Nesen NATO ārlietu ministru sanāksmē kļuva redzams, ka rietumvalstis nolēmušas atkāpties un nepiedāvāt Gruzijai un Ukrainai ātrāku ceļu pievienoties aliansei, arī ASV atbalsts rīcības plāna piešķiršanai šīm valstīm vairs nav tik spēcīgs. Vai ASV ir zaudējusi savu ietekmi šajās valstīs?
NATO ir 26 dalībvalstis, kas lēmumus pieņem vienojoties. ASV apzinās, ka nākotnē labāk lēmumus balstīt uz vienošanās pamata, jo tādējādi viņi stiprina paši savas pozīcijas. Eiropa ir rezervēta pret NATO rīcības plāna piešķiršanu Gruzijai un Ukrainai. Turklāt Ukrainā vairums sabiedrības ir pret dalību NATO. Ņemot vērā pašreizējo iekšpolitisko situāciju Ukrainā, alianses dalībvalstis apzinās, ka „vilkt” Ukrainu šajā organizācijā nozīmētu tikai destabilizēt reģionu un pašu valsti. Gruzijā ir sabiedrības atbalsts, bet reģions ir nestabils un „uzkarsēts”. Rīcības plāna piešķiršana par katru cenu nepadarītu situāciju vairāk prognozējamu, bet tikai provocētu Krieviju. ASV sabiedrotos nepamet, jo Gruzijas krīzes laikā ASV visskaidrāk pauda savu atbalstu. Ciniski izsakoties, kurš tad ir gatavs uzsākt Trešo pasaules karu Gruzijas vai Ukrainas dēļ? Neviens nav ieinteresēts apzināti konfrontēt. Rīcības plāns netiks piešķirts, un dalībvalstis patlaban meklē atkāpšanās ceļus ar mērķi „nezaudēt seju” – gan ASV, gan Baltijas valstis, kas izteikti atbalstīja Gruziju un Ukrainu. Jautājums – kas notiks ilgtermiņā.
"ASV ekonomika ir grūtībās, taču tai ir „drošības spilvens”."
Uz ko šīs valstis var cerēt nākotnē? Cik tās ir svarīgas Rietumiem?
Gruzijai tika sniegts atbalsts, arī ekonomiskais. Dažādām valstīm atšķiras intereses. NATO jābūt rīcībspējīgai, tāpēc tai jāmeklē kompromisi, un arī nākotnē no organizācijas puses nekādu radikālu rīcību nebūs. Jāņem arī vērā, ka ASV ir jauna administrācija. Pirmie mēneši paies sevis meklējumos, primārais būs iekšpolitika. Hilarija Klintone kā valsts sekretāre izskatās perspektīvi, demokrāti liek lielu uzsvaru uz demokrātisko vērtību izplatīšanu. Šeit amerikāņi var turpināt iet postpadomju telpā, neraugoties uz Krievijas pretestību. Demokrāti savā domāšanā no republikāņiem atšķiras ar to, ka viņi nesadala lietas interešu zonās, bet vairāk liek uzsvaru uz demokrātijas izplatīšanu, šai ziņā jaunā ASV administrācija izskatās diezgan cerīga. Daudz ir atkarīgs no pašām kandidātvalstīm. Arī Baltijas valstu gadījumā Krievija ļoti protestēja, arī mēs esam militāri neaizsargājami. Taču mūs uzņēma, jo mēs parādījām gatavību un līdzīgu domāšanas veidu, proti, ka mēs spējam konfliktus risināt konstruktīvi. Gruzija ir nedaudz neprognozējama Rietumu acīs. Arī Ukrainā pastāvīgi mainās valdības. Iespējams, šīs valstis vēl nav pieņēmušas rietumnieciskos standartus un principus, kā risināt konfliktus.
Vai turpinās konfrontēt?
Baltijas valstis tradicionāli stingri atbalstījušas Gruziju un Ukrainu. Taču tagad izskatās, ka Latvija ir labojusi savu nostāju.
Latvijai jāveido vairākas attiecības vienlaikus, mums ir jābūt savai pozīcijai, taču vienlaikus jābūt pietiekami elastīgiem, lai pieskaņotu šo pozīciju lielvalstīm. Būdami principiāli līdz beigām, mēs neko galu galā nepanāksim. Tagad arī mums ir vajadzīga taktiskā atkāpšanās. Ja vairākums saka „nē”, tad mums sava pozīcija ir nedaudz jālabo. Latvijai tas nav viegli. Mēs vēlamies labas attiecības ar Krieviju, kas nav viegls partneris. Nav zināms, kā attīstīsies situācija Ukrainā un Gruzijā. Arī Rietumos mūsu partneri ir dažādi. Mazai valstij ir jāspēj apvienot dažādas ārpolitikas. Šobrīd ir jāietur pauze, jāturpina lobēt Ukraina un Gruzija, jāveicina ekonomiskā sadarbība ar šīm valstīm, jāpalīdz tām divpusēji, nekonfliktējot ar Krieviju. Turklāt, ja mazināsim savu enerģētisko atkarību, mums būs lielāka elastība attiecībās ar Gruziju un Ukrainu.
Cik lielā mērā Krievija šobrīd apdraud savas kaimiņvalstis?
Krievijai vēsturiski ir imperiālistiskas tradīcijas, šī pēctecība Krievijas identitātē pastāvēs. Šī brīža situācija nav vienkārša, redzu divus scenārijus, kurus lielā mērā ietekmē ekonomiskā krīze. Viens no tiem – Krievijai būs grūti atkāpties no rāmjiem, kuros tā sevi ielikusi, deklarējot, ka tai ir priviliģētās zonas, ka tā aizstāvēs krievvalodīgos ārpus savām robežām, ka pastāv ārējie ienaidnieki. Ekonomiskās krīzes apstākļos būs grūti atteikties no šīs pieejas, kas sludina tiesības iejaukties, jo situācija ekonomiski kļūst arvien grūtāka, un arī tajā var vainot ārējos ienaidniekus. Dmitriju Medvedevu kritizēja kā potenciāli vāju prezidentu, viņam vajadzēja pierādīt, ka viņš ir adekvāts Putina sekotājs, tāpēc savā politikā viņš bijis putiniskāks nekā pats eksprezidents. No otras puses, gribētos domāt, ka Krievija nav pašdestruktīva. Kaimiņvalsts saprot, ka tā nevar nepārtraukti spēlēt uz konfrontāciju, jo tā nav tik spēcīga un tai ir vajadzīga sadarbība ar Rietumiem. Kaut arī Krievija sākotnēji paziņoja, ka finanšu krīze to neietekmēs, tagad kļūst redzams, ka tā ietekmēs vēl spēcīgāk nekā ASV, kurai ir daudzpusīga ekonomika un milzīgs ekonomiskais drošības spilvens, kura nav Krievijai. Lielvalsts ekonomika balstās uz divām lietām – energoresursiem un metālindustriju –, kas abas ir cieši saistītas ar Eiropu. Krievija no Rietumiem pretī saņem jaunākās tehnoloģijas, tādējādi pievienoto vērtību savai ekonomikai gūstot no ārpuses. Tā ir diezgan primitīva ekonomika. Krīt energoresursu cenas. Lai Krievijas budžets būtu „pa nullēm”, naftas cenai jābūt vismaz 70 dolāriem par barelu. Šobrīd stabilizācijas fondi un valūtu rezerves sāk aktīvi „kust”, sākas runas par rubļa devalvāciju, lai gan agrāk bija cerība par spēcīgo rubli, kas postpadomju telpā varētu aizvietot dolāru un eiro. Krievijas ekonomika ir trausla, tā ir kā milzis uz māla kājām. Krievija var būt imperiālistiska, taču tā pati sevi negribēs iznīcināt. Tās konfrontācijas uzstādījumiem ir sava robeža, jo, pārlieku konfrontējot, Krievija var beigās kaitēt pati sev. Iespējams, ka valstij šī retorika pat būs jānoliek malā.
"Pieaugoša nabadzība trešās pasaules valstīs var pastiprināt vardarbību."
Ir labi, ka krīze ir iestājusies, jo tas saliks visu pa vietām gan Latvijas, gan pasaules ekonomikā un daļēji arī politikā. Tas ierādīs Krievijai to vietu, kur tā ir. Šī valsts ir spēcīgs spēlētājs, taču šobrīd Krievija nav tā, kas varētu līdzsvarot Ameriku un kas būtu tai līdzvērtīgs partneris, un ceru, ka Krievija to apzinās un tai atliks tikai sadarboties.
ASV jāatjauno „maigā” vara
Daudz tiek runāts par ASV ietekmes samazināšanos pasaulē. Saka, ka Obamas administrācija būšot mazāk aktīva Austrumeiropā un pielaidīgāka Krievijas sakarā – vai jūs tam piekrītat?
Nē. Katra lielvalsts sasniedz savu zenītu un tad pamazām atkāpjas. Ir tikai dabiski, ka ASV globālajam pārākumam pasaulē ir zināmas robežas gan laika, gan iespēju ziņā. Vienā brīdī parādīsies citi spēlētāji, kas mazinās ASV dominanci. Taču šobrīd ASV dominē, arī tīri ekonomiski tā sastāda ap 20% no pasaules ekonomikas. Militāri ASV tērē vairāk līdzekļus nekā visa pasaule kopā. Irāka un Afganistāna parāda, ka šie līdzekļi nav bezgalīgi, kaut arī amerikāņi paši ir aplēsuši, ka spēj karot divos reģionālos karos, taču vairāk spēka viņiem nav. Ir problēmas, taču tuvākajā laikā militāri, politiski un lielajās starptautiskajās organizācijās ASV loma joprojām būs noteicoša. Šī brīža pasaule savā ziņā ir spoguļattēls ASV – to rāda demokrātijas izplatība, pat ja valstis de facto nerīkojas pēc demokrātiskām vērtībām, tās tik un tā cenšas pasniegt sevi demokrātiski, demokrātija ir izplatījusies, tāpat atvērtā tirdzniecība ir aktīva, tiek piekopta liberālā ekonomika, ko ir radījusi šī valsts. Protams, tas izsauc arī zināmu neapmierinātību tradicionālās sabiedrībās.
Taču krīzes dēļ ASV ieguldot mazāk zinātnē un tehnoloģijās...
Šobrīd, attīstoties citiem ekonomikas centriem, ASV relatīvais spēks var sarukt. Ķīna, Dienvidaustrumāzija, Krievija, pat Latīņamerika cenšas pacelt galvu un teikt: „ Nē, mēs neesam gluži ASV pagalms”. ASV spēks ir bijis balstīts uz „mīksto” varu – piekritēju un draugu – piesaistīšanu. Obamas lielais pluss ir tas, ka viņu sagaida kā popzvaigzni vai mesiju, liekot uz viņu lielas cerības, taču, lai šīs cerības apmierinātu, var pietrūkt līdzekļu un tās var nonākt pretrunā – gan Krievija kaut ko sagaida, gan Baltija, gan Eiropa un Āzija. Atgriezies ir tas, ko Bušs pazaudēja, viņš piekopa klasisko lielvalsts rīcības shēmu – mums ir spēks un mums ir tiesības un pienākums šo spēku izmantot. Bet ASV spēks tradicionāli bijis tas, ka visi ir gaidījuši, kā šī valsts rīkosies, un tad sekojuši. Obamas nākšana pie varas ir labs signāls visiem, arī Baltijai tas ir izdevīgi, neraugoties uz to, ka Makkeins varbūt labāk zināja situāciju šeit. Baltijai ir svarīga ASV kā spēcīga valsts, kuras spēks galvenokārt balstās uz atraktivitāti, piesaistīšanu, nevis uz piespiešanu. Tas, ka Obamu kritizēja par to, ka viņš ārpolitiku nezina, liks viņam par spīti pierādīt savas spējas šai laukā. Topošais viceprezidents Džo Baidens ir ļoti zinošs ārpolitikā, Klintone ir pasaules cilvēks. Aizsardzības ministrs Roberts Geitss ir konstruktīvs turpinājums iepriekšējai politikai. Negaidiet, ka Obama būs pasīvs, jo šī kritika spiež viņu darboties pretējā virzienā.
Ar pasivitāti acīmredzot domāts, ka netiks turpināta Buša teorija ar tās uzsvaru uz „apsteidzošajiem uzbrukumiem”. Vai ar diplomātiju var sasniegt tos pašus mērķus, kurus mēģināja panākt Bušs, – ASV ietekmes nostiprināšanu pasaulē?
Roberta Geitsa iecelšana parāda, ka pati ASV administrācija cenšas saprast, ko tālāk darīt gan Irākā, gan Irānā. Ir situācijas, kad nepieciešams parādīt spēku, taču nedrīkst arī aiziet vienpusējā galējībā. Buša rīcība ar laiku izsmēla savu leģitimitāti, sadalot sabiedrotos. Šī spēka politika bija sevi izsmēlusi. Šobrīd nepieciešams līderis, kurš uzreiz neatsakās no iepriekš izdarītā, bet cenšas rīkoties diplomātiski, vispirms atjaunojot ASV leģitimitāti pasaulē, jo tas ir tās patiesais spēks.
Globālā ciemata sociālie kontrasti
Kā pašreizējā ekonomiskā situācija pasaulē varētu ietekmēt valstu ģeopolitisko līdzsvaru?
Pēdējos 20-30 gadus ekonomiskās krīzes atkārtojas cikliski. Jautājums ir, kad tās notiek un kāda ir to specifika. Kā redzam, ekonomiskās krīzes laikā automātiski krītas naftas cena. Ekonomiskās krīzes nevajag dramatizēt, tās ir cikliskas. Jautājums – vai tehnoloģiski attīstītās valstis centīsies aizvietot tradicionālos resursus ar alternatīvajiem resursiem? Cenām krītot, mazinās iespējas investēt alternatīvajos resursos, kas ir relatīvi dārgi. Tagad izskatās, ka naftas un gāzes cenu kritums novedīs pie tā, ka tradicionālie resursi saglabās savu ietekmējošo nozīmi, jo nebūs naudas, ko investēt alternatīvajos resursos, un nebūs pietiekamas motivācijas, to atzīst pat lielās industriālās kompānijas, pieļaujot, ka alternatīvo enerģijas avotu izstrāde tiem jāatliek.
"Ciniski izsakoties, kurš tad ir gatavs uzsākt Trešo pasaules karu Gruzijas vai Ukrainas dēļ? Neviens nav ieinteresēts apzināti konfrontēt."
Ekonomiskā krīze radīs arvien lielāku nevienlīdzību pasaulē – vai tas var novest pie masu nemieriem vai starptautiskiem konfliktiem?
Pasaule ir globālais ciems, tā ir ļoti sasaistīta savā starpā, un tam ir gan plusi, gan mīnusi. Šai iekārtojumā pastāv riska elementi – tas, ka globālajā pasaulē ar tās intensīvo informācijas apmaiņu ir acīmredzamas atšķirības starp dažādajām valstīm un civilizācijām. Agrāk Āfrika un trešās pasaules valstis bija noslēgta pasaule, taču tagad tās un musulmaņu valstis redz savu atpalicību un jūtas izmantotas. Redzot, kā cits brauc ar Lexus automašīnu un nēsā Rolex pulksteni, rodas aizvainojums par to, ka esi ticis ekspluatēts. Vieglāk vienmēr atrast ārēju vaininieku savai nabadzībai. Šī ir globalizētas pasaules bīstamība. Ekonomiskās krīzes apstākļos tā pastiprinās. Krīze ietekmēs visus – bagātie dzīvos sliktāk, bet nabadzīgie dzīvos vēl nabadzīgāk. Lielās kompānijas, kas nāk no attīstītajām valstīm, parasti konsolidē savus resursus un kapitālu, tās var aiziet prom no nabadzīgajām valstīm ar savām investīcijām. Arī no Krievijas aiziet milzu resursi, savukārt pati Krievija attālinās no mazattīstītajām valstīm. Tas padziļinās jau esošo plaisu. Šai informatīvajā telpā ar „CNN efektu” tas pastiprinās aizvainojumu un ienaidnieka meklējumus, bet dažkārt radīs cilvēkiem dzīves jēgu. Islāma pasaulē 40% cilvēku ir jaunāki par 30 gadiem, viņi ir jauni un neizglītoti, bez darba. Viņi meklē izpausmi un dzīves jēgu un dažreiz to atrod ārējā ienaidniekā, kas it kā viņus izmantojis. Tuvākie divi vai trīs gadi būs ne tikai ekonomiski, bet arī politiski nestabili. Tam piemērs ir teroristu uzbrukums Indijā. Jautājums ir, kur, kad un kādā mērā notiks nākamais terora akts. Diemžēl tāda ir pasaule.
