Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Inga Kundziņa, A.F.I.
Kādā no iepriekšējās valdības sēdēm Patērētāju tiesību aizsardzību centra (PTAC) direktorei Baibai Vītoliņai uzdots jautājums, cik patērētāju iesniegumus vidēji izskata katrs centra darbinieks. Acīmredzot tas domāts, lai, palielinot izskatāmo iesniegumu skaitu uz vienu cilvēku, mēģinātu taupīt resursus un samazinātu izdevumus. Patiesībā tas vienīgi pierāda, ka valdība pati nemaz īsti nezina, ar ko jānodarbojas tās pakļautībā esošai iestādei un ka funkcijas, ko tai deleģējusi valsts, ir nesalīdzināmi plašākas nekā tikai patērētāju iesniegumi.
Diemžēl arī sabiedrībā dominē viedoklis, ka PTCA galvenais uzdevums ir palīdzēt atgūt naudu, ko cilvēki zaudējuši ražotāju, pakalpojumu sniedzēju vai tirgotāju vainas dēļ. Bet tā ir tikai viena no piecām funkcijām, kuras pilda centrs. Ņemot vērā, kā tas notiek pēdējā laikā, diezin vai to var saukt par labāko un efektīgāko patērētāju aizsardzību. Par reālo situāciju, ko neņem vērā valdība un nezina sabiedrība, intervija ar PTAC direktori Baibu Vītoliņu.
Kad atlaide izrādās preces īstā cena
Ar ko nodarbojas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un kādas ir tā funkcijas?
Galvenās funkcijas ir piecas. Mēs veicam tirgus uzraudzību preču drošībai visām nepārtikas precēm, izņemot kosmētiku un zeltlietas. Precēm izvirzītās prasības fiksētas un tās regulē apmēram 25 Eiropas Savienības (ES) direktīvas. Nākamā funkcija ir tā, ko sauc par metroloģiju. Ražotnēs tiek pārbaudīts, vai konkrētā fasējumā ir tik daudz produkta, cik uz fasējuma norādīts. Piemēram, vai litra piena pakā tiešām ir litrs piena. Otrs metroloģijas pārbaužu objekts ir dažādi mērīšanas līdzekļi - termometri, svari, skaitītāji u.c. Piemēram, vai benzīna daudzums, ko rāda skaitītājs uzpildes stacijā, atbilst daudzumam, kas ieliets tvertnē. Trešā ir patērētāju tiesību kolektīvo interešu uzraudzība. Tā vairāk atteicas uz taisnīgiem līguma nosacījumiem. Piemēram, mēs esam tiesīgi uzdot bankai nepiemērot kādu līguma nosacījumu, ja tas nav taisnīgs. Tāpat arī kontrolēt, vai, slēdzot līgumu ar patērētāju internetā, tiek ievēroti visi nosacījumi, ko paredz likums. Ceturtā joma ir komercprakses uzraudzība, kas vairāk attiecas uz reklāmu un dažādām akcijām. Vai tas, ko mums sola, ir patiesība? Vai atlaide tiešām ir atlaide vai par atlaidi nosaukta preces īstā cena?
"Pie mums cilvēki kā padomju laikos uzskata, ka valsts ir atbildīga par to, kas notiek veikalā."
Kā to saprast?
Reklāmai ir milzīga ietekme, tāpēc svarīgi, lai tas, ko tā sola, būtu patiesība. It īpaši pašlaik, kad nepārtraukti notiek dažādas akcijas un grūti saprast, kāda tad ir akcijas cena un kāda īstā. Šādā situācijā ir viegli manipulēt ar patērētāju, apgalvojot, ka viena konkrēta prece konkrētā veikalā ir lētākā Latvijā un nopērkama tikai šodien. Patiesībā var izrādīties, ka tieši šodien tur tā ir dārgāka nekā jebkur citur. Arī gadījums ar Aizkraukles banku, kad cilvēkus faktiski piespieda izvēlēties vienu no diviem sliktiem variantiem, neinformējot, kas tiek mainīts līgumā, pilnībā attiecas uz komercpraksi. Katrā ziņā, lai nopietni realizētu šo funkcija, jāiegulda milzīgs darbs un nepieciešami ievērojami resursi. Anglijā, piemēram, lai pierādītu maldinošu komercpraksi vienam vienīgam mēbeļu veikalam, tas tika vērtēts un pārbaudīts veselu gadu.
