Vai tas, ka straujā valsts attīstība balstās uz „māla kājām”, uz liela parāda, bija jāpamana cilvēkiem, kuriem tauta devusi mandātu valsts vadīšanai?
Bija, bet interesanti ir tas, ka šis svešais parāds lielākoties nav valsts, bet gan iedzīvotāju. Īpatnēji arī tas, ka iedzīvotāji ir uztraukušies par valsts ārējā parāda apmēru, par valsts budžeta deficītu, bet nedomā paši par saviem parādiem, kas aug un aug! Reti kuram Latvijas iedzīvotājam nav kaut viena kredīta, un šī ir ārvalstu nauda.
Tomēr bija cilvēki, kas jau pirms vairākiem gadiem teica: būs slikti!
Valstī valdīja un joprojām turpinās tuvredzīga politika. Cilvēki vēl arvien nav sapratuši, kādēļ Latvija tik strauji izauga... Tas notika, aizņemoties ļoti daudz naudas. Mūsu valsts izaugsme ir iluzora. Ja cilvēks aizņemas 10 tūkstošus eiro, viņš var kādu laiku dzīvot ļoti pārticis, bet tad nauda ir jāatdod. Latvija ir aizņēmusies un aizņēmusies ārvalstīs vairākus gadus, un valsts kopējais ārējais parāds pašlaik ir 140 procenti no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas mūs ierindo starp valstīm ar ļoti augstu parādu nastu, tādu pasaulē nav daudz. Arī tas ir interesanti... Pašlaik liela daļa IKP tiek radīta, lai atdotu kredītprocentus ārvalstīm.
Un Latvijas banku peļņa ir fantastiska!
Protams! Pastāvošā sistēmā bankas bija vislielākās ieguvējas. Banku sektors ir strauji izaudzis, tam ir milzu peļņa. Tomēr jāskatās uz problēmām, ko piedzīvo citi sektori, piemēram, ražošana. Tas ir konteksts, kurā jāvērtē banku panākumi.
Valsts turpina aizņemties lielus miljonus...
Tas tā ir, bet šī brīža krīzes ekonomiskajā situācijā Latvijas valstij ir jāaizņemas, lai nodrošinātu pietiekamu naudas daudzumu ekonomikā un maksimāli samazinātu krīzi. Privātpersonu parāds ir liels, un tās ir izsmēlušas iespējas aizņemties. Latvijai jāaizņemas kā valstij, jo valsts parāds ir neliels. Diemžēl tas palielinās mūsu kopējo parādu nastu, tāpēc jāveido valsts budžets ar pārpalikumu, tiklīdz ekonomika atdzīvojas.
Ja privātpersona aizņemas patēriņam jeb savas dzīves kvalitātes uzlabošanai, uzņēmējs aizņemas ražošanai. Varbūt tomēr vajadzētu vērtēt, kur aizņemtā nauda aizplūst un kāda iespējama atdeve?
Banku kredītiem ir viena pozitīva īpašība – tie ļauj uzņēmējiem īstenot idejas. Kapitālisms nav iespējams bez kredīta preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai.
Vienlaikus banku kredītiem piemīt spēja radīt tukšus spekulatīvus burbuļus. Piemēram, nekustamā īpašuma burbuli – aizņemoties vairāk un vairāk naudas, sāk augt zemes cena. Tas piesaista investorus, kuri cer uz tālāku cenas kāpumu, aizņemoties naudu no bankām, un sākas spekulācija, kas līdzinās t. s. piramīdas shēmai. Banku nauda ieplūst „abstrakcijās”, cilvēki rezultātā aizņemas vēl vairāk. Piemēram, dzīvoklim Vecrīgā. ASV līdzīgu piramīdu shēmu izveidoja, izmantojot no hipotekārajiem kredītiem atvasinātus vērtspapīrus.
"Valsts kopējais ārējais parāds pašlaik ir 140 procenti no iekšzemes kopprodukta."
Ja pirmais kredītu ieguldīšanas veids – ražošana – ir ļoti svarīgs visai valstij, tad pārējie ir metode, kā patērēt. Latvija pašlaik tieši patēriņam ir aizņēmusies tik daudz naudas, cik vien iespējams. Tādējādi tiek „izstumts” kredīts ražošanai – Latvijas bankas ir spiestas samazināt kreditēšanu. Bet naudas valstī attīstības finansēšanai būtu bijis pietiekami, ja nebūtu tik daudz tērēts. Tas nozīmē, ka valstij jādomā, kādam mērķim nākotnē tiks izsniegti aizdevumi.
Tomēr jebkurus kredītus vērtē bankas.
Banku sistēmas īpatnība ir tā, ka kredītiem jābūt drošiem. Tātad vajag ķīlu. Visērtāk ir aizdot naudu pret īpašuma ķīlu, nevis jauna biznesa idejām. Tad nav pārmetumu arī no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas. Tādēļ bankas dabiski tiecas uz aizdevumiem nekustamajam īpašumam un naudas ražošanai (pret „nedrošākām” ķīlām) vienkārši neatliek. Rezultātā nonākam situācijā, kāda ir šodien.
Kāda Latvijai ir izeja?
Pašlaik – pārdzīvot krīzi un mēģināt to mīkstināt, valdībai naudu aizņemoties un ieguldot tautsaimniecībā, nevis patēriņā. Tātad – veidot valstī budžeta deficītu un veikt valsts pasūtījumus uzņēmējiem. Mums noteikti jāiegulda zinātnē, lai tad, kad ekonomika atdzīvosies, valsts vieglāk atgrieztos apritē. To varam, un to vajag darīt.
Ekonomiskā krīze katrā valstī izpaužas atšķirīgi...
Jā, piemēram, ASV, Lielbritānija un Latvija daudz naudas aizņēmās ārvalstīs. Savukārt ir valstis, kas tās kreditēja, – Skandināvijas valstis, Vācija, Japāna, Ķīna. ASV un Latvijā ārvalstu kredīts tika ņemts tādēļ, ka bankām tika radīta iespēja no aizņemtās naudas veidot dažādus burbuļus.
Situācija ASV un Latvijā ir ļoti līdzīga. ASV banku uzraudzības iestādes ļāva bankām no liela daudzuma ārvalstīs aizņemtās naudas veidot dažādus atvasinātos finanšu instrumentus. Šādā veidā komercbankas radīja ko līdzīgu naudai, emitējot tā dēvētos atvasinājumus jeb radot jaunu „naudu”, bet bez seguma. Atvasinājumu radītais milzu finanšu burbulis ir pārplīsis.
"Interesanti ir tas, ka svešais parāds lielākoties nav valsts, bet gan iedzīvotāju."
Līdzīgi darbojās arī Latvija, tikai – nekustamā īpašuma tirgū. Neviens īpaši nekontrolēja to, kā bankas naudu tērē. Līdz ar to radās iespēja radīt finanšu burbuli uz nekustamā īpašuma bāzes. Bankām kā kapitālistiskām organizācijām piemīt tieksme pelnīt, uzņemoties risku. Jo lielāks risks, jo iespējama lielāka peļņa (arī lielāki zaudējumi). Bet, tā kā bankām ekonomikā ir īpaša loma – tur tiek glabāta iedzīvotāju un iestāžu šodienas un nākotnes nauda, tad tās jāuzrauga. Latvijas un ASV bankām izdevās „aizmukt” no uzraudzības, ieiet riska zonā un radīt burbuļus, „aizskrienot” pa priekšu valsts uzraudzībai.
Nesen Starptautiskais Valūtas fonds publicēja pārskatu par 140 sistēmiskām banku krīzēm, kas pasaulē bijušas pēc 1970. gada. Tātad banku krīzes notiek nepārtraukti. Valdībām tās ciešāk jāuzrauga.
Nebanku sektora kreditēšanas uzraudzība – kā ar to?
Protams, arī tas jāuzrauga un jāregulē, jo nebanku sektora kreditēšana vislielākajā veidā ir patēriņa veicināšana. Ja vēlamies attīstīt ilgtspējīgu ekonomiku, tad jāpieskata, lai nauda nenonāk tikai patēriņā.
Kā to izdarīt?
Tas ir sarežģīts uzdevums. Katram uzņēmējam jāļauj domāt, kā attīstīties, ko darīt, un valsts regulējoša iejaukšanās mikro līmenī nav nedz pareiza, nedz iespējama. Bet nevar arī ļaut situācijai turpināties tā, kā līdz šim.
Varbūt var līdzēt izmaiņas nodokļu sistēmā?
Tieši tā, mūsu valsts nodokļu sistēma uzbūvēta tā, lai iespējami veicinātu patēriņu, īpaši nekustamā īpašuma spekulācijās, un maksimāli noslogotu ražošanu. Kā tas izpaužas?
Lielāko daļu nodokļu budžets iegūst no darba algu nodokļiem, ko maksā ražošanas uzņēmumi. Uzņēmuma un iedzīvotāju ienākuma nodoklis, sociālās iemaksas, kas kopsummā ir liels procents.
Ko veicina uzlikts mazs vai pat nulles nodoklis nekustamo īpašumu daļām, kapitāla daļām, dividendēm? Ja naudu nopelna ar spekulācijām, nodokļa nav, ja peļņu reinvestē uzņēmumā – maksā nodokli! Tātad valsts atbalsta ražošanai pilnīgi pretēju rīcību!
Kāpēc tā notiek, kam tas ir izdevīgi...
Kas jādara? Jāreformē nodokļu sistēma, pārliekot nodokļus no ražošanas uz patēriņu. Nodokļu masa, kas nepieciešama valsts „darbināšanai” sociālajām, izglītības un labklājības vajadzībām, šādi nemazināsies, bet tiks stimulēta uzņēmējdarbība un bremzēti „burbuļi”. Nodokļu smaguma centrs jānovirza uz „svaru pretējo galu”, kopējo masu saglabājot.
"Valstij jādomā, kādam mērķim nākotnē tiks izsniegti aizdevumi, lai tā nenonāk tikai patēriņā."
Otra lielākā Latvijas problēma ir milzīgā sociālā nevienlīdzība. Tātad jāsamazina nodokļi mazajām algām relatīvi pret lielajām. To varētu risināt neapliekamā minimuma paaugstināšana vai zemākas nodokļu likmes ieviešana mazāko algu saņēmējiem, tā radot progresīvo nodokli. Šī ir arī ekonomiskā problēma, jo liela daļa mazturīgo iedzīvotāju tiek izslēgti no produktīvas ekonomiskās darbības, kas ir nepareizi.
Noteikti jāpaaugstina akcīzes nodoklis luksusa lietām, arī degvielai. Degviela ražošanā nav vislielākais izdevumu postenis. Es redzu savā uzņēmumā, kādu summu pārskaitām algas nodokļos un kādu, salīdzinoši mazu, summu degvielai ražošanas vajadzībām. Ja cilvēkam būs jāmaksā mazāks iedzīvotāju ienākuma nodoklis, viņam būs nauda, par ko samaksāt degvielas akcīzi – „uzbrukums iedzīvotāja kabatai” tikai mainīs avotu.
Jāpaaugstina arī PVN, kas ir vistiešākais patēriņa nodoklis.
Latvijā maksā ļoti lielus algas nodokļus, daudz lielākus nekā vidēji Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīs. OECD valstīs cilvēkam pēc nodokļu nomaksas paliek apmēram 69 procenti nopelnītā, Latvijā – 57 procenti samaksas. Uzņēmējiem sarežģīti izmaksāt konkurētspējīgas algas, un darbinieki brauc uz Īriju vai ir priecīgi saņemt naudu „aploksnē”, paliekot pilnībā sociāli neaizsargāti.
Nodokļi ir jāmaksā, un tas jāsaprot gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem. Un valsts pārvaldei jāiemācās nodokļus neizšķērdēt.
Vai Skandināvijā krīzi pārvarēt palīdz citādais nodokļu sadalījums?
Kā Skandināvijā rodas tirdzniecības bilances pārpalikums? Jo ir nodokļu izkārtojums, kas nekavē ražošanu. Vieglāk ar nodokļiem apliktā ražošana pelna, bet ienākumus budžetā nes patēriņa nodokļi, kas vienlaikus ierobežo „lieko” patēriņu.
Dānijai un Zviedrijai ir tirdzniecības pārpalikums, viņu ražošana „skrien” uz priekšu, nauda valstī ieplūst, un tad to ar procentiem aizdod latviešiem.
Man interesanti vērot, kā Skandināvijas valstis ekonomikas krīzē ieiet daudz stabilāk. Skandināvijā vēl arvien turpinās aktīva celtniecība, jo valstī ir konkurētspējīga ekonomika. Ir eksporta pārpalikums.
"Latvijā jāreformē nodokļu sistēma, pārliekot nodokļus no ražošanas uz patēriņu. Nodokļu masa, kas nepieciešama valsts „darbināšanai”, šādi nemazināsies, bet tiks stimulēta uzņēmējdarbība un bremzēti burbuļi."
Kā tas tā var būt? Skandināvijā ir daudz augstākas algas un nodokļi. Bet kuri nodokļi? Tas ir visa atrisinājums. Lieli nodokļi patēriņam, lieli automobiļu nodokļi, augsts PVN un akcīzes nodoklis degvielai. Ar visām augstajām algām uzņēmēji var elpot, attīstīt ražošanu un būt spējīgi konkurēt un eksportēt. Tā ir svarīgākā, nozīmīgākā atšķirība. Valsts nodokļus, par ko uzturēt infrastruktūru, policiju, zinātni un citas nozares, cenšas ņemt, pirmkārt, no patēriņa. Diemžēl Latvijā to joprojām ignorē.
Kāda situācija ir citās valstīs?
Vācijā neizveidojās burbulis. Kādēļ? Jo bankas šajā valstī tiek skrupulozi pārvaldītas un uzraudzītas.
Krīze viegla ir Vācijā, Skandināvijā un lielā daļā veco ES valstu. Visvairāk tā jūtama ASV, Lielbritānijā, Latvijā un Igaunijā. Cieš valstis, kas aizņēmās un kam tagad bija vajadzīgi kredīti pārkreditēšanai, daudz mazāk tās, kas aizdeva.
Jāteic, ka banku krīze vienmēr bijusi kapitālisma pazīme. ASV 40 procenti no valsts kopējās peļņas 2006. gadā attiecās uz finanšu un banku sektoru. Tas nozīmē, ka banku burbulis bija uzpūsts tik milzīgs, ka tam vienkārši bija jāplīst. To var nosaukt par bezjēdzīgu ekonomiku.
Tas nozīmē, ka mūsu pēcatmodas valdības nav izpratušas kapitālisma riskus?
Visticamākais, neizpratām, ka kapitālistiskai banku sistēmai piemīt krīžu tendence, kas jāparedz, jāpazīst un jānovērš. Tādēļ tagad ļoti krasi un steidzīgi jāpārveido Latvijas ekonomiskā sistēma, lai vēlreiz šādu smagu kļūdu nepieļautu! Lai bankas aizdotu naudu ražošanas attīstībai.
Bet bankas baidīsies ieguldīt inovatīvos projektos. Iespējams, vajag kādas valdības garantijas...
Tā ir taisnība, šī ir problēma kapitālismā un brīvā tirgus apstākļos. Banku sistēmā katram atsevišķam aizdevumam jābūt drošam. Vienlaikus zināms, ka lielākā daļa bagātības pieauguma ekonomikā nāk no inovācijām. Aplēsts, ka inovācijas nodrošina 70 – 90 procentus bagātības pieauguma. Tātad izaugsmi nodrošina inovācijas, nevis kapitāla palielināšana. To ir svarīgi saprast.
Bankas, balstoties uz drošo sistēmu, atkārto „pagātnes klišeju”, nevis riskē ieguldīt inovatīvos projektos, kas var dod lielu attīstību. Jā, katra atsevišķā inovācija ir riskanta, liela daļa inovatīvo uzņēmumu bankrotē. Bet tas viens no desmit, kas izdzīvo, dos vērā ņemamu labumu visiem.
Kā vēl valsts varētu veicināt inovācijas?
ASV finanšu burbulis veidojās ļoti interesanti. Bankas pārstāvis aizgāja pie trim nabadzīgiem iedzīvotājiem un teica: gribam piedāvāt jums iespēju nopirkt māju, kuru tagad īrējat. Jūs sāktu piedalīties nekustamā īpašuma tirgū, pēc kāda laika savu māju pārdotu dārgāk un būtu, neko nedarot, nopelnījuši naudu. Visi trīs iedzīvotāji priecīgi paņēma kredītu.
Normālos apstākļos bankas nevarētu aizdot viņiem naudu, jo katrs šis aizņēmējs atsevišķi būtu pārāk riskants. Bet ASV bankas visus šos trīs kredītus apvienoja vienā vērstpapīrā, pēc statistikas aprēķinot, ka, teiksim, divi no trim cilvēkiem naudu atdos. Tātad vērtspapīram ir vidēji 66 procentu vērtība no tajā iekļauto īpašumu vērtības. Rezultātā visi trīs nedrošie kredīti radīja vienu salīdzinoši drošu vērtspapīru. ASV krīze radās, šos atvasinātos vērtspapīrus pārdalot, pārdodot, izveidojot milzīgas „Ponzi” jeb naudas piramīdu shēmas.
"Latvija liesajos gados ieiet ar lielām problēmām un tagad meklē „Ēģipti”, kur „graudus” aizņemties."
Tomēr metode, kas ir pašā piramīdas apakšā, kas rada primāro vērtspapīru, ar kura palīdzību finansēt nedrošas investīcijas, ir ļoti interesanta. Latvija varētu piemērot šo zemstandarta kreditēšanas modeli naudas aizdošanai inovatīviem uzņēmumiem. Līdzīgi kā ar zemstandarta hipotekārajiem kredītiem – bankas un pensiju fondi nezina, kura inovācija būs sekmīga, kurš varēs atdot naudu un kurš – ne. Tomēr no lielāka skaita aizdevumu inovācijām paredzama daļa atdos parādu. Izveidojot atvasinātus vērtspapīrus inovāciju finansēšanai, radīsies iespēja tajās vieglāk investēt banku un pensiju fondu kapitālu. Uzlabojot amerikāņu metodi, mēs varētu no tās paņemt visu gudro, radot vērtspapīrus inovatīvas ražošanas un infrastruktūras attīstīšanai.
Inovatīvu uzņēmumu Latvijā, iespējams, nav daudz. Bet to noteikti nebūs, ja valsts līmenī netiks nekādi finansēti un stimulēti. Tad tiešām nebūs nekā. Mums jārūpējas, lai cilvēki, kuriem ir idejas, uzdrīkstētos tās iedzīvināt. Banku kapitāla novirzīšana inovatīvu ideju atbalstam, izmantojot atvasinātus vērtspapīrus, būtu metode papildu finansējuma nodrošināšanai. Līdzīgi Izraēla atbalsta savu inovāciju industriju, izmantojot valsts subsidētus riska kapitāla fondus, un tagad ir liela ieguvēja.
Patlaban tiek samazināti valsts pārvaldes tēriņi. Diemžēl samazinājums skar vienīgi ierēdniecības „tievo” galu...
Valsts uzņēmumu padomes, iespējams, ir vajadzīgas, lai kontrolētu kapitāla daļas un uzņēmumu vismaz nedēļu gadā (kā liecina pašu padomju locekļu klāstītā pieredze). Kādēļ gan neizveidot vienu nodaļu Ekonomikas ministrijā, kuras uzdevums būtu pārraudzīt valsts uzņēmumus? Tajā var pieņemt darbā nepieciešamo skaitu labu, profesionālu vadītāju, kas katrā uzņēmumā pavadītu to nedēļu gadā un saņemtu par to labu algu un arī stimulējošas piemaksas par uzņēmuma sekmīgu darbību. Šādi valsts uzņēmumu pārvaldi padarītu efektīvu un ietaupītu lielu naudu.
Valsts pārvaldē ir ļoti nevienlīdzīgs atalgojums un nesaprotama vadības līgumu un prēmēšanas sistēma. Ja šo sistēmu unificētu visām pārvaldes iestādēm, pieļauju, būtu vairāki ieguvumi, tajā skaitā arī budžeta naudas tēriņu caurskatāmība un ierobežošana.
Valsts pārvaldē ir pārāk daudz ierēdņu. To skaits jāsamazina nevis par 10, bet par 30 procentiem, pielīdzinot ierēdņu skaitam uz vienu iedzīvotāju Lietuvā.
Treknie gadi aizgāja tukšgaitā...
Ekspremjera Kalvīša izmantotais Bībeles teiciens par Jāzepu un septiņiem brāļiem nav korekts. Tam citēta tikai puse. Pilnais ir šāds: Faraons sapnī redzēja no Nīlas izkāpjam septiņas govis, skaistas izskatā un treknām miesām, pēc kurām izkāpa septiņas liesas govis un aprija tās treknās. Jāzeps skaidroja, ka tie ir septiņi treknie un tiem sekojošie septiņi liesie gadi. Viņš ieteica trekno gadu laikā no ēģiptiešiem iekasēt graudu nodokli, kas faraonam jāuzglabā valsts krātuvēs. Kad pienāks liesie gadi, faraonam būs uzkrājums jāizdala cilvēkiem, lai varētu sliktos gadus pārlaist. Faraons paklausīja. Ēģipte sliktos gadus sagaidīja tiem gatava.
Kalvītis lietoja pusi teiciena un atbilstoši tam arī rīkojās. Nekādus valsts apcirkņus nepiepildīja. Latvija liesajos gados ieiet ar lielām problēmām un tagad meklē „Ēģipti”, kur „graudus” aizņemties.
