Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
“Izmeklēšanas kvalitāte ir pamats tam, kāda veidosies apsūdzība un gala nolēmums konkrētā lietā,” intervijā LV portālam uzsver Latvijas Republikas Prokuratūras Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurora vietnieks ALEKSANDRS VOINO. Skaidrojam, kā veidojas valsts apsūdzība un kādi ir galvenie izaicinājumi tās uzturēšanā.
“Vispārīgā aspektā tā ir valsts reakcija pret personu vai vairākām personām, kuras ir pārkāpušas valsts noteiktos principus un noteikumus. Tātad, ja kāds pretdarbojas valsts noteiktajai kārtībai, tā, izmantojot valsts apsūdzību, vēršas pret šo personu, lai panāktu izlīdzinājumu jeb, kā noteikts Kriminālprocesa likuma 1. pantā, krimināltiesisko taisnīgumu,” skaidro A. Voino.
“Bet, runājot konkrētāk, valsts apsūdzība ir izmeklēšanas laikā konkrētā krimināllietā savāktu pierādījumu un informācijas kopums, kas tiek apkopots un noformēts lēmuma formā. Valsts apsūdzības sagatavošana, uzrādīšana un – vēlāk – tās uzturēšana tiesā ir tīri prokurora prerogatīva.”
Kriminālprocesa likuma 405. pants noteic piecas obligātās pazīmes, kam jābūt apsūdzībā. Prokurors tajā norāda:
Valsts apsūdzību sastāda un uzrāda prokurors, atzīstot pierādījumus par pietiekamiem.
Kriminālprocesa gaitu var iedalīt trīs pamata posmos: izmeklēšana, kriminālvajāšana, iztiesāšana. A. Voino: “Ja raugāmies no Kriminālprocesa likuma regulējuma, ir divi lieli posmi: pirmstiesas kriminālprocess, kas ietver gan izmeklēšanu, gan kriminālvajāšanu, un tiesvedības posms. Pēdējais ietver lietas iztiesāšanu trīs instancēs.” Jāpiebilst, ka arī pēc tam, kad spriedums jau ir stājies spēkā, kriminālprocess var tikt atjaunots divos gadījumos: ja lietā ir konstatēti jauni apstākļi vai konstatēti kriminālprocesuāli pārkāpumi.
Kriminālprocess sākas ar notikumu, par kuru tiek ierosināts kriminālprocess un sākta izmeklēšana. Kā stāsta A. Voino, parasti izmeklēšanu veic policijas izmeklētāji, taču likums neliedz to veikt arī prokuroram, uzsverot, ka vairumā gadījumu izmeklēšanas posmā prokurori veic uzraudzību pār to.
Noslēdzoties izmeklēšanai un prokuroram uzskatot lietā iegūto pierādījumu un informācijas apjomu par pietiekamu apsūdzības celšanai, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 403. pantu lieta tiek saņemta prokuratūrā kriminālvajāšanas sākšanai.
Apsūdzības celšanas posmā prokurors sagatavo lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības. Ar šo lēmumu tiek iepazīstināts apsūdzētais. Prokurors nopratina apsūdzēto, kā arī veic citas viņa ieskatā nepieciešamās darbības, lai varētu pabeigt pirmstiesas izmeklēšanu un sūtīt lietu uz tiesu. “Šis ir tas posms, kad tiek formulēta valsts apsūdzība, kas noslēgumā tiek ietverta lēmumā,” skaidro prokurors. Tam seko otrs lielais posms – tiesvedība.
Kriminālprocesa likuma 42. pantā noteikts, ka pirmās instances tiesā valsts apsūdzību uztur tas pats prokurors, kurš šo lietu ir nosūtījis tiesai. Taču ir paredzēti arī izņēmuma gadījumi, kad amatā augstāks prokurors var noteikt citu prokuroru šīs lietas iztiesāšanā. Arī attiecībā uz apelācijas instances tiesu ir noteikts, ka valsts apsūdzību uztur pēc iespējas tas pats prokurors, kurš piedalījies pirmās instances tiesā vai nosūtījis lietu tiesai.
A. Voino: “Faktiski valsts apsūdzības uzturēšana noslēdzas ar apelācijas instanci, jo kasācijas instancē valsts apsūdzība netiek uzturēta. Kasācijas instancē tiek pārbaudīta tiesas nolēmumu likumība un pamatotība. Prokurors kasācijas instances tiesas sēdē piedalās ļoti retos gadījumos. Parasti tiek sniegts rakstveida viedoklis, kurā prokurors pauž savu pozīciju par šo nolēmumu pamatotību.”
Vaicāts par prokurora virsuzdevumu, uzturot valsts apsūdzību, A. Voino teic: “Panākt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu katrā atsevišķā kriminālprocesā. Un, manuprāt, tas var tikt panākts, ja prokurors tieši ar šādu apziņu un pilnu atdevi iesaistās valsts apsūdzības uzturēšanā katrā krimināllietā neatkarīgi no tās sarežģītības un ieguldāmā darba apjoma.”
Prokurora uzdevumi, pienākumi un tiesības ir definētas Kriminālprocesa likuma 49. pantā. A. Voino: “Protams, prokuroram tiesā ir jāvirza valsts apsūdzība un šai virzībai jābūt aktīvai. Nevar būt tā, ka vieglākās lietās aiziešu uz tiesu un pateikšu divus vārdus un ar to valsts apsūdzība būs uzturēta. Nē, kā jau minēju, prokuroram iztiesāšanas procesā jāpiedalās aktīvi visās krimināllietās.”
Prokuroram ir tiesības pieteikt lietā lūgumus, iesniegt jaunus pierādījumus, uzstāties tiesu debatēs, iepazīties ar tiesas sēdes protokoliem, tiesas nolēmumiem, saņemtajām sūdzībām. Prokuroram ir tiesības arī pieteikt noraidījumu tiesnesim, ja prokurors uzskata, ka tiesnesis nav objektīvs lietas izskatīšanā.
“Panākt šo krimināltiesisko taisnīgumu, manuprāt, arī ir visgrūtākais,” teic prokurors. Viņš skaidro, ka praksē nākas saskarties ar gadījumiem, kad kriminālprocesā apsūdzētie pauž gatavību atzīt vainu, ja tiks prasīts mazāks sods. A. Voino: “Protams, prokuroram, raugoties tehniski, šādā veidā apsūdzību uzturēt ir daudz vieglāk, un arī tiesai tas būtu vienkāršāk. Bet vai šādā veidā tiks panākts krimināltiesiskais taisnīgums? Domāju, ka ne. Tāpēc būtiskākais izaicinājums, manuprāt, ir panākt taisnīgu likumību vai likumīgu taisnību, proti, lai spriedums ir taisnīgs likuma robežās.”
Runājot par valsts apsūdzības uzturēšanu, A. Voino uzsver izmeklēšanas kvalitātes nozīmi, kas veido pamatu tam, kāda veidosies apsūdzība un kāds būs gala nolēmums: “Ja mēs valsts apsūdzību iztēlosimies kā ēku, tad izmeklēšana būs tās pamati. Bez stingriem pamatiem mums ne sienas turēsies (apsūdzība), ne, vēl jo vairāk, jumts (objektīvs tiesas nolēmums). Visām detaļām jābūt līdzvērtīgi stabilām, lai kopējo būvi mēs varētu atzīt par pietiekami kvalitatīvu.”
Savukārt, runājot par prokurora darba kvalitāti, A. Voino par sava veida mērauklu min spriedumu “noturību”. “Visaugstākais vērtējums ir, ja pirmās instances spriedumu spēkā patur arī pārējās tiesu instances. Ar to trīs tiesu instances faktiski atzīst, ka prokurora un tiesas darbs šajā lietā ir bijis pareizs un objektīvs,” spriež prokurors.
Kriminālprocesa likuma 46. pantā noteikts, ka valsts apsūdzības uzturētāju var nomainīt, ja amatā augstāks prokurors konstatē, ka konkrētais valsts apsūdzības uzturētājs šo savu pienākumu pilda nepilnvērtīgi.
Tāpat Kriminālprocesa likumā ir nodaļa par iespēju prokuroram pieteikt noraidījumu, taču šai nepatikai ir jābūt pamatotai. A. Voino: “Nepatika pret prokuroru nevar tikt pamatota ar to, ka viņš ir pārāk uzbāzīgs pierādījumu iegūšanā un tamlīdzīgi. Noraidījumu prokuroram nevar pamatot ar viņa profesionālo darbību. Pamatots noraidījums var būt, piemēram, ja konkrētais prokurors ir lietā cietušā brālis vai pastāv cita radniecība vai kopēja saimniecība.”
