Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Drīzumā gaidāmi būtiski grozījumi autortiesību tiesiskajā regulējumā, kas tiek gatavoti, pamatojoties galvenokārt uz Eiropas Savienības izstrādāto direktīvu par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū (Digitālā vienotā tirgus direktīva). Daži grozījumi iekļauti arī saskaņā ar atjaunoto direktīvu, kas regulē satelīttelevīziju un kabeļoperatoru darbību Eiropā (Raidorganizāciju direktīva). Bez minētajiem ir veikti arī atsevišķi labojumi esošo nepilnību novēršanai, terminoloģijas precizēšanai un precīzāku formulējumu iekļaušanai.
GALVENIE GROZĪJUMI SASKAŅĀ AR DIGITĀLĀ VIENOTĀ TIRGUS DIREKTĪVU:
GALVENIE GROZĪJUMI ĀRPUS DIREKTĪVU PRASĪBĀM:
Grozījumi ir diezgan apjomīgi, galvenokārt tie tiks veikti Autortiesību likumā, tomēr vairāki grozījumi būs arī Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likumā. Daži no grozījumiem ir ļoti tehniski un specifiski un ietekmē tikai tiem speciāli adresētus subjektus. Taču daži ir īpaši būtiski, jo skar lielas sabiedrības daļas tiesības un intereses. Šajā rakstā tiks apskatīti svarīgākie likumprojektā “Grozījumi Autortiesību likumā” (turpmāk – Likumprojekts) iekļautie grozījumi, kas veikti saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus direktīvas (turpmāk – Direktīva) prasībām, kā arī daži grozījumi ārpus Direktīvas tvēruma.
Šobrīd vēl ir pāragri spriest par likuma pantu formulējumiem galīgajā redakcijā, tomēr jādomā, ka šie grozījumi tiks pieņemti, iespējams, ar nedaudz izmainītiem formulējumiem. Tādēļ jau patlaban varam runāt par būtiskākajiem piedāvātajiem grozījumiem Autortiesību likumā.
Likumprojektam ir pievienota apjomīga anotācija (turpmāk – Anotācija), kurā gan formulētas konstatētās problēmas, gan aprakstīti risinājumi to novēršanai. Anotācijā izklāstīta pašreizējā situācija autortiesību aizsardzības jomā.
Straujas tehnoloģiju attīstības ietekmē ir mainījušies autoru darbu un blakustiesību objektu radīšanas, producēšanas un izmantošanas veidi digitālajā vidē, taču autortiesības regulējošās tiesību normas nav atbilstoši pielāgotas.
Līdz ar to gan autortiesību un blakustiesību subjektiem, gan autoru darbu un blakustiesību objektu izmantotājiem trūkst juridiskās skaidrības par atsevišķiem darbu un blakustiesību objektu izmantošanas veidiem digitālajā vidē.
Grozījumi saskaņā ar abām direktīvām bija jāievieš jau līdz 2021. gada 7. jūnijam. Tomēr, ņemot vērā jautājumu ārkārtīgo komplicētību, kā arī ieinteresēto pušu plašo iesaisti grozījumu apspriešanā, to ieviešana ir aizkavējusies. Apzinoties, ka Latvija kavējas ar jauno direktīvu ieviešanu, vienlaikus jānorāda, ka arī vairākas citas ES dalībvalstis vēl nav šo darbu paveikušas.
Visvairāk strīdu un diskusiju ieviešanas procesā ir bijis par Direktīvas “strīdīgajiem” pantiem – 15. pantu, kurā iedibinātas preses izdevēju tiesības, un 17. pantu, kurā pastiprināta tiešsaistes platformu atbildība. Saskaņā ar Direktīvas noteikumiem, dalībvalstīm bija jānosaka jauna blakustiesību subjektu grupa – preses izdevēji – un jānoformulē jauna autortiesību atbildības shēma tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem.
Tika veikts pētījums par 15. un 17. panta ieviešanu dalībvalstīs, un atklājās, ka vairākas dalībvalstis nav ieviesušas direktīvas prasības atbilstoši tās mērķim. Pētījumā uzsvērts šo pantu strīdīgais temats un norādīts uz to sarežģīto struktūru, kas traucē viennozīmīgi saprast un vienkārši ieviest šīs prasības nacionālajos tiesību aktos.
Ir norādīts, ka ne visi jēdzieni ir terminoloģiski definēti, kā arī pastāv neatbilstība starp Direktīvas ievaddaļu un tās pantiem, kas neveicina tās viendabīgu interpretāciju un piemērošanu. Kā ir atzinusi Eiropas Komisija, “labāks likumdošanas process palīdz labāk piemērot un īstenot tiesību aktus”1, taču intensīvajās diskusijās par 15. un 17. pantu Direktīvas pieņemšanas procesā šis princips, šķiet, ir pavirzīts malā.2
Galvenie grozījumi Latvijas Autortiesību likumā, kas tiks veikti saskaņā ar Direktīvu, ir šādi:
Bez iepriekš minētajiem grozījumiem saskaņā ar direktīvu prasībām Autortiesību likumā tiks precizēta kārtība, kādā veidā darba devējam pāriet darba uzdevumā radīto darbu izmantošanas tiesības, kā arī ierobežotas personiskās tiesības datorprogrammu autoriem.
Direktīvas 5. pants pieprasa dalībvalstīm savos likumos noteikt, ka izmantošana digitālajā un pārrobežu mācību procesā nozīmē darbu un blakustiesību objektu digitālu izmantošanu vienīgi ilustrēšanas mērķim. Šāda izmantošana drīkst notikt tikai izglītības iestādes pārziņā – tās telpās vai citās vietās, vai drošā elektroniskajā vidē, kas pieejama tikai izglītības iestādes skolēniem vai studentiem un mācībspēkiem.
Direktīva prasa precīzāk formulēt jēdzienu “ilustrēšanas mērķis” un “droša elektroniska vide”.
Latvijas likumā šos skaidrojumus ir plānots iekļaut 21. pantā, precīzāk nosakot, ka “izmantošana ilustrēšanas mērķim” ir tāda darbu vai to fragmentu izmantošana, kas atbalsta, bagātina vai papildina mācību procesu. Savukārt “droša elektroniska vide” ir digitāla vide mācību vajadzībām, kurā tiek nodrošināta pedagogu un izglītojamo, tai skaitā tādu, kas iegūst izglītību ārvalstīs atbilstoši Latvijā licencētām izglītības programmām, autentifikācija.
Jāpiebilst, ka ES dalībvalstīs ir noteikta divu veidu kārtība, kādā darbus un blakustiesību objektus var izmantot izglītībā, – vai nu tiesību ierobežojuma formā, vai uz licences līguma pamata. Latvijā izmantošana izglītības mērķim ir noteikta kā tiesību ierobežojums. Taču šo kārtību varētu nomainīt pret licencēšanas kārtību, ja tiktu izstrādāta vienkārša un viegla kārtība, kā iegūt licences, kas atbilstu izglītības iestāžu vajadzībām un īpatnībām. Tad valsts nodrošinātu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību par viņu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu izglītībā.
Direktīvā īpaši uzsvērts, ka dalībvalstīm, kuras nolemj paredzēt licencēšanu un taisnīgas atlīdzības maksāšanu, būtu jāizmanto sistēmas, kas izglītības iestādēm neuzliek papildu administratīvo slogu.
Kā skaidrojums reāli eksistējošai datu analīzes sistēmai Autortiesību likumā tiks noteikta kārtība, kādā darbi var tikt izmantoti tekstizraces vai datizraces vajadzībām.
Lai paskaidrotu, ko šie termini nozīmē, Autortiesību likumā (1. pantā) tiks sniegts skaidrojums: “Tekstizrace un datizrace ir jebkāds automatizēts analītisks paņēmiens, ar kura palīdzību analizē tekstu un datus digitālā formātā, lai iegūtu tādu informāciju, kā, piemēram, modeļus, tendences un korelācijas.”
Anotācijā ir paskaidrots, ka šis automatizētais rīks arvien plašāk tiek izmantots pētniecībā, lai ar tā palīdzību analizētu lielu daudzumu informācijas digitālā formātā, tostarp ar autortiesībām aizsargātus darbus.
Šī rīka lietošanas rezultātā var tikt kopēts liels daudzums aizsargātu darbu un blakustiesību objektu, taču nav juridiskās skaidrības, kuros gadījumos būtu jāiegūst tiesību īpašnieku atļauja. Šis ierobežojums noteikts kā obligāta prasība direktīvā (3. pantā) attiecībā uz pētniecības organizācijām un kultūras mantojuma institūcijām – publiski pieejama bibliotēka vai muzejs, arhīvs, tostarp izglītības iestādes, pētniecības organizācijas vai sabiedriskās raidorganizācijas bibliotēka un arhīvs, kā arī filmu vai skaņu ierakstu mantojuma saglabāšanas institūcija.
Taču, ja citas personas vēlas veikt tekstizraci un datizraci, tās var to veikt tikai tādiem darbiem, kuru īpašnieki nav aizlieguši to darīt saskaņā ar Direktīvas 4. panta noteikumiem. Par šādu aizliegumu tiesību īpašniekiem ir skaidri jāinformē, izmantojot mašīnlasāmus līdzekļus.
Attiecīgi arī Autortiesību likumā tiks iekļauti divi jauni panti par tekstizraci un datizraci – viens attiecībā uz pētniecības organizācijām un kultūras mantojuma institūcijām (21.1 pants), otrs – attiecībā uz pārējām personām (21.2 pants).
Jaunums autortiesību jomā ir Direktīvā noteiktā prasība nodrošināt tiesību īpašniekiem taisnīgu atlīdzību par viņu radīto darbu izmantošanu (18. pants). Lai to nodrošinātu, Likumprojekts paredz papildināt likumu ar 45.1 pantu, nosakot, ka autoram samaksātajai atlīdzībai par viņa darba izmantošanu jābūt taisnīgai.
Atlīdzība uzskatāma par taisnīgu, ja līguma noslēgšanas brīdī tā atbilst nodoto tiesību ekonomiskajai vērtībai un ja tā veido samērīgu daļu no tiesību vai darba izmantošanas rezultātā gūtā mantiskā labuma. Šis noteikums neattiecas uz darba līgumiem, jo darba samaksa, ko autors saņēmis par darbu, kuru tas radījis, būdams darba attiecībās ar darba devēju, uzskatāma par taisnīgu atlīdzību.
Autoram vēlāk būs tiesības prasīt papildu atlīdzību, ja izrādīsies, ka saņemtā atlīdzība ir nesamērīgi maza, salīdzinot ar ieņēmumiem, kas pēc līguma noslēgšanas gūti tiesību vai darba izmantošanas rezultātā.
Šādā gadījumā darba izmantotājam būs pienākums maksāt papildu atlīdzību. Piemēram, ja kādas filmas scenārijs izrādīsies tik veiksmīgi uzrakstīts, ka filma nesīs lielus ieņēmumus, filmas producenta pienākums būs dalīties ar scenārija autoru saņemtajā peļņā, un autoram nebūs tiesību no tās atteikties. Šie noteikumi neattieksies uz datorprogrammu autoriem.
Turklāt darba izmantotājam būs pienākums vismaz reizi gadā sniegt autoram aktuālu un visaptverošu informāciju (45.2 pants). Tas nozīmē, ka vismaz reizi gadā tiesību pārņēmējam un licenciātam būs jāsazinās ar autoru (piemēram, e-pastā, informējot par informācijas ikgadējo aktualizēšanu) vai jānodrošina informācijas pieejamība slēgtā (drošā) vidē tiešsaistē.
Ja autori nodod savu darbu izmantošanai kādai personai, viņi sagaida, ka šis darbs tiks lietots, taču ir gadījumi, kad nodotais darbs ilgstoši vai nemaz netiek izmantots. Ja minētās tiesības ir nodotas kā ekskluzīvas, autori nevar tās nodot citai personai, lai darbs beidzot tiktu lietots. Šādā gadījumā autoriem tiks atļauts vienpusēji atkāpties no līguma, lai atsauktu savas iepriekš nodotās tiesības.
Līdz ar to Likumprojekts paredz izveidot jaunu 45.3 pantu Autortiesību likumā, atļaujot tiesību īpašniekiem vienpusēji atkāpties no līguma, ja darba izmantošana nav uzsākta divu gadu laikā.
Autors varēs atkāpties no līguma, ja viņš būs informējis tiesību pārņēmēju, nosakot saprātīgu termiņu, kas nav īsāks par 12 mēnešiem, kura laikā jāuzsāk darba izmantošana, bet tiesību pārņēmējs līdz noteiktā termiņa beigām to nebūs uzsācis.
Anotācijā norādīts, ka divu gadu termiņš izvēlēts diskusijās darba grupā autortiesību normatīvā regulējuma pilnveidei, ņemot vērā citu Eiropas Savienības dalībvalstu (piemēram, Vācijas, Igaunijas, Horvātijas) regulējumu.
Ja darbam ir divi vai vairāki autori un katra autora individuālais ieguldījums nav norobežojams kā neatkarīgs darbs, atkāpšanās tiesības varēs īstenot tikai visi līdzautori kopīgi. Šie noteikumi neattieksies uz datorprogrammu autoriem, kā arī licences līgumiem ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijām.
Tehnoloģiju attīstības rezultātā preses izdevēji saskaras ar problēmām, kā licencēt savu izdevumu izmantošanai tiešsaistē, jo šis process bieži vien ir sarežģīts un neefektīvs. Lai to uzlabotu, Direktīvas 15. pants uzdod aizsargāt preses izdevumus pret to nelicencētu izmantošanu tiešsaistē.
Tiešsaistē ir pieejams ļoti plašs preses publikāciju klāsts, ir attīstījušies tādi tiešsaistes pakalpojumu veidi kā ziņu agregatori un mediju monitoringi, kas gūst ieņēmumus, pārpublicējot šīs publikācijas.
Direktīvas 15. panta mērķis ir atzīt un aizsargāt preses izdevēju organizatorisko un finanšu ieguldījumu, ieviešot blakustiesības preses izdevējiem attiecībā uz preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas pakalpojumu sniedzēji. Direktīva nosaka, ka preses izdevēju tiesības ir spēkā divus gadus pēc preses izdevuma publicēšanas un dalībvalstīm jānodrošina, ka preses izdevumu autori saņem pienācīgu daļu no ieņēmumiem tiešsaistē.
Līdz ar to Autortiesību likumā tiek papildināts blakustiesību subjektu klāsts, izpildītājiem, fonogrammu un filmu producentiem un raidorganizācijām pievienojot vēl vienu blakustiesību subjektu – preses izdevējus.
Likumprojektā ir paredzēts papildināt Autortiesību likumu ar 53.1 pantu, nosakot preses izdevēju tiesības attiecībā uz preses izdevuma izmantošanu tiešsaistē. Izdevējiem ir tiesības preses izdevumu reproducēt un padarīt pieejamu sabiedrībai tiešsaistē. Preses izdevumā ietverto darbu autoriem ir tiesības uz samērīgu daļu no ieņēmumiem, kurus preses izdevējs gūst par preses izdevuma izmantojumu tiešsaistē. Preses izdevēja tiesības ir spēkā divus gadus pēc preses izdevuma publiskošanas.
Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji jeb tiešsaistes platformas, piemēram, YouTube, uzkrāj un nodrošina piekļuvi lielam daudzumam autortiesību un blakustiesību objektu (muzikālajiem darbiem, filmām, vizuālajiem darbiem u. tml.). Šo platformu darbības galvenais mērķis ir glabāt un nodrošināt publisku piekļuvi lielam daudzumam darbu, kurus ir augšupielādējuši pakalpojumu lietotāji.
Tiešsaistes platformas šos darbus organizē un veicina to izmantošanu, lai gūtu ieņēmumus, tādēļ uz tām šobrīd vairs nevar attiecināt iepriekš eksistējušos noteikumus, kas neuzlika pienākumu tām atbildēt par uzglabātā satura tiesisko dabu, ko paredzēja Direktīva par elektronisko tirdzniecību3. Līdz šim bija noteikts, ka platformas, kuras nodrošina glabāšanu, nav atbildīgas par informāciju, kas glabāta pēc pakalpojuma saņēmēja pieprasījuma ar noteikumu, ka:
Taču patlaban tiešsaistes platformas, kurās lietotāji augšupielādē gan pašu radītu saturu, gan citu autoru darbus un blakustiesību objektus, ir kļuvušas par būtiskiem tiešsaistes satura piekļuves avotiem, jo tās darbus organizē, reklamē un veicina to izmantošanu, tādējādi gūstot peļņu. Tās nodrošina plašāku piekļuvi radošajam saturam, tomēr vienlaikus rada iespēju augšupielādēt ar autortiesībām aizsargātus darbus un blakustiesību objektus bez autortiesību un blakustiesību īpašnieku piekrišanas.
Nav juridiskās skaidrības par to, vai minētās platformas ir atbildīgas par lietotāju veiktajām darbībām, kas aizskar trešo personu tiesības, un vai platformām būtu pienākums iegūt atļaujas no tiesību subjektiem attiecībā uz lietotāju augšupielādēto saturu.
Direktīva nosaka, ka tiešsaistes platformas veic darbu publiskošanu, tādēļ tām ir jāsaņem atļauja no tiesību īpašniekiem, piemēram, noslēdzot licences līgumus.
Ja atļauja nav saņemta, tiešsaistes platformas ir atbildīgas par neatļautu darbu publiskošanu, izņemot atsevišķas situācijas, kas detalizēti izklāstītas direktīvā.
Likumprojektā termins “tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs” ir skaidrots kā informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs, kura galvenais mērķis ir glabāt un nodrošināt publisku piekļuvi lielam daudzumam darbu, kurus ir augšupielādējuši pakalpojumu lietotāji un kurus tas organizē un to izmantošanu veicina peļņas nolūkā (Likumprojekta 56.1 panta pirmā daļa).
Direktīvas 17. pants nosaka ļoti detalizētu mehānismu, kā tiešsaistes platformas ievieš šos pasākumus un seko līdzi to izpildei. Gandrīz tikpat niansēti ir arī Latvijas Autortiesību likumā veicamie grozījumi, kas formulēti 56.1–56.5 pantā.
Galvenā grozījumu būtība – tiešsaistes platformai ir jāsaņem tiesību īpašnieka atļauja darba izmantošanai.
Ja atļauja nav saņemta, platforma ir atbildīga par autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu, ja vien nepierāda, ka ir tikušas pieliktas vislielākās pūles, lai saņemtu atļauju, bet tas nav izdevies.
Jāpiebilst, ka likumā (56.3 pantā) ir paredzēti atvieglojumi “jaunajām” tiešsaistes platformām, kuru pakalpojumi ir pieejami mazāk nekā trīs gadus un kuru gada apgrozījums ir mazāks par 10 miljoniem eiro.
Kultūras mantojuma institūcijas ir ieinteresētas plašāk izmantot to krājumos esošos darbus, kas nav pieejami komerciālā apritē – nav nopērkami vai iegūstami jebkādā citā veidā parastajos izplatīšanas veidos. Ņemot vērā šo darbu īpatnības, piemēram, vecumu vai ierobežoto komerciālo vērtību, kā arī masveida digitalizācijas projektos iekļauto darbu un blakustiesību objektu daudzumu, atļauju saņemšana no visiem autortiesību un blakustiesību subjektiem var būt laikietilpīga un sarežģīta.
Tāpēc ir nepieciešams paredzēt noteikumus, kas atvieglo kārtību šo darbu izmantošanas tiesību iegūšanai. Lai to īstenotu, Direktīva paredz tiesības kolektīvā pārvaldījuma organizācijām slēgt līgumus ar kultūras mantojuma institūcijām, pārstāvot autortiesību un blakustiesību subjektus bez kolektīvā pārvaldījuma līguma slēgšanas.
Pamatojoties uz direktīvas noteikumiem, Autortiesību likumā tiks izveidota jauna IX2 nodaļa “Komerciālā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošana”. Tajā tiks paskaidrots, ka darbu vai blakustiesību objektu uzskata par komerciālā apritē nepieejamu, ja, ieguldot saprātīgas pūles, ir noskaidrots, ka var pieņemt, ka viss darbs vai blakustiesību objekts netiek piedāvāts sabiedrībai tā parastajos izplatīšanas veidos.
Kultūras mantojuma institūcijām tiks noteikts pienākums noskaidrot, vai konkrētie darbi vai blakustiesību objekti ir uzskatāmi par komerciālā apritē nepieejamiem, izmantojot likumā minētos informācijas avotus. Tos noteiks un regulāri atjaunos Kultūras ministrija, konsultējoties ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, publicēs tos oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” un publiskos savā tīmekļvietnē.
Bez autortiesību un blakustiesību subjektu piekrišanas un atlīdzības samaksas kultūras mantojuma institūcijai būs atļauts nekomerciālā nolūkā padarīt pieejamus tiešsaistē tās krājumā pastāvīgi esošus komerciālā apritē nepieejamus darbus.
Obligāta būs prasība norādīt autora vai jebkura cita identificējama autortiesību vai blakustiesību subjekta vārdu.
Autortiesību vai blakustiesību subjektiem būs tiesības jebkurā laikā pieprasīt, lai kultūras mantojuma institūcija pārtrauc viņu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu.
Kultūras mantojuma institūcijas, lai popularizētu to krājumos esošus vizuālās mākslas darbus, kuriem beidzies autortiesību termiņš, veido kopijas (fotografē vai skenē) un tās ievieto savās tīmekļvietnēs internetā. Kultūras mantojuma institūciju krājumos lielākā daļa darbu ir daudz senāki, nekā ilgst aizsardzības termiņš (70 gadu pēc autora nāves). Tātad uz tiem neattiecas autortiesību aizsardzība, un darbs var tikt brīvi izmantots sabiedrībā.
Tomēr, ja darbs tiek fotografēts, tad fotogrāfija iegūst jaunu aizsardzību, un fotogrāfs kļūst par autortiesību subjektu. Taču šis nosacījums ir spēkā tikai gadījumos, kad fotogrāfijas radīšanā ieguldīts radošums.
Ja radošuma nav, fotokopija netiek uzskatīta par aizsargājamu darbu.
Kā norādīts Direktīvā, vizuālajā mākslā precīzu vispārpieejamu darbu reprodukciju aprite palīdz uzlabot kultūras pieejamību un popularizēšanu, tomēr atšķirīgie valstu autortiesību likumi rada juridisko nenoteiktību, un šīs atšķirības ietekmē vispārpieejamu vizuālās mākslas darbu izplatīšanu pāri robežām. Lai minēto neskaidrību novērstu, Direktīvas 14. pants nosaka, ka kopijas, kas iegūtas, reproducējot neaizsargājamus darbus, nav aizsargājamas ar autortiesībām.
Izņēmums no šī nosacījuma ir vienīgi tad, ja reproducēšanas rezultātā iegūtais materiāls ir oriģināls autora intelektuālās jaunrades darbs.
Anotācijā norādīts, ka dažās Eiropas Savienības dalībvalstīs (piemēram, Vācijā, Spānijā un Itālijā) šādas kopijas varētu tikt aizsargātas ar blakustiesībām, tādējādi radot fragmentētu regulējumu Eiropas Savienības līmenī un negatīvi ietekmējot mākslas darbu kopiju pārrobežu izplatīšanu. Tāpēc Likumprojektā paredzēts papildināt Autortiesību likuma 6. pantu, kurā uzskaitīti neaizsargājamie darbi, ar jaunu 6. punktu, nosakot, ka autortiesības neaizsargā vizuālās mākslas darbus, kuriem beidzies autortiesību termiņš, kopijas, ja tās nav radošās darbības rezultāts.
GALVENIE GROZĪJUMI ĀRPUS DIREKTĪVU PRASĪBĀM
Papildu direktīvās noteiktajiem grozījumiem ar Likumprojektu beidzot tiek mēģināts novērst kādu jau ilgstoši esošu problēmu, kuru nav izdevies iekļaut iepriekšējos Autortiesību likuma grozījumos.
Šobrīd likuma 12. panta pirmā daļa nosaka, ka autora mantiskās tiesības uz darba attiecību ietvaros radītu darbu (izņemot datorprogrammas) pieder autoram un atbilstoši līgumam tās var nodot darba devējam. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad darba līgumā nav precīzi atrunāta tiesību pāreja, darba devējam nav tiesību rīkoties ar darbinieka radīto darbu.
Ņemot vērā darba devēja lielo ieguldījumu darba tapšanā (darba vietas, materiālu, rīku nodrošināšana u. tml.), būtu pamatoti noteikt, ka darba devējs iegūst attiecīgā darba izmantošanas tiesības uz likuma pamata.
Neparedzot šādu regulējumu, pastāv risks, ka darba devējs varētu tikt atzīts par autortiesību pārkāpēju gadījumos, kad viņš izmantos darbinieka radītos darbus, ja līgumā ar darbinieku (autoru) nebūs paredzēta attiecīgo tiesību pāreja darba devējam.
Likumprojekts paredz izteikt jaunā redakcijā Autortiesību likuma 12. panta pirmo daļu, nosakot, ka darba devējs ar darba radīšanas brīdi iegūst darba izmantošanas tiesības mērķim, kādam tas radīts, kā arī šim mērķim atbilstošā apjomā. Minētais noteikums neskar darba devēja un autora tiesības vienoties, ka autors atsavina darba devējam savas mantiskās tiesības uz attiecīgo darbu.
Otrs grozījums, par kuru tika ilgi diskutēts, attiecas uz autora personiskajām tiesībām, nosakot ierobežojumu datorprogrammu autoriem.
Autortiesību likuma 14. pantā noteiktas autora personiskās tiesības, tostarp tiesības uz darba neaizskaramību un tiesības uz darba atsaukšanu. Tiesības uz darba neaizskaramību ir autora tiesības atļaut vai aizliegt izdarīt jebkādus pārveidojumus, grozījumus un papildinājumus gan darbā, gan tā nosaukumā. Savukārt tiesības uz darba atsaukšanu ietver tiesības pieprasīt, lai darba izmantošana tiktu pārtraukta, ar noteikumu, ka autors sedz zaudējumus, kas pārtraukšanas dēļ radušies izmantotājam.
Praksē šo divu personisko tiesību īstenošana var radīt šķēršļus normālam datorprogrammu atjaunināšanas un jaunu datorprogrammu izstrādes procesam. Ņemot vērā minēto un datorprogrammu utilitāro dabu, ir pamatoti paredzēt izņēmumu attiecībā uz datorprogrammu autoru personisko tiesību uz darba neaizskaramību un atsaukšanu īstenošanu.
Likumprojekts paredz papildināt Autortiesību likuma 14. pantu ar 1.1 daļu, nosakot, ka datorprogrammas autors, pamatojoties uz savām personiskajām tiesībām, nevar aizliegt datorprogrammas pārveidošanu, grozīšanu un papildināšanu, ja vien šāda izmantošana nekaitē autora godam un cieņai, kā arī nevar īstenot savas personiskās tiesības uz darba atsaukšanu.
Lai gan šādu noteikumu ieviešana likumā ir pozitīvi vērtējama, tomēr pastāv bažas, ka pārāk plašas autora personiskās tiesības var radīt šķēršļus ne tikai datorprogrammu izstrādes procesam. Tikpat lielus šķēršļus tās var radīt arī citu autortiesību objektu attīstības procesā, kā, piemēram, arhitektūras darbiem, audiovizuālajiem darbiem un citiem darbiem, kuru radīšanā ir piedalījies liels skaits līdzautoru.
Šo darbu autoriem personisko tiesību līmenis būtu samazināms līdz Bernes konvencijā noteiktajam slieksnim, proti, pieprasīt, lai viņi tiktu atzīti par darba autoriem, un tiesības iebilst pret darbu sagrozīšanu, izkropļošanu vai citādu pārveidošanu, kura var kaitēt viņu godam vai cieņai.
Tomēr nebūtu pareizi šo darbu autoriem atstāt tiesības izlemt, kad darbi tiks izziņoti, tiesības pieprasīt darbu izmantošanas pārtraukšanu, kā arī aizliegt to pārveidošanu, grozīšanu un papildināšanu, jo tas var būtiski kavēt darbu izmantošanu jaunajos tehnoloģiju veidos.
1 Eiropas Komisijas paziņojums. ES tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu (2017/C 18/02). Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. 19.01.2017. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52017XC0119(01)&from=EN.
2Angelopoulos, C. Comparative Report on the National Implementations of Articles 15 & 17 of the Directive on Copyright in the Digital Single Market. Part 2. CIPIL, University of Cambridge, December 1, 2022. Kluwer Copyright Blog. Pieejams: https://copyrightblog.kluweriplaw.com/2022/12/01/comparative-report-on-the-national-implementations-of-articles-15-17-of-the-directive-on-copyright-in-the-digital-single-market-part-2/.
3 14. pants. “Glabāšana”. 1. Ja tiek piedāvāts informācijas sabiedrības pakalpojums, kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas glabāšanas, dalībvalstis nodrošina, ka pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par informāciju, kas glabāta pēc pakalpojuma saņēmēja pieprasījuma ar noteikumu, ka: a) pakalpojuma sniedzējam nav faktisku zināšanu par nelikumīgu darbību vai informāciju un, attiecībā uz prasībām par bojājumiem, tas nezina par faktiem vai apstākļiem, kas liecina par nelegālu darbību vai informāciju vai b) pakalpojuma sniedzējs pēc šādu ziņu iegūšanas rīkojas ātri, lai izņemtu šādu informāciju vai liegtu tai pieeju. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:32000L0031&from=LV.
