No klasiskā kapitālisma uz finanšu spekulācijām
Neviens neparedzēja, ka kaut kas tāds kā pašreizējā finanšu krīze varētu piemeklēt industriālo kapitālismu. Vai pašreizējā finanšu krīze ir kārtējā ekonomiskā cikla rezultāts vai kas cits?
Tas nav parasts ekonomiskais cikls, pēc kura sagaidāma ekonomikas atveseļošanās. Tradicionālam ekonomikas ciklam ir jāietver sevī ekonomikas atgūšanās nosacījumi, savukārt šī finanšu krīze atstāj milzīgu parādu pārpalikumu. Piektā daļa mājokļu ASV ir pārvērtēti, to hipotēka ir lielāka nekā to patiesā vērtība. Vairāki pētnieki ir secinājuši, ka šī izvērtīsies par tā saukto L veida depresiju – ekonomikas lejupslīdei sekos vienmērīga, lēzena, nevis augšupejoša V tipa atgūšanās. Tā ilgs tikmēr, kamēr parādi nebūs norakstīti, jo ekonomika vienkārši nespēs nopelnīt pietiekami naudas, lai izkļūtu no parāda.
Līdzšinējā ekonomika bija nepareizi iekārtota, pieņemot, ka apmaksāt pensijas un radīt izaugsmi var ar finansiāliem, nevis industriāliem mehānismiem. Banku sistēma ir iekārtota tā, lai to aizdevumi celtu aktīvu vērtību, nevis finansētu taustāmu kapitāla radīšanu. Nekustamā īpašuma cenas un fondi ir cēlušies, taču ražošana vai peļņas spēja nav augusi.
Neviena ekonomika nevar ilgstoši „dzīvot uz parāda”, vienkārši palielinot procentu maksājumus par parādu gadu no gada. Rezultātā tos vairs nav iespējams atmaksāt. Iedzīvotāju ienākumi tiek patērēti parāda procentu atmaksāšanai, nevis, lai iegādātos preces un pakalpojumus, tā rezultātā ekonomika vēl vairāk saruks, pieaugs bezdarbs un nabadzība un visas valsts izskatīsies kā trešās pasaules valstis 1980.gados.
Šī L formas depresija un ekonomikas stagnācija turpināsies tik ilgi, kamēr parādi būs atmaksāti vai atcelti ar bankrotiem. Parādos iestigušie iedzīvotāji var zaudēt savus īpašumus, taču tas izraisītu arī banku maksātnespēju. Tā rezultāts būtu valsts bankrots. Daļa no tā visa jau notiek ASV. Citām valstīm būtu jāizlemj, vai gaidīt, kamēr to ekonomikas saruks līdz bankrotiem, vai arī sākt būvēt ekonomiku no jauna.
Šodien visā pasaulē katru dienu no darba atlaiž cilvēkus, akciju tirgus sarūk katru dienu. Palikuši bez darba, cilvēki vairs nevar nomaksāt savus kredītkaršu parādus, līzingus, hipotēku. Tas viss izplatās pēc domino principa. Cilvēki vairs nepērk preces un pakalpojumus, tirdzniecība sarūk, un uzņēmumi atlaiž vēl vairāk cilvēku, jo neviens nepērk viņu produkciju.
Kas noveda pie šīs situācijas?
Tās atslēga ir „procentu procenti” jeb saliktie procenti (angl. – compound interest). Kad noguldītāji un investori reinvestē savu naudu ar procentiem, to likme pieaug un finanšu noguldījumi un jaunu kredītu radīšana pārsniedz jebkuras ekonomikas iespējas augt.
"Ekonomika stagnēs tik ilgi, kamēr parādi netiks atdoti vai norakstīti."
Jau ekonomists Ādams Smits minēja, ka neviena ekonomika nav spējusi atmaksāt tās parādus, pārāk lieli parādi vienmēr noveduši pie bankrota, un tas notiek arī tagad. Nodokļu sistēma tika pārvirzīta no īpašumiem uz darbaspēku, un nauda, kas nav jāmaksā par īpašuma nodokli, pārtop arvien lielākos aizdevumos. 1930.gadā 70% no valsts budžeta ienākumiem bija no īpašumiem, šobrīd tie ir 16%. Radās triljoniem dolāru, kas netika aplikti ar nodokli, bet tika iepludināti bankās.
Latvijā un citās Baltijas valstīs rietumvalstis gribēja redzēt, cik ilgi ekonomika spēs sevi uzturēt, ja tai aizdos naudu, un kā tā spēs samaksāt procentus par nekustamajiem īpašumiem, kuru cenas cēlās. Postpadomju valstīs nav praktiski nekādu ievērojamu nekustamā īpašuma nodokļu, tāpēc visi ienākumi no nomas maksas var kļūt par lieliem parādiem starptautiskajās valūtās. 90% no šī parāda būs jāatceļ. Pozitīvais ir tas, ka šī situācija dod iespēju pārstrukturēt lietas. Latvija var mainīt savu nodokļu sistēmu, atvieglojot nodokļu slogu darbaspēkam un ražošanai.
Kas notika ar naudu – kāpēc tā tik strauji aizplūda?
Īstas naudas nemaz nebija, tā tika izmantota spekulēšanai. Cilvēki domāja, ka mājām ir to noteiktā vērtība, taču to radīja parāds. Bet nebija ienākumu, kas šo parādu atsvērtu. Nebija jaunas ražošanas, algas un dzīves līmenis ASV un Rietumeiropā nav auguši 20 gadus, tāpēc nekādas naudas patiesībā nebija.
Kāda varētu būt izeja no pašreizējās finanšu krīzes?
ASV pašreiz Kalifornijas un Floridas štatos ir pilsētas, kurās iedzīvotāji ir lielos hipotekāros parādos, taču viņu īpašums ir pārvērtēts, un viņi pat nevar atļauties pārcelties uz citu štatu. Ja, piemēram, darba devējs piedāvā viņiem darbu citā štatā, viņi nemaz nevar šo piedāvājumu pieņemt, jo nevar atļauties pārcelties uz citu pilsētu tādēļ, ka nav spējīgi pārdot savu īpašumu un piemaksāt vēl 50-100 tūkstošus dolāru, lai segtu hipotekāro kredītu. Ņujorkā ekonomika strauji sarūk, tiek samazināti tēriņi transportam un tā cenas pieaug, netiek celti jauni objekti. Tā rezultātā cilvēki aiz izmisuma aizņemas no kredītkartēm, nespēj atmaksāt šos aizņēmumus, un arī kredītkaršu kompānijas līdz ar to nonāk grūtībās. Jebkurā gadījumā parādus nav iespējams atmaksāt, tie būs vienkārši jānoraksta.
Glābšanas akcijas – risinājuma atlikšana
Jūs esat sacījis, ka ekonomikā notiekošais varētu izmainīt šo gadsimtu – vai šī krīze iedragās brīvā tirgus ideju?
Tāds patiess brīvā tirgus kapitālisms nemaz nav eksistējis. Jebkurš tirgus ir strukturēts, un jebkura ekonomika tiek plānota ar nodokļu un finansēšanas sistēmām. Amerikas ekonomika ir viscentralizētākā pasaulē, jo tās plānošana pārgāja no valdības rokām uz Volstrītu. Tie ir baņķieri, kuri kontrolē kredītu plūsmu, kas nosaka resursu sadali. Te ir jāizšķiras par to, vai ekonomiku plānos valdība, ņemot vērā ilgtermiņa intereses, vai finanšu sektors ar tā īstermiņa interesēm. Nav tādas lietas kā pilnīgs brīvais tirgus (jo tad valdītu anarhija), vienkārši finanšu aprindām ir pateicīgi kultivēt absolūtā brīvā tirgus ideju, jo tas ļauj tieši šīm aprindām, nevis valdībai īstenot ekonomikas plānošanu. Pašreiz notiekošais ir plānota depresija, bankroti ir īstermiņa plānošanas rezultāts, kuras autors ir Volstrīta.
Īsts brīvais tirgus Latvijā nekad nav bijis. Finanšu grupas ir ienākušas Latvijā, iepludinājušas tās ekonomikā parādu un tagad cenšas izspiest pārpalikumus no tās.
Jūs negatīvi vērtējat valdību centienus glābt privātās bankas.
Tas nenostrādās. ASV glābšanas plāns ir neveiksmīgs, būs vajadzīgi vēl divi triljoni dolāru, un visa līdz šim ieliktā nauda ir pazaudēta. Latvijā es redzu to pašu problēmu – valdība, izglābjot privāto banku, ir tikai ieguvusi sev nedaudz laika. Nākamgad tai būs vajadzīgs vēl vairāk naudas nekā šogad. Valdība šo naudu varēja izlietot, lai stimulētu ražošanu.
"Jāizšķiras, vai ekonomiku plānos ievēlēta valdība iedzīvotāju ilgtermiņa interesēs vai finanšu sektors ar tā īstermiņa interesēm."
Ir jāsaprot, ka nebūs iespējams atmaksāt to parādu, ko radīja aizņēmumi nekustamā īpašuma iegādei. Latvijā ir jāmazina nodoklis darbaspēkam, turklāt valstij vajadzētu arī subsidēt ražošanu, jo jāatrod kāda eksporta nozare, ar kuras palīdzību līdzsvarot importu. Pretējā gadījumā valsts parāds tikai augs un neviens šobrīd nevēlēsies Latvijai aizdot naudu. Zviedru bankas jau ir zaudējušas daudz naudas un tās vairs nevar atļauties aizdot, neviens Latvijai neaizdos – taču līdz šim tā apmaksāja importu, aizņemoties nekustamajam īpašumam. Tagad tas ir beidzies. Tagad vajadzīga nopietna eksporta nozare, es ieteiktu attīstīt lauksaimniecību, tas, ka Latvija vienmēr spējusi sevi pabarot, ir viena no tās lielākajām vērtībām.
Krīze mazas, atvērtas ekonomikas skar visai nežēlīgi. Kādi šobrīd Latvijai ir lielākie riski?
Risks ir turpināt ticēt mītam, ka kaut kādā veidā ir iespējams kļūt bagātam, ieslīgstot parādos, nevis būvējot pamatus sevis finansēšanai. Lielākais risks ir, ka nemainīsies šī politika, ka Latvija turpinās aplikt ar nesamērīgi lielu nodokli darbaspēku un ražošanu. Nekustamā īpašuma nozarei ir jāļauj bankrotēt, un viss ir jāsāk no jauna. Ekonomika sarūk tik strauji, ka Latvija nekādi nespēs atdot savus parādus. Ja tā vēlas konkurētspējīgu darbaspēku par Eiropas algām, ir jāsamazina mājokļu izmaksas šim darbaspēkam. Pretējā gadījumā tā var zaudēt daļu savu cilvēku.
