Latvijai var sniegt. Vienas nedēļas nogales laikā valdība spēja izlemt, kur un kā ietaupīt, lai gan pirms tam piecu gadu garumā nekādi nespēja novērst budžeta deficītu.
Patlaban valdības galvenais uzdevums ir stingras fiskālās politikas ievērošana un banku sistēmas stabilizācija. Būs jāturpina un, iespējams, pat jāpadziļina taupības režīms. “Vai algu deflācija bija vienīgā izeja? Jā, daži bilst, ka bija vēl viena izeja, un jūs zināt, kas ar to tiek domāts – lata devalvācija, kas it kā vienas nakts laikā atrisināšot visas problēmas.” Taču I. Rimšēvičs aicināja paraudzīties apkārt – virkne valstu, kuras pēdējā laikā devalvējušas savas nacionālās valūtas, nebūt neizskatās tik apmierinātas ar savu ekonomisko situāciju. Viņš kārtējo reizi uzsvēra, ka latu nedrīkst devalvēt, jo tas nedotu labumu ekonomikai, toties radītu vēl vairāk problēmu. “Devalvācija nesniegtu absolūti nekādus ieguvumus.”
Kā atkārtoja LB prezidents, devalvācijas rezultātā no jauna iedegtos inflācija, kredītu atmaksu problēmas rastos iedzīvotājiem, kuri kredītus ņēmuši eiro, pieaugtu valsts un privātpersonu parādi, nedaudz pieaugtu eksporta apjoms, taču tas neglābtu ekonomiku. “Iestātos milzīga uzticības krīze.”
Algu korekcija bija sākusies jau, pirms valdība pieņēma taupības režīmu. Latvijā algu elastība ir daudz lielāka nekā Rietumu valstīs, jo pie mums nav arodbiedrības spiediena, proti, algas ir daudz vienkāršāk koriģēt. Šis faktors būtu jāņem vērā, analizējot ekonomisko situāciju un perspektīvu. I. Rimšēvičs paredz, ka algu kritums turpināsies, īpaši publiskajā sektorā (kur algas kopumā varot kristies pat par 30%). Ar to LB vadītājs lika saprast, ka Latvijā ir ļoti vāja tā dēvētā kolektīvā kaulēšanās - process, kurā arodbiedrības un darba devējs vienojas par darba ņēmēju algām. Tas nozīmē, ka algas var celties vai kristies diezgan strauji. “Latvijas darba tirgus ir ļoti elastīgs, pastāv iespēja koriģēt algas tādā pašā ātrumā, kādu prasītu devalvācijas īstenošana.”
"Ekonomists: lai ierobežotu monopolus, iespējams, jākoriģē Konkurences likums."
Algu samazināšana ir saistīta ar vienu no pašreizējiem izaicinājumiem Latvijas ekonomikai – konkurētspējas atjaunošanu. Līdztekus tam jānodrošina banku sektora stabilitāte, jāiekustina kreditēšana, jāievēro stingra fiskālā politika un 2012. gadā jāpanāk eiro ieviešana. Taču, lai ieviestu eiro, budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 2,9 procentus.
I. Rimšēvičs uzskata, ka Latvijas situācijai nav nekādas līdzības ar 2000. gada Argentīnas krīzi, jo Latvija, kas ir maza, atvērta ekonomika, nav salīdzināma ar šo valsti. “Latvijā situācija ir pilnīgi citādāka nekā Īslandē, Argentīnā vai kādā citā valstī,” apstiprināja I. Rimšēvičs. Pēc viņa teiktā, skandināvu bankas plāno turpināt savu darbību Latvijā, lai gan pieaug to uzkrājumi iespējamiem zaudējumiem no kreditēšanas.
Cenas nekritīs tik strauji, kā algas
Latvija gadiem ilgi tērēja vairāk nekā saražoja, un tas nevarēja turpināties ilgi, turklāt 2008. gada pēdējā ceturksnī no Latvijas aizplūda daļa kapitāla, atgādina Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Andris Strazds. “Naudas aizplūšana apdraudēja finanšu institūcijas.” Latvija nedrīkstēja turpināt tikai aizņemties, bet tai bija jāatjauno līdzsvars, jāizlīdzina eksports un imports.
A. Strazds piekrīt, ka valūtas devalvācija nespētu atveseļot ekonomiku. Ciestu ne tikai privātie aizņēmēji, bet arī uzņēmumi, kuri aizņēmušies eiro. Finansiālo grūtību mērogs būtu tik liels, ka arī tiesu sistēma kļūtu pārslogota, jo nespētu tikt galā ar bankrotu administrēšanu. Devalvācija tikai nedaudz samazinātu importa pieplūdumu, turklāt tā nesniegtu vajadzīgo motivāciju uzlabot darba ražīgumu.
Tāpēc esot jāturas pie pašreiz pieņemtā plāna A – algu samazināšana, produktivitātes celšana un, galu galā, deflācija.
Pašreizējais variants, kas paredz algu pakāpenisku samazinājumu, dod uzņēmumiem vairāk laika, turklāt ekonomists pieļauj, ka tādējādi izdzīvos vairāk uzņēmumu. Ja algas netiks samazinātas, preču izlaidums samazināsies un tā rezultātā IKP kritums var būt ievērojams. Šis scenārijs ļautu arī celt produktivitāti publiskajā sektorā. Viņaprāt, šobrīd visi spēki jāpieliek, lai turētos pie pieņemta Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas plāna, nevis jātērē laiks spriežot, vai nevajadzētu izvēlēties citu rīcības variantu.
A. Strazds pieļauj, ka privātajā sektorā algu kritums nebūs tik liels kā publiskajā, jo tajā algas iepriekš tik strauji neauga. “Man ir sajūta, ka tas būs ap 10-20 procentu robežās”, viņš atzina. “Cenas noteikti nekritīs tik ātri, kā algas, šis būs tāds kā izmēģinājumu laiks. Mēs pat redzam, ka ir daži uzņēmēji, kuri mēģina palielināt cenas, cerībā vēl pēdējo mēnesi ievākt kādu papildu peļņu. Te mums kā patērētājiem un tiem, kas biznesā strādā iepirkumu pusē, jābūt aktīvākiem, jākaulējas, nevis jāmaksā uzreiz pirmā nosauktā palielinātā cena. Vajadzētu ievākt dažādus piedāvājumus, salīdzināt cenas un izvēlēties to izdevīgāko cenas kvalitātes attiecību. Tādējādi mēs darbotos savās interesēs un netieši palīdzētu ekonomikai kopumā ātrāk sākt cenu pielāgošanās ciklu.”
Kā pieļāva A. Strazds, lai uzlabotu konkurenci tirgū, var būt nepieciešams atvērt Konkurences likumu un veikt tajā korekcijas. “Konkurences likums ekonomikā principā ir samērojams ar konstitūciju valsts likumdošanā vai politiskajā sistēmā. Tāpat kā Satversmē, viena no demokrātijas problēmām ir tāda, ka demokrātisku procesu rezultātā pie varas var nākt diktators. Līdzīgi ir arī ekonomikā, kad ekonomisku procesu rezultātā pie varas var nākt monopolists,” skaidro A. Strazds. “Tāpēc ir noteikti ierobežojumi gan Satversmē, gan Konkurences likumā, lai tas nevarētu notikt. Šobrīd ir tā, ka šie ierobežojumi pamatā attiecas uz tirgotājiem, taču mēs redzam, ka šīs problēmas nav limitētas tikai tirdzniecības sektorā, bet pastāv arī citos. Iespējams, ka šīs papildu prasības būs jāattiecina arī uz citiem sektoriem, lai novērstu oligopolu, monopolu rašanās iespēju.”
Būtu jāstiprina arī Konkurences padome un jācenšas izvairīties no mēģinājumiem mazināt tās ietekmi.