Prioritārie divi santīmi
Visbeidzot piektā no PTAC pamatfunkcijām...
... ir patērētāju individuālās sūdzības.
Man šķiet, ka tieši šo pēdējo sabiedrība uzskata par galveno un gandrīz vai vienīgo centra darbības jomu.
Tur jau ir tā lieta. Turklāt paradoksālākais – tā ir vienīgā joma, ko neviena cita valsts nedara. Vismaz ne tādā veidā, kā pie mums – ar saistošiem lēmumiem. Bet pie mums tieši šie saistošie lēmumi tiek uzskatīti par pašu galveno.
Kas ir saistošie lēmumi un kāpēc citur neko tādu nepraktizē?
Daļēji tas notiek tāpēc, ka pie mums cilvēki kā padomju laikos uzskata, ka valsts ir atbildīga par to, kas notiek veikalā. Lai gan pastāv ES princips – valsts ir atbildīga par to, lai preces, kas atrodas tirgū, būtu drošas un cilvēks saņemtu atlīdzību, ja gadījumā nopircis nekvalitatīvu preci. Tomēr pamatā starp pircēju un veikalu ir civiltiesiskas attiecības. Bet pie mums atbilstoši likumam PTAC kļūst par tādu kā starpnieku. Līdz ar to civiltiesiskās attiecības kļūst par administratīvām. Valsts nostājas pret uzņēmumu vai patērētāju. Mēs esam sajaukuši civiltiesības ar administratīvajām tiesībām, tas tikai veicina birokrātiju, nevis palīdz atrast risinājumu.
"Ņemot vērā, ka nav naudas arī degvielai, ārpus Rīgas tagad ar kontroli varam nodarboties ļoti minimāli. Mēs riskējam panākt, ka visas nedrošās preces varētu sākt tirgot reģionos."
Kā tas izskatās praktiski? Vai ir kāds reāls piemērs?
Piemēram, jūsuprāt, ķīmiskajā tīrītavā ir sabojāta jūsu žakete. Tās vērtība ir piecdesmit latu. Jūs ar sūdzību vēršaties šajā ķīmiskajā tīrītavā. Jums neatbild. Jūs sūdzaties tālāk PTAC. Mēs pieņemam saistošu lēmumu – uzņēmumam jāsniedz atbilde par notikušo. Uzņēmums lēmumu pārsūdz vispirms pie mums, bet, ja tas tiek atstāts spēkā, tad – Administratīvajā tiesā. Centrs sāk tiesāties, un pēc trim gadiem tiesa pieņem lēmumu – uzņēmumam uzdots sniegt atbildi. Ja vien, protams, uzņēmums to atkal nepārsūdz apgabaltiesā vai Augstākajā tiesā. Nākamais solis, ejot šo pašu ceļu, vēl pēc trim gadiem mēs panāksim, ka jūsu žaketei veiks ekspertīzi, ja vien jau nebūsiet to sen izmetis vai novalkājis. Pasakiet, kāds no tā visa labums jums kā patērētājam? Es kā iestādes vadītāja varu pateikt, ka tas ir tik dārgi, ka valsts finansiāli to vienkārši nevar atļauties.
Tas ir tikai viens atsevišķs piemērs vai tendence?
Pirms stājās spēkā šie saistošie lēmumi 2004. gadā, PTAC bija daudz labāki rezultāti par labu patērētājam un lietas risinājās ātrāk. Pēdējo četru gadu laikā izpildes procents par labu patērētajam nokrities no 52 līdz 29 procentiem. Jo, tiklīdz sākas dažādas birokrātiskas procedūras, tā abas puses nostājas principiālās pozīcijās... Un tad jau nekādus lēmums vairs nevar pieņemt, bet tos, kurus pieņem, var pārsūdzēt. Igaunijā, kur nav šo saistošo lēmumu, izpilde par labu patērētājam ir ap 90 procentiem. Ne velti daudzās valstīs ar šiem jautājumiem sekmīgi nodarbojas konsultatīvas komitejas vai pat sabiedriskās organizācijas. Tātad, darot to neformāli, rezultāti ir labāki.
