Mēs, piesārņojums un jūra

Piesārņojuma iemesli

Kādi ir galvenie iemesli pašreizējam Baltijas jūras piesārņojumam?
M. Roze: Lielā mērā Baltijas jūras piesārņojums radies, jūras ūdenī nonākot lauksaimniecības mēslojumam. To mēs jau sajūtam – Baltijas jūras līcis sāk aizaugt. Šis kaitīgais process sācies jau padomju laikos, kad nepārdomāti tika veidotas lauksaimniecības noteku kanalizācijas sistēmas. Bija moderni celt cūku fermas tuvu upēm, un visi šie notekūdeņi, protams, ar laiku nokļuva Baltijas jūrā.
R. Vējonis: Galvenie piesārņojuma avoti ir nepietiekami attīrīti gandrīz visu piekrastes valstu rūpniecības un pilsētu notekūdeņi, lauksaimniecība, kā arī pieaugošā jūras satiksmes intensitāte un vēlme izmantot jūras teritorijas dažādu inženiertehnisko projektu realizācijai, kas atstāj iespaidu uz jūras vidi.
D. Treija: Galvenokārt tā ir lauksaimniecība. Tie ir minerālmēsli – gan fosfāti, gan nitrāti. Lauksaimniecībai kļūstot arvien intensīvākai, tie tiek izmantoti vairāk. Prognozēts, ka jaunajām ES dalībvalstīm, arī Latvijai, šo minerālmēslu apjoms tuvāko desmit gadu laikā varētu pieaugt vēl par 25–30%.

Nodokļu politika

Ir kopīgs viedoklis par cēloņiem, bet vai tas tāds ir arī par veidu, kā pret tiem cīnīties? Pasaules Dabas fonds iesaka piemērot lielākus nodokļus lauksaimniecībā izmantotajiem videi kaitīgajiem minerālmēsliem.

M. Roze: Pašlaik šis piedāvājums nav reāls, jo pašreiz, tieši pēdējā gada laikā, minerālmēslu cenas ir tik ļoti augušas, ka lauksaimnieki pat nespēj nopirkt un izmantot tik daudz minerālmēslu, cik būtu nepieciešams.

R. Vējonis: Minerālmēslu lietošana pati par sevi nav problēma; svarīgi ir nodrošināt to sabalansētu piemērošanu kopā ar organisko mēslojumu lauksaimnieciskās ražošanas procesā. Vēl stingrāku prasību ieviešana un papildu nodokļi Latvijā šādos apstākļos tikai palielinātu negodīgu konkurenci un būtu mūsu zemniecības nonāvēšana. Augtu Latvijas lauksaimniecības preču cena, tiktu veicināta inflācija. Latvija pašlaik tam nav gatava, tāpēc stingrāk jākontrolē minerālmēslu izmantošana, aizsargjoslu aizsardzības prasību gar ūdenstilpēm ievērošana. Šādu pieeju paredz arī tā sauktā ES savstarpējās atbilstības sistēmas ieviešana, proti, lai lauksaimnieks saņemtu ES platību atbalsta maksājumus, viņam ir jāievēro vides prasības.

D. Treija: Mēs noteikti nesakām, ka zemniekiem ir jāsamazina subsīdijas, mēs vienkārši sakām to, ka tām ir jābūt stipri „gudrākām”. Tur jābūt iestrādātām prasībām pret vidi.

Reklāmaa

Reklāmas apjoms plašsaziņas līdzekļos ir milzīgs. Taču vai mūsu priekšstatos par reklāmu ietilpst fakts, ka reklāma var būt arī izglītojoša un līdzšinējos ķīmisko vielu lietošanas paradumus mainoša?

M. Roze: Masu medijos noteikti ir nepietiekams reklāmas daudzums par videi draudzīgu lauksaimniecības produktu ražošanu un izmantošanu, Cilvēkiem ir jāzina, vai produkcija, ko viņi iegādājas, nav kaitīga, no kā tā ražota. Uz produkta iesaiņojuma jāparādās visai ražošanas procesa izsekojamībai. Šāda informācija, katrā ziņā, nav pietiekama.

