Latvijai jāizdara politiska izvēle par labu ekoloģijai
Ko tad īsti nozīmē izaicinošais apgalvojums, ka mums jāizdara politiska izvēle par labu ekoloģijai? Vai tad pārcentīgie Latvijas ierēdņi atļaujas neievērot ES direktīvas un priekšrakstus? Visumā nē – atskaites tiek sastādītas regulāri, atbilstošas iestādes veic vides stāvokļa analīzi, arī Latvijas sabiedrība - naiva ienācēja Eiropas Kopienā - joprojām mēģina sev iestāstīt, ka, salīdzinot ar virkni veco valstu, mums ir vistīrākā daba, mežs, ūdens, gaiss.
Top valsti reprezentējoši TV klipi, pēc kuru noskatīšanās potenciālajiem tūristiem jāapjauš, ka teju vai visa valsts teritorija ir ideāls dabas liegums, kurā Latvijas ļaudis ikdienā gūst spēkus sev un kas lieliski noder par paraugu citām valstīm.
Patiešām, kā atsevišķi lāsumi valsts kartē šādi liegumi patiešām pastāv. Tomēr – vai šāds pašmiers atbilst dzīves īstenībai? Kam būtu vajadzīgas „urrāpatriotisma” garā organizētas talkas plaši piegānītu teritoriju satīrīšanai ar neiztrūkstošo un burzmā ņudzošo rozā cūkmena tēlu? Tādās akcijās brīvprātīgie talcinieki savāc vairākus simtus tūkstošu maisu atkritumu un apjauš, ka drazu dabā vēl atlicis desmitiem reižu vairāk. Acīmredzot šī sevi par tīrīgu uzskatošā sabiedrība tomēr ir sev glaimojusi.
"Latvijas sabiedrība joprojām mēģina sev iestāstīt, ka mums ir vistīrākā daba – mežs, ūdens, gaiss."
Tomēr „ekoloģiskās pēdas nospieduma” veidošanā sadzīves atkritumu lavīna nav izšķirīgā. Bažas rada virkne skaitļu un faktu, kuri mūsu valsti raksturo kā autsaiderus vismaz Baltijas jūras reģionā, piemēram, apkures saimniecības vai gaļas ražošanas ziņā. Turīgie un racionālie zviedri īsteno pirms vairākiem gadiem pašu publiskoto mērķi – no 2020. gada apkurei vairs nelietot neviena veida fosilos izrakteņus. Pat Lietuva ievērojami apsteidz Latviju vietējo resursu izmantošanā apkurē. Mūsu tuvākie kaimiņi līdz ar zviedriem milzu apjomos izpērk Latvijā ražoto šķeldu, kamēr mēs paši milzu naudu tērējam par Krievijas dabasgāzi.
Ja zviedri un arī dāņi maksimāli investē atjaunojamo resursu tehnoloģijās, tad viņi lieliski apzinās, ka vairs nebūs jāimportē fosilie resursi. Tāpēc par nokurināto gāzi un dīzeļdegvielu šajās valstīs ieviesti tik lieli nodokļi, ka šos resursus vairs neatmaksājas izmantot, savukārt par atjaunojamo resursu izmantošanu nodoklis jāmaksā nav. Varam tikai pavaicāt – kas Latvijā traucē rīkoties tāpat?