Tātad iznāk – ar labu var panākt vairāk nekā ar varu?
Jā! Ir atšķirība starp palīdzēšanu patērētājam un uzņēmuma piespiešanu. Mēs vienīgie ES ejam demokrātiskai sabiedrībai neraksturīgo piespiešanas ceļu, un liela daļa sabiedrības uz to tik tiešām reducē arī visu PTAC darbu. Bet tas ir darbietilpīgi, dārgi un mazefektīvi. Tiklīdz lemj saistoši, viss process tiek birokratizēts. Ja es, teiksim, saņemu sūdzību par kādu maksājumu (komunālo pakalpojumu, tālruņa vai citu), kur nepamatoti uzrēķināti divi santīmi, un tajā pašā laikā pamanu internetā negodīgu komercpraksi, kuras rezultātā daudzi cilvēki var zaudēt desmitiem, pat simtiem latu, likums kā prioritāros liek meklēt šos divus santīmus, nevis novērst vērienīgu krāpšanu.
Mums seši, Lietuvā – simts
Vai Latvija patērētāju tiesību aizsardzības ziņā vēl ar kaut ko atšķiras no citām ES valstīm?
Jā, mēs esam vienīgā valsts, kur ar šiem jautājumiem nodarbojas tikai viena iestāde. Citur, mazākais, ko zinu, ir vismaz četras. Igaunijā patērētāju centrs nodarbojas tikai ar patēriņa precēm. Mēs kontrolējam visu – sākot no rotaļlietām, beidzot ar atpūtas kuģiem un mašīnu iekārtām. Ja mums ir seši cilvēki metroloģijas inspekcijā, tad Lietuvā – simts.
Vai arī Latvijas patērētāji atšķiras no patērētājiem citās valstīs?
Pie mums cilvēks atbilstoši likumam var izvirzīt jebkuru prasību. Tiklīdz kas atgadījies, Latvijas patērētājs tūlīt grib saņemt naudu atpakaļ. Eiropā vispirms piedāvā remontu. Ja prasa naudu, uzņēmumam izdevīgāk ir neatzīt defektu, jo patērētāju tiesībās ne vienmēr taisnība ir tikai vienai pusei. Bet administratīvais process nepieļauj nekādus kompromisus vai manevrus. Vai nu kvalitatīvs, vai nekvalitatīvs. Ja nekvalitatīvs, tad vainīgi, ja vainīgi, tad maksājiet.
"Puse no visām precēm ir vai nu bīstamas, satur bīstamas vielas, vai arī kā citādi tiek pārkāpti dokumentos uzrādītie parametri. Piemēram, no elektroprecēm nedroši izrādījās 83 procenti."
Varbūt tas viss liecina, ka ne valsts, ne paši patērētāji tā īsti neizprot, cik nozīmīgs, plašs ir šis patērētāju tiesību aizsardzības jautājums? Vai arī uz patērēju tiesību aizsardzības rēķina visas valsts mērogā ticis taupīts jau ilgi pirms krīzes sākuma?
Diezin vai tagad būtu prātīgi veidot jaunas iestādes ar jaunu administrāciju. Vienīgi vajadzētu reāli apzināties pienākumus, ko veicam, un tos samērot ar to veikšanai nepieciešamajiem resursiem. Citādi rodas kādi jauni uzdevumi vai funkcijas. Kam tās nodosim? Ā, Patērētāju tiesību aizsardzības centram! Bet par resursiem - aizmirst. Pienākumi un uzdevumi nāk klāt, bet līdzekļi to pildīšanai piešķirti netiek, un nereti arī darbinieku skaits nemainās.
Radām risku Eiropas tirgum
No kā jūs bijāt spiesti atteikties pašreizējos krīzes apstākļos?
Pašlaik PTAC finansējums ir samazināts par 30 procentiem. Plānotais ir 40 procenti. Ir samazinātas algas, esam likvidējuši tirgus uzraudzību reģionos un atlaiduši darbiniekus, kas ar to nodarbojās Daugavpilī, Ventspilī un Liepājā. Ņemot vērā, ka nav naudas arī degvielai, ārpus Rīgas tagad ar kontroli varam nodarboties ļoti minimāli. Tas nav labi, bet tāda ir situācija. Mēs riskējam panākt, ka visas nedrošās preces varētu sākt tirgot reģionos. Tomēr vēl sliktāk, ka līdzekļu taupības nolūkā mums nākas atteikties arī no dažām citām savām funkcijām. Tajā skaitā no testēšanas.
