Situācija ar pedagogu atalgojuma izmaksu un izglītības iestāžu darbības nodrošinājuma finansēšanu dažādos Latvijas novados ir ļoti atšķirīga. Arī priekšstats par skolu tīkla optimizāciju teorētiskā un praktiskā līmenī nerada drošības un apmierinātības izjūtu.
Uzsvari ir mainījušies
Janvāris aizritējis, meklējot trūkstošo finansējumu izglītībai. Vai izglītība Latvijas valstī ir prioritāte?
Protams, tā ir viena no valdības deklarētajām prioritātēm, un to līdz šim esam jutuši arī valdības lēmumos, kas saistīti ar pedagogu darba samaksas paaugstināšanu. No 2000. gada izglītība bijusi centrālā valdības prioritāte ar vislielāko finansējumu, tikai šogad, kad kopējā pasaules finanšu krīze ietekmējusi arī Latviju, tai skaitā budžeta izdevumus izglītībai, finanšu līdzekļu samazinājums patiešām ir liels – tuvu simts miljoniem.
Izglītība atkal no prioritātes darbos kļuvusi par prioritāti vārdos.
Es gribētu teikt – šī krīze ir nevis kā trieciens vai kā neiespējamā misija, bet tā noteikti ļaus mums, savelkot „jostu”, vienlaikus izdarīt arī ļoti racionālus pārkārtojumus izglītībā, kas brieduši gadiem. Tas, manuprāt, būs ieguvums, ka mēs visi kopīgi varēsim panākt izpratni par nepieciešamajām izmaiņām izglītības sektorā, ar to domājot izdevumus izglītības nodrošināšanai.
Finansējums izglītībai, rēķinot no IKP vai no publiskajiem izdevumiem izglītībai Latvijā (to savos vērtējumos norāda arī Pasaules Banka), ir ļoti līdzīgs vidējam finansējumam gan mūsu kaimiņos, gan citās valstīs.
No valsts IKP tas ir viens no zemākajiem Eiropā.
Es tieši gribu uzsvērt – finansējums no kopējiem publiskajiem izdevumiem, tātad no valsts budžeta izglītībai. Nepārrēķināsim valsts budžetu uz IKP un tad atskaitīsim procentu, bet gan domāsim par kopējiem izdevumiem – to naudu, ko mēs nopelnām un ko tērējam! Tā ir arī atbilde uz jūsu repliku, ka izglītība no darbiem pārgājusi uz vārdiem. Nē, arī darbos redzams, ka no budžeta, kas ir tieša valdības apņemšanās, procents izglītībai ir adekvāts.
"Līdz šim visi algas pielikumi tika īstenoti uz aizņemtās naudas pamata."
Kopumā neviens izglītībā līdz šim nevarēja sūdzēties, ka budžeta izdevumu daļā izglītība būtu kaut kādā veidā ierobežota. Protams, 2009. gada samazinājums procentuāli ir būtisks, bet tāda ir arī Starptautiskā Valūtas fonda metodika, ka, atņemot vienādu procentu, tam, kam bija daudz, arī visvairāk tika noņemts, kam maz – mazāk arī noņemts.
Latvija nenopelna lielām algām
Pēc LIZDA aprēķiniem, pedagogs ar algu 340 lati mēnesī par vienu likmi 2008. un 2009. gadā „uz rokas” saņēma gandrīz vienādu summu. Kā to skaidrojat jūs?
Pedagogu darba algas likme ir 344 lati, un šādā apmērā tā saglabāsies arī 2009. gadā, vienīgais samazinājums ir mīnus 3% piemaksai par darba kvalitāti. Šie 3% amortizējas un nerada nekādas atalgojuma izmaiņas, jo šogad ir mazāks ienākuma nodoklis (no 25% līdz 23%) un lielāks neapliekamais minimums (no 80 latiem līdz 90 latiem).
