Vides ministrijas sistēma, tāpat kā visa pārējā tautsaimniecība, pagājušajā gadā pakļāvās lielām strukturālām reformām. Ar 1. jūniju izveidojām vienotu Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP), zem viena jumta apvienojot visu septiņu Latvijas nacionālo parku administrācijas, izveidojot vienotu vadību, centralizētu grāmatvedību u. tml. Apvienošanas lielākais ieguvums ir tas, ka aizsargājamām teritorijām visā valstī pašlaik ir nodrošināta vienota uzraudzība.
No 1. jūlija reorganizējām Radiācijas drošības centru, to pievienojot Valsts vides dienestam un tādējādi izveidojot vienotu iestādi, kas nodarbojas ar dažādu vides aspektu kontroli.
No 1. augusta likvidējām divas valsts aģentūras – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūru un Bīstamo atkritumu pārvaldības valsts aģentūru, tās apvienojot un izveidojot valsts SIA „Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs”. Šīs pārmaiņas krasi samazināja nepieciešamo finansējumu, kas abām aģentūrām būtu nepieciešams no budžeta. Tagad tā ir valsts kapitālsabiedrība, kas pelna pati.
Strukturālas izmaiņas nepiedzīvoja Vides pārraudzības valsts birojs, Vides aizsardzības fonda administrācija, Dabas muzejs un Nacionālais botāniskais dārzs. Īpatnējā – atvasinātās publiskās personas statusā – bija un joprojām paliek Latvijas Hidroekoloģijas institūts, kas ir mūsu pārraudzībā, bet finansējumu saņem no Izglītības un zinātnes ministrijas. Pašlaik Vides ministrijas pakļautībā un pārraudzībā ir septiņas iestādes.
Ikkatra reforma ir laba tāpēc, ka liek izvērtēt funkcijas un pārskatīt veicamās darbības. Esam šo to transformējuši, kaut ko vienkāršojuši. Jau daļēji esam pārgājuši un turpinām darbu pie visas nozares centralizētas grāmatvedības izveidošanas – to kārtojam caur Vides ministriju. Ļoti atzīstami vērtēju vienotās DAP izveidošanu. Veiksmīgi izdevies, neraugoties uz finansējuma un strādājošo skaita krasu samazinājumu, turpināt visu mums piekrītošo un uzticēto funkciju izpildi, galvenokārt – vides uzraudzību visā valstī. Esam saskatījuši reformas pozitīvās šķautnes un likuši tās lietā.
"Nozarēs partiju intereses prevalē pār kopīgajām valsts interesēm un joprojām valsts jautājumus skata no partiju aspektiem: „Tā ir mana ministrija, to nevar aiztikt!” "
Vai mēs esam bijuši spējīgi no kaut kādām funkcijām atteikties? Nu, lielas izvēles brīvības mums nav, jo visas darbības vides sektorā ir noteiktas ar ES un EK regulām un direktīvām, kas iestrādātas Latvijas normatīvajos aktos. Vides sektors Eiropas Savienībā un Eiropas ekonomiskajā zonā ir otra visvairāk regulētā nozare tūlīt aiz lauksaimniecības un lauku attīstības. Visas mūsu ikdienas darbības izriet no ES normatīvo dokumentu nosacījumiem, tādēļ mums nav funkciju, ko varētu nepildīt vai nodot kādam citam. Izeju saredzējām procedūru vienkāršošanā.
Jāsaka, ka līdzekļi, ko ieguldām vides infrastruktūras attīstībā, piemēram, dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanas projektos, ar katru gadu palielinās. Aug arī finansējums siltināšanas programmām. Ja cilvēks ir siltumā un lieto labu ūdeni, no tā vien garastāvoklis un veselība uzlabojas.