Kas ir testēšana?
Ar tās palīdzību tiek pārbaudīta dažādu preču drošība.
Un kāda ir preču drošība Latvijā?
Kā liecina pagājušā gadā veiktās ekspertīzes, nevienā no preču grupām, ko mēs testējām, neatbilstība nebija zemāka par 50 procentiem. Tas aptuveni uzrāda arī reālo situāciju tirgū. Tātad puse no visām precēm ir vai nu bīstamas, satur bīstamas vielas, vai arī kā citādi ir pārkāpti dokumentos uzrādītie parametri. Piemēram, no elektroprecēm nedroši izrādījās 83 procenti preču. Ikviens saprot, kādas tam var būt sekas. Tie ir ugunsgrēki, kas iznīcina īpašumu, reāli draudi cilvēka veselībai un pat dzīvībai. Turklāt vairumā gadījumu šie preču drošības pārkāpumi nav nekādi sīkumi un nevar teikt, ka mēs piesienamies par niekiem. Pavisam konkrēts piemērs. Uzņēmums pārdod auto krāsas. Mēs notestējām balto un melno. Izrādījās, ka vienā no tām toluols, kas iedarbojas uz psihi, izraisot halucinācijas, pārsniedza normu 150, otrā – 50 reizes.
Bet, ja nenotiek testēšana, ko tad jūs pārbaudāt?
Preču dokumentāciju. Tomēr dokumentos parasti viss ir kārtībā. Savukārt, ja mēs neesam preci pārbaudījuši un konstatējuši trūkumus, mēs nevaram to aizliegt tirgot.
"Mēs vairs nevaram nodrošināt, lai Eiropas tirgū nenonāktu Latvijā ražotas bīstamas preces. Pašlaik mēs radām risku ne tikai patērētājiem Latvijā, bet arī citās valstīs."
Cik liela summa pirms tam bija atvēlēta testēšanai?
Atvēlētie 40 000–50 000 latu arī neatrisināja visus ar testēšanu saistītos jautājumus, tomēr uzņēmumi, zinot, ka jebkurā brīdī varam tos pārbaudīt, nevar justies tik brīvi. Tas, ka esam daļēji atteikušies no tirgus uzraudzības reģionos, nenozīmē, ka šī uzraudzība vispār nenotiek. Pašlaik apmēram 20 lielu preču grupu uzraudzību visā valstī veic 25 cilvēki. Turklāt katram no viņiem savā jomā ir jābūt speciālistam, jo nevar rotaļlietas uzraudzīt tas pats darbinieks, kas uzrauga kuģus.
Kā visas šīs pārmaiņas jutīs patērētāji?
Patērētājam nebūs garantijas, ka viņš pērk drošu preci. Bet garantēt preču drošību ir viens no valsts uzdevumiem. Pircējs var pārliecināties par preču izskatu, daļēji arī kvalitāti, bet viņš nevar pārliecināties par preču drošību. Elektrobīstamība, traumatisma iespējas, veselībai kaitīgas ķīmiskās vielas nav redzamas. To nepieļaut ir valsts atbildība. Ne velti testēšana, kas nākamgad tiks apstiprināta ar speciālu regulu, ir viena no ES prasībām. Bet mēs šis normas pārkāpjam jau pašlaik.
Vai par to mums atkal nedraud ES sankcijas, soda naudas vai kas cits?
Diezin vai pašreizējā ekonomiskajā situācijā kāds ir ieinteresēts sankcijās, tomēr vismaz teorētiski tas nav izslēgts. Taču mēs vairs nevaram nodrošināt, lai Eiropas tirgū nenonāktu Latvijā ražotas bīstamas preces. Un tieši tas ir viens no galvenajiem ES tirgus uzraudzības nosacījumiem dalībvalstīm. Pašlaik mēs radām risku ne tikai patērētājiem Latvijā, bet arī citās valstīs.
