Precizēsim jēdzienu!
LZA Terminoloģijas komisijas sēdē 2007. gada 11. decembrī (sēdes protokols Nr. 8/1080, apstiprināts 21.12.2007.) par ieteicamu apstiprināja terminu „ekoloģiskais pēdas nospiedums” (vienlaikus svītrojot sinonīmu „ekoloģiskā pēda”). Tas neapšaubāmi vērsts uz populārā jēdziena precizēšanu, jo gan centrālajā, gan lokālajā presē nereti tiek lietots vienkāršotais, saturu deformējošais saīsinājums „ekoloģiskā pēda”.
Portālam „LV.LV”LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāja Valentīna Skujiņa atzina, ka šāds komentārs termina nomaiņai atzīstams par izsmeļošu un korektu. Jo termina „ekoloģiskais pēdas nospiedums” zinātniski formulētais saturs ir hektāros izteikta zemes un ūdens platība, kas nepieciešama, lai nodrošinātu kādas valsts ekonomikas vai populācijas ilgtermiņa izdzīvošanu noteiktā dzīves standartu līmenī.
Izdzīvošanas apdraudējums rosina identificēt
Jā, tieši identificēt mūsu vietu un nostāju pret parādībām un procesiem šajā sarežģījumus uzkrājošajā pasaulē. Satraukums par dziļu globālu finansiālo krīzi pieņemas spēkā, un mēs apjaušam, ka tās sekām būs bezprecedenta mērogi. Analītiķi atsaucas uz 20. gadsimta 30. gados pieredzēto ilgstošo ekonomiskās depresijas periodu, kurš (neviļus) sekmēja Otrā pasaules kara izcelšanos.
Notikumu un faktu gūzmā svarīgi nepazaudēt spēju izvērtēt, kur saredzama mūsu pašu šķietami necilā vieta, mūsu pienesums, visbeidzot – iespēja kaut ko mainīt. Jo mums tomēr ir svarīgi pašiem sev uzdot vismaz dažus elementārus jautājumus.
"Cilvēks gadā diemžēl patērē par 25% vairāk resursu, nekā Zeme rada."
Piemēram: kāds noskaņojums, kādas tendences domāšanā un dabai vitāli svarīgu lēmumu pieņemšanā pašlaik vērojamas pasaules ekonomiski spēcīgāko valstu valdībās, starpvalstu apvienībās, starptautiskās organizācijās? Kā Latvijas valsts izturas pret dabas resursiem? Vai, piemēram, ir gatava taupīt neatjaunojamos dabas izrakteņus, galvenokārt naftu, gāzi, akmeņogles? Vai mūsu valsts ir radījusi vai vismaz mēģina radīt priekšnoteikumus, lai ikviens mūsu sabiedrības cilvēks, kurš apzinās nepieciešamību taupīt resursus, var apliecināt, ka viņa valsts ir vislabākā sabiedrotā šādos centienos?
No šiem trim homo sapiens iespējamās rīcības mērogiem atkarīgs katra cilvēka eventuālais nodarījums videi, un tas atbilst jēdzienam „ekoloģiskais pēdas nospiedums”.
Ārkārtas nospiedums ārpus „parastā” nospieduma bilances
Par globālo ekoloģisko problēmu apjausmas augstāko līmeni – ekonomiski spēcīgāko valstu valdību, starpvalstu apvienību un starptautisko organizāciju nostāju - varam secināt, uzmanīgi vērojot militāru konfliktu zonas. Tās ir vietas, kur ekonomisko cīniņu metodes pāraug atklātā vardarbībā. Tiek prognozēti globāli starptautiski konflikti par naftas, gāzes, saldūdens un citu vērtīgu dabas atradņu pārdali. Kaut patiesībā visa 20. gadsimta otrā puse pasaulē bijusi asiņainu karu pārpilna tieši šā iemesla dēļ, un tie kā lokāli kari gruzd joprojām.
Taču tur, kur notiek karš, par tik delikātām lietām kā „ekoloģiskais pēdas nospiedums” netiek domāts vispār. Uzskaitījumu varētu sākt ar nemitīgajām Tuvo Austrumu krīzēm, bet pabeigt ar Krievijas demonstrēto bezprecedenta brutalitāti čečenu etnosa plosīšanā. Čečenu galvenā vaina bija nevis formālā atdalīšanās no Krievijas impērijas, bet gan dabiskais čečenu tautai piederošais pūrs, ko tā, aizejot no Krievijas, neatgriezeniski paņemtu līdzi – bagātīgās Ziemeļkaukāza naftas atradnes. Krievijas „sāpju slieksnis” naftas jautājumā jau bija izsmelts līdz ar Azerbaidžānas un Kazahstānas pēkšņo atdalīšanos, atsavinot Krievijas impērijai teju visu naftas pārbagāto Kaspijas jūras šelfu.
Mēs varam formāli saprast zinātņu oficiozo pārstāvju atturēšanos no „ekoloģiskā pēdas nospieduma” izvērtēšanas karu piesedzošās idejas vārdā (Huseina aizdedzinātie Kuveitas naftas urbumi vai amerikāņu bumbas ar plutonija atkritumu piedevām pār Irākas purvāju iedzīvotāju galvām). Taču pārdrošs nebūs apgalvojums, ka šie kari nes vismaz tikpat lielu postu planētas ekoloģijai kā ikdienišķā atradņu un primitīvo pārstrādes tehnoloģiju izmantošana. Ikkatru dienu ASV karā pret Irāku izlietotais viens miljards dolāru arī ir savdabīga, taču konkrēta „ekoloģiskā pēdas nospieduma” mērvienība, no kuras planētas daba iegūtu pavisam citu spēku, ja kaut sīku daļu šo ārprāta summu ieguldītu Amazones džungļu atjaunošanai vai Āfrikas kontinenta tuksnešaino ziemeļu apzaļumošanai. Ar to daļēji rimtos satraukums par draudoši augošo CO2 emisiju pasaulē un ozona caurumiem planētas atmosfērā.
Skaitļi un fakti nevieš optimismu
Zinātnieki prognozē, ka jau vistuvākajās desmitgadēs pasaulē notiks visai straujas demogrāfiskās izmaiņas, kuras izraisīs arvien lielāku ietekmi uz klimatu, dabas resursiem un bioloģisko daudzveidību. Piemēram, jau nākamajā, 2010. gadā, iedzīvotāju skaita straujā pieauguma dēļ pasaulē būs par 400 miljoniem iedzīvotāju vairāk, nekā tas bija 2006. gadā. Starp visas planētas iedzīvotājiem nepārtraukti palielinās savstarpējā atkarība, arī pārējā dzīvā daba ir cieši saistīta ar cilvēces likteni. Konstatēts, ka pasaulē 15 500 augu un dzīvnieku sugu ir nopietni apdraudētas, jo brutālas ekspluatācijas rezultātā pēdējās desmitgadēs gandrīz visu veidu ekosistēmas, augu un dzīvnieku sugas ir smagi cietušas. Arī saldūdens kā viens no biežāk sastopamajiem un tomēr arī vērtīgākajiem planētas resursiem ir apdraudēts. Tīra, pārtikā lietojama ūdens krīze pasaulē reāli apdraud cilvēka dzīvību – tāpēc cilvēce vairs nevar atļauties patērēt pašreizējā veidā.
"Pat tad, ja mēs rīt pārstātu izmantot fosilo enerģiju, kas ir galvenais problēmu iemesls, būtu nepieciešami vēl daudzi gadi, līdz klimats stabilizētos."
Eiropas Parlamenta komisijas, izstrādājot tematisko stratēģiju dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai, vadās pēc zinātniskos pētījumos apstiprinātiem faktiem - pašlaik „ekoloģiskais pēdas nospieduma” rādītājs pasaulē ir 2,2 hektāri uz vienu cilvēku. Tas nedrīkstētu pārsniegt 1,8 hektārus, lai visa cilvēce spētu iekļauties Zemes bioloģiskās kapacitātes robežās. Cilvēks gadā diemžēl patērē par 25% vairāk resursu, nekā Zeme rada. Tas nozīmē, ka Zemei vajadzīgs gads un vēl trīs mēneši, lai atjaunotu gada laikā patērēto (dati par 2003. gadu no Pasaules Dabas fonda 2006. gada ziņojuma par ekoloģiju). Turklāt liela daļa pasaules ekonomiski attīstītāko valstu, it īpaši Rietumos, dabas resursus tērē īpaši nesātīgi. Piemēram, viena ASV iedzīvotāja vajadzību apmierināšanai ir nepieciešami 9,7 ha gadā, viena ES valstu iedzīvotāja vidējais „ekoloģiskais pēdas nospiedums” ir 4,8 hektāri, mūsu kaimiņiem Igaunijā – 6,5 ha uz iedzīvotāju, savukārt Lietuvā un Krievijā šis rādītājs ir 4,4 hektāri.
Ir skaidrs, ka pasaules valstu elite izmanto mazāk attīstītām zemēm maz pieejamos resursus, kaut gan tieši šīm valstīm pieder vislielākās reproduktīvās teritorijas. Kopumā bilance ir bēdīga, jo pasaules iedzīvotāju patēriņš krasi pārsniedz planētas resursus un to spēju atjaunoties. Tiek apzagtas citas sugas un arī cilvēka nākamās paaudzes, kurām vairs nebūs iespēju pasmelt no mums pieejamā dabas kapitāla.
Cilvēce emitē daudz vairāk CO2, nekā planēta spēj absorbēt, līdz ar to saasinās klimata pārmaiņas, kas vēl ilgi un nozīmīgi ietekmēs vides kvalitāti uz planētas. Pat tad, ja mēs rīt pārstātu izmantot fosilo enerģiju, kas ir galvenais problēmu iemesls, būtu nepieciešami vēl daudzi gadi, līdz klimats stabilizētos.
Pasaules valdnieki demonstrē... gatavību domāt
Eiropas Vides aģentūras dati liecina, ka jau 1960. gadā Eiropas „ekoloģiskais pēdas nospiedums” bija pārsniedzis savas teritorijas bioloģiskās kapacitātes robežu. Pašlaik, kad kopš situācijas fiksācijas brīža pagājis tikai aptuveni pusgadsimts, vietējo dabas resursu pārtēriņš pārsniegts jau divas reizes. Tas nekādā veidā nav savienojams ar objektīvi ilgtspējīgu attīstību. Eiropas kopējā ekosistēma vairs nespēs cilvēkam sniegt visdabiskākos „pakalpojumus”, ja netiks izveidota dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas sistēma. Tas nozīmē, ka ekonomiskā labklājība nākotnē iespējama tikai tādā sistēmā, kurā visi kapitāla veidi, ieskaitot dabas kapitālu, ir pilnībā novērtēti un videi radītā kaitējuma izmaksas pilnībā ietvertas saražotās produkcijas cenā.
Tomēr valstīm joprojām trūkst koordinācijas starp dažādiem starptautiskiem forumiem, kas atbildīgi par ilgtspējīgu attīstību (Konvencija cīņai pret pārtuksnešošanos, Kioto protokols, Bioloģiskās daudzveidības konvencija utt.). Turklāt satraucošākais ir fakts, ka joprojām trūkst iedarbīga mehānisma šo nolīgumu īstenošanai visā pasaulē.
"Kā dramatisks vērtējams arī izaicinošais fakts, ka cilvēces labā apņemšanās, kas fiksēta dažādos starptautiski pieņemtos dokumentos, joprojām ir tikai mirāža."
Sekas cilvēces neizlēmībai ir dramatiskas – katru gadu aptuveni pieci seši miljoni cilvēku (pārsvarā bērni) mirst no ūdens un gaisa piesārņojuma izraisītām slimībām. Eiropā vien aptuveni 370 tūkstošus priekšlaicīgas nāves gadījumu izraisa gaisa piesārņojums.
Kā dramatisks vērtējams arī izaicinošais fakts, ka cilvēces labā apņemšanā, kas fiksēta dažādos starptautiski pieņemtos dokumentos, joprojām ir tikai mirāža. Piemēram, saskaņā ar 2002. gadā Johannesburgā ANO augstākā līmeņa sanāksmē tika pieņemts lēmums, ka vēlākais līdz 2010. gadam jāaptur bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Tomēr zinātnieku veiktie vides pētījumi šo krietno apņemšanos neapstiprina.
Arī optimisms veicina izaugsmi
Cilvēces atstātajam „ekoloģiskajam pēdas nospiedumam” pasaulē esot tendence mazināties. Esot pat konstatēts, ka slodze, ko nosacīti planētai nodara viens cilvēks, vairs nepieaug,- tā ar piesardzīgu optimismu portālam „LV.LV” situāciju pasaulē vērtē Jānis Brizga, Pasaules Dabas fonda Latvijas organizācijas vides politikas projektu vadītājs.
Tomēr problēma ir citur – iedzīvotāju skaits uz planētas tomēr turpina neatvairāmi augt, līdz ar to kopējā slodze tik un tā palielinās. Ja šobrīd planētu apdzīvo 6,5 miljardi cilvēku, tad pēc dažiem gadu desmitiem šis skaitlis var sasniegt pat 10 miljardus un slodze planētai kļūtu grūti panesama.
Tiesa, ir kāda patīkama tendence. Līdz šim tika uzskatīts, ka slodzes galvenie radītāji ir bagātāko valstu iedzīvotāji, kas brauc pārāk jaudīgās automašīnās, dzīvo pārāk lielās mājās un pārāk negausīgi ēd, kamēr nabadzīgākās pasaules valstis daudz ražo tieši bagātnieku patēriņam, tomēr tieši turīgie Rietumi arvien vairāk sāk būvēt energotaupīgas mājas, ražo videi draudzīgākas mašīnas, iekārtas u.tml.
Taču arī jaunattīstības valstu iedzīvotāji grib dzīvot labāk, piemēram, pusdienās ēst vistu vismaz vienu reizi nedēļā, lietot modernus sadzīves priekšmetus. Tas viss prasa arvien lielākus ieguldījumus un palielina slodzi uz dabu. Rodas politekonomiskas problēmas starp valstīm. Piemēram, pārmetumi ANO līmenī par nevienlīdzību resursu patēriņa iespējās. Pirms 2000. gada pasaules līderu sanāksmē tika pieņemta savdabīga rīcības programma tūkstošgadei uz priekšu, kur galvenie bija astoņi nosacījumi – tajā skaitā arī dzimstības ierobežošana virknē pasaules reģionu un bērnu mirstību veicinošu apstākļu novēršana.