Ārzemju lobiji svin uzvaru pār Latviju
Eksperti uzskata, ka mūsu ierēdņu nevēlēšanās izmantot atjaunojamos resursus esot grūti saprotama. Mēs lietojam biogāzi, šķeldu, skaidu granulas, bioetanolu un citas izejvielas pat ne tuvu vēlamajam apjomam. Latvijas uzplaukumu reiz solījusī nozare - biodegvielas un biokurināmā ražošana - jau vairākus gadus apstājusies, jo bīstami agresīvi kļuvuši nozares konkurenti - fosilās degvielas pārdevēji un to spēcīgie lobiji. Mūsu pašu nolaidība atkritumu pārstrādē ir vienkārši apbrīnojama. Zviedru izgāztuvēs nonāk tikai 5% mājsaimniecības atkritumu (pārējos pārstrādā, kompostē vai sadedzina, lai ražotu elektroenerģiju vai siltumu), turpretī latvieši izgāztuvēs aizlaiž postā vismaz 85% visu mājsaimniecības atkritumu. Eksperti uzsver – nav radītas iespējas visiem cilvēkiem šķirot atkritumus, netiek veidoti pārtikas un zaļo atkritumu kompostēšanas lauki, netiek ieguldīta nauda iekārtās, kas atkritumus pārstrādā vai no tiem ražo enerģiju. Pat nespeciālists, kas vērtē situāciju, gūst pārliecību, ka valstī nav vienotas biodegvielas un bioenerģijas politikas. Uzņēmēji un nozaru asociācijas cīnās katra par savām interesēm, un nav neviena, kas uz bioenerģijas rūpniecību palūkotos kopsakarā.
Notiek tieši pretējais! Kas atbildēs - kāpēc Latvijā Krievijas gāzes piegādēm ir 10% PVN likme, toties vietējam kurināmajam (atjaunojamajiem resursiem) – 21 procents?
Ko varam secināt? Nenoliedzami to, ka transnacionālā krievu monopola lobijs jeb politiķu uzpirkšanas spēja ir tik varena, ka Latvijā pie varas esošie „stratēģi un patrioti” uz daudziem gadu desmitiem ieprogrammē Latvijas atkarību no Krievijas. Pēdējā desmitgadē uzbūvētajos neskaitāmajos ciematos vismaz 100 km rādiusā ap Rīgu ļoti aktīvi tika izbūvēti gāzes padeves tīkli. Tie Latvijas mazajai ekonomikai bija kapitālieguldījumi ar milzu vērienu, kas joprojām skaitāmi daudzos miljonos latu. Atteikties no to ekspluatācijas būs grūti – pat neskatoties uz to, ka gāzes vada iedabūšana katra patērētāja saimniecībā kļuvusi vairākus simtus procentu dārgāka. Tas daudzus individuālos patērētājus rosina pievērsties elektroenerģijas izmantošanai, turklāt ar ievērojamiem panākumiem - tiek lietotas taupīgas mūsdienīgas tehnoloģijas.
"Ja zviedri un arī dāņi maksimāli investē atjaunojamo resursu tehnoloģijās, tad viņi lieliski apzinās, ka vairs nebūs jāimportē fosilie resursi."
Latvijā siltuma tarifi jau sen sabiedrību dzen izmisumā, jo daļa iedzīvotāju nespēj samaksāt rēķinus. Tai pašā laikā ziemeļvalstīs lielajās ar koksni darbināmajās koģenerācijas stacijās ražotais siltums maksā... vairākus desmitus procentu lētāk nekā Latvijā no gāzes ražotais! Tāpēc šīs stacijas nav pašmērķis, tās ir ekonomiski izdevīgākas. To būvēšana Latvijā, sākot ar vismaz 15 megavatu (MW) lielu jaudu, atmaksājas jau patlaban, pat bez valsts atbalsta. Ja gāzi piegādā citas valsts monopols, padarot mūs par ķīlniekiem, tad šķeldas ražotāju mums ir simtiem. Starp tiem valda veselīga konkurence, šķeldai noiets ir labs. Un galvenais - nauda paliek Latvijā, radot valstij papildu izdevīgumu.
Zemnieki nepadodas spiedienam
Kaut gan pašlaik Latvijas varas gaiteņos pat pret tradicionālo piena lopkopību valda iesīkstējis nihilisms, nevienam no mums nebūs pieņemama doma, ka „ekoloģiskā pēdas nospieduma” kontekstā piena nozarei Latvijā būtu jāaiziet pa cukura rūpniecības ceļu. „Ekoloģiskais pēdas nospiedums” no gaļas ražošanas Latvijā lielākais ir liellopam (0,34 ha/iedz.), tam seko putnu gaļa ar 0,12 ha un cūkgaļa – 0,10 ha uz vienu iedzīvotāju. Tomēr lielās piena un gaļas ražotājas saimniecības var gūt ievērojamu peļņu, iekļaujoties biogāzes un elektrības ražošanā, izmantojot kūtsmēslus, ataudzējamo zaļo masu (ieskaitot kukurūzu), kuras piegādē tiek iesaistītas arī mazākas saimniecības.
Zemnieki tomēr cīnās pret ierēdniecības rutīnu – tā šā gada sākumā Vecaucē gaismu un siltumu sāka iegūt „Līgotņu” slaucamo govju fermā. Šeit, Dobeles rajonā, sākusi darboties Latvijā unikāla elektroenerģijas ražotne, kur elektrību iegūst no kūtsmēsliem. Šī ir pirmā biogāzes elektrostacija mūsu valstī.
Pasaulē elektroenerģijas iegūšana no biomasas gan vairs nav nekas ārkārtējs - Vācijā darbojas aptuveni 7000 šādu iekārtu. Latvijā pirmajā biogāzes ražotnē no fermā iegūtiem šķidrmēsliem tiek iegūta biogāze, kuras sastāvā ir vismaz 50% metāna. Metāna gāze koģenerācijas stacijā tiek pārvērsta elektroenerģijā un apmēram par 14 santīmiem par kilovatu ieplūdināta „Latvenergo” kopējā tīklā. Turklāt iegūtā siltumenerģija tiek izmantota pašas ražotnes un fermas vajadzībām. Saimniecība „Vecauce” ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) mācību un pētījumu saimniecība, tāpēc atļaujas aprobēt jaunas tehnoloģijas, ieskaitot biogāzes elektrostaciju.
Ir svarīgi, ka Zemkopības ministrija zemniekiem tomēr apsolījusi līdzekļus to programmu attīstībai, kuras paredzētas enerģijas ražošanai no lauksaimnieciskas un mežsaimnieciskas izcelsmes biomasas. Ministrijā par šo enerģijas ražošanas veidu esot interesējušās aptuveni 30 saimniecības, kaut neviena jaunas iekārtas uzstādīšana vēl nav sākta.
Tik un tā „ekoloģiskā pēdas nospieduma” mazināšanā biogāzes elektrostacijas Latvijā var kļūt par nozīmīgu faktoru, jo mūsu mazajā tautsaimniecībā spēcīgiem manevriem nav daudz iespēju. Mēs nevaram pat prognozēt, par kādu cenu „Latvenergo”turpmāk iepirks elektroenerģiju, jo tarifs atkarīgs no dabasgāzes iepirkuma formulas, kas katru mēnesi ir citāda. Jo dabasgāze kļūst lētāka, jo zemnieki spiesti elektroenerģiju pārdot lētāk, un - pretēji.
"„Ekoloģiskās pēdas nospiedums” ļoti pastarpināti skar sociālo taisnīgumu, cilvēka veselību un dzīves kvalitāti."
Ar visu to biogāzes elektrostacijas spēs atslogot ražošanas negatīvo ietekmi uz vidi.
Burtiski dažas dienas pirms Lieldienām par vēlmi uzstādīt biogāzes un elektrības ražošanas iekārtas paziņojuši cūkkopības kompleksa „Pakalni” īpašnieki Krāslavas rajonā. Tā ir īpaši laba ziņa no ekonomiski depresīvākā reģiona visā Eiropas Savienībā, ko, atgādināsim, sauc par Latgali.
Vai aicināt piromānu nāciju „iedegties”?
