Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
“Mantojuma inventāra saraksts ir ļoti būtisks mantinieku tiesību aizsardzības līdzeklis,” skaidro Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka. Mantot ne tikai aizgājēja atstāto mantu, bet arī viņa atstātos parādus – tā ir pavisam reāla situācija, no kuras mantinieki var sevi pasargāt, izvēloties sastādīt mantojuma inventāra sarakstu.
Šā gada novembrī spēkā stājas Ministru kabineta noteikumi Nr. 543 “Mantojuma inventāra saraksta sastādīšanas kārtība”, kas paredz kārtību, kādā tiesu izpildītājs pēc ieinteresēto personu lūguma, pamatojoties uz notāra aicinājumu, noformē mantojuma inventāra sarakstu.
“Mantojuma inventāra saraksts pastāvēja arī pirms šiem Ministru kabineta noteikumiem. Līdz šim mantojuma inventāra saraksta sastādīšanas kārtība bija noteikta tikai tiesu izpildītājiem izstrādātajā metodikā, kas ir iekšējs normatīvais akts. Taču, ņemot vērā, ka šī kārtība tomēr prasīja zināmu regulējumu attiecībās ar ieinteresētajām personām – mantiniekiem –, bija skaidrs, ka ar metodiku vien nepietiek, tāpēc tagad ir iekļauts deleģējums Tiesu izpildītāju likumā un ir pieņemti šie Ministru kabineta noteikumi,” skaidro Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes (LZTIP) priekšsēdētāja Iveta Kruka.
“Vienkāršiem vārdiem sakot, tas ir mantojamās mantas sastāva saraksts. Vispārējā kārtībā mantinieki manto ne tikai mantu, bet arī aizgājēja parādus, ja tādi bijuši. Savukārt ar mantojuma inventāru mantinieki sevi var pasargāt tiktāl, ka par mantojuma atstājēja parādiem viņi atbild tikai ar šo mantojuma inventāra sarakstā norādīto mantu, nevis ar savu personīgo mantu,” skaidro I. Kruka.
Piemēram, tādos gadījumos, kad mantiniekam pienākošos mantojumu pieņem viņa pārstāvis, tas iespējams tikai ar inventāra tiesību. Civillikuma 708. pantā ir noteikts, ka “aizbildņi, aizgādņi un citi mantinieka vietnieki pieņem viņam pienākošos mantojumu arvien tikai ar inventāra tiesību”.
“Ir divi gadījumi, kad šis mantojuma inventāra saraksts ir nepieciešams. Viens ir obligātais, likumā noteiktais, kad manto nepilngadīgais. Tad vienmēr būs nepieciešams mantojuma inventārs, jo bāriņtiesa ir tā, kas vērtē, vai piekrist tam, ka bērns manto šo mantojumu, un kā pasargāt šo nepilngadīgo mantotāju no potenciālajiem riskiem. Un otrs gadījums – kad mantojuma inventāra sarakstu sastādīt var lūgt jebkurš potenciālais aizgājēja mantinieks. Tad šis ir ļoti labs un universāls rīks, kas mantinieku pasargā no tādiem riskiem, kas var ietekmēt viņu personīgi,” norāda Kruka.
“Mantiniekam, kas vēlas izmantot šo inventāra tiesību, ne vēlāk kā pēc diviem mēnešiem no ziņu saņemšanas par mantojuma atklāšanos ir jāvēršas pie notāra ar lūgumu uzdot sastādīt mantojuma inventāra sarakstu. Notārs sagatavo aicinājumu tiesu izpildītājam sastādīt mantojuma inventāra sarakstu.
Ar sagatavoto dokumentu ieinteresētā persona – mantotgribētājs – vēršas pie tiesu izpildītāja, kura amata vieta atrodas apgabaltiesas teritorijā pēc mirušās personas pēdējās dzīvesvietas vai pēc mantas atrašanās vietas (ja tās atšķiras), un lūdz sastādīt mantojuma inventāra sarakstu. Tiesu izpildītājs pārbauda šajā lūgumā norādīto informāciju. Reizēm mantojuma saņēmēji jau zina, kas varētu būt mantojuma sastāvā, reizēm nezina vai ir informēti tikai par daļu no mantojuma sastāva. Tiesu izpildītājs pārbauda šo viņu norādīto informāciju, kā arī paralēli veic savu izpētes darbu – pārbauda publiskos reģistrus, nosūta pieprasījumus kredītiestādēm par kontiem, finanšu instrumentiem un vērtspapīriem. Kad visa informācija ir apkopota, tad arī tiek sastādīt mantojamās mantas inventāra saraksts,” procedūru apraksta LZTIP priekšsēdētāja.
