Agnese Ārta: „Slimnīcā strādā 50 ārsti, 10 praktikanti, 150 medmāsas un 100 sanitāres. Ekonomiskās situācijas pasliktināšanos slimnīca nejūt, kaut gan kā medmāsas, tā arī sanitāres par vidējo algu nevēlas strādāt psihiatrijas nodaļā, jo tur ir emocionāli smagāks darbs nekā citur. Ir medmāsas, kas pie mums atgriezušās no citām iestādēm, bet uz ārzemēm ir aizbraukuši tikai pāris – trīs medmāsas un daži ārsti. Kā jau visās valsts iestādēs, arī mums visam medicīniskajam personālam bija nedaudz jāsamazina darba algas likme par stundu.
Vispārējās un bērnu nodaļas ārsti ir vietējie, turpretī ginekoloģijā no septiņiem ārstiem tikai viens dzīvo Veru, pārējie seši brauc uz darbu no Tartu. Diemžēl normālu dzīves apstākļu nodrošināšanai dažiem ārstiem ir jāstrādā divos trijos darbos. Rodas jautājums, cik ilgi viņu veselība šādu slodzi izturēs? Somijā ārsts par mazākām darba stundām nopelna vairāk un viņam atliek laika darbaspēju atjaunošanai.
"Jau sen tiek runāts, ka Igaunijā vispārējo slimnīcu ir par daudz, bet apvienošanās nenotiek."
Ir vēl daži iemesli, kas veicina ārstu aiziešanu no darba. Viens no tiem ir drošības sajūtas trūkums. Ārsti ir ilgi gaidījuši laiku, kad valdība beidzot apstiprinās ilgtermiņa medicīnas attīstības plānu. Līdz šim ir gadījies tā, ka vienas valdības lēmumus nākamā atkal izmainījusi. Zviedrijas izstrādātais slimnīcu tīkla attīstības modelis tika mainīts, kaut gan tas bija ļoti pieņemams arī Igaunijai.
Pērn vasarā pēkšņi aktuāls kļuva jautājums par nepieciešamību katrā reģionā veidot savu slimnīcu. Tagad šis jautājums ir pieklusis un jaunie ārsti nevēlas nākt uz nestabilām darbavietām, jo pēc pāris gadiem situācija var atkal mainīties. Par to pārliecinājos sarunā ar jaunajiem ķirurgiem. Viņi pēc kāda laika arī vēlas veikt sarežģītas operācijas un procedūras, bet reģionālajās slimnīcās jaunajiem ārstiem tas nebūs iespējams.
Jau sen tiek runāts, ka Igaunijā vispārējo slimnīcu ir par daudz, bet apvienošanās nenotiek. Esmu pārliecināta, ka tam ir jābūt politiskam lēmumam un to nevar izdarīt pašas slimnīcas. Veru un Polva slimnīcu apvienošana būtu saprotama: vienā apkalpojamā teritorijā būtu jādzīvo 70 000 iedzīvotāju. Pašlaik abu slimnīcu apkalpojamās zonās cilvēku ir uz pusi mazāk.
"Ārsti negrib streikot, bet viņi gaida veselības aprūpes labāku finansējumu un drošību nākotnē."
Dienvidigaunijas slimnīca patlaban apkalpo sava un kaimiņu reģionu, kā arī Tartu pilsētas iedzīvotājus. Mūsu slimnīcā ceturtā daļa pacientu, kuriem veikta ausu, deguna un kakla operācija, bija Tartu iedzīvotāji, jo pie mums rindā uz šīm operācijām ir jāgaida četri pieci mēneši, bet Tartu – gandrīz divi gadi.
Igaunija ir maza valsts, kur slimnīcu apvienošanas jautājumā liela nozīme ir pazīšanai un personīgām ambīcijām, saprātīgi viedokļi ne vienmēr tiek uzklausīti. Slimnīcas gaida vajadzīgu, bet dārgu aparatūru, kam visās mazajās slimnīcās nebūtu pietiekama pielietojuma. Uzskatu, ka tagad nelietderīgi tiek izmantots arī nakts dežūru darbs. Ja divas slimnīcas apvienotu, viena nakts brigāde apkalpotu lielāku slimnieku skaitu un strādājošo ārstu un medmāsu darba laiks būtu izmantots lietderīgāk.
Ārsti solās streikot, bet kāpēc? Viņi to negrib darīt algas dēļ, jo katrs cīnās pats: ja nav apmierināts savās mājās, brauc uz ārzemēm. Mediķi vēlas, lai iedzīvotāji arī turpmāk varētu saņemt medicīnisko palīdzību savās mājās, lai visi ārsti no Igaunijas neaizbrauktu projām. Patlaban ir tā: mūsu valsts skolo ārstus bagātajām valstīm, jo jau tagad trešā daļa medicīnas iestādes beigušo aizbrauc uz ārzemēm. Valstij jaunais ārsts būtu jāatbalsta, piemēram, ar mācību maksas apmaksāšanu vai ar dzīvojamās platības nodrošināšanu. Visbūtiskākais tomēr būtu drošības sajūta, ka pēc pāris gadiem medicīniskās apkalpošanas sistēma atkal netiks pārkārtota.
"Igaunija skolo ārstus bagātajām valstīm, jo jau tagad trešā daļa medicīnas iestādes beigušo aizbrauc uz ārzemēm."
Grūti ir kaut ko prognozēt par mediķu algām tuvākā nākotnē, jo jau tagad no kopējiem izdevumiem 62% tiek izmaksāti algās. Praktiski domājot, tā jau ir kritiskā robeža, jo ir arī citi izdevumi – iekārtas, apkure, elektrība utt. Medicīnas pakalpojumiem jau trīs gadus ir apstiprinātas izdevumiem atbilstošas cenas, taču cenām ir atbilstoši koeficienti un pacienti maksā tikai daļu no faktiskās cenas.”
Dažu mediķu komentāri
Egons Johansons: „Ārsti negrib streikot, bet viņi gaida veselības aprūpes labāku finansējumu un drošību nākotnē. Esmu medicīnā nostrādājis jau 30 gadus, un pēdējos piecus sešus gadus vairs nav pārliecības. Brīžiem ir sajūta, ka valsts vēlas Igaunijā izveidot četrus lielus medicīnas centrus, bet tas tad būtu skaidri jāpasaka. Ja mūsu nodaļa netiks papildināta ar jauniem ārstiem, pēc kāda laika tā izzudīs. Tagad nodaļā esam divi ārsti un brīžiem piepalīdz praktikanti.”
Pēteris Veiksārs: „Daudzi ceturtā un piektā kursa studenti vērš savu skatienu uz Somijas pusi. Liela daļa jauno ārstu ir aizbraukuši uz ārzemēm un atpakaļ atgriezties nedomā. Angļu valodu jau visi apguvuši, daudzi mācās arī zviedru valodu. Arī pats pagājušajā gadā strādāju Somijā, jo man bija nepieciešama nauda bankas aizņēmuma segšanai. Labprāt strādāju šeit, jo pret praktikantiem attieksme ir laba. Pēc manām domām, viens no risinājumiem Igaunijas medicīnas finansēšanai būtu slimokases maksas paaugstināšana par 14 procentiem.”
"Ja mūsu nodaļa netiks papildināta ar jauniem ārstiem, pēc kāda laika tā izzudīs."
Kartīna Kārlopa: „Esmu daudz domājusi par Somiju, jo ar šejienes algu vienam dzīvokli nopirkt nav iespējams. Pusotru gadu esmu jau strādājusi Somijā, kur man tika piedāvāts darbs un praktisko iemaņu attīstības iespējas. Igaunijā atgriezos, lai pabeigtu mācības. Ja situācija nemainīsies, atgriezīšos Somijā, jo somu valodu es pārvaldu.”
Eve Kivimegi: „Pie mums strādā 20 medmāsas un desmit tehniķi, tātad kadru trūkuma nav. Vairums no mūsu medmāsām vēl papildus strādā ātrās palīdzības brigādē Tartu un Polva slimnīcās. Esam īpašās medicīnas nodaļas darbinieki, kam nav atļauts streikot.”
Sireta Lehiste: „Strādāju jau piekto gadu. Arī dažas mūsu nodaļas medmāsas domā par aiziešanu, taču mums ir mazi bērni, kas situāciju sarežģī. Izbrīna tas, ka valsts vadītāji runā par ekonomikas attīstību, bet par medicīnas noturēšanu pienācīgā līmenī nedomā.”