Dažās interneta vietnēs latviešu valodā parādījušās diskusijas par to, cik korekti ir aicināt uz plašām atkritumu vākšanas talkām pašvaldībai un valstij piederošā teritorijā. Visumā nenoniecinot sabiedrības iesaistīšanu sakoptības kampaņās, interneta diskusiju dalībnieki pamatoti vaicā: kāpēc sabiedrībā, kur visi īpašumu veidi precīzi nošķirti cits no cita (privātais, pašvaldības un valsts zemes īpašums), visstingrākās prasības un sodi par nesakoptību vērsti tikai pret privātajiem? Savukārt pārējo abu teritoriju īpašnieki savā nolaidībā drīkst vainot sabiedrību un pat apelēt pie tās laika un spēka resursiem, lai pašvaldību un valsts īpašumu bez atlīdzības sakoptu cilvēki, kam ar ķēzīšanu mežā un ceļmalās nav ne mazākā sakara.
Jautājumi jeb pretenzijas skan ļoti tieši un neglaimojoši.
„Es atbildu par tīrību ap savu māju, pašvaldība - par savu, bet valsts par savu. Nez kāpēc divi lielākie īpašnieki man nekad nav palīdzējuši un nepalīdzēs, viņi tikai spēj pieprasīt un draudēt, kāpēc es neesmu savu īpašumu sakopis. "Viens likums, viena taisnība visiem...” Vai tiešām - visiem?”
“Kāpēc divi lielīpašnieki mani ķer uz vislētāko patriotismu, kur pašiem jāseko un jāsakopj? Pasākumu organizatoriem pietiek nekaunības aiz rokas pa mežu vazāt Valsts prezidentu! Prezidents mežā esot atradis 10 gadus vecu pudeli – tā bija rakstīts uz etiķetes. Sagaidīja gan pudele savu prezidentu...”
„Tepat pie Rīgas robežas vēl joprojām mētājas pagājušajā gadā talkā savāktie maisi - aģitēja par talku, izdalīja lietusmētelīšus, bet savākto pat aizvākt nevīžoja, daļu maisu izvandīja meža dzīvnieki. Ne mazākās cieņas pret cilvēku darbu!”
„Pagājušajā gadā kāds skolnieks, vākdams atkritumus Rīgas domes organizētajā talkā, sadūra roku ar narkomānu izmestu šļirci. Kas tālāk ar viņu notika – vai zēns saslima vai nesaslima, tas talkas organizētājus acīmredzot neinteresēja – kā jau par velti izlietots materiāls.”
„Kāpēc šī Eiropā vistrakākā kūlas dedzinātāju nācija vēl jāaicina „iedegties” talkā? Vai kāds cer, ka līdzi kūlai sadegs arī atkritumu kalni?”
Paradoksāli, bet... fakts!
Rūgtuma un vilšanās pilni vārdi, kurus „ekoloģiskais pēdas nospiedums” pat neatspoguļo... Šis jēdziens patiesībā ir tik racionāls, ka cilvēka izjūtas nefiksē. Žēl!
„Ekoloģiskais pēdas nospiedums” turklāt nekādā veidā nevar tikt izmantots bioloģiskās daudzveidības, ekosistēmu aizsardzības, resursu pārvaldības, specifisku dabas resursu izmantošanas radīto ietekmju mērīšanai. Tas tikai ļoti pastarpināti skar tādas jomas kā sociālais taisnīgums, cilvēka veselība un dzīves kvalitāte.
Kā, piemēram, citu valstu „ekoloģisko pēdas nospiedumu” ietekmē pasaulē vismazākā nospieduma īpašniece – Afganistāna? Šīs valsts daba esot gandrīz vai ideāli tīra, un tieši tā ir pamats... lielākajai heroīna rūpniecībai pasaulē. Cilvēka veselība acīmredzot netiek uzskatīta par ekosistēmas sastāvdaļu, turklāt heroīna ražošanu no ķīmijas viedokļa var uzskatīt pat par ekoloģiski tīru.
Un varbūt mūsu pašmāju piromānus vajag aicināt nevis iesvilties, iedegties, bet gan stāties uguns slāpēšanas sardzē, lai mēs nesadegam kļūmīgas izvēles ugunīs.