Mantojuma inventāra sarakstā tiek norādīti tikai aktīvi – kas mirušajai personai piederējis un var tikt mantots. Piemēram, ja tiesu izpildītājs konstatē, ka aizgājējam ir piederējis dzīvoklis, viens transportlīdzeklis un 100 eiro bankas kontā, mantojuma inventāra sarakstā tiks iekļautas trīs vienības.
Savukārt kreditori savas pretenzijas piesaka notāram, un tās mantojuma inventāra sarakstā apkopotas netiek. Proti, notārs, veicot likumā noteikto procedūru, izsludina mantojuma atklāšanos un aicina kreditorus pieteikt savas pretenzijas. Kreditoriem šīs pretenzijas jāpiesaka likumā noteiktajā termiņā.
Kā iepriekš tika minēts, ja ir sastādīts mantojuma inventāra saraksts, par mantojuma atstājēja parādiem mantinieki atbild tikai ar mantojuma inventāra sarakstā norādīto mantu, kas piemērā minētajā gadījumā būtu – dzīvoklis, auto un 100 eiro aizgājēja bankas kontā.
Turpretī, ja dzīvoklis, auto un nauda bankas kontā tiktu mantota vispārējā kārtībā, mantinieks par aizgājēja kredītsaistībām būtu atbildīgs pilnā apmērā – gan ar mantoto mantu, gan paša mantu. “Mantojuma pieņemšana vispārējā kārtībā nozīmē to, ka tiek mantots viss – gan aizgājēja manta, gan parādi,” piemēru skaidro I. Kruka.
Sastādot mantojuma inventāra sarakstu, tiek noteikta arī mantas vērtība, kā to paredz Ministru kabineta noteikumi. Nekustamajam īpašumam tā ir kadastrālā vērtība, citai mantai tiesu izpildītājs ir tiesīgs noteikt vērtību tāpat kā jebkurai mantai – pēc apvidū sastopamajām cenām. Savukārt, ja mantojuma sastāvā ir specifiska mantojamā manta (vērtslietas, antīkas lietas, mākslas darbi), tiesu izpildītājs pieaicina sertificētu vērtētāju.
“Mantojuma inventāra saraksta sastādīšana mantojuma lietā izmaksā 70 eiro bez PVN, kas nav liela summa mantotāja sirdsmieram. Tā ir amata atlīdzība, ko tiesu izpildītājs saņem par mantojuma inventāra saraksta sastādīšanu. Izmaksas ir vienādas neatkarīgi no mantojamās lietas apjoma. Tās var mainīties tikai gadījumos, ja nepieciešams pieaicināt sertificētu vērtētāju vai rodas papildu ceļa izdevumi, jo jāveic kustamās mantas pārbaude dabā,” skaidro I. Kruka.
“Katrā ziņā tiesu izpildītājs vienmēr informē mantotāju par izdevumu apmēru, kas var rasties papildus, un tad cilvēks var vērtēt, vai tas ir tā vērts, vai viņš vēlas šos papildu pakalpojumus,” uzsver LZTIP priekšsēdētāja.
Mantiniekam, kas izvēlējies sastādīt mantojuma inventāra sarakstu, ir iespēja atteikties no sertificēta eksperta pieaicināšanas. Taču, ja mantinieks norāda, ka mantojuma sastāvā ir glezna vai kāda cita specifiska lieta, tiesu izpildītājs vēlēsies par to pārliecināties dabā, kā arī norādīs, ka ir nepieciešams eksperta vērtējums, lai noteiktu mantojamās mantas vērtību.
“Speciālistu var nepiesaistīt, ja tiesu izpildītājs pats spēj noteikt mantas vērtību. Bet, tiklīdz ir kaut kas specifisks, neviens tiesu izpildītājs neuzņemsies noteikt, cik vērta ir glezna vai kas ir tās autors,” secina I. Kruka.
Tiesu izpildītāji novērojuši tendenci, ka cilvēki izvēlas sastādīt mantojuma inventāra sarakstu arvien biežāk (skat.infografiku) Pēc I. Krukas domām, tas skaidrojams ar to, ka izmaksas ir pieņemamas, bet ieguvumi – neatsverami.
