Igaunijas izglītības un zinātnes ministrs Teniss Lukass:
„Izglītības modelis 3 + 2 (3 gadi augstākās pamatizglītības laiks, 2 gadi maģistra grāda iegūšana) augstskolām nav bijis obligāts, jo no 2002. gada bija iespēja arī ieviest mācību modeli 4 + 1, kaut gan tas tika darīts reti. Saistībā ar Eiropas vienotas augstākās izglītības telpas radīšanu mēs Igaunijā pieņemam visu to, kas pasaulē no augstākās izglītības ir jau pārvērties masu izglītībā. Likumsakarīgi, ka sabiedrības, kurās izglītības līmenis ir augstāks par vidējo, ir veiksmīgākas un attīstās ātrāk. Arī atsevišķai privātpersonai darba tirgū tas rada labākas iespējas.
Igaunijas problēma drīzāk ir pārāk liels cilvēku skaits bez noteiktas kvalifikācijas. Šāda situācija raksturo arī mūsu mācību programmas. Aicinu augstskolas savas mācību programmas pārskatīt no jauna un vajadzības gadījumā koriģēt, īpaši bakalaura līmenī. Nākas secināt, ka starptautiskajā salīdzinājumā mums finansējums vienam studentam vidēji paliek mazāks, un valstij ir jāizdara izvēle. Izglītības un zinātnes ministrija cer izanalizēt finansēšanas modeļa visus aspektus, tajā skaitā tagadējās sistēmas priekšrocības un trūkumus. Ministrija kopā ar augstskolām veiks analīzi iespējamo izdevumu samazināšanai un iesniegs valdībai priekšlikumus nelietderīgu dublēšanās gadījumu mazināšanai.
Šobrīd ir arī vairāk nekā tūkstotis valsts finansētu, bet nenoslogotu mācību iestāžu, diemžēl tieši prioritārās nozarēs. Šādos gadījumos valsts finansējums tiks pārdalīs par labu augstskolām, lai tām nevajadzētu samazināt savu budžetu.”
Tallinas augstskolas rektors Reins Rauds:
„Lēmums veidot Igaunijas augstākās izglītības sistēmu pēc principa 3 + 2 būtībā tika pieņemts, cerot, ka agrāk vai vēlāk to darīs arī pārējās Eiropas Savienības (ES) valstis. Piemēram, Somijā students tiek uzņemts uz 5 gadiem. Šajā laikā viņš iegūst arī maģistra grādu. Tas varētu būt kā viens no risinājumiem arī Igaunijas augstākās izglītības sistēmai, kas ļautu studentam pēc triju gadu mācībām izvēlēties šaurāku specializāciju un saglabāt iespēju nomainīt augstskolu vai arī valsti, kurā mācības turpināt.
Ja gribam, lai pirmā mācību cikla rezultātā mēs iegūtu darba tirgum piemērotu abiturientu, būtu prātīgāk atgriezties pie četru gadu bakalauru apmācības. Pēc tam katrs atsevišķi varētu uzsākt mācības divu veidu maģistra grāda iegūšanai: viengadīgs mācību kurss parastajam maģistra grādam un divgadīgs kurss zinātņu maģistram, kurš turpmāk varētu iestāties doktorantūrā un to beigt trīs gadu laikā četru vietā.
"Likumsakarīgi, ka sabiedrības, kurās izglītības līmenis ir augstāks par vidējo, ir veiksmīgākas un attīstās ātrāk."
Ja runājam par apmācību veidiem, tad šeit augstskolām rokas ir daudz brīvākas. Es neticu, ka kāds uzskata masveida lekcijas par labāko un pareizāko mācību veidu. Uzskatu, ka augstskolās lekcijām būtu jābūt tikai par tiem tematiem, par kuriem pētniecisko darbu ir veicis pats pasniedzējs. Pasniedzēja un studenta saiknei jābūt tādai, kas ļautu profesoram veikt zinātnisku darbu, lektoram rakstīt disertāciju un studentam - vienmēr rast atbildes uz saviem jautājumiem.”
