TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Santa Blumberga
LV portāls
19. maijā, 2022
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Tiesāšanās
TĒMA: Tieslietas
12
12

Tiesības uz vārda brīvību neattiecas uz aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas valsts varu

FOTO: Valsts kanceleja

Vārda brīvība ir uzskatāma par vienu no senākajām un nozīmīgākajām tiesībām demokrātiskā sabiedrībā. Vārda brīvības uzdevums ir nodrošināt, lai sabiedrībai ir pieejama dažāda veida informācija, atšķirīgi uzskati un viedokļi, ļaujot saņemto informāciju cilvēkiem pašiem analizēt un vērtēt. Tomēr vārda brīvību var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, kā arī minētā mērķa vārdā saskaņā ar Krimināllikumu personu var sodīt arī ar brīvības atņemšanu.

īsumā
  • Persona tika apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu – materiālu izplatīšanu, kas satur publisku aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu, kā arī par publiskiem aicinājumiem likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību nolūkā iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti, kā arī par publiskiem aicinājumiem graut Latvijas Republikas teritoriālo vienotību (Latgales atdalīšanu).
  • Apsūdzētā izteikumi un darbības bija vērstas uz totalitāru mērķu – Padomju Savienības atjaunošanu – sasniegšanu, atklāti aicinot uz agresijas akta (bruņota iebrukuma Latvijas teritorijā) veikšanu.
  • Tiesa atzina, ka apsūdzētā publiskie aicinājumi atzīstami par tādiem, kas ir pretēji Satversmē, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām aizsargātajām pamatvērtībām un ir vērsti uz citu cilvēku tiesību likvidēšanu ar totalitārām metodēm.
  • Tiesa atzina, ka nevar attaisnot ar nezināšanu vai viedokļa paušanu aicinājumu veikt Latvijā tādas darbības kā Ukrainā, konkrēti, Doņeckā, Slovjanskā un Luganskā, kuru rezultātā bojā gāja vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju.
  • Augstākās tiesas Senāts atzina, ka apsūdzētā kasācijas sūdzība iesniegta ar mērķi panākt apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, proti, apsūdzētā aizstāves atšķirīgā viedokļa par lietā iegūto pierādījumu vērtējumu.
  • Ar atteikumu ierosināt kasācijas tiesvedību spēkā stājās spriedums, ar kuru apsūdzētajam tika piespriests sods – brīvības atņemšana uz 2 gadiem un 6 mēnešiem un probācijas uzraudzība uz 1 gadu.

Krimināllikuma 81. pants paredz, ka par publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā vai par šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.

Lietas būtība un norise

2021. gada 17. maijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa (pirmā instance) izskatīja krimināllietu1, kurā persona tika apsūdzēta (apsūdzētais) par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, proti, persona izplatīja materiālus, kas satur publisku aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu, kā arī publiski aicināja likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību nolūkā iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti. Apsūdzētā persona publiski aicināja graut Latvijas Republikas teritoriālo vienotību, tas ir, Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā atdalīt kādu Latvijas Republikas teritorijas daļu.

Apsūdzētais minētās darbības veica 2014. gadā, t. sk. izmantojot facebook.com, youtube.com un citas interneta platformas un sociālos tīklus, kā arī, piemēram, tieši vēršoties pie žurnālistiem ar prasībām publicēt uzrunas un paužot viedokli intervijā radio.

Apsūdzētā izteikumi un darbības bija vērstas uz totalitāru mērķu – Padomju Savienības atjaunošanu – sasniegšanu, atklāti aicinot uz agresijas akta (bruņota iebrukuma Latvijas teritorijā) veikšanu. Turklāt apsūdzētais, kurš bija iesaistījies Ukrainas nemiernieku aktivitātēs, skaidrojis, ka šādi draudi nav uzskatāmi par provokatīva viedokļa paušanu politiskās diskusijas kontekstā, bet gan par reālu apņemšanos veicināt un aicinājumu atbalstīt gan Krimas pussalas aneksiju, gan veikt līdzīgas darbības Latgales reģionā Latvijā.

Ņemot vērā, ka apsūdzētā izteikumi bija publiski pieejami dažādās interneta vietnēs, kā arī fiksēti Drošības policijas (tagad – Valsts drošības dienesta) ziņojumos un citos tiesas rīcībā esošajos pierādījumos, pirmās instances tiesa atzina apsūdzēto par vainīgu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas noteikts Krimināllikuma 81., 82. un 83. pantā (atbilstoši Krimināllikuma redakcijai, kas bija spēkā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā 2014. gadā):

  • par aicinājumu gāzt Latvijas Republikas valsts varu un vardarbīgi grozīt valsts iekārtu;
  • par aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību;
  • par aicinājumu graut Latvijas Republikas teritoriālo vienotību.

Pirmās instances tiesa norādīja, ka, lai sasniegtu Krimināllikuma 35. pantā noteikto soda mērķi, t. i., vainīgo personu sodītu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panāktu, lai notiesātā un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, kā arī, izvērtējot apsūdzētā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, respektīvi, tika izdarīts viens smags noziegums un divi mazāk smagi noziegumi, apsūdzētā publiskie aicinājumi bija vērsti uz valsts suverenitātes, neatkarības un teritoriālās vienotības iznīcināšanu, bija pretrunā mūsdienu būtiskākajiem starptautisko tiesību principiem, kas attiecas uz draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem (ANO) kā spēka vai spēka draudu nelietošana pret jebkuras valsts teritoriālo vienotību vai politisko neatkarību.

Apsūdzētā publiskie aicinājumi atzīstami par tādiem, kas ir pretēji Satversmē, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un 1966. gada 16. decembra ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām aizsargātajām pamatvērtībām un ir vērsti uz citu cilvēku tiesību likvidēšanu ar totalitārām metodēm.

Piemēram, aicinājums uz pilsoniskās nepakļaušanās akcijām ar tautas ienākšanu valdības ēkās, tāpat kā tas tika izdarīts un tiek darīts Doņeckā, Kramatorskā, Slavjanskā un Luganskā (Krievijas okupētajās teritorijās Ukrainā; šeit – red. piez.), bija pamats pirmās instances tiesai noteikt apsūdzētajam bargāko soda veidu – brīvības atņemšanu.

Pirmās instances tiesa norādīja, ka publiski pieejamā informācija liecināja, ka protesta akcijas Krimā tika realizētas, iesaistoties bruņotajiem, tā sauktajiem “pašaizsardzības spēkiem”, un kuru rezultātā tika realizēta Krimas pussalas atdalīšanās no Ukrainas kārtībā, kuru ANO Ģenerālā asambleja atzinusi par neleģitīmu un spēkā neesošu. Turklāt bruņotas protesta akcijas Doņeckā, Slovjanskā un Luganskā notika jau no 2014. gada aprīļa sākuma, un ir vispārzināms fakts, ka apsūdzētā piesaukto akciju rezultātā Doņeckā, Slovjanskā un Luganskā savas dzīvesvietas ir zaudējuši un gājuši bojā vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju, tāpēc aicinājums veikt līdzīgas akcijas Latvijā nevar attaisnot ar nezināšanu vai viedokļa paušanu.

Apsūdzētais pirmās instances spriedumu pārsūdzēja, bet Rīgas apgabaltiesa kā apelācijas instance ar 2021. gada 19. oktobra lēmumu atstāja negrozītu pirmās instances spriedumu, pievienojoties tajā izklāstītajiem pierādījumiem un atzinumiem, kā arī atzīstot, ka apsūdzētā darbībās ir visas nepieciešamās un obligātās Krimināllikuma 81., 82. un 83. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu pazīmes, un norādot, ka apsūdzētā vainīgums ir pierādīts ārpus saprātīgām šaubām.

Augstākās tiesas lēmums

Par apelācijas instances nolēmumu apsūdzētais iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka Drošības policijas ziņojumi nepierāda apsūdzētā vainīgumu un tiesa tos nepamatoti atzinusi par kompetentas institūcijas atzinumiem, kā arī ir pārkāptas apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu un aizstāvību, jo apsūdzība nav konkrēta, un, ņemot vērā, ka iepriekš minētie apsūdzētā izteikumi, publikācijas ir bijušas krievu valodā, tiesa nav vērtējusi filologa atzinumu par to nozīmi2, kā arī tiesa lietas izskatīšanā nav ņēmusi vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.

Senāts, izvērtējot apsūdzētā kasācijas sūdzību, ar 2022. gada 7. aprīļa lēmumu3 nolēma atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību, norādot:

  • apsūdzētā aizstāve kasācijas sūdzībā nav norādījusi uz konkrētiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem, kurus apelācijas instances tiesa nebūtu ņēmusi vērā;
  • no pirmās instances un apelācijas instances tiesu nolēmumiem ir redzams, ka tiesas izvērtējušas apsūdzētā inkriminētos nodarījumus arī saistībā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju;
  • tiesas ir vērtējušas arī Tiesībsarga atzinumu, kurā norādīts, ka apsūdzētā darbības nav aizsargājamas ar Satversmes 100. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta 1. punktā (vārda brīvība), ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 20. pantā (kara propagandas, naida kurināšanas aizliegums) noteikto;
  • apelācijas instances tiesa ir atsaukusies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 16. marta nolēmumu lietā “Ždanoka pret Latviju”4;
  • Drošības policijas ziņojumus, kuri pārbaudīti kā rakstveida pierādījumi, apelācijas instances tiesa atzinusi par pieļaujamiem, ticamiem un attiecināmiem pierādījumiem, kas iegūti Kriminālprocesa likumā paredzētajā kārtībā;
  • pirmās instances tiesa ir pārbaudījusi un vērtējusi aizstāvības iesniegto filologa atzinumu, apelācijas instances tiesa pievienojusies pirmās instances tiesas pierādījumu vērtējumam.

Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmā daļa noteic, ka pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida kasācijas protesta vai sūdzības iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ.  Minētā panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.

Senāts konstatēja, ka atsauces kasācijas sūdzībā uz Kriminālprocesa likuma pārkāpumiem un norādes uz Krimināllikuma pantu nepareizu piemērošanu, kvalificējot apsūdzētā inkriminētos noziedzīgos nodarījumus pēc Krimināllikuma 81. panta, 82. panta pirmās daļas un 83. panta pirmās daļas, nav saistītas ar nosaukto tiesību normu nepareizu interpretāciju, bet ar apsūdzētā aizstāves atšķirīgo viedokli par lietā iegūto pierādījumu vērtējumu.

Tādēļ Senāts atzina, ka kasācijas sūdzība iesniegta ar mērķi panākt apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā Kriminālprocesa likuma 569. pantam.

Līdz ar Senāta atteikumu ierosināt kasācijas sūdzību stājas spēkā Rīgas apgabaltiesas lēmums, ar kuru atstāts negrozīts Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas 2021. gada 17. maija spriedums un apsūdzētais atzīts par vainīgu viņam celtajā apsūdzībā.

Apsūdzētais sodīts ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem un 6 mēnešiem un probācijas uzraudzību uz 1 gadu.

1 Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2021. gada 17. maija spriedums lietā Nr.11840000914.

2 Visus apsūdzētā izteikumus krimināllietā ir iztulkojis Drošības policijas tulks, kurš tika brīdināts par atbildību atbilstoši Kriminālprocesa likuma 114. panta 3. daļai.

3 Latvijas Republikas Senāta 2022. gada 7. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-258/2022.

4 T. Ždanokai 1999. gadā ar tiesas lēmumu tika atņemts Saeimas mandāts, jo viņa ir bijusī komunistiskās partijas biedre pēc 1991. gada, kas ir viens no iemesliem, kas liedz Latvijā kandidēt vēlēšanās un tikt ievēlētam. 2000. gadā viņa Eiropas Cilvēktiesību tiesā pārsūdzēja šo lēmumu, kā arī aizliegumu tikt ievēlētai Saeimā. Eiropas Cilvēktiesību tiesā lēma par labu T. Ždanokai. Latvijas valdība šo lēmumu pārsūdzēja tiesas Lielajā palātā, kas 2006. gadā nosprieda par labu Latvijas valstij, atzīstot, ka Latvija nav pārkāpusi tiesības uz brīvām vēlēšanām un nav nepieciešams atsevišķi vērtēt T. Ždanokas sūdzību par tiesībām uz vārda brīvību un tiesībām uz pulcēšanās brīvību.

Labs saturs
12
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU