Attīstība, tverot izdevības
„Primekss” ir dibināts 1997. gadā. Vai esat tā dibinātāju skaitā?
Jā, esmu viens no tā dibinātājiem un šeit visu laiku arī strādāju.
Faktiski sākām no nekā. Bijām novērojuši, ka pārtikas uzņēmumos ir ļoti slikts grīdu segums, un radās ideja piedāvāt tiem labākas grīdas. No kādas Somijas firmas nopirkām izlejamu, higiēnisku plastmasas grīdas segumu. Kad klājumu uzlējām, tas neturējās, jo betons zem tā arī bija švaks. Ja tā, tad nolēmām, ka betons jāizgatavo pašiem. Izrādījās, ka tirgus ir lielāks, nekā sākumā domāts, un tad mēs tajā izvērsāmies. Centāmies pamanīt un satvert dažādas izdevības.
Jūsu uzņēmums piedāvā 30 veidu betona klājumus, gan speciāli industriālajām, gan sabiedriskajām telpām, kur atkal ir savas specifikācijas. Iepērkat gatavas tehnoloģijas vai sadarbojaties ar zinātniekiem?
Mēs patiešām sākām, pērkot no Rietumu ražotājiem gatavas tehnoloģijas un sistēmas. Kad bijām sapratuši, cik tālu speciālisti tur ir tikuši, sākām apmeklēt zinātniskās konferences un skatīties, par ko cilvēki tur runā un ko dara. Lasījām zinātniskus rakstus un mēģinājām saprast, kāds ir tas līmenis, uz kuru varam virzīties. Tad dibinājām sakarus ar zinātniskajām iestādēm, izveidojām savu laboratoriju, sākām produktus pētīt un attīstīt. Izpētē un attīstībā uzņēmums iegulda vairākus simtus tūkstošu latu gadā. Laboratorijā strādā divi vietējie speciālisti, sadarbojamies arī ar vietējiem un ārvalstu zinātniekiem.
Daudzi riski un nepadošanās
Kā liecina pētījumi, Latvijā ļoti maz uzņēmumu atvēl finansējumu pētniecībai, un vispār maz ir inovatīvu uzņēmumu.
Domāju, ka inovācijas apjoms Latvijā ir augstāks, nekā pieņemts domāt un liecina aptaujas, jo uzņēmēji nereti pietiekami nenovērtē jaunās tehnoloģijas un iekārtas, ko izmanto. Bet vienlaikus ir taisnība, ka lielākoties šīs inovācijas ir pārņemtas no Rietumiem, un tā gan ir problēma, ka maz ir pašradītu inovāciju.
Izklausās tik vienkārši un secīgi – turējāt acis vaļā, papētījāt, uztaisījāt laboratoriju un – gatavs! Tad citiem arī tā vajadzētu?
Būt inovatīvam ražotājam nudien nav grūti, tomēr jārēķinās, ka ne vienmēr viss izdosies, kā plānots.
"Centāmies pamanīt un satvert dažādas izdevības."
Vai arī jūsu uzņēmumam ir šāda „apdedzināšanās” pieredze?
Protams, mums ir neizdevušās lietas, esam cietuši lielus zaudējumus, bet nepadevāmies. Ja pērkam no kāda gatavas izstrādnes, to cenā jau ir iekļauta peļņa, un nekad vairs nevarēsim pelnīt daudz, ieņemt savu īpašu vietu.
Uzņēmēja veiksme un valsts labklājība
Ko uzņēmējiem pašlaik darīt?
Uzņēmēja veiksme, protams, ir atkarīga no tā, kā veicas pašai valstij, tomēr mūsdienu globalizētajā pasaulē ir iespējas gan ārpus valsts, gan radot labākas, inovatīvas preces. Tā kā strādājam daudzās valstīs, redzu turienes vietējos uzņēmumus, tāpēc varu novērtēt, ka arī Zviedrijā un Somijā ir sastopami ļoti vienkārši uzņēmumi, par kuriem Latvijā daudzi ir pārāki. Mūsējie varētu tos bez lielām grūtībām uzvarēt, ja vien būtu prātīgāka valsts atbalsta sistēma un lielāka ticība saviem spēkiem.
Kā pašlaik klājas „Primeksam”? Kaut arī mazāk kaut ko jau gan Latvijā, gan citur pasaulē būvē...
Mēs jau arī, protams, esam uztraukušies – kāds būs tirgus Baltijā, Skandināvijā? Līdz šim mūsu apgrozījums arvien auga: 2007. gadā tas bija aptuveni 11 miljoni latu, pērn pārsniedza 14,9 miljonus, bet vai spēsim augt arī krīzes laikā? Mums šobrīd varbūt ir vieglāk konkurēt nekā citiem uzņēmumiem, jo, ieguldot naudu izpētē un attīstībā iepriekšējos gados, ir izdevies radīt ekonomiskas un ekoloģiskas betona grīdas, ko paši devējam par „Eko-Eko”. Tās ir izturīgas, lētas un videi draudzīgas.
Savā uzņēmumā arī esat veikuši taupības pasākumus?
Protams! Tā kā mūsu apgrozījums Latvijā ir ļoti ievērojami krities, bija jāatlaiž arī strādnieki, kas bija nodarbināti betona ieklāšanā.
Cik daudz darbinieku ir jūsu uzņēmumā?
Aptuveni 130. Mums ir datorizētas, ar lāzeru vadītas iekārtas betona ieklāšanai, roku darbs ir samazināts līdz minimumam.
Kas pelnīs un atdos parādus
Kas spēs atpelnīt Latvijai aizlienētos miljardus? Jūs redzat šādas jaudas?
Tā ir ļoti liela problēma, kuru mēs arvien vēl precīzi neapzināmies. Lai kā mums trūkst šobrīd naudas, ir jāsaprot – jāturpina veikt investīcijas ražotnēs, kas spētu pelnīt. Tiem ir jābūt inovatīviem uzņēmumiem. Tomēr tie neradīsies paši no sevis. Tie radīsies, ja būs, pirmkārt, tirgū pārdodamas idejas un, otrkārt, finansējums to iedzīvināšanai.
Ir skaidri jāsaprot, ka kapitālismā inovatīvai uzņēmējdarbībai ir lieli riski. Pirmkārt, produkts, ko uzņēmums vēlas izgatavot, var neizdoties. Otrkārt, ja tas tomēr izdosies, iespējams, nevienam nepatiks. Varbūt tas visiem patiks, bet iznāks pārāk dārgs. Bet varbūt pēdējā brīdī kāds cits apsteigs un analogu produktu palaidīs tirgū pirmais... Pat ja viss būs kārtībā un tirgū tiks piedzīvotas sekmes, tad vēl ir drauds, ka kāds šo inovāciju nokopēs un viss ieguldījums būs vējā... Tie ir lieli un nopietni riski ikvienam uzņēmumam, kas vēlas inovēt.
"Mūsējie varētu tos bez lielām grūtībām uzvarēt, ja vien būtu prātīgāka valsts atbalsta sistēma un lielāka ticība saviem spēkiem."
Tāpēc ir pierādīts, ka brīvā tirgus ekonomikā inovācijas pietiekamā daudzumā nerodas pašas no sevis, noteikti ir nepieciešama mērķtiecīga atbalsta politika, kas risinātu tieši šos inovācijas bremzējošos riskus. Piemēram, Izraēlā zinātnes naudu novirza nevis zinātniekiem, bet tieši ražotājiem, kuri nolīgst zinātniekus konkrētu izstrādņu īstenošanai. Tas novērš risku, ka zinātnieks izgudro kaut ko, kas nav praktiski izmantojams ražošanā vai kam nav noieta tirgus. Lai novērstu tirgus riskus, piemēram, nespēju izplatīt inovatīvo produktu, tā izstrādes procesā mērķtiecīgi iesaista lielās starptautiskās korporācijas, kurām ir zināšanas un pieeja tirgum, sniedzot tām īpaši labvēlīgus nosacījumus pētījumu veikšanai. Tāpēc tad, kad produkts ir gatavs, tas ar multinacionālo firmu palīdzību var tikt viegli izplatīts globāli.
Skandināvijas valstīs, kuras uzņemas lielus ieguldījumus pētniecībā un attīstībā, šādi samazinot uzņēmēju riskus, ir daudz inovatīvu uzņēmumu. Varbūt no tiem, kas mēģina inovatīvi attīstīties, izdzīvo aptuveni puse, varbūt mazāk. Bet tie, kas paliek, ir ļoti sekmīgi. Turklāt arī neveiksmīgo uzņēmumu idejas nereti tiek sekmīgi izmantotas atkal citā veidā.
Valstij ir jārada finansējuma mehānisms ideju īstenošanai. Piemēram, mūsu pensiju sistēma varētu būt piemērots avots. Līdz šim, cerot nodrošināt zemu risku, pensiju 2. un 3. līmeņa nauda tika ieguldīta lielo ārvalstu tirgu akcijās un obligācijās ar domu, ka lielā tirgū, kur apgrozās daudz līdzīgu vērtspapīru, to cena būs atbilstoša un zaudējumu risks zems. Diemžēl tas neglāba, turklāt naudu novirzījām svešu valstu uzņēmumu finansēšanai. Mēģinot panākt augstāku drošību katram ieguldījumam, radījām lielu sistēmisku risku: netika finansēti Latvijas uzņēmumi, bet nauda aizplūda. Ja pensiju fondiem noteiktu naudu izvietot Latvijā, inovatīvās un pasaules tirgū konkurētspējīgās ražotnēs, komersanti, kam ir labas idejas, varētu iegūt finansējumu un atdzimtu rūpniecība.
Bet pensiju naudu iekļaut budžetā, kā patlaban, ir bezjēdzīgs patēriņa turpinājums. Vēl cerība varētu būt uz riska kapitāla fondiem, bet šis finansējums, kā patlaban plānots, būs par mazu.
Nekas nenotiks, ja valsts nepapūlēsies atbalstīt
Vai valsts un pašvaldību pasūtījumi, jūsuprāt, varētu uzlabot situāciju un kā?
Ja valsts pasūtījums tiek izvietots inovatīvam produktam, tad tā izgatavotājs var būt diezgan drošs, ka to nopirks un izmēģinās praksē. Piemēram, Latvijā divi procenti no iekšzemes kopprodukta pienākas militārajam nodrošinājumam. Liela daļa naudas tiek iztērēta, lai iegādātos ārzemju tehniku vai iekārtas. Bet pasūtījumu varētu dot vietējiem ražotājiem.
Latvija ir specializējusies atmīnēšanā. Piemēra pēc - kāpēc mēs nevarētu dot pasūtījumus atmīnēšanas robotu izgatavošanai? Kad tie būtu izstrādāti, kas zina, varbūt kļūtu par konkurētspējīgu un naudu nesošu izstrādājumu pasaules mērogā. Visas valstis saistībā ar militāriem iepirkumiem prasa piemērot tā dēvēto offset. Tas nozīmē – ja no kādas valsts nopērk militāro iekārtu, tad tiek lūgts, lai tā valsts līdzīgā apmērā izvieto pie mums pasūtījumus militāru komponentu ražošanai. To izmantojot, varētu radīt augsto tehnoloģiju nozari. Neko tādu Latvijā nedara, tika atbalstīti basketbola klubi. Man nekas nav pretī, bet – cik tas bija pareizi?
Latvijas elektroniķi apgalvo, ka būtu spējuši sabiedriskajam transportam izstrādāt kvalitatīvas un lētas biļešu elektroniskās reģistrācijas ierīces, arī radarus Ceļu policijai. Ja vien būtu pasūtījums.
Ne vienmēr mūsu ražotāji spēs izstrādāt un piedāvāt lētāko produktu. Ekonomisti uzskata, ka nevajag saudzēt savus ražotājus, jāskatās, kas ir izdevīgāk. Bet lielākus zaudējumus valsts cieš no tā, ka nerodas vietējās ražotnes. Ja, piemēram, Latvijā būtu izgatavoti labi radari, kaut arī par 10 procentiem dārgāki, bet ar atšķirīgām kvalitātes īpašībām, tos varbūt atkal varētu pārdot citās valstīs. Bet tas nenotiks, ja valsts nepapūlēsies to atbalstīt.
Viens no iemesliem, kādēļ esam tik zemu krituši: tā nauda, kas aizgāja nekustamā īpašuma burbuļa finansēšanai, izspieda naudu, kam bija jākalpo ražošanas un inovācijas veicināšanai. Domājam, ka mums būs zemi nodokļi un minimāla valsts iejaukšanās uzņēmējdarbībā, nebūs jānosaka prioritārās nozares un valsts izaugsme notiks pati no sevis.
Sabiedrība, kas atbalsta bagātos
Kur mums ir tie zemie nodokļi? Uzņēmēji joprojām žēlojas par smago slogu darbaspēka nodokļu segmentā.
Jā, tie ir augsti. Bet Latvijā faktiski nav nodokļa uz nekustamo īpašumu, ļoti zemi kapitāla pieauguma nodokļi, sen bija jāievieš progresīvais ienākumu nodoklis, kā arī jāpaaugstina nodoklis dividenžu izņemšanai.
To ir dīvaini dzirdēt no uzņēmuma īpašnieka. Pret dividenžu nodokli jūsu kolēģi allaž iebilduši, biedējot, ka tādējādi aizbaidīsim ārvalstu investorus.
Tas ir ļoti šaurs skatījums. Domāju, ka mēs atļāvām ne vienam vien ārvalstu investoram, kas Latvijā strādā, jau rudenī ātri izņemt naudu no Latvijas tieši caur dividenžu izmaksām. Igaunijā ir tāda sistēma: augsts nodoklis dividenžu izņemšanai un nulle – reinvestētai peļņai. Īstā peļņa taču nav izņemt dividendes un tās iztērēt. Varbūt viens no iemesliem, kādēļ Igaunija pašreiz ir nedaudz stabilāka, ir tas, ka uzņēmumu pašu kapitālos ir vairāk naudas.
Nevēlēšanos ieviest šos nodokļus rosina neizpratne par to, kā veidojas ekonomika. Piemēram, investors, kas varbūt vēlētos Latvijā nodarbināt cilvēkus, uz šejieni nenāks tieši augsto darbaspēka izmaksu dēļ. Pārējo nodokļu neesamība to neatsvērs. Ir tā, ka mums ir zemi nodokļi bagātajiem, bet augsti – investoriem. Tādējādi mēs iegūstam sabiedrību, kas atbalsta bagātos, bet neatbalsta ražošanu un investīcijas.
"Lai kā mums trūkst šobrīd naudas, ir jāsaprot – jāturpina veikt investīcijas ražotnēs, kas spētu pelnīt."
Pirmajā mirklī varētu domāt, ka man kā uzņēmējam būtu šķirisks pienākums runāt citādi, tomēr es domāju, ka ilgtermiņā arī uzņēmēji būtu ieguvēji, ja ekonomika būtu iekārtota izaugsmei, nevis patēriņam. Īstā peļņa uzņēmējam būtu tad, ja Latvijā tautsaimniecība plauktu. Pie tās nevar nonākt ar pašreizējo nodokļu sistēmu. Ir jādomā, kā pārbūvēt ekonomiku, lai mēs radītu pelnošu sistēmu. Piemēram, Somijas ekonomikā ir augsti nodokļi, bet tie ir tā izkārtoti, lai iespējami samazinātu to ietekmi uz inovatīvu un ražojošu komercdarbību, bet maksimāli apliktu patēriņu. Tā kā nodokļu ieņēmumi iegūti šādā veidā, ražošanai tiek uzlikts mazāks nodokļu slogs. Tā tiek nodrošināta bāze, no kuras izaugt inovatīviem uzņēmumiem.
Uzskatu, ka ziemeļvalstu saimniekošanas modelis būtu jāņem par pamatu ilgtspējīgas un kvalitatīvas ekonomikas attīstībai. Ir redzams, ka pašreizējā pasaules ekonomiskajā krīzē tieši šīs valstis izdzīvo un attīstās vissekmīgāk. Tie, kas ekonomisko modeli būvēja anglosakšu tradīcijās, nonākuši zaudētājos. Nākas secināt, ka kapitālisms, kuru izvēlējāmies mēs, bija nepareizs.
Vēl domāju, ka norēķinos vienpusēji ir jāievieš eiro. Tas bija jādara jau rudenī. Nav neviena Eiropas Savienības likuma, kas aizliegtu šādu rīcību. Cik saprotams, to atbalsta arī Starptautiskais Valūtas fonds. Tas arī uzskata, ka ekonomika attīstītos ātrāk, ja devalvētu latu. Arī to vajadzēja darīt jau agrāk. Reālās valūtas kursa izmaiņas notika visu laiku, kaut arī nominālais kurss it kā nemainījās. Līdz ar to esam nonākuši situācijā, ka mūsu preces kļuvušas dārgākas. Ja lats būtu devalvēts, cenas atgrieztos normālā vērtībā. Bet tagad varbūt pietiktu ar pāriešanu uz eiro. Eiropas Savienībā ir brīva preču un kapitāla kustība. Tā ir pamata brīvība. Mēs kā valsts to varētu izmantot, brīvi ievedot un ieviešot eiro paralēli latam.