Bet saskaņā ar valdības un LIZDA vienošanos par pedagogu algu palielinājumu līdz 2010. gadam skolotāju algas ar 2009. gada 1. septembri bija plānots palielināt par 70 latiem.
Ar 2008. gada 1. septembri pedagogiem tika palielināta darba samaksa par 60 latiem par likmi un papildus apmaksātas divas stundas par gatavošanos nodarbībām. Algas palielinājums 2009. gada 1. septembrī, visticamāk, netiks īstenots un tiks iesaldēts. Valdība un ministrija sen ir vienojusies ar arodbiedrību, ka šāds algas pielikums netiks īstenots un mēs atgriezīsimies pie algu paaugstinājuma tikai tad, kad mums budžetā būs vairāk naudas.
Starptautiskā Valūtas fonda ekspertu pirmā prasība ir: mēs samazinām izdevumus – vispirms algām, pēc tam – visiem maksājumiem, jo Latvija ar savu tautsaimniecību nenopelna tik daudz naudas, lai spētu saviem iedzīvotājiem maksāt tik lielas algas.
Kāpēc iepriekš varēja maksāt, tagad nevar?
Līdz šim visi algas pielikumi tika īstenoti uz aizņemtās naudas pamata. Latvija, neapzinoties savas rīcības sekas, aizņēmās naudu no zviedru bankām, par šo aizņemto naudu pirka preces un pakalpojumus, no šīm precēm un pakalpojumiem tika atskaitīts PVN, kas radīja valsts budžetā lielāko ieņēmumu daļu, ko valdība ar politiskiem lēmumiem sadalīja algās skolotājiem, mediķiem, policistiem, tiesnešiem un visiem pārējiem. Bet nianse ir tāda, ka šos ieņēmumus budžetā radīja nevis iedzīvotāju nopelnītais ar savu darbu un šo preču eksports, bet gan aizņemtā nauda.
Vainīgs budžeta atvērums
Šā gada pirmajās darba dienās LIZDA saņēma daudzus jautājumus no izglītības pārvaldēm par nepietiekamu finanšu līdzekļu apjomu, lai janvārī varētu samaksāt pedagogiem darba algu. Kādēļ izveidojās šāda situācija?
Saskaņā ar Ministru kabineta (MK) 2008. gada 29. decembra rīkojumu Nr. 882 „Par fiskālās disciplīnas un uzraudzības nodrošināšanas pasākumiem” 2009. gada pirmajā ceturksnī valsts budžeta dotācijas apropriācija (budžeta atvērums) izglītībai tika noteikta 21% apmērā (nepieciešamo 25% vietā). No šāda samazināta līdzekļu ietvara, kas tika piešķirts uz 1. janvāri, dažām izglītības pārvaldēm nepietika līdzekļu, lai samaksātu pedagogiem darba algas un nodokli strādājošajiem par decembri, jo 2008. gada nogalē tās naudu bija iztērējušas prēmijām, nevis decembra algām pilnā apjomā, atstājot decembra algas izmaksu uz 2009. gada janvāri.
"Saņemot naudu atbilstoši bērnu skaitam, būs jādomā, kādu izglītības politiku attiecībā pret savu izglītības iestāžu tīklu novads īstenos."
Ja šīs pārvaldes tāpat kā citas būtu rīkojušās tālredzīgi, izmaksājot pilnu decembra algu vai no iepriekšējās naudas samaksājot priekšnodokli par nākamo gadu, nekādu problēmu nebūtu.
Vai tagad visi pedagogi ir saņēmuši darba algu par decembri pilnā apjomā?
Jā, algu ir saņēmuši visi pilnā apjomā. Ministrija vērsās Finanšu ministrijā ar lūgumu palielināt janvāra mērķdotāciju par 4,3 miljoniem latu, lai varētu pilnībā izmaksāt algas, kas tika arī akceptēts.
Vai turpmāk pietiks naudas?
Vai IZM un Izglītības pārvaldēm zināms finansējuma sadalījums visam gadam un visiem ceturkšņiem?
Finansēšanas plāni ir zināmi pirmajiem astoņiem mēnešiem, un visi saņēmēji par to ir informēti. Šā gada martā vai aprīlī gaidāmi budžeta grozījumi, un, ja Valsts kase ziņos valdībai, ka budžeta ieņēmumi pildījušies labi, visus iecerētos plānus varēs arī īstenot. Ja ieņēmumi nebūs pietiekami un Valsts kasē parādīsies iztrūkums, tad iespējamā deficīta segšanai vajadzēs izmantot izveidoto 10% rezerves uzkrājumu. Tuvākajā laikā lūgsim valdību šos 10% neattiecināt uz profesionālās izglītības iestādēm, augstskolām un zinātniskajiem institūtiem.
Vai naudas pietiks pedagogu atvaļinājumiem, iespējamajam aizvietojumam slimības gadījumā, mācību atvaļinājumu apmaksai?
Šim finansējumam ir jābūt. Gada nogalē pieņemtie MK noteikumu grozījumi uzlika par pienākumu iestādes vadītājam veikt saimniecisku pārtarifikāciju, kas nozīmēja samazināt slodzes, un uz samazināto slodžu apjoma pamata izveidot tā saucamo amortizācijas rezervi, no kuras līdzekļus varētu izmantot minētajiem gadījumiem.
Viens kurmja skelets skapī neder
Vasaras vidū IZM iecerējusi īstenot jaunu skolu finansēšanas modeli „Nauda seko skolēnam”, kas paredz gan iedzīvotāju blīvuma, gan izglītības pakāpes, gan izglītības programmas specifikas koeficientus un nosaka, ka nauda sekos bērnam uz novadu, nevis uz skolu. Kā šis jauninājums darbosies praksē?
Tajās teritorijās, kur būs mazs bērnu, bet liels skolu skaits (un katrā šādā skolā ir nokomplektēts pilns pedagoģiskais kolektīvs), novadam, saņemot naudu atbilstoši bērnu skaitam, būs jādomā, kādu izglītības politiku attiecībā uz savu izglītības iestāžu tīklu tas īstenos. Tādējādi varētu veidoties situācija, ka vidusskola, iespējams, būs jāpārprofilē par pamatskolu un jāatsakās no dārgajām vidusskolas klasēm par labu blakus esošai vidusskolai, jo mazā novadā nav vajadzīgas divas vidusskolas. Otrkārt, pamatskolas varētu pārtapt par sākumskolām, veidojot novadā gan filiāļu principu, gan liekot vietējiem politiķiem izvēlēties, ko darīt ar skolu, kurā vairs nav skolēnu, bet ir palikuši tikai skolotāji.
Saprotu – ir viegli un vienkārši, pamatojoties uz finanšu līdzekļu nepietiekamību, slēgt skolu. Bet, raugoties no cilvēcības viedokļa, tikpat svarīgi ir, lai mazais cilvēks varētu apmeklēt skolu pēc iespējas tuvāk savai dzīvesvietai. Šāda lauku skola nereti ir arī visa pagasta gaismas „saliņa”. Tādējādi pašvaldības kļūs par „grēkāzi” noziedzīgu lēmumu pieņemšanā pret latviešu tautu mazo lauku skolu likvidācijā, vienlaikus piespiežot latviešus vēl masveidīgāk pamest laukus un Latviju.
Es negribu lietot vārdu „likvidācija” un aicinu nelietot to nevienu. Jo nekas nav jālikvidē, pirms nav izvēlēta iespēja pārprofilēt šo skolu. Taču pasakiet, kāpēc skolā, kur ir 20 bērni, jātur direktors vai administrācija? Pirmais, atsakāmies no viņiem, kas ir jau aptuveni 15-20% no skolas budžeta.
Otrkārt, kāpēc mums ir vidusskola, kurā mēs zinām, ka vairs nebūs 10. klases, bet 11. tik tikko nokomplektēta? Tai pašā laikā vidusskolā nepieciešami moderni fizikas, ķīmijas, bioloģijas u.c. kabineti, lai bērni iegūtu kvalitatīvu izglītību, un te neder viens kurmja skelets skapī tikai tāpēc, ka mums ir palikuši desmit vidusskolēni. Skolai ir jāsaņem investīcijas, tur jābūt sporta zālei un visam pārējam. Un kāpēc tas vajadzīgs, ja tur, pāri upei blakus novadā, tas viss ir, bet mums ir savas ambīcijas paturēt vidusskolu, jo tā te mūžu mūžos ir bijusi?
Šis jautājums ir jāskata kontekstā, un, lūk, IZM ierēdņi, sēžot Vaļņu ielā 2, to nevar izdarīt un arī nedarīs. Tātad – vietējām pašvaldībām ir ar likumu noteikts rūpēties par savu iedzīvotāju izglītību, un iedzīvotāji ir tie, kas izvēlas savus vietējos politiķus, lai viņi īstenotu iedzīvotāju vēlmes. Ja politiķi pašvaldībās būs bezatbildīgi un nespēs atbildēt vietējiem iedzīvotājiem un skolotājiem, kāds būs šo skolu liktenis, tad būs pietiekami bēdīgi.
Mēs viņu vietā šo mājas darbu izdarīt nevarēsim, mēs viņiem iedosim, kā saka, ceļa rādītāju, kurā virzienā attīstīties: kā samazināt izmaksas, kā optimizēt darbu izglītības iestādē u.tml. Savukārt, ja pašvaldībai ir sava nauda, ko piešķirt skolai, lūdzu. Ja „pagasta vecis” uzskata, ka 19. gs. beigās dibinātā izglītības iestāde pagastā ir jāsaglabā kā kultūrvēstures centrs, un viņš ir ar mieru, ka tajā ir pāris bērnu, un ir gatavs skolotājiem maksāt, mēs aizvien neiebilstam.
Maizei – ar vai bez sviesta?
MK noteicis solidāru procentu samazinājumu – 15% algām, 25% precēm un pakalpojumiem un 25% subsīdijām, kā rezultātā tieši profesionālā un augstākā izglītība cietušas visvairāk. Latvijas Studentu apvienības (LSA) priekšsēdētājs Igors Grigorjevs izteicies, ka „valdība rīkojusies haotiski un diktatoriski”, nediskutējot ar sabiedrību. LSA joprojām cer uz konkrētu valdības rīcību un finansējuma pārskatīšanu augstākajai izglītībai.
Nesanāk 65% – skaitļi rāda pretējo: 62 miljoni dotācija, kas ir gada beigās ar attiecīgo algas palielinājumu no septembra, un apstiprinātā 25% dotācija ar visiem samazinājumiem 2009. gadam, 10% rezerves fondam, tātad kopējais samazinājuma līmenis šogad ir 46 miljoni.
"Tas nebūs radies šeit, kādā kabinetā, bet tur, uz vietas – reģionos un novados."
Visām augstskolām, izņemot Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, kas vienīgā bija palikusi kā valsts budžeta finansēta iestāde, finanšu līdzekļu samazinājums gadam ir par 25%, plus 10% ir finanšu rezerve, kas ir iesaldēta, nevis atņemta un kas jāatgriež augstskolai. Šobrīd samazinājums (atveram likumu, divi cipari – 62:46) ir 32%, un, ja tuvākajās nedēļās 10% dabūsim atpakaļ, samazinājums būs 22 procenti.
Līdzekļu samazinājums skāris stipendijas un sociālo maksājumu fondu.
Tas ir augstskolu vadības lēmums, kam samazināt līdzekļus. Mūsu augstskolas savos lēmumos ir pilnīgi neatkarīgas, mēs tās nevaram ietekmēt. Mēs augstskolas finansējam tikai ar vienu ciparu visam gadam – tās ir vienas studiju vietas izmaksas, kurā ir vairāki mainīgie: alga, komunālie izdevumi, apkalpojošā personāla izdevumi, nekustamo īpašumu uzturēšana u.c. Bet studentiem ir visas iespējas aizstāvēt savas tiesības augstskolas Senātā.
Kāpēc četriem maģistrantiem ir jāuztur namiņš Vecrīgā, jo tas taču pietiekami daudz maksā? Sanāk, ka par to maksā valsts, piešķirot algas akadēmiskajam personālam. Domāju, ja augstskolas izvētītu savus izdevumus, tās atrastu daudz rezervju.
Pēc kādiem kritērijiem ar 2009./2010. gada 1. septembri samazinās profesionāli tehnisko skolu programmas?
Šobrīd profesionālajās izglītības iestādēs uzņem audzēkņus tādās programmās, kurām tautsaimniecībā tuvākajā laikā nav nākotnes un audzēkņi nespēs atrast darbu. Pirmkārt, mēs koriģējam uzņemšanas plānus, otrkārt, ja šādas programmas bijušas iestādē pārsvarā, protams, mums ir izdevīgi samazināt šo skolu administrāciju un šādu mācību iestādi ar pārāk mazu kontingentu pievienot kā filiāli daudz lielākai. Reģioni redz un jūt savu skolu likteni, un viņi izvēlējušies optimālo skolu skaitu no 89 līdz 50-53, kam nākotnē arī nepieciešams struktūrfondu atbalsts.
Igaunija savulaik pārgāja uz 15 profesionāli tehniskajām skolām. Viņi pateica: „Mēs neesam tik bagāti, lai varētu šo naudu plānā kārtā uzsmērēt uz maizītes. Tad labāk ir 15 kārtīgas maizes šķēles ar kārtīgu sviestu un desu virsū.”
Vai varat nosaukt, kuras profesionāli tehniskās skolas tiks slēgtas vai reorganizētas, kādas konkrētas programmas izbeigtas?
Nē, nevaru. Martā mums jāziņo valdībai par situāciju gan vispārizglītojošajās skolās, gan profesionālās izglītības iestādēs, tad arī valdībai piedāvāsim skolu kopainu Latvijas reģionos, un labākais būs, ka tas nebūs radies šeit, kādā kabinetā, bet tur, uz vietas – reģionos un novados. Iespējamais skolu attīstības modelis būs pieejams arī plašākai sabiedrībai.
Šobrīd varam nosaukt konkrētas programmas, kuras no bezdarba riska ir neefektīvas. Tādas, piemēram, ir komerczinību programmas.
Vai tagad, ņemot vērā finanšu līdzekļu samazinājumu izglītībai, nebūtu īstais laiks atbrīvoties no liekas un birokrātiskas papīru rakstīšanas?
Par katru valsts latu un santīmu ir nepieciešama precīza atskaite – to mums prasa Valsts kontrole, savukārt skolotāju tarifikācija satur datu laukus, ko pieprasa „Eurostat”. Tādi šobrīd ir noteikumi.
Pats galvenais – ir jāatslogo skolotājs, nedrīkst skolotāju apkraut ar papīru darbiem. Viņam ir jāmāca bērniem priekšmets, nevis jāraksta par katru bērnu memuāri! Laikā, kad visiem jāpelna un jāsamazina izdevumi, vietā būtu samazināt arī administratīvo, birokrātisko slogu, lai cilvēks jūtas brīvāk. Ja jau skolotājam ir mazāka samaksa vai mazākas iespējas, tad lai viņam ir vismaz brīvākas rokas! To saredzu tā, ka mēs pārkārtosim Inspekcijas politiku. Un labāk – strādāsim ar ieteikumiem.
