Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Freepik
Turpinot publikāciju ciklu par gaidāmajām izmaiņām autortiesību regulējumā, šoreiz sadarbībā ar Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības (AKKA/LAA) Juridiskās nodaļas vadītāju IMANTU BELOGRĪVU sniedzam ieskatu, kādus risinājumus paredz Saeimā pirmajā lasījumā atbalstītie grozījumi Autortiesību likumā un ar tiem saistītie grozījumi Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likumā, lai autortiesības tiktu aizsargātas arī digitālajā vidē un pārrobežu izmantošanas situācijās.
Par plānotajiem vērienīgajiem grozījumiem Autortiesību likumā publikācijas pirmajā daļā sniegts Biznesa augstskolas Turība profesores un grāmatu “Kas ir autortiesības” un “Autortiesības digitālajā laikmetā” autores Dr. iur. Ingrīdas Veikšas apkopojums par galvenajām izmaiņām autortiesību regulējumā. Publikācijā ietverts plašāks ieskats, kas mainīsies darbu izmantošanas kārtībā izglītības un pētniecības mērķiem, kā arī datu izgūšanas nolūkiem (tekstizracei un datizracei). Autore ir analizējusi piedāvātās izmaiņas, kas paredz taisnīgāku atlīdzību par darba izmantošanu, autoru tiesības vienpusēji atkāpties no līguma darba neizmantošanas gadījumā, atvieglojumiem komerciālā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanā, fotokopiju aizsardzības ierobežojumiem, jaunām tiesībām preses izdevējiem un papildu pienākumiem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem.
Šajā rakstā lielāka uzmanība pievērsta tieši izmaiņām, kas attiecas uz autortiesībām digitālajā vidē (tai skaitā tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu platformās) un pārrobežu situācijās, kas līdz šim nav tikušas pilnvērtīgi aizsargātas. Straujās tehnoloģiju attīstības ietekmē ir mainījušies autoru darbu un blakustiesību objektu radīšanas, producēšanas un izmantošanas veidi digitālajā vidē, taču tiesību normas, kas regulē autortiesības, nav atbilstoši pielāgotas.
Līdz ar to gan autortiesību un blakustiesību subjektiem, gan autoru darbu un blakustiesību objektu izmantotājiem patlaban trūkst juridiskās skaidrības par atsevišķiem darbu un blakustiesību objektu izmantošanas veidiem digitālajā vidē.
Tāpat sniegsim detalizētāku ieskatu plānotajās izmaiņās, kas paredz plašākas autoru tiesības uz taisnīgu atlīdzību, tai skaitā tiesībām regulāri saņemt informāciju par darba izmantošanu un atlīdzību, kas par to pienākas.
Likumprojekts “Grozījumi Autortiesību likumā” un ar to saistītais likumprojekts “Grozījumi Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likumā” (turpmāk – likumprojekts) izstrādāts, lai pārņemtu divas Eiropas Savienības direktīvas:
Direktīvu normas Latvijai nacionālajos normatīvajos aktos bija jāpārņem jau līdz 2021. gada 7. jūnijam, tomēr, ievērojot izmaiņu apjomu un plašo grozījumu izstrādē ieinteresēto pušu loku, nepieciešamo grozījumu izstrāde aizkavējās. Saeimā tie tika konceptuāli atbalstīti pirmajā lasījumā 2022. gada 12. janvārī.
“Vērtējot likumprojektu kopumā, var teikt, ka tā izstrādē puses vienojās par vairākiem kompromisiem, tomēr, ievērojot plašo iesaistīto personu un interešu loku, kurus skar grozījumi, fakts, ka tie Saeimā ir pieņemti pirmajā lasījumā, nenozīmē, ka redakcija paliks nemainīga,” secina AKKA/LAA Juridiskās nodaļas vadītājs Imants Belogrīvs.
Arī autortiesību eksperte, Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes Tiesību zinātņu katedras vadītāja, Dr. iur. Ingrīda Veikša akcentējusi, ka šobrīd vēl ir pāragri runāt par likuma pantu formulējumiem galīgajā redakcijā, tomēr jādomā, ka šie grozījumi tiks pieņemti, iespējams, ar nedaudz izmainītiem formulējumiem.
Izstrādātais likumprojekts paredz:
Papildu grozījumiem, kas izstrādāti saskaņā ar direktīvām, paredzēti arī atsevišķi labojumi likumos esošo nepilnību novēršanai, terminoloģijas precizēšanai un atbilstošāku formulējumu iekļaušanai (piemēram, ieviesti iepriekš pieminētie termini “tekstizrace” un “datizrace”, kā arī “kultūras mantojuma institūcija”2).
I. Belogrīvs skaidro, ka autortiesību un blakustiesību objektus tiešsaistē, tai skaitā pārrobežu vidē, mūsdienās plaši izmanto, tomēr autortiesību ierobežojumi ne vienmēr ir attiecināti uz tiešsaisti un visās ES dalībvalstīs nav vienoti.
Viens no Digitālā vienotā tirgus direktīvas pieņemšanas mērķiem bija tālāka dalībvalstu normatīvo aktu harmonizācija autortiesību jomā.
Latvijā nozīmīga grozījumu Autortiesību likumā daļa veltīta autora mantisko tiesību ierobežojumiem, ne tikai mehāniski pārņemot Digitālā vienotā tirgus direktīvā noteiktos obligātos autortiesību ierobežojumus, bet arī pārvērtējot jau pastāvošo autortiesību ierobežojumu tvērumu. Līdz ar to ir paredzēts gan papildināt likumu ar jaunu regulējumu, gan precizēt jau esošo autortiesību ierobežojumu tvērumu.
Likumprojekts paredz ieviest divus autortiesību ierobežojumus tekstizracei un datizracei, proti, autortiesību un blakustiesību objektu izmantošanai ar automatizētu rīku palīdzību, kas ļauj analizēt lielu informācijas apjomu.
Tāpat ir paredzamas izmaiņas attiecībā uz autoru darbu izmantošanu izglītības un pētniecības mērķiem (sk. “Grozījumi Autortiesību likumā” 21. un 23. pantu), kā arī bibliotēku, arhīvu un muzeju vajadzībām.
“Minētie grozījumi attiecībā uz darbu izmantošanu izglītības un pētniecības mērķiem autortiesību ierobežojumu tieši attiecina arī uz digitālo vidi, savukārt grozījumi attiecībā uz darbu izmantošanu bibliotēku, arhīvu un muzeju vajadzībām vērsti uz šo iestāžu krājumos esošo darbu saglabāšanu,” skaidro I. Belogrīvs.
AKKA/LAA Juridiskās nodaļas vadītājs atklāj, ka par Autortