Atceros, pirms pāris gadiem, runājot par veselības aprūpi mūsu valstī, jūs bijāt visai optimistiski noskaņots un sacījāt, ka galu galā viss nostāsies savās vietās. Taču pašlaik problēmas ir vēl vairāk samilzušas. Situācija medicīnas aprūpē kļūst jo dienas, jo nepatīkamāka. Pirmkārt, jau pacientiem.
Esmu optimists un arī šodien saku: gan jau viss dzīvē nokārtosies. Bezjēdzību, protams, ir daudz.
Jā, Latvijā medicīna patiešām ir slima. Kaut vai šāds simptoms: medicīna, kas būvēta uz ģimenes ārsta principiem, ir absurds. Slimniekam divas trīs nedēļas jāgaida rindā pie ģimenes ārsta! Man vairāk neko zināt nevajag, lai redzētu, ka šis ir simptoms, kas liecina par slimību, kura steidzami jāārstē. Vizīti pie speciālista vēl varētu gaidīt. Taču, ja cilvēkam nepieciešama neatliekama palīdzība, bet viņam uz to jāgaida nedēļām ilgi!?... Tas patiešām ir absurds! Turklāt abpusējs.
Arī ārstam grūti strādāt, zinot, ka pie viņa ir divas, trīs un pat četras nedēļas gara rinda. Es tā strādāt nevarētu! Kādreiz slimnieks ir jāredz jau pēc dažām dienām. Šādā situācijā, kad pacients pie ārsta nevar piekļūt tad, kad vajadzīgs, gan ārsts ir „uzvilkts”, gan nabaga slimnieks nomocīts un izmisis.
Kā, jūsuprāt, šo problēmu risināt?
Latvija ir neliela valsts un ar pareizu darba organizēšanu arī veselības aprūpi mūsu valstī var sakārtot, kā pienākas. Ir jābūt komandai, cilvēkiem, kas grib un varētu to darīt. Es nejūtu, ka būtu tāda „karojoša” komanda, kas parūpētos, lai beidzot visu tomēr sakārtotu.
Daži principi veselības aprūpē ir absurdi jau pamatā. Neticu, ka Latvijā labi sakārtos veselības aprūpi, ja no kopējā „katla” tai nedod pietiekami daudz līdzekļu. Veselībai jādod aptuveni 10 procenti no budžeta, nevis trīs reizes mazāk.
Vai esat kādreiz piedalījies mediķu streikos un tamlīdzīgās protesta akcijās?
Man uz to nav noskaņojuma. Cik vien varu, palīdzu cilvēkiem, ārstēju. Palīdzu audzināt Latvijas ārstu jauno paaudzi – lasu lekcijas medmāsām. Ko es varu darīt, to daru no sirds un ar prieku. Esmu atmetis domu mēģināt piedalīties veselības aprūpes organizēšanā. Tas neatbilst manam raksturam. Vicināties ar dūrēm un elkoņiem – nē, to es nevaru un negribu! Es risinu slimnieku problēmas, palīdzu kolēģiem „noķert” smagas slimības. Palīdzu slimniekiem saprast, kādas viņiem ir vainas, ko darīt.
Runājot par streiku, ko atkal gatavojas rīkot mediķi… Vai nav pretruna, ja, beidzot augstskolu, ārsti, kas devuši zvērestu vienmēr sniegt medicīnisko palīdzību, tagad piedraud ar streikiem, ja nesaņems pielikumu pie algas? Viņi, lūk, nestrādāšot un drīz Latvijā nebūšot, kas ārstē pacientus. Galu galā mazas algas ir arī citās profesijās strādājošiem.
Protams, dotais zvērests ārstam ir jāpilda. Un, cik man zināms, neatliekamā palīdzība arī streika laikā tiks sniegta. Taču es piekrītu uzstādījumam, ka ārstiem ir jāsaņem pienācīgs atalgojums. Tam nav jābūt tādam kā ārzemēs, taču lielākam nekā pašlaik gan.
Par iespējamu palīdzības nesniegšanu slimiem cilvēkiem es, protams, kategoriski iebilstu.
Kā jūs komentētu daudzās sūdzības par ārstu bezatbildību, paviršību vai varbūt pat neprasmi?
Manuprāt, sūdzību ir maz! Vajadzētu būt vairāk. Tauta ir pārāk samierinājusies.
Savulaik (pirms Atmodas) strādāju Veselības ministrijā, biju galvenais terapeits un man nācās nodarboties ar sūdzībām. Tolaik sūdzību bija daudz un tās tika adresētas visām iespējamajām instancēm. Pamatotas un nepamatotas. Visas tika rūpīgi izskatītas. Pašreizējās nesakārtotās veselības aprūpes apstākļos sūdzību ir pārāk maz.
"Daži principi veselības aprūpē ir absurdi jau no paša sākuma. Neticu, ka Latvijā labi sakārtos veselības aprūpi, ja no kopējā „katla” tai nedod pietiekami daudz līdzekļu. Veselībai jādod aptuveni 10 procenti no budžeta, nevis trīs reizes mazāk."
Latvijā pacients nav pasargāts. Kur lai viņš vēršas, lai pierādītu savu taisnību? Bet arī ārsts nav pasargāts no kļūdām. Jā, kļūdīties nedrīkst, jo īpaši ārsts. Ārsta kļūdas dēļ cieš cilvēks…
Bet tagad parunāsim par cīņu ar pacientu slimībām. Ārstam vienam tajā ir grūti. Arī pacientam šajā procesā ir jāiesaistās. Vai viegli rast kopīgu valodu ar pacientu?
Ja pacients jūt, ka ārsts nevis izliekas, ka palīdz, bet tiešām grib viņam palīdzēt, kontaktu nodibināt ir viegli. Tad rodas savstarpēja sadarbība. Taču ārsts neko nedrīkst pacientam uzspiest. Latvijā ārsti kādreiz to dara. „Es jums kategoriski aizliedzu smēķēt!” ”Es jums teicu, ka jānodzen liekais svars!” Bet, ja cilvēks nevar šo lieko svaru nodzīt?
Ar pacientu ir jārod kontakts, bet neko kategoriski nedrīkst uztiept. Es nevaru pateikt, ka ārstēšu pacientu tikai tad, kad viņš, piemēram, būs nodzinis lieko svaru. Ja rodas kontakts, pacients vienmēr ārsta viedokli uzklausīs.
Pamācība un apvainošanās no ārsta puses neder. Jābūt lielākai tolerancei. Protams, ir gadījumi, kad slimnieks vai viņa piederīgie ārstu nepatiesi apvaino.
Jaunībā es neizpratu, ka ārsta uzdevums ir ne tikai izārstēt slimnieku un pagarināt viņa mūžu, bet vēl svarīgāk ir uzlabot pacienta dzīves kvalitāti. Viņa pašsajūtu. Un arī labs vārds daudz var paveikt. Arī tas ir ārsta uzdevums.
Jūs esat viens no retajiem ārstiem, kas pacientiem neparaksta drakoniskas diētas un ēšanas ziņā ļauj pat diezgan lielu brīvību.
Ir, protams, slimības, kad nepieciešams ievērot diētu. Piemēram, celiakija, cukura diabēts, dažas aknu un nieru slimības. Bet 99 procentos kuņģa-zarnu trakta slimībām nav nepieciešama stingra diēta.
"Es nekādā ziņā nedomāju par tādu amatu, taču pafilozofējot, ja tā būtu… Es censtos dabūt lielisku, strādājošu komandu. Cīņu biedrus! Man tādi savulaik ir bijuši, un es zinu, cik daudz tas nozīmē."
Pacients nonāk vēl lielākā depresijā, jo nedrīkst šo un nedrīkst to, turklāt ja tas nekaitē veselībai. Kuņģa-zarnu trakts nav tik vārgs, kā mēs reizēm domājam… Jā, mēs to indējam ar smēķēšanu, alkoholu, infekcijām un baktērijām. Un, starp citu, ar alkoholu to arī ir grūti sabeigt. Dabūt aknu cirozi no alkohola nemaz nav tik viegli. Jādzer tad daudz un gadiem ilgi. Un arī tad ne visi to var dabūt. Tas nav tik vienkārši! Aplams ir uzskats: lai pasargātu cilvēka kuņģa-zarnu traktu, viņš „jānoliek” uz ļoti stingru diētu.
Dažreiz pacients man sūdzas, ka ievēro diētu, bet labāk nekļūst. Tātad – droši vien šī diēta nav vajadzīga.
Ārsti palaikam mēdz lauzt šķēpus par kafiju, vai to drīkst visi dzert vai nedrīkst. Cik zinu, jūs visnotaļ esat par kafiju.
Jā, kafija ir veselīga! Kafija aizsargā aknas, aizkuņģa dziedzeri. Aizsargā! Bet, protams, tā jādzer saprāta robežās. Nevajag to dzert tik daudz, ka trīc rokas un naktīs nevar gulēt. Nav jābaidās, ka no kafijas, ja to dzer nepārspīlēti, kaut kas var rasties. Tā ir aplamība. Ir cilvēki, kam kafija negaršo. Tad nevajag to dzert.
Jau gadus divdesmit uz darbu un no darba ejat kājām. No dzīvokļa Rīgas centrā līdz Paula Stradiņa slimnīcai Pārdaugavā. Tātad katru dienu noejat piecpadsmit divdesmit kilometru. Jums tāds dzelžains raksturs?!
Lai līdz tam nonāktu, vajadzēja pusotru gadu! Jo pats pēc savas dabas esmu sliņķis. Visus, kas grib uzsākt katru dienu tādu garu staigāšanu, gribu brīdināt, ka pirmajā brīdī ir eiforija, kādas trīs četras nedēļas. Pēc tam sākas: varbūt vējš par stipru, varbūt lietus, varbūt sēsties automašīnā… Lūk, tad ir sevi jāpiespiež! Es sevi spiedu pusotru gadu.
Ne reizi neesat sagrēkojis un iekāpis automašīnā vai sabiedriskajā transportā?
Gadā pāris reižu gadās. Ja ir ļoti jāsteidzas un nav laika, lai ietu kājām. Laika apstākļi nav bijuši par šķērsli, lai es neietu kājām. Protams, uz Daugavpili kājām neeju.
Neizmantojot sabiedrisko transportu vai savu automašīnu, ietaupu laiku, jo nav jārēķinās ar sastrēgumiem. Es zinu, cik laika man vajadzīgs ceļam ierastajā maršrutā.
Aizvadītā gada nogalē iznāca divas jūsu grāmatas. Vienai no tām esat devis nosaukumu „Zinību zibšņi medicīnas baltajos plankumos”. Rakstīta visai zobgalīgā tonī, saistoši, un to ar interesi var lasīt ne tikai ārsti. Varbūt jums padomā atkal kāda grāmata?
Rakstu par aknu slimībām un ceru drīz grāmatu pabeigt. Arī šī grāmata būs līdzīgā stilā. Nedomāju, ka par nopietnām lietām būtu jāraksta drūmā tonī. Par nopietnām lietām es cenšos rakstīt ar smaidiņu.
Vēlreiz nedaudz atgriezīsimies pie slimās medicīnas. Kā būtu, ja jūsu rokās būtu veselības aprūpe Latvijā?
Grūti pateikt, kā būtu, bet es pēc tā netiecos. Nekādā ziņā! Turklāt, nonācis tādā amatā, es labi zinātu, ka jebkurā brīdī mani var nomainīt. Ja cilvēks zina, ka jebkurā brīdī viņa vietā nāks cits, tad tīri psiholoģiski nav prieka un patikas kaut ko mainīt.
Es nekādā ziņā nedomāju par tādu amatu, taču pafilozofējot, ja tā būtu… Es censtos dabūt lielisku, strādājošu komandu. Cīņu biedrus! Man tādi savulaik ir bijuši, un es zinu, cik daudz tas nozīmē.
Viens pats neko nevar izdarīt. Turklāt vainīgs ir nevis cilvēks, bet sistēma. Un cilvēkam, kas nokļuvis vadošā amatā, jābūt pārliecinātam, ka pēc pusgada viņam no šī darba nebūs jāaiziet…
