Vieni eksperti saka – jānosaka prioritārās nozares un tās pēc iespējas jāatbalsta. Citi tautsaimniecības spīdekļi iebilst – tas nu gan būtu aplami! Jo, raugi, arī neatbalstāmās nozarēs būtu uzņēmumi, kas ražotu ilgotos produktus ar augstu pievienoto vērtību un tos pārdotu. Tad kāpēc tos atstāt ārpus labvēlīgo nosacījumu robežām? Šķēpi tiek lauzti arī par to, ko vairāk sildīt – iekšējā patēriņa tirgu vai tomēr lauzties uz ārzemēm, kur arī pieprasījums sastindzis.
Aizvadītajā Tautsaimniecības padomes sēdē Ekonomikas ministrijā šī viedokļu dažādība izpaudās kā zem vairojamās glāzes. Tikmēr arvien salstam un sasalstam, bet īstas sildīšanas sistēmas nav.
Lejup pa betona sienu
Finanšu ministrs Einars Repše:
“Ir vērojami pirmie signāli pasaules ekonomikā, ka atkusnis sākas. Bet ir valstis, kas ekonomikas atdzīvināšanā, manuprāt, pieļauj kļūdas, – ar lielu aizņemšanos pārmērīgi stimulējot iekšējo patēriņu un tādējādi, visticamāk, sev radot jaunas problēmas nākotnē. Mums nav iespēju aizņemties, un tādēļ ekonomika ir jānoliek uz reāliem pamatiem.
Pirmkārt, jāsamazina pārmērīgās algas gan publiskajā, gan privātajā sektorā un, otrkārt, katru gadu budžeta deficīts jāmazina par 500 miljoniem latu, līdz sasniegsim Māstrihtas kritērijus.
"Tagad mēs ar “gāzi grīdā” esam ielidojuši betona sienā un pa šo sienu šļūcam lejā."
Lai to īstenotu, jāveic budžeta bāzes revīzija, un aicinu uz sadarbību sociālos partnerus. Publiskosim arī ministriju tāmes, lai visiem ir skaidri redzams, kā nauda tiek izlietota.
Nepieciešams koriģēt atsevišķus nodokļus – tas attiecas uz kapitāla pieauguma nodokli, zemes un nekustamā īpašuma nodokli (taču izvairoties, lai tas neķer militāro drošību un komercdarbību), dividenžu nodokli.
Ja mēs ar citiem pasākumiem nevarēsim līdzsvarot budžetu, nāksies celt PVN un sociālās izmaksas.
Patlaban notiek strukturālā reforma budžeta samazināšanai. Mēs nevaram, pirmkārt, atļauties vienu skolotāju uz septiņiem bērniem, un ir jāizvēlas – vai samazināt skolu skaitu vai skolotāju atalgojumu. No skolu samazinājuma nevarēsim izvairīties, un jādomā par to, kā cilvēkus, kas paliks bez darba, virzīsim uz citiem sektoriem. Otrkārt, nevaram atļauties sociālistisku, valsts subsidētu medicīnisko aprūpi. (Ja valsts kādām iedzīvotāju grupām piešķirs atvieglojumus, tad no valsts budžeta subsīdiju veidā. Nozīmīga būtu veselības apdrošināšana.) Treškārt, nevaram atļauties tik dārgu pensiju sistēmu. Tai nepieciešamas korekcijas. Varēja diskutēt, kā to darīt, bet mani interesē budžeta līdzsvarošana.
Protams, es piekrītu, ka šobrīd būtu vajadzīga lielāka sociāla aizsardzība. Bet tas būtu iespējams, ja mēs reformas atdalītu laikā. Bet mums nav tādu iespēju. Politiski mēs to varējām veikt pirms pieciem gadiem, bet tagad mēs ar “gāzi grīdā” esam ielidojuši betona sienā un pa šo sienu šļūcam lejā. Valsts kasē vienkārši nav naudas.”
No budžeta industrijas – uz valstiskiem mērķiem
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende: “Iepriecina stingrā apņemšanās iztīrīt budžeta bāzi, bet mēs redzam, ka daudz resursu ieslēpti ne tikai vertikālajā, bet arī horizontālajā plaknē. Patiešām – vai mums ir vajadzīgs tik daudz skolu un augstskolu?
Bet kaut kādu iemeslu dēļ ne Ekonomikas ministrija, ne Finanšu ministrija nevar izveidot plānu, kas patiešām palīdzētu Latvijas ekonomikai. Bet mums tūlīt būtu nepieciešams reāls, uz analīzi balstīts ekonomikas stabilizācijas plāns. Strukturālās reformas sāka jau janvārī, un faktiski nav izdarīts nekas.
"Ja mēs ar citiem pasākumiem nevarēsim līdzsvarot budžetu, nāksies celt PVN un sociālās izmaksas."
Pašlaik notiek reforma arī domāšanas veidā. Tā, kā tas bija pieņemts iepriekš politiskajā vidē, jaunā reforma nevar notikt. Ir labi, ka uzņēmēji pretojas, nav mierā ar pašreizējo situāciju, prasa analīzi. Ja ekonomikas stabilizācijas plānu uztaisītu pareizi pēc būtības, vecie politiķi vairs nevarēs “sēdēt uz ministrijām” un tās slaukt. Kā uzņēmēji saka – bez visām citām industrijām ir arī budžeta industrija. Tas nozīmē, ka politiķi, tikuši pie valdīšanas, ir prioritāri, piemēram, valsts pasūtījumos, un izmanto šīs un citas iespējas, un noplicina budžetu... Tagad notiek domāšanas veida maiņa, un, kamēr mēs šo domāšanas vingrinājumu neizpildīsim, pie strukturālās reformas nonākt nevarēsim.
Mēs nemākam valsti vadīt, jo nav valstisku mērķu. Šobrīd tas mainās: no šauras politisku mērķu budžeta industrijas ir jāpāriet uz valsts mērķiem. Ja mēs neizdarīsim, mēs zaudēsim valsti.”
Negriež tur, kur vajag daudzreiz vairāk
Nodokļu eksperts, SIA “Kodoliņš, Ostaškovs un partneri” valdes priekšsēdētājs Dr.oec. Arturs Kodoliņš:
“Nevar vienlaikus strādāt dažādos politiskos virzienos. Ir virziens, ka vairāk jāievieš maksas pakalpojumi. Bet tad nedrīkst ierobežot jau tā mazo naudas bāzi, kas ir iedzīvotājiem, lai viņi spētu samaksāt par šiem maksas pakalpojumiem, kā vēlas valdība.
Valdība, griežot pēc principa – apmēram visiem vienādi –, ķeras pie jomām, kur nedrīkst griezt, bet negriež tur, kur to vajag darīt daudzreiz vairāk. Ir pilnīgi skaidrs, ka tāda politika tikai veicinās lejupejošo spirāli. Politikai ir jābūt atbildīgai. Ja pretēji Satversmes tiesas viedoklim samazina pensijas, tad ir jādara kaut kas, lai cilvēki varētu atņemto naudu atpelnīt. Jebkura reforma, ja tā nav sociāli atbildīga, nav arī efektīva. Ir skaidrs, ka ekonomiku varētu veicināt patēriņa pieaugums. Ir jāmeklē ceļi, kā to sasniegt, piemēram, izlaist obligācijas.
Bet struktūrfondu līdzekļi patiešām ir jāieplūdina infrastruktūras objektos, maksimāli piesaistot privāto kapitālu. Kā jau teicu, katram samazinājumam ir arī jāienes kaut kāds kapitāls. Manā izpratnē, valdība šādi nedomā. Un tādēļ ir bažas – vai mēs nenonākam sociāli neatrisināmā situācijā, kas sagraus visu sistēmu?”
Ekonomikas stabilizēšanas mērķi – savstarpēji konfliktējoši
Ekonomikas eksperts, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Dr.oec. Uldis Osis:
“Budžeta ieņēmumi samazinās, un tas nozīmē, ka turpinās lejupejošā spirāle. Ekonomikas ministrija pašreizējās situācijas uzlabošanai neko jaunu nepiedāvā. Priekšlikumi kopumā ir labi un pareizi, diemžēl formulēti ļoti vispārīgi, un ir redzams ideju un arīdzan koordinācijas trūkums valdības locekļu vidū. Atslēga izejai no šīs lejupejošās spirāles varbūt varētu būt stratēģisko prioritāšu noteikšana un diskusija par tām arī ar starptautiskajiem donoriem. Pirmajā vietā es tomēr liktu strukturālās reformas un budžeta deficītu – kā otro prioritāti. Ko tas nozīmē? Budžetā noteikt izvēlnes, kuras mēs nedrīkstam samazināt, definējot tās kā stabilizācijas izdevumus. Ne tikai ekonomikā, bet arī sociālajā jomā kā, piemēram, pensijas un citas lietas, ko neaizskaram. Visi pārējie ir izdevumi, kurus griežam par 20, 30, 40 procentiem. Budžeta deficīts būs deviņi, varbūt 15 procentu, bet tādējādi vismaz varam cerēt uz ekonomikas stabilizēšanu.
"Valdība, griežot pēc principa – apmēram visiem vienādi –, ķeras pie jomām, kur nedrīkst griezt, bet negriež tur, kur to vajag darīt daudzreiz vairāk."
Es saskatu, ka iepriekš minētie mērķi ir ļoti konfliktējoši mērķi. Tādēļ arī veiksmes varbūtība, stabilizējot ekonomiku, krietni vien samazinās. Pasākumi eksporta veicināšanai – tas ir ļoti pareizi, bet jāņem vērā, ka potenciāls ir ļoti ierobežots. Uz kurieni mēs eksportēsim? Visur ir smaga krīze. Es neesmu tik optimistisks kā Repšes kungs, kurš domā, ka situācija sāk stabilizēties. Varbūt kādas pazīmes ir ASV, bet Eiropā šādu pazīmju nav. Drīzāk gan pretēji. Viens no pietiekami sajūtamiem stabilizējošiem faktoriem būtu investīcijas infrastruktūrā, kam arī ir ierobežots efekts.”
Nav pārskata un koordinācijas
Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidents Vilnis Rantiņš:
“Ir jūtams koordinācijas trūkums starp ministrijām, un arī finanšu ministrs saka – nozaru ministrijas lemj pašas par līdzekļu ietaupījumu. Ja to atstās tādā pašplūsmā, kā tas, piemēram, vērojams izglītībā, tad man šķiet, ka nodarīsim ļoti lielu ļaunumu valsts tālākajai attīstībai. Tas attiecas arī tieši uz inženierzinātnēm.
Esam saskaitījuši – ir aptuveni piecpadsmit plānu par tautsaimniecības attīstību, un mēs tajos esam mazliet apjukuši. Man gribētos, lai šis jautājums valdības līmenī tiktu koordinēts un tos plānus kaut vajag savienot, un nevis uz 50 lapām, bet īsi un konkrēti.”