Tallinas Tehniskās augstskolas mācību prorektors Jakobs Kibarseps:
„Pirmie trīsgadīgā mācību kursa beidzēji iekļāvās darba tirgū 2005.-2007. gadā, kad Igaunijā bija darbaspēka trūkums. Tagadējos ekonomiskajos apstākļos no augstskolām galvenokārt tiek gaidīti maģistri. Šobrīd nebūtu prātīgi atteikties no mācību modeļa 3 + 2, jo vairumā Eiropas augstskolu tiek lietots tieši šis modelis. Kā Igaunijā, tā arī citās Eiropas valstīs augstākā izglītība ir pārvērtusies par masu izglītību: ja ES šajā procesā ir iekļāvušies 60% jauniešu 20 līdz 24 gadu vecumā, tad Igaunijā vietām pat līdz 65 procentiem. Igaunijas labākajām augstskolām kvalitātes ziņā nav ko pārmest. Lielākā daļa pasniedzēju ar savu darbu labi tiek galā kā Igaunijā, tā arī starptautiskajā darba tirgū.
Ņemot vērā ierobežotos Igaunijas intelektuālos un materiālos resursus, mums būtu nepieciešama sadarbība ar citām ES valstīm. Kā labākais veids varētu būt kopīgas mācību programmas, īpaši maģistru un doktoru sagatavošanā. Otrkārt, mācību procesam jākļūst arvien vairāk starptautiskam, kas radītu priekšrocības svešvalodā sagatavotu mācību programmu ieviešanā. Treškārt, mācību procesā varētu samazināt lekciju skaitu, bet palielināt aktīvāku apmācības paņēmienu īpatsvaru (prakses, semināri). Un visbeidzot, kā mācību spēka izvēlē, tā arī algu politikas veidošanā papildus zinātniskajai darbībai būtu jāizvērtē arī pedagoģiskā darba kompetence.”
Tartu augstskolas rektors Alars Karis:
„Vispirms gribētu teikt, ka par visām nebūšanām atbildību nevar prasīt tikai no augstskolām. Augstākā izglītība Igaunijā un tās politika ir arī valsta problēma. Tas, kāda izglītība un kam tā tiek dota, ir nozīmīgs jautājums valsts nākotnei. Valstiska augstākās izglītības politika nevar veicināt izšķērdību, dublēšanos, dažādas kvalitātes augstākās izglītības iestāžu pastāvēšanu un savstarpēju cīkstēšanos par tirgu. Šeit es redzu valsts regulējošās lomas nepieciešamību.
Otrkārt, ir jāsaprot, ka apmācību sistēma 3 + 2 nav dogma un ka papildus ir iespējama arī kombinācija 4 + 1. Liela vaina ir tajā, ka ātrumā sagatavotajās mācību programmās ir veiktas neapdomīgas izmaiņas, kaut gan jau sen ir skaidrs, ka ar kosmētiskiem labojumiem vien rezultātu nebūs. Mācību programmas ir jāsakārto atbilstoši studentu interesēm, augstskolu iespējām un valsts vajadzībām.
"Augstskolās lekcijām būtu jābūt tikai par tiem tematiem, par kuriem pētniecisko darbu ir veicis pats pasniedzējs."
Treškārt, mums pašiem ir jāsaprot, ka ar bakalaura grāda iegūšanu nekas nav beidzies. Kaut gan mēs bakalauru svinīgi no mācību iestādes izvadām dzīves ceļā, tas nebūt nenozīmē, ka tādējādi ceļš uz augstskolu būtu slēgts un priekšā gaida tikai daudzveidīgas darba iespējas. Bakalauram būtu jāturpina mācības maģistra grāda iegūšanai. Tikai tad varēsim runāt par izglītību, kāda Igaunijas valstij ir nepieciešama.
Ceturtkārt, es saskatu problēmu arī tajā, ka pēdējā desmitgadē studentu skaits augstskolās ir ļoti palielinājies, bet pasniedzēju skaits palicis nemainīgs. Tas nozīmē, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu mācību spēka noslodze ir ievērojami augusi. Ja Igaunijas augstskolas turpinās līdzšinējo studentu uzņemšanas politiku, mums radīsies nepieciešamība pēc papildu mācību spēka, kas savukārt nozīmē – labu apstākļu radīšanu tā attīstībai un atbilstošas algas nodrošināšanu.
