Taisnīguma princips
Ikvienam tiesas nolēmumam ir jābūt taisnīgam. Augstākā tiesa savulaik ir atzinusi, ka atbilstoši objektīvai izpratnei par taisnīgumu ikviens saņem to, kas viņam pienākas. Situācijā, kad secināms, ka valsts rīcība attiecībā pret privātpersonu bijusi netaisnīga, atzīstams, ka ir pārkāpts taisnīguma princips. Tomēr, kā norādījusi Satversmes tiesa, šis princips neietver tikai vienas ieinteresētās puses interešu pilnīgu apmierināšanu. Ir nepieciešams panākt taisnīgu līdzsvaru starp dažādām interesēm, tas ir, taisnīgumu gan attiecībā uz katru indivīdu, gan attiecībā uz sabiedrību kopumā.
Piemēram, vienā no saviem nolēmumiem Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka valstij ir jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp izīrētāju un īrnieku interesēm, taču iedzīvotāju finansiālo grūtību novelšana tikai uz īpašnieku pleciem nav uzskatāma par taisnīgu. Tāpat arī, ja valsts sociālo atbalstu uzskata par vajadzīgu, tam saskaņā ar pareizu sociālās solidaritātes principa izpratni jātiek sniegtam no visas sabiedrības, proti, valsts līdzekļiem. Vēl citā lietā tiesa ir atzinusi, ka nav taisnīgi vienai sabiedrības daļai negūtos darba ienākumus kompensēt divreiz, kamēr citu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiek apmierinātas minimālā līmenī. Savukārt attiecībā uz kādreiz aktuālo "Parex bankas" "glābšanu" Satversmes tiesa ir norādījusi – ja valsts ir iesaistījusies tādas kredītiestādes glābšanā, kura bez valsts atbalsta, visticamāk, kļūtu maksātnespējīga, un tieši valsts atbalsta rezultātā kredītiestāde var sekmīgi turpināt savu darbību, neētiska un taisnīguma principam neatbilstoša būtu tāda situācija, ka attiecīgās kredītiestādes akcionāri nepiedalītos ar adekvātu ieguldījumu kredītiestādes glābšanā, bet saņemtu nepamatotu labumu no kredītiestādē ieguldītās valsts palīdzības.
No procesuālajiem likumiem izriet, ka tiesa, pieņemot nolēmumus, taisnīguma principa ietvaros dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Tiesas pienākums, izskatot lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību. Jebkuras lietas izskatīšanā svarīgs ir tās rezultāts – taisnīgs, pamatots, tiesību normām atbilstošs nolēmums, kas ir neatņemams taisnīgas tiesas elements. Šāds labi argumentēts nolēmums pārliecina visas konfliktā iesaistītās puses – pat tad, ja persona ir zaudētāja konkrētajā lietā. Piemēram, gadījumos, kad spēkā stājušies tiesas nolēmumi, visticamāk, var tikt uzskatīti par netaisnīgiem, priekšroka dodama taisnīguma principam. Līdz ar to ir iespējami gadījumi, kad tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas labad ir jāatjauno tiesvedība un jāizskata no jauna lieta, kurā jau pieņemts galīgais nolēmums. Kā vēl vienu piemēru var minēt taisnīguma atjaunošanu cietušā tiesību aizsardzības labad, kas ir viens no svarīgākajiem tiesvedības uzdevumiem. Atdodot mantu, kas atzīta par noziedzīgi iegūtu, tai personai, kas to zaudējusi noziedzīga nodarījuma rezultātā, tiek atjaunots taisnīgums un nodrošināta cietušās personas tiesību aizsardzība.
Viens no būtiskākajiem taisnīguma principa elementiem ir arī tiesības uz juridisko palīdzību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevēja mērķis, nosakot Satversmē ikviena tiesības uz juridisko palīdzību kā tiesību uz taisnīgu tiesu neatņemamu sastāvdaļu, bija nodrošināt visām personām kā civilprocesā, tā administratīvajā procesā, kriminālprocesā un Satversmes tiesas procesā savlaicīgu, pieejamu un kvalitatīvu juridisko palīdzību.
Taisnīguma principa ievērošanu nodrošina visi pārējie lietu izskatīšanas principi, tādēļ nav iespējams taisnīguma principu visaptveroši raksturot ar kādu konkrētu piemēru – ikkatram tiesvedības ietvaros skartam jautājumam ir jābūt atrisinātam atbilstoši taisnīguma principam.