Visi vides aizsardzības sistēmas darbinieki ir strādājuši godprātīgi. Šajos gados nav bijis lielu skandālu par vides darbinieku rīcību - kaut kādām nelikumīgi izsniegtām atļaujām, kukuļiem. Ir bijušas vides avārijas, jā, bet nav bijis apšaubāmu darījumu. Sistēmas tēls sabiedrības acīs ir augsts. Iespējams, tas veido arī manu reitingu.
Kā pēdējos divos gados mainījies finansējums vides lietām?
Mūsu funkciju veikšanai nauda no valsts budžeta 2009. gadā samazinājās par 7,6 miljoniem latu – no 23 miljoniem uz 15 miljoniem latu. Tas ir par aptuveni ceturto daļu. Un samazinājums šogad ir vēl par 4 miljoniem – uz 11 miljoniem latu. Mūsu iestādes vēl „elpo”, tikai nevaram prognozēt, cik ilgi.
Eiropas Savienības skatījumā vides aizsardzība pēdējos gados piedzīvojusi ļoti lielu atzīšanu un arī finansējuma palielinājumu. Kad, jūsuprāt, Latvijā pret vides jautājumiem būs pienācīga attieksme?
Tas saistīts ar vispārējo izpratni par vides aizsardzības jautājumiem, kas Latvijā vēl ir visai vāja. No Latvijas politiķu puses vides aizsardzība lielākoties tiek pat diskriminēta. Pretēji ES politiķu funkcionāru izpratnei un viedoklim, un attieksmei.
Bet jūs septiņus gadus esat valdības ministrs. Vai tiešām neizdodas kaut ko vērst uz labu?
Attiecībā uz attieksmi - ne. Latvijā joprojām ir ļoti deformēta izpratne par to kas ir un kas nav svarīgs. Arī ja runājam par reformām... Skolas, slimnīcas – tas skar ikkatru, ļoti tieši un uzreiz. Bet to, ka piesārņotā vide kā bumerangs arī sitīs pilnīgi visas sabiedrības veselību, cilvēki nesaskata. Arī sociālie partneri diemžēl vides jautājumus neuzskata par pietiekami svarīgiem. Īpaši laikā, kad tautsaimniecība nīkuļo.
Ir pierādījies, ka iepriekšējo valdību filozofija un rīcība ir bankrotējusi. Varbūt tieši šis ir brīdis, kad ir jāpieceļas un jāpasaka – beigsim kašķēties, sāksim beidzot domāt par valsti?
Tas tā ir, jā. Bet nozarēs diemžēl partiju intereses prevalē pār kopīgajām valsts interesēm un joprojām valsts jautājumus skata no partiju aspektiem: „Tā ir mana ministrija, to nevar aiztikt!”
Pēdējā laikā šī tendence, kas parādījās jau 2002. gadā, ir pastiprinājusies, un aizvien izteiktāka ir naudas dalīšana pēc partiju pozīcijas un opozīcijas principiem. Naudas dalīšana valstī notiek pēc ļoti deformētiem kritērijiem, tādēļ arī valsts attīstība noris deformēti un fragmentāri. Kropli.
Vides jautājumi ir horizontāli, tie skar visu tautsaimniecību, tāpat kā reģionālā attīstība. Nu kā lai mēs vides aspektus integrējam kādā citā nozarē, ja valstī viss tiek skatīts partiju un merkantilo interešu griezumā? Kā lai attīstām atjaunojamos energoresursus līdz 40 procentiem, ko noteikusi ES, ja Ekonomikas ministrijai un vadošajiem uzņēmumiem ir pilnīgi cits viedoklis - jāizmanto fosilais kurināmais, kas šobrīd ir lētāks. Es pat nespēju iedomāties, ko un kā var izmainīt, kā varētu attiecīgajiem cilvēkiem likt paskatīties uz procesiem ilgtermiņā... Bezcerīgi! Mūsu ekonomika turpina mīņāties strupceļā un zaļo domāšanu patiesi uzskata par nevajadzīgu...
"Naudas dalīšana valstī notiek pēc ļoti deformētiem kritērijiem, tādēļ arī valsts attīstība noris deformēti un fragmentāri. Kropli. "
Piemēram, Lielbritānijā valdība nolēma un tagad brauc ar „Toyota Prius”, kas ir videi draudzīgi auto. Mēs pat to nevaram – valsts un pašvaldību iepirkuma likums liek izvēlēties lētāko, nevis labāko.
Un kaut vai arī tādēļ nevaram normāli attīstīties, ka valsts pārvaldes domāšana sākas 1. janvārī un beidzas 31. decembrī. Ne dienu tālāk.
Kā viss atrisinājies ar vides inspektoru atalgojumu un veselības apdrošināšanu?
Inspektoru algas jautājums izriet no cita aspekta. Diemžēl gan sociālie partneri, gan arī politiķi proponē, ka valstī jālikvidē visas kontrolējošās iestādes, jo tās traucē attīstīties ekonomikai. Tātad Latvijā nevajag ne vides, ne pārtikas un veterināros, ne kādus citus inspektorus. Tas valdības sēdēs izskanējis ne vienu reizi vien. Tieši tas ir iemesls, kādēļ pagājušajā gadā, veicot funkciju auditu, Valsts vides dienesta darbs tika novērtēts ļoti, ļoti zemu. Vērtētāji bija Darba devēju konfederācijas, Tirdzniecības un rūpniecības kameras, arodbiedrību, ministriju, politisko partiju pārstāvji u. tml. Balstoties uz šo audita vērtējumu, notika budžeta piešķiršana. Arī vidi kontrolējošajām iestādēm. Tā mēs nonācām pie šāgada vides inspektoru algām un arī strādājošo skaita milzīga samazinājuma. Uzskatu, ka šādi budžeta veidošanas principi ir valstij kaitīgi.
Līdz šim Latvija skaitījās viena no videi draudzīgākajām valstīm. To pierāda daudzie starptautiskie atzinumi. Pēc Jēlas universitātes vērtējuma Latvija ir astotajā vietā pasaulē pēc vides drošuma kritērijiem. Kāds būs vērtējums pēc diviem gadiem? Vai pat jau nākamgad? Un kas notiks tad, ja Vides ministriju tiešām apvienos ar kādu citu ministriju, piemēram, Ekonomikas vai Zemkopības, kas ir pretēji visas pasaules tendencēm? Citās valstīs pat veido klimata pārmaiņu ministrijas!
Vides kvalitāte pati no sevis valstī neuzlabosies, bet inspektori ilgstoši no entuziasma un svaiga gaisa vien pārtikuši nebūs. Jācer, ka nākamajā gadā mūsu ekonomika sāks atveseļoties.
Par vides inspektoru veselības apdrošināšanu. Tas vairāk bija saistīts ar slaveno rezolūciju un izmaiņām likumos – apdrošināšana no viena likuma tika iestrādāta citā. Diemžēl tā gan bija, ka vides inspektori savu apdrošināšanu pagājušajā gadā daļēji sedza no savas personīgās naudas. Šogad apdrošināšanu no valsts līdzekļiem drīkstam veikt inspektoriem, kuri nodarbojas ar zvejas, dabas aizsardzības, radiācijas un drošības kontroli un kuru darbs ir visbīstamākais - protams, ja tam pietiek naudas. Pārējiem vides inspektoriem veselības apdrošināšana ir pašu ziņā.
Šogad aprit 10 gadu atkritumu šķirošanas sistēmai Latvijā. Kā to vērtējat?
Desmit gadu laikā ir noticis regulārs darbs - valstī ir izveidota atkritumu savākšanas infrastruktūra. Ir radīti atkritumu poligoni, viens pašlaik vēl tiek būvēts pie Jēkabpils.
Ir iesākti, bet vēl nav visā valstī pilnībā izveidoti atkritumu šķirošanas laukumi. Daļā pašvaldību tie vēl top un tuvākajos gados taps, izmantojot Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda finansējumu. EK jau ir apstiprinājusi noteikumus un drīz izsludināsim konkursu atkritumu šķirošanas sistēmas ierīkošanai pašvaldībās. Šim mērķim līdz plānošanas perioda beigām (2013. gadam) paredzēti 40 miljoni latu. Plānots arī, ka līdz plānošanas perioda beigām dalīto atkritumu sistēma Latvijā būs pilnībā izveidota.
"Valdībai būs jāizšķiras – vai tā būs gatava akceptēt depozītsistēmu, vai tomēr ne."
Svarīgi, ka šajos desmit gados cilvēkiem ir mainījusies attieksme pret atkritumiem un paši iedzīvotāji apzinās atkritumu šķirošanas nozīmi. Neesam līdz galam spējuši panākt to, ka visas pašvaldības būtu pilnībā atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanas sistēmas organizēšanu savā teritorijā. Dažas pašvaldības to ir paveikušas –Latvijā ir lieliski paraugi, piemēram, Valmiera un Ventspils. Bet ir arī radikāli pretējas situācijas, kur mājas masveidā nav noslēgušas līgumus par atkritumu apsaimniekošanu, piemēram, Rīgā. Te buksē arī atkritumu šķirošanas jautājums – ik pēc laika „iestrēgst” gan uzņēmumu, gan politiķu intereses. Tas galvenokārt notiek tādēļ, ka saimnieciskie jautājumi tiek pārlieku politizēti.
Ilgi viļātā atkritumu savākšanas depozītu sistēma – vai un kādu nākotni tai mūsu valstī redzat?
Tā paša iemesla – pārliekas politizēšanas - dēļ nav izdevies ieviest arī otrreiz lietojamās stikla taras un vienreizējās plastmasas taras nodošanas depozītsistēmu. Šī sistēma Latvijā būs. Neraugoties uz to, ka nevaram dabūt savu sociālo partneru piekrišanu, vienalga janvārī izsludināsim sagatavotos likumu grozījumus un noteikumus. Valdībai būs jāizšķiras – vai tā būs gatava akceptēt depozītsistēmu, vai tomēr ne. Vairs negaidīsim, jo bezgalīgās sarunas ar ražotājiem, tirgotājiem un pakotājiem ir kļuvušas bezmērķīgas.
Par sistēmai pārmesto nerentabilitāti un pārlieko dārdzību – viss atkarīgs no tā, kādu šo sistēmu veido un ko tajā iekļauj. Visās valstīs, īpaši Skandināvijā, depozītu sistēmas darbojas ilgāk nekā desmit, piecpadsmit gadus. Vai nerentabla un zaudējumus nesoša darbība tik ilgi pastāvētu? Diezin vai. Kā jau minēju, Latvijā daudzi saimnieciski jautājumi tiek ārkārtīgi politizēti. Šis nav izņēmums.
Cik ilgu laiku prasīs šīs sistēmas radīšana?
Ir doma sistēmu ieviest divās kārtās, kas nav labi no ieguldījumu viedokļa, bet kas nepieciešams, lai mazinātu pretestību no sociālajiem partneriem. Pirmajā kārtā jāizveido stikla pudeļu pieņemšana, to vajadzētu paveikt nākamajā gadā. Plastmasas pudeļu pieņemšanu plānojam izveidot 2012. gadā. Ceru, ka uzņēmējiem būs interese – īpaši pēc tam, kad būs pieņemti nepieciešamie normatīvie dokumenti. Pašlaik iedzīvotāji, preci pērkot un samaksājot naudu depozītā, kas iekļauts preces cenā, nesaņem atpakaļ neko, jo nav izveidota sistēma, kā šo naudu atgūt. Jācer, ka pietiks tik daudz prāta un politiskās gribas, lai šai sistēmai Latvijā dotu iespēju pastāvēt.
Un kas pašlaik saņem iedzīvotāju depozītā samaksāto naudu?
Tie, kas šīs pudeles nodod. Reti kura konteinerā izmestā pudele paliek bez saimnieka. Vai nu to nodos bezpajumtnieks, vai arī to sašķiros atkritumu poligonā. Tādēļ jāveido visiem pieejama sistēma, lai pircējam pašam būtu brīvi pieejama iespēja taru nodot un savus piecus samaksātos santīmus saņemt atpakaļ.
Kad beidzot Latvijā enerģiju sāksim ražot no sadzīves atkritumiem? Kas joprojām traucē?
Nu ko jūs, mums ir daudz „nozīmīgāki” projekti, piemēram, TEC-2 jaudu palielināšana, kur enerģiju ražojam no iepirktās gāzes! Tieši tādēļ, lai mēs būtu vēl atkarīgāki no ārvalstu gāzes piegādēm!
Protams, ka mums jārisina jautājums par enerģijas ražošanu no atjaunojamiem resursiem, tajā skaitā arī atkritumiem. Valstij būtu jāattīsta koģenerācijas staciju tīkls, kurās varētu dedzināt arī atkritumus. Arī ogļu stacijās var dedzināt atkritumus – vismaz 20-30 procentus no kopējā sadedzinātā ogļu apmēra kā ogļu aizvietotāju.
Mēs ļoti ceram, ka ar ERAF līdzfinansējumu Latvijā taps tā dēvētās RDF (no atkritumu pārstrādes iegūtā) kurināmā ražotnes. Tas nozīmē, ka no „pareizajiem” atkritumiem tiek ražotas briketes, ko pēc tam var izmantot, piemēram, Brocēnu uzņēmums „Cemex”. Brocēnieki šādam projektam piekrīt, jo tā ir vietējā saražotā enerģija, kas samazina enerģijas importu. Jācer, ka uzņēmēji būs aktīvi, rakstīs projektus un pieteiksies šim konkursam.
Taisnības labad gan jāsaka, ka jau pašlaik Pierīgas Getliņos un Liepājā ražo enerģiju no atkritumiem – sadedzinot savākto biogāzi. Šāda perspektīva, uzstādot ģeneratorus, ar laiku sagaida visus atkritumu poligonus.
Jāpiekrīt ES komisāram Andrim Piebalgam, ka Latvijā ir pietiekami daudz enerģijas, lai sevi pilnībā apgādātu, un mums enerģijas trūkums nedraud. Tikai jāizmanto savas iespējas. Arī energoefektivitāte, tostarp namu siltināšana. Programmas ir, finansējums ir, tikai jāuzlabo nosacījumi iedzīvotājiem un dzīvokļu kooperatīvajām sabiedrībām, lai šo finansējumu veiksmīgāk apgūtu. Iespējams, jāpalielina pašvaldību loma šajos projektos.
Cik tālu pavirzījies jautājums ar agroķīmijas indēm un to iesaiņojumu savākšanu un iznīcināšanu?
Jāsaka, ka īpaša savākšana šāda veida atkritumiem Latvijā vēl nav izveidota. Bīstamo atkritumu savākšana valstī notiek tikai atsevišķās vietās. Šāda veida atkritumu savākšanai jebkurā gadījumā pārklājums valstī nebūs ļoti blīvs, jāizmanto valstī esošie poligoni.
Pašreizējā normatīvā bāze pieļauj to, ka 1-50 litru tilpuma kannas, pēc izlietošanas izmazgājot, var neuzskatīt par bīstamajiem atkritumiem un nodot sadzīves atkritumos. Tāpat var nodot sadzīves atkritumos arī tukšus sausās agroķīmijas maisus.
"Latvijā ir pietiekami daudz enerģijas, lai sevi pilnībā apgādātu, un mums enerģijas trūkums nedraud."
Ja to nav iespējams izdarīt, tad šie iesaiņojumi skaitās bīstamie atkritumi un tie jānodod īpašai pārstrādei. Protams, ir jautājums par pašiem lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem - vai viņi ir gatavi bīstamos atkritumus īpaši nodot, jo par to nogādāšanu pārstrādei un pārstrādi, piemēram, Vācijā, ir jāmaksā nauda. Pēc principa „piesārņotājs maksā”. Valsts šo pasākumu vairs nefinansē.
Par Gardenes bīstamo atkritumu novietni – vairāk nekā 1300 tonnas jau ir iznīcinātas, atlikušas vēl 250 tonnas vēsturiski savākto ķimikāliju. Jāteic, ka ik pēc laika parādās atkal jauni, agrāk nezināmi padomjlaiku ķimikāliju krājumi.
Ko Latvijas sabiedrībai dos pašlaik topošais Jūras vides aizsardzības likums?
Latvija līdz šim ir darbojusies Baltijas jūras vides aizsardzības komisijā HELCOM, kuras dokumentiem ir tikai rekomendējošs raksturs. Baltijas jūra, tāpat kā daudzas citas, joprojām ir pietiekami piesārņota, tāpēc ES tika pieņemta jūras stratēģijas direktīva, kas norāda, kā dalībvalstīm jārīkojas, lai samazinātu jūras piesārņojumu, pareizāk organizētu jūras apsaimniekošanu utt.
Sagatavotais Jūras vides aizsardzības likums pārņem jūras stratēģijas direktīvas prasības, un tajā iestrādātas arī normas, kas regulē saimniecisko darbību jūrā, nenodarot tai kaitējumu. Latvijā pašlaik nav visaptverošu jūras vidi reglamentējošu normatīvo dokumentu – kā sargāt jūras vidi ūdenī, dzīlēs un ūdens virsmā, kā organizēt pārvaldību un darbības jūrā, kā izdot dažādas atļaujas, kā nodrošināt labu ūdens kvalitāti pie Latvijas krastiem u. tml. Šis likums valstij palīdzēs atrisināt diezgan daudz jautājumu.
Kas notiks ar gāzesvadu „Nord Stream”? Vai šim projektam tik tiešām būs pielikts punkts?
To ir grūti pateikt, jo pagājušajā gadā noslēdzās ietekmi uz vidi novērtējums. Visās piecās tieši ietekmētajās valstīs – Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Krievijā, Vācijā – pieņemts pozitīvs lēmums par gāzesvada būvi. Pārējās valstīs, ko netieši ietekmē šis gāzesvads, tajā skaitā Latvijā, arī atzinums bijis pozitīvs. Pašlaik ir izsniegtas „Nord Stream” būvniecības atļaujas, ko apstrīdējušas dažādas sabiedriskās organizācijas. HELCOM nav nopietni iebildusi.
Izpētes rezultātā ir iegūti dažādi dati, vērtēts process, iegūstot viedokli, ka gāzesvada būvniecība situāciju Baltijas jūrā nepasliktinās.
Vai gāzesvadu būvēs vai tomēr vēl ne...? Neoficiāla informācija liecina, ka naudas pietiek un ka pirmais gāzesvads varētu tikt ielikts jūrā jau šogad.
Kā pats vērtējat, kas veicina jūsu ilgstošo augsto reitingu dažādās aptaujās?
Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Iespējams, ka šo septiņu gadu laikā, kamēr esmu ministrs, sabiedrība par vides jautājumiem ir daudz vairāk domājusi. Visi, kas strādā saistībā ar apkārtējo vidi, ir vides jautājumus popularizējuši. Piemēram, ”Latvijas valsts mežu” Cūkmena akcija, kas likusi cilvēkiem aizdomāties par sakoptību mežā, dažādas talkas – tas viss veicinājis izpratni. Domāju, ka cilvēki, vērtējot manu darbu, patiesībā vērtē visas nozares veikumu.
Ja kāda socioloģiskā aptauja norisinātos pašlaik, iespējams, ka vides aizsardzība atkāptos krietni tālāk aiz cilvēka eksistencei svarīgiem jautājumiem. Tomēr sabiedrība kopumā ir kļuvusi zinošāka un ieinteresētāka.