Piektkārt, mūsu augstākā izglītība nav tik vāja, kā to daži grib parādīt. Ir vajadzīga labākās prakses ieviešana augstskolu iekšienē un starp tām. Katram institūtam, fakultātei un augstskolai ir kaut kas, ar ko var dalīties ar citiem. Laba prakse, piemēram, ir tā, ka lektors papildus savai lekcijai lieto visas šodienas didaktiskās iespējas, sākot kaut vai ar pasaules līmeņa lektoru videoierakstu iekļaušanu lekciju programmā, nemaz nerunājot par jaunākiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas mācību laikā būtu jāizmanto. Katrā nozarē priekšgalā nav jābūt profesoram, jo labs docents vai lektors ir vērtīgāks nekā profesors ar vidējām zināšanām.
Beidzot pāris vārdus par naudu. Augstskolām ir jāzina, vai valsts ir spējīga jūtami palielināt finansējumu. Ja nav, tad jāizstrādā jauns finansēšanas modelis.”
Oksfordas augstskolas socioloģe Marita Rebane:
„Bakalaura grādu ieguvu Tartu universitātē 2003. gadā, vēlāk zinātņu maģistres grādu Oksfordas augstskolā. Ja man tagad jautātu, vai 3 + 2 sistēmu bija nepieciešams mainīt, es teiktu, ka tā bija kādas personas vēlme ar reformām savu vārdu ierakstīt vēsturē. Daudz nozīmīgāka par mācību ilgumu ir to kvalitāte, pasniedzēju un studentu motivācija un mācībām veltīta ekonomiska brīvība. Domāju, ka izglītības sistēmai nav jābūt konservatīvai un katram jaunam ministram vai rektoram nebūtu jājūt pienākums veikt savu reformu. Daudz labākus rezultātus dotu Igaunijas zinātnes finansēšanas saskaņošana ar Eiropas vidējo līmeni. Igaunijā ir vairāki pasaules līmeņa mācību spēki, kuri par smieklīgi zemu algu sevi atdod līdz divsimt procentiem un ar zinātnisko darbu var nodarboties tikai brīvajā laikā.”
Igaunijas Studentu savienības priekšsēdētājs Māris Malzers:
„Vai tas mums patīk vai ne, pēdējo pāris desmitu gadu laikā notikušās izmaiņas augstākās izglītības sistēmā ir bijušas neizbēgamas. Galvenokārt tas noticis, palielinoties pieprasījumam pēc speciālistiem ar augstāku kvalifikāciju. Analītiķi lēš, ka turpmāko 20 gadu laikā to darbavietu skaits, kurās būs nepieciešama augstākā izglītība, palielināsies par 50 procentiem. Ja Igaunija vēlas saglabāt savu konkurētspēju, tad tā nevar samazināt studentu skaitu. Šobrīd vienkārši ir jāatrod veids, kā jaunajos apstākļos saglabāt augstākās izglītības kvalitāti.
"Daudz nozīmīgāka par mācību ilgumu ir to kvalitāte, pasniedzēju un studentu motivācija un mācībām veltīta ekonomiska brīvība."
Igaunijas Studentu savienība uzskata, ka viens no galvenajiem augstākās izglītības kvalitātes samazināšanās iemesliem Igaunijā ir nepietiekamais finansējums. Augstākai izglītībai Igaunija no IKP tērē 1,1%, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem pasaulē (OECD valstī vidējais rādītājs ir 1,4%, Somijā – 1,7%, ASV – 2,9%). Tas nozīmē, ka Igaunijā studentiem trūkst kārtīgas mācību atbalsta sistēmas (valsts atbalstu stipendijas veidā saņem tikai 15% no studentu skaita. Maksimālā summa - EEK 1315 (LVL 59,04). Vairāk nekā pusei studentu tiek prasīta ļoti augsta mācību maksa, kas nostāda studentus nevienlīdzīgā situācijā: iespēja mācīties nav atkarīga no jauniešu spējām, bet gan no maciņa biezuma.
No Igaunijas studentiem 66% strādā, un mācībām paliek arvien mazāk laika. Vienu no šīm problēmām varētu atrisināt, izmainot studentu mācību atbalsta sistēmu. Strādājošos studentus varētu atslogot, piedāvājot darbavietas ar saīsinātu darba laiku. Jo vairāk studentam atliks laika pievērsties savai galvenajai nodarbei – mācībām, jo ar lielāku ticamību paaugstināsies augstākās izglītības kvalitāte.”
* Pēc laikraksta „Eesti Ekspress” materiāliem.