Tiesas neatkarības princips
Satversmē ir noteikts, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. Tiesnešiem ir piešķirtas tiesības pieņemt galīgos nolēmumus par personu tiesībām un pienākumiem. Ikviena tiesneša spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, tas ir obligāts visiem, un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka jebkura līmeņa tiesas tiesneša spriedums var ietekmēt visas sabiedrības intereses. Sprieduma nozīmīgums nav atkarīgs no tā, kura līmeņa tiesas tiesnesis to pieņēmis, tāpēc sabiedrības un valsts interesēs ir nodrošināt ikviena tiesneša neatkarību. Tiesas neatkarībai jābūt garantētai gan attiecībā uz konkrēta strīda pusēm, gan sabiedrību kopumā. Tiesneša neatkarības trūkumu var konstatēt ne vien tad, ja tas ir pierādīts, bet arī tad, ja par tiesneša neatkarību var rasties pamatotas šaubas.
Tiesas neatkarības aspektā nozīme ir arī tam, ka tiesnesis ar tiesas spriešanu saistīto pienākumu izpildes laikā ir neaizskarams. Krimināllietu pret tiesnesi var ierosināt tikai Latvijas Republikas ģenerālprokurors, tiesnesi nevar apcietināt un saukt pie kriminālatbildības bez Saeimas piekrišanas. Tiesnesim nevar piemērot administratīvo sodu, viņu nedrīkst aizturēt administratīvā kārtā – par administratīviem pārkāpumiem tiesnesis saucams pie disciplinārās atbildības. Par zaudējumiem, kas sakarā ar nelikumīgu vai nepamatotu tiesas spriedumu radušies personai, kura piedalās lietā, tiesnesis nav mantiski atbildīgs. Likumā noteiktajos gadījumos zaudējumus atlīdzina valsts. Persona, kas uzskata, ka tiesas nolēmums ir nelikumīgs vai nepamatots, var to pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā, bet nevar celt tiesā prasību pret tiesnesi, kurš šo lietu izskatījis.
Tiesas neatkarības jautājumi sabiedrībā parasti ir aktuāli divos aspektos. Piemēram, kādam žurnālistam publicējot sarunas, kas notikušas starp tiesnešiem, advokātiem un citiem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, tiek diskutēts par tiesas neatkarību tiesas spriešanas ietvaros. Savukārt gadījumā, kad Saeima neapstiprina amatā kādu tiesnesi, aktuāls ir jautājums par tiesu varas neatkarību no pārējiem valsts varas atzariem, proti, likumdevējvaras un izpildvaras.
Objektivitātes un neitralitātes princips
Tiesas neatkarības princips ir ļoti cieši saistīts ar objektivitātes un neitralitātes principu, saskaņā ar kuru tiesa ir brīva no jebkādiem personiskiem uzskatiem un aizspriedumiem pret lietas dalībniekiem. Tiesnesis nevar piedalīties lietas izskatīšanā un nolēmuma pieņemšanā, ja viņš personiski tieši vai netieši ir ieinteresēts lietas iznākumā vai ja ir citi apstākļi, kas rada šaubas par viņa objektivitāti.
Saprātīgas un pamatotas šaubas par tiesneša spēju objektīvi izspriest lietu palīdz kliedēt tiesneša atstatīšanās vai noraidīšanas institūts. Šie procesuālie līdzekļi paredzēti iespējamo interešu konfliktu novēršanai. Lietas dalībnieki, kuriem ir šaubas par tiesneša objektivitāti, var pieteikt viņam noraidījumu. Savukārt tiesnesis var pats sevi atstatīt no lietas izskatīšanas, ja uzskata, ka noteikti šķēršļi viņam var traucēt objektīvi izskatīt lietu.
Tiesnešu ētikas komisija (tiesnešu pašpārvaldes institūcija, kas sniedz atzinumus par ētikas normu interpretāciju un pārkāpumiem, kā arī skaidro tiesnešu ētikas normas) vienā no saviem skaidrojumiem savulaik ir ieteikusi tiesnešiem, ja viņiem konkrētā situācijā rodas šaubas atstatīt vai neatstatīt sevi no lietas skatīšanas, atbildēt uz šādiem jautājumiem:
- Vai konkrētās lietas iznākums reāli ietekmētu mani vai kādu ar mani saistītu personu labvēlīgi vai nelabvēlīgi?
- Vai šī lieta piesaista lielu sabiedrības uzmanību un izraisa pretrunas, mudinot uz īpaši kritisku attieksmi?
- Vai es šaubītos par tiesneša objektivitāti, ja pats būtu puse lietā, kur tiesnesis būtu līdzīgā situācijā?
- Vai man būtu nepatīkami, ja sevis neatstatīšanas gadījumā par šo situāciju un tās apstākļiem uzzinātu citi tiesneši, pavēstītu masu saziņas līdzekļi?
Tāpat arī komisija bija norādījusi uz šādiem konkrētiem piemēriem:
- tiesneša ilgstoša pazīšanās ar procesa dalībnieka pirmās pakāpes radinieku, kas ir sabiedrībā zināms politiķis, var būt pamats tiesneša atstatīšanai no lietas skatīšanas;
- konkrētos apstākļos var būt pamatota tiesneša atstatīšana no lietas skatīšanas, ja tiesas darbinieks ir lietas dalībnieks (puses pārstāvis) lietā;
- apstāklis, ka tiesnesis, izskatot lietu, vērtē dokumentus, ko sagatavojis speciālists, kas ir tiesneša radinieks, no saprātīga novērotāja perspektīvas varētu radīt iespaidu, ka tiesnesis nespēj pieņemt objektīvu spriedumu, tādēļ būtu pamats tiesneša atstatīšanai no lietas skatīšanas.
Pušu līdztiesības princips
Pusēm tiesas procesā ir vienādas tiesības un iespējas izmantot procesuālās garantijas savu interešu aizsardzībai. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pušu līdztiesības princips ir taisnīgas tiesas procesa neatņemams elements. Pušu līdztiesība nozīmē to, ka katrai tiesvedības pusei jānodrošina saprātīga iespēja izklāstīt savus argumentus tādos apstākļos, kas to nenostāda būtiski sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar otru tiesvedības pusi.
Līdztiesības princips noteic, ka lietas izskatīšanas gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām, proti, katram procesa dalībniekam jābūt nodrošinātām adekvātām iespējām izmantot procesuālos līdzekļus un neviens procesa dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts nelabvēlīgākā situācijā kā citi procesa dalībnieki. Tomēr atsevišķos gadījumos (vai atsevišķu kategoriju lietās) procesuālās līdztiesības princips neliedz vienam procesa dalībniekam piešķirt Satversmei atbilstošas papildu tiesības, kas tam garantētu efektīvu procesuālo aizsardzību. Šādas tiesības atbilstoši to jēgai procesa dalībniekiem ir piešķiramas, lai panāktu taisnīgu tiesvedības procesa rezultātu.
Piemēram, darbinieks ir tāda persona, kurai nepieciešama īpaša tiesiska aizsardzība. Šā iemesla dēļ likumdevējs tiesību aktos, kas regulē tiesvedību lietās par darba strīdiem, darbiniekam paredzējis virkni dažāda rakstura īpašu procesuālo garantiju. Tā darbinieks ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieka prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Tāpat arī darbinieks ir atbrīvots no pierādīšanas pienākuma, uzliekot darba devējam pienākumu pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesiski pamatots un atbilst noteiktajai darba līguma uzteikšanas kārtībai. Tiesa pēc darbinieka lūguma var noteikt, ka spriedums par darba samaksas un vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu ir izpildāms nekavējoties.
Atklātuma princips
Visās Latvijas tiesās lietas tiek izskatītas atklāti, bet lietu izskatīšana slēgtā tiesas sēdē pieļaujama tikai likumā noteiktajos gadījumos, ievērojot visus citus tiesvedības noteikumus. Ikvienam ir tiesības kā klausītājam piedalīties atklātā tiesas sēdē un iepazīties ar tajā pieņemto nolēmumu. Lai nodrošinātu lietu ātrāku izskatīšanu, liela daļa tiesvedību notiek rakstveida procesā. Ikvienam ir tiesības iepazīties arī ar šādā procesā pieņemtu nolēmumu.
Atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā pieņemts tiesas nolēmums, kas noformēts atsevišķa procesuālā dokumenta veidā, ir vispārpieejama informācija ar nolēmuma pasludināšanas brīdi, bet, ja nolēmums netiek pasludināts, – ar tā pieņemšanas brīdi. Slēgtā vai daļēji slēgtā tiesas sēdē izskatītas lietas nolēmums savukārt ir ierobežotas pieejamības informācija, izņemot lietas ievaddaļu un rezolutīvo daļu. Visus atklātā tiesas sēdē un rakstveida procesā pieņemtos tiesas spriedumus pēc to spēkā stāšanās publicē portālā www.tiesas.lv. Savukārt lietu materiāli līdz brīdim, kad spēkā stājies tiesas galīgais nolēmums lietā, ir pieejami tikai tām personām, kurām šādas tiesības paredzētas procesuālajos likumos. Ja persona, kas nav iesaistīta konkrētā tiesvedībā, vēlas iepazīties ar vēl neizskatītas lietas materiāliem, jautājums par informācijas izsniegšanu ir jāizlemj atbilstoši procesuālajiem likumiem, un Informācijas atklātības likums konkrētajā gadījumā nav piemērojams.
Šajā publikācijā pēc autora ieskata aplūkoti svarīgākie no daudzajiem lietu izskatīšanas vispārīgajiem principiem. Par citiem šīs kategorijas principiem (piemēram, par valsts valodas, tiešuma un mutiskuma, procesuālās ekonomijas un koleģialitātes principu) un arī par sevišķajiem principiem, kas attiecas uz noteiktu kategoriju lietām, – turpmākajās publikācijās.