R. Vējonis: Sabiedrības informēšanai, tai skaitā medijos, par videi draudzīgām sadzīves ķīmijas precēm ir liela nozīme. Tomēr šāda veida reklāmas daudzums Latvijas masu medijos nav pietiekams. Lai situāciju mainītu, ir nepieciešama nauda, bet valsts budžeta samazināšanas apstākļos mums nav pamata cerēt pie šādiem līdzekļiem tuvākā nākotne tikt. Zināma izeja no šīs situācijas varētu būt tad, ja mediji paši uzņemtos iniciatīvu un biežāk savus lasītājus, klausītājus un skatītājus informētu par vides problemātiku, kā tas patlaban notiek attiecībā uz kāpu aizsardzību, plastmasas maisiņu nelietošanu un dabas resursu taupīšanu. Bet es, protams, plašsaziņas līdzekļus uz šādu sociāli atbildīgu rīcību varu tikai aicināt.

"Lētie veļas pulveri, pirmkārt, vienā mazgāšanas reizē jālieto daudz vairāk, otrkārt, tie piesārņo jūru un, treškārt, mazgājot drēbes ar nedaudz dārgāku līdzekli, kurš nesatur fosfātus vai arī satur tos nelielā daudzumā, arī drēbes būs tīrākas. Jānis Brizga."

D. Treija: Pasaules Dabas fonds ir sagatavojis mazu padomu grāmatiņu, kā būtu jāuzvedas pie jūras, kuģojot vai apsaimniekojot atkritumus. Ir ļoti svarīgi saprast, ka ne jau tikai mana atpūta kāpās vai mana peldēšanās ietekmē jūru. Es varu dzīvot, piemēram, Valmierā, atpūsties pie Gaujas, un tas, kā es dzīvoju tur, arī atstāj iespaidu uz jūru.

J. Brizga: Mazgāšanas, tīrīšanas līdzekļu reklāmās ražotāji norāda, ka produktam ir okeāna smarža, apelsīnu vai citronu svaigums. Taču lielākoties jau patiesība ir tāda, ka tas citrons tur nav pat tuvu stāvējis un okeāna ūdens vispār nav izmantots. Tās smaržvielas, kas tiek izmantotas tīrīšanas līdzekļos, ir mākslīgi sintezētas no kaut kādiem naftas produktiem, kam nav nekāda sakara ar dabas produktiem. Tā ir patērētāju maldināšana.
Pirms kāda laika rīkojām akciju „Rimi” veikalos, kuras laikā mēģinājām skaidrot cilvēkiem, kādus mazgāšanas līdzekļus izvēlēties un kāpēc. Daudzi teica, ka vienkārši nevar atļauties vienā reizē izdot veselu latu par mazgāšanas līdzekli. Tādēļ cilvēki pērk divas reizes lētāku preci, taču finansiāli zaudē, jo tā lētā veļas pulvera pietiks tikai dažām mazgāšanas reizēm. Cilvēkiem nav pieejama ērta, labi uzskatāma informācija, ka šie lētie veļas pulveri, pirmkārt, vienā mazgāšanas reizē jālieto daudz vairāk, otrkārt, tie piesārņo jūru un, treškārt, mazgājot drēbes ar nedaudz dārgāku līdzekli, kurš nesatur fosfātus vai arī satur tos nelielā daudzumā, arī drēbes būs tīrākas.

Ekoloģiski tīri lauksaimniecības produkti

Ir skaidrs, ka ekoloģiski tīrāku lauksaimniecības produktu ražošana samazinātu jūrā nonākošo kaitīgo vielu daudzumu. Taču vai lauksaimniecības produkcijas audzētājiem tas varētu būt ekonomiski izdevīgi? It sevišķi tagad, kad Latvijas augļiem un dārzeņiem tirgū pat vasaras un rudens sezonas laikā atvēlēta pavisam maza vieta?
M. Roze: Ekoloģiski tīru produktu ražošana attīstās ne tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā. Cilvēkus ir jāmudina pievērsties ekoloģiski tīru produktu lietošanai un ražošanai. Šādu produkciju audzējot, lauksaimnieki ekonomiskajā ziņā necietīs, jo šāda ražošana tiek dažādos veidos subsidēta. Un vēl – ir iespēja izmantot minerālmēslus, nepiesārņojot vidi. Tā ir tā saucamā integrētā audzēšana. Arī citur Eiropā tā tiek ieviesta aizvien vairāk.