TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Lidija Dārziņa
LV portāls
08. janvārī, 2022
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: No tiesas zāles
TĒMA: Nodokļi
17
17

Ar IIN apliekamā ienākuma noteikšanas kārtība saimnieciskās darbības veicējiem neatbilst Satversmei

Spriedumā atspoguļoti arī nodokļu ekspertu viedokļi, tai skaitā, ka visiem izdevumiem jābūt atskaitāmiem, ja tie veikti, lai gūtu saimnieciskās darbības ieņēmumus. Šim principam varētu būt izņēmumi gadījumos, kad noteikt atskaitāmo izdevumu apmēru ir grūti, piemēram, ja tiem piemīt personīgo, izklaides vai luksusa tēriņu pazīmes.

Freepik

Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normas, kas nosaka saimnieciskās darbības veicējiem ierobežojumus ietvert visus ar saimniecisko darbību saistītos izdevumus, nosakot ar nodokli apliekamos ienākumus, un to, ka ar nodokli apliekamais ienākums nevar būt mazāks par 20% no ieņēmumiem, Satversmes tiesa atzina par neatbilstošām pamatlikumam.

īsumā
  • 2018. gada nodokļu reformā likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” tika iekļautas jaunas normas ienākuma noteikšanai saimnieciskās darbības veicējiem.
  • Tiem, kuri grāmatvedību kārto vienkāršā ieraksta sistēmā, tika noteikts – ar saimniecisko darbību saistītos izdevumus piemēro, nepārsniedzot 80% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem.
  • Tiem, kuri kārto grāmatvedību divkāršā ieraksta sistēmā, tika noteikts –, ja maksātājam ar nodokli apliekamais ienākums ir mazāks par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem, nodokli aprēķina no summas, kas nav mazāka par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem.
  • Šādi ierobežojumi ieviesti, lai saimnieciskās darbības veicēji neslēptu ieņēmumus un nepamatoti nepalielinātu izdevumus.
  • Satversmes tiesa likuma normas atzina par neatbilstošām Satversmes 105. pantam.
  • Satversmes tiesas priekšsēdētāja: “Likums ir jāadresē likumpaklausīgai personai, lai to būtu viegli saprast un izpildīt, nevis lai likumnepaklausīgajiem būtu to grūti apiet.”

Satversmes tiesa 7. janvārī pieņēma spriedumu lietā par normām, kas nosaka iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtību saimnieciskās darbības veicējiem, un nosprieda atzīt likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. panta 3.1 daļu un 11.1 panta 6.1 daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Satversmes 105. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Apstrīdētās normas – likumā kopš 2018. gada reformas

Pēc tiesībsarga Jura Jansona pieteikuma Satversmes tiesā tika ierosināta lieta “Par likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” ” normu atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam.

Apstrīdētās normas likumā tika iekļautas nodokļu reformā, kuras ietvaros no 2018. gada būtiskas izmaiņas skāra arī saimnieciskās darbības veicējus. Tostarp likuma 11. panta (“No saimnieciskās darbības gūtā apliekamā ienākuma noteikšana”) 3.1 daļā tika noteikts, ka ar saimniecisko darbību saistītie izdevumi tiek piemēroti apmērā, kas nepārsniedz 80% no fiziskās personas kopējiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem. Savukārt 11.1 pants (“Īpaši noteikumi saimnieciskās darbības ienākuma noteikšanai maksātājiem, kas kārto grāmatvedību divkāršā ieraksta sistēmā”) tika papildināts ar 6.1 daļu, nosakot –, ja maksātājam pēc šajā pantā noteikto korekciju veikšanas ar nodokli apliekamais ienākums ir mazāks par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem, nodokli aprēķina no summas, kas nav mazāka par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem.

Tiesībsargs pieteikumā tiesai norādījis, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem, jo tās paredz saimnieciskās darbības veicējam, kurš ir izvēlējies par ienākumiem no saimnieciskās darbības maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli, pienākumu maksāt minēto nodokli arī tad, ja saimnieciskā darbība veikta ar zaudējumiem. Tiesībsarga ieskatā ar apstrīdētajās normās noteikto ierobežojumu nevar sasniegt tā leģitīmo mērķi, kā arī tajās ietvertais īpašuma tiesību ierobežojums, kas noteikts ar prezumpciju, neatbilst taisnīguma principam un citiem no tā atvasinātiem tiesību principiem.

Motivācijai iziet no ēnu ekonomikas

Tiesa spriedumā analizējusi saimnieciskās darbības un nodokļa maksāšanas aspektus dažādos griezumos, tai skaitā taisnīgumu, sabiedrības vajadzības, motivāciju maksāt nodokļus, ēnu ekonomikas blaknes un nodokļu administrācijas tēriņus, uzraugot tos, kuri izvairās no nodokļu maksāšanas pienākuma.

Likumdevēja – Saeimas – viedoklī, kas atspoguļots spriedumā, uzsvērts apstrīdētajās normās noteiktais pamatprincips, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamais ienākums nevar būt mazāks par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem, visupirms pašu saimnieciskās darbības veicēju motivējot uz ekonomiski labāk pamatotu saimniecisko darbību un tādējādi veicinot arī vispārējo ekonomisko izaugsmi un tautsaimniecības attīstību. Tāpat ar šajās normās noteikto ierobežojumu tiekot mazināta ēnu ekonomika, jo tie saimnieciskās darbības veicēji, kuri iepriekš varēja no iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas izvairīties, uzrādot nepamatotus izdevumus vai neuzrādot ieņēmumus pilnā apmērā, turpmāk nevarēšot izvairīties no iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas adekvātā apmērā.

Turklāt ierobežojums veicinot arī to, ka valsts budžetā un pašvaldību budžetos iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiek iemaksāts lielākā apmērā, ko valsts un pašvaldības var izmantot dažādu uz sabiedrības labklājības aizsardzību vērstu pasākumu īstenošanai. Visbeidzot, apstrīdētajās normās noteiktā ierobežojuma piemērošanas rezultātā samazināšoties resursi, kas Valsts ieņēmumu dienestam nepieciešami, lai uzraudzītu saimnieciskās darbības veicējus.

Finanšu ministrija: pēc reformas ieņēmumi palielinājušies

Finanšu ministrija (FM) norādījusi, ka apstrīdētās normas esot ieviestas, pamatojoties uz vairākos gados veikto izpēti un analīzi par saimnieciskās darbības veicējiem, kuri ir reģistrējušies kā IIN maksātāji. Secināts, ka liela daļa saimnieciskās darbības veicēju ilgstoši strādā ar zaudējumiem vai minimālu peļņu. Lielai daļai saimnieciskās darbības veicēju ienākumi ir daudz lielāki, nekā tiek norādīts, un tie izvairās no IIN maksāšanas.

FM norādījusi, ka likumā vienlaikus esot paredzēti arī dažādi saudzējoši elementi, kuru mērķis ir nodrošināt pamatotu saimnieciskās darbības izdevumu atskaitīšanu, kā arī samazināt ar nodokli apliekamo ienākumu no saimnieciskās darbības. Piemēram, atsevišķus ar saimniecisko darbību saistītos izdevumus var iekļaut saimnieciskās darbības izdevumos pilnā apmērā, nosakot, ka nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības zaudējumi ir sedzami hronoloģiskā secībā no nākamo triju taksācijas gadu saimnieciskās darbības apliekamā ienākuma. Saimnieciskās darbības izdevumu ierobežojums neskar pirmos divus saimnieciskās darbības gadus, kā arī to gadu, kurā tiek izbeigta saimnieciskā darbība.

Turklāt katram saimnieciskās darbības veicējam, ņemot vērā saimnieciskās darbības veidu, ienākumu sastāvu un apmēru, nodarbināto skaitu, saimnieciskās darbības intensitāti, esot tiesības izvēlēties sev atbilstošāko nodokļu maksāšanas režīmu, proti, maksāt IIN no saimnieciskās darbības ienākumiem vispārējā kārtībā, reģistrēties kā mikrouzņēmumu nodokļa maksātājam vai, izvēloties attiecīgu saimnieciskās darbības formu, maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli.

Tiesas sēdē FM pilnvarotā pārstāve Astra Kaļāne papildus norādīja, ka apstrīdētajās normās noteiktā ierobežojuma piemērotību tā leģitīmā mērķa sasniegšanai pierādot tas, ka saimnieciskās darbības veicēji 2018. un 2019. gadā ir uzrādījuši būtisku ieņēmumu pieaugumu un zaudējumu samazināšanos. Šādu pieaugumu varot nodrošināt tikai politiski lēmumi, nevis ekonomiskās vides attīstība. Apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums veicinot to, ka savu darbību turpina tādi saimnieciskās darbības veicēji, kas ir konkurētspējīgi un spēj veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas par sevi.

VID: pārbaudēm būtu nepieciešami milzīgi resursi

Valsts ieņēmumu dienests (VID) savukārt norādījis, ka nodokļu administrēšanas procesā ļoti aktīvi izmanto risku analīzi, kas ļauj identificēt riskantos nodokļu maksātājus un uzlabot nodokļu administrēšanas pasākumu kvalitāti. Salīdzinot datus, piemēram, par 2017. gadu un 2019. gadu attiecībā uz tiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuri šīs analīzes rezultātā ir identificēti kā riskanti, redzams, ka to skaits samazinās. Laika periodā no 2015. gada līdz 2020. gadam esot apmēram četri procenti tādu nodokļu maksātāju, kuri norāda tikai zaudējumus.

Pēc gada ienākumu deklarāciju saņemšanas tās visas tiekot elektroniski apstrādātas un attiecībā uz tām tiekot veikta risku analīze. Risku analīze esot sistēmas pārbaude, un, ja tiek konstatēti riski, tad ar attiecīgajām deklarācijām tiekot veikts padziļināts darbs. Risku analīze neaprobežojoties tikai ar saimnieciskās darbības ienākumu un izdevumu pārbaudi, bet aptverot arī citu faktoru pārbaudi, piemēram, neuzrādītos ienākumus, neatbilstību kontu apgrozījumiem, darījumu partneru deklarētajiem dokumentiem un iesniegtajiem paziņojumiem.

Apstrīdētās normas nemainot to, ka VID ir tiesības veikt nodokļu maksātājiem auditus, tomēr tās ļaujot šo auditu skaitu samazināt. Nodokļu audits esot komplicēts process gan VID, gan arī pašam nodokļu maksātājam, jo radot lielu slogu. Piemēram, 2018. gadā vidēji vienas fiziskās personas audits esot ildzis 24 dienas, un tā izmaksas sasniegušas aptuveni 3 tūkstošus eiro. Ja VID būtu jāveic audits visiem konstatētajiem riskantajiem nodokļu maksātājiem attiecībā tikai uz nedeklarēto saimnieciskās darbības ienākumu, tad 2021. gadā tam būtu nepieciešami apmēram 38 miljoni eiro un apmēram tūkstotis auditoru. Šādas administratīvas darbības prasītu milzīgus nodokļu administrācijas resursus.

Ierobežojumi var izraisīt pretēju efektu

Savukārt Tieslietu ministrijas (TM) ieskatā, ar apstrīdētajās normās noteikto ierobežojumu neesot iespējams sasniegt tā mērķi – ēnu ekonomikas mazināšanu –, jo šī ierobežojuma radītā nodokļu sloga dēļ saimnieciskās darbības veicēji, tieši otrādi, varētu būt motivēti slēpt patieso ienākumu. Tāpat neesot samērīgi ierobežot saimnieciskās darbības veicēju tiesības, lai atvieglotu VID darbu. Ierobežojums neatbilstot samērīguma principam, jo saimnieciskās darbības veicējiem varot nākties maksāt nodokļus arī tādā situācijā, kad ienākumi nav gūti.

Lietā pieaicinātā persona – Mg. iur. Jānis Taukačs – paudis viedokli, ka, visticamāk, likumdevējs ar apstrīdētajām normām esot vēlējies atrisināt situāciju, kad ir sarežģīti izsekot tam, vai saimnieciskās darbības veicēji nav nepamatoti palielinājuši savus izdevumus. Taču, cenšoties ierobežot tādus saimnieciskās darbības veicējus, kuri varētu censties iegrāmatot kādus personīgus, izklaides vai luksusa tēriņus kā saimnieciskās darbības izdevumus, esot nepamatoti ierobežoti tie saimnieciskās darbības veicēji, par kuriem nav šaubu, ka to izdevumi ir nepieciešami saimnieciskajai darbībai un tiem nav personīgo izdevumu pazīmju.

Nodokļu eksperts uzskata, ka visiem izdevumiem jābūt atskaitāmiem, ja tie veikti tādēļ, lai gūtu saimnieciskās darbības ieņēmumus. Šim principam varot būt izņēmumi, piemēram, izdevumu atskaitīšanu varētu ierobežot tādos gadījumos, kad ir grūti korekti un precīzi noteikt atskaitāmo izdevumu apmēru, piemēram, ja šiem izdevumiem piemīt personīgo, izklaides vai luksusa tēriņu pazīmes.

ST sprieduma secinājumos pausts, arī atsaucoties uz iepriekšējiem spriedumiem, ka apstrīdētās normas nav balstītas uz valsts uzticēšanos saimnieciskās darbības veicējiem, jo tiek prezumēts, ka tie neuzrāda savus ieņēmumus pilnā apmērā vai nepamatoti palielina savus izdevumus. Jau iepriekš Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Latvijā nodokļu saistību labprātīgas izpildes līmenis ir zems. Jāņem vērā, ka nodokļu maksātāji vairāk sliecas labprātīgi maksāt nodokļus tad, ja ir pārliecināti, ka nodokļu politika ir taisnīga. Un netaisnīgs nodokļu tiesiskais regulējums vēl vairāk mazina nodokļu maksātāju uzticēšanos valstij un tiesībām, tostarp neveicina to, lai personas pildītu savu konstitucionālo pienākumu – pienācīgā kārtībā maksātu noteiktos nodokļus.

Satversmes tiesa: tiesību akti jāadresē likumpaklausīgajiem

Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova, raksturojot spriedumu, uzsvēra, ka likums ir jāadresē, jāraksta likumpaklausīgai personai. Vienlaikus valstij ir jārada sistēma, kurā nav likumnepaklausīgo, kuri apiet likumus. Savukārt par apstrīdētajām likuma normām tiesnesei ir radies iespaids, ka tās rakstītas likumnepaklausīgajiem, proti, valsts prezumē, ka lielākā daļa personu, kuras maksā šo nodokli, ir likumnepaklausīgi, un tāpēc ir izveidota šī sistēma. “Manuprāt, likuma normas jāraksta tā, lai likumpaklausīgajiem būtu viegli saprast un izpildīt, nevis lai likumnepaklausīgajiem būtu grūti tās apiet. Jo tie, kuri gribēs, tik un tā apies tiesību normas, bet likumpaklausīgajiem tās kļūs arvien grūtāk ievērot. Līdz ar to arī viņi atmetīs ar roku sarežģīto normu ievērošanai vai varbūt vispār aizies no saimnieciskās darbības veikšanas.”

Likuma normas ir atzītas par neatbilstošām un spēkā neesošām kopš sprieduma pasludināšanas dienas, preses konferencē medijiem norādīja Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieks Aldis Laviņš.

Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.

Labs saturs
17
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU