Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik.
Publikācijas pirmajā daļā LV portāls aplūkoja, kāds ir pagaidu aizsardzības pret vardarbību mērķis un noteikšanas kārtība, savukārt otrajā daļā skaidrojām, vai tiesnesim pēc šāda pieteikuma saņemšanas ir pienākums uzklausīt arī iespējamo varmāku un kā persona, kurai piemērots kāds no pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļiem (atbildētājs), var lūgt noteikto ierobežojumu aizstāšanu vai atcelšanu. Turpinot šo tēmu, apskatīsim, vai, lūdzot pagaidu aizsardzību, ir nepieciešams pierādīt vardarbības faktu un vai pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošana var ietekmēt saskarsmi ar bērnu.
Pieteikumā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību aizsargājamā persona norāda apstākļus par pret viņu vērstu jebkādu fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku vardarbību vai vardarbīgu kontroli, t. i., tādu darbību vai darbību kopumu, kas ietver aizskaršanu, seksuālu piespiešanu, draudus, pazemošanu, iebiedēšanu vai citas vardarbīgas darbības, kuru mērķis ir kaitēt, sodīt vai iebiedēt aizskarto personu, un informāciju, kā izpaužas minētie apstākļi. Tāpat aizsargājamā persona pieteikumā norāda, vai pierādījumi par iepriekš minētajiem apstākļiem ir tās rīcībā, vai tie ir jāizprasa.
Līdz ar to pieteikumam par pagaidu aizsardzību pret vardarbību var būt pievienoti pierādījumi, tomēr ir iespējamas situācijas, kad pieteikums tiek iesniegts tiesai bez pierādījumiem.
Kā skaidro Tieslietu ministrija, šāda regulējuma mērķis, paredzot iespēju izlemt jautājumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pat gadījumos, ja pierādījumi nav iesniegti, ir nodrošināt vardarbībā cietušajām personām nekavējošu aizsardzību un palīdzēt pārtraukt vardarbīgas savstarpējās attiecības.
Balstoties uz pieteikumā ietvertajām ziņām, tiesa, ja uzskata, ka norādītā informācija ir pietiekama, lai konstatētu pret iespējamo prasītāju vērstu vardarbību vai vardarbīgu kontroli, var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību.
Savukārt, ja tiesa uzskata, ka pieteikumā norādītais nav pietiekams, tā var pieprasīt papildu informāciju gan no iestādēm, gan fiziskajām vai juridiskajām personām.
Civilprocesa likuma 250.46 panta otrās daļas 9. punkts nosaka, ka pieteikumā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pieteicējam jānorāda apliecinājums, ka tiesai sniegtas patiesas ziņas par faktiem un prasītājs ir informēts par atbildību saskaņā ar Krimināllikumu par nepatiesa pieteikuma sniegšanu.
Tas nozīmē, ka personai var tikt piemērota kriminālatbildība saskaņā ar Krimināllikuma 300. pantu par nepatiesa pieteikuma tiesai sniegšanu, un kriminālatbildībā neizslēdz arī civilprocesuālo atbildību saskaņā ar Civilprocesa likuma 73.1 pantu par negodprātīgu tiesību izmantošanu.
Jāņem vērā, ka gadījumā, ja pieteikumā nav ietverts iepriekš minētais apliecinājums, tiesa pieteikumu uzskata par neiesniegtu un nosūta atpakaļ iesniedzējam.
Tieslietu ministrija uzsver, ka, izvērtējot pieteikumu, kas nesatur pierādījumus, pastāv zināms risks, ka pagaidu aizsardzības pret vardarbību piemērošana konkrētajā situācijā var tikt prasīta negodprātīgos nolūkos.
Tāpēc būtiska loma ir tiesneša kompetencei un spējai izsvērt samērīgumu starp nepieciešamību aizsargāt mazāk aizsargātās, vardarbībā cietušās personas intereses no tiesību aizskāruma, kuru rada vardarbības situācija, un piemērojamo pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekli kontekstā ar vardarbīgās personas interesēm.
“Civilprocesā ir nostiprināts patiesības teikšanas pienākums. Konstatējot apzināti nepatiesu pieteikumu iesniegšanu nolūkā sasniegt prettiesisku mērķi vai kavēt tiesību vai likumisko interešu aizsardzību, tiesa var uzlikt pusei naudas sodu līdz 1200 eiro,” norāda Rīgas apgabaltiesas tiesnese Ilze Celmiņa. “Ja persona, pret kuru vērsti ierobežojumi, uzskata, ka pieteikums ir apzināti nepatiess, tai ir iespēja piedzīt no otras puses visus zaudējumus, kas radušies laikā, kad tā ievēroja tiesas noteiktos ierobežojumus,” skaidro tiesnese I. Celmiņa.
Taču jāņem vērā, ka šādu pieteikuma pārbaudi pēc puses lūguma tiesa var veikt, tikai izskatot lietu pēc būtības un pamatojot savus secinājumus spriedumā. Pēc tam, kad spriedums stājies spēkā, šī persona var celt tiesā prasību par zaudējumu atlīdzināšanu pret pieteikuma iesniedzēju.
Līdz ar to secināms, ka likumā ir iestrādāti vairāki atbildētāja tiesību aizsardzības mehānismi, tomēr, kā uzsver Tieslietu ministrijā, iepriekš minēto līdzekļu efektivitāte ir atkarīga no tā, cik aktīvs savu tiesību un interešu aizstāvībā ir atbildētājs.
Proti, ja atbildētājs nelūgs pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa atcelšanu vai lietas izskatīšanā pēc būtības nenorādīs uz pieteicēja iespējamo negodprātīgo rīcību, tiesa šo informāciju nevarēs pārbaudīt.
Tieslietu ministrija piebilst, ka līdz šim nav novērotas tādas nepilnības, kuras liktu apšaubīt pagaidu aizsardzības pret vardarbību efektivitāti, kā arī nav saņemta informācija, kas liecinātu par iespējamiem sistemātiskiem trūkumiem pieņemtajos lēmumos.
Tieslietu ministrijas rīcībā šobrīd nav arī ziņu par tādiem gadījumiem, kad tiesas lēmumi pieņemti uz nepatiesa pieteikuma pamata, pieteicējam apzināti sagrozot faktus. Tomēr 2015. gadā vienā lietā ticis konstatēts, ka pieteicēja, aizpildot pieteikumu, bija sniegusi nepatiesas ziņas. Proti, pieteicēja norādīja, ka ģimene nekad nav bijusi bāriņtiesas un sociālo dienestu redzeslokā, taču apelācijas instances tiesā noskaidrojās, ka bāriņtiesa jau vairākus gadus pieskata šo ģimeni un ir bijuši pieņemti lēmumi, kas saistīti ar aizgādības jautājumiem. Minētajā gadījumā šī informācija tika nodota policijai, tomēr Tieslietu ministrija uzsver, ka tas nenozīmē, ka pieteikums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību tika iesniegts apzināti nepatiesi.
Tieslietu ministrijas ieskatā, normatīvais regulējums atbildētājam piedāvā pienācīgu tiesību aizsardzības mehānismu, kas, atbildētājam esot pietiekami aktīvam, var tikt efektīvi izmantots, lai negodprātīga rīcība tiktu konstatēta, novērsta un attiecīgos gadījumos arī kompensēta.
Bērnam ir tiesības būt pasargātam no visa veida vardarbības, proti, augt un attīstīties drošā, no nevēlamas ietekmes pasargātā vidē un apstākļos. Tāpat bērnam ir saskarsmes tiesības, t. i., tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem, brāļiem, māsām un vecvecākiem, kā arī citām personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā.
ANO Bērnu tiesību konvencijas 3. panta 1. punktā noteikts, ka visās darbībās attiecībā uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā ietverta analoģiska tiesību norma.
Satversmes tiesa ir secinājusi1, ka bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Arī tad, ja bērns nav lēmuma objekts, ir jāievēro minētais prioritātes princips, ja vien šis lēmums var skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama.
Līdz ar to tiesa var uz laiku atņemt saskarsmes tiesību, ja saskarsme kaitē bērna interesēm un kaitējums citādi nav novēršams (Civillikuma 182. panta trešā daļa). Savukārt, ja nepieciešams, tiesa var noteikt, ka ar bērnu drīkst tikties saskarsmes personas klātbūtnē vai bāriņtiesas ieteiktā noteiktā vietā, vai noteikt pienākumu noteiktā laikā kopā ar bērnu ierasties bāriņtiesā.
Tieslietu ministrija uzsver, ka tiesas ir viens no bērna tiesību aizsardzības subjektiem un tās, izskatot ikvienu lietu, kuras iznākums var skart bērna tiesības, izvērtē katru lietu individuāli, atbilstoši bērna tiesību un tiesisko interešu prioritātes principam. Proti, tiek veikta bērna labāko interešu novērtēšanas elementu līdzsvarošana. Tādējādi tiesas rīcībā ir vairāki tiesību aktos nostiprināti juridiski instrumenti, lai, līdzsvarojot bērna tiesības būt pasargātam no vardarbības un bērna saskarsmes tiesības, pieņemtu attiecīgajai situācijai atbilstošāko lēmumu.
Vienlaikus jāpiebilst, ka tiesai ir jāizvērtē arī iespējamais netiešas emocionālas vardarbības risks, kuru atbildētājs (iespējamais varmāka) var īstenot pret prasītāju (aizsargājamo personu), izmantojot saskarsmes tiesības ar bērnu, piemēram, manipulējot ar prasītāju, lai šķietami ievērotu bērna intereses. Šādās situācijās pagaidu aizsardzība pret vardarbību nesasniedz tās mērķi, jo vardarbības izpausmes, kaut arī netiešas, un iespējamā varmākas ietekme uz prasītāju turpinās.
Tiesai rūpīgi jāvērtē, kuros gadījumos pagaidu aizsardzību pret vardarbību ir pietiekami attiecināt tikai uz cietušo pieaugušo, bet kuros gadījumos, arī tad, ja vardarbība nav vērsta pret bērnu un bērns nav bijis liecinieks viena pieaugušā vardarbībai pret otru, ar pagaidu aizsardzību pret vardarbību nepieciešams aptvert arī bērnu, ja bērna un iespējamā varmākas saskarsmei pagaidu režīmā nav drošas alternatīvas.
“Situācijā, kad tiesa ir noteikusi aizliegumu vienam no bērna vecākiem satikt otru vecāku, pie kura bērns dzīvo, bet nav noteikusi aizliegumu tikties ar bērnu, saskarsmes kārtība var notikt ar saskarsmes personas starpniecību, kura šajā gadījumā pildīs “kurjera” lomu, aizvedot bērnu no viena vecāka pie otra. Ja tiesa iepriekš ir noteikusi saskarsmes kārtību, ir jālūdz to grozīt, pieaicinot saskarsmes personu. Ja šāda kārtība tiesas ceļā nav noteikta, ir jāceļ prasība, uzreiz lūdzot noteikt pagaidu saskarsmes kārtību ar saskarsmes personas iesaisti. Savukārt, ja tiesa ir ierobežojusi tikšanos un kontaktus kopā nedzīvojušajam vecākam ar bērnu, tad saskarsme nevarēs notikt tik ilgi, kamēr šis aizliegums tiks atcelts,” skaidro I. Celmiņa.
Līdz ar to gadījumos, ja tiesas noteiktā pagaidu aizsardzība pret vardarbību tiek attiecināta arī uz bērniem, tiesa ir izvērtējusi konkrētās lietas apstākļus un saskatījusi vardarbīgas uzvedības nevēlamo ietekmi uz bērniem. Tomēr arī šādā gadījumā atbildētājam ir tiesības izmantot visus tam pieejamos tiesiskos līdzekļus, lai pārliecinātu tiesu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību atcelšanu vai konkrētā līdzekļa aizstāšanu ar citu pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekli.
1 Piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra spriedums lietā Nr. 2005-19-01.
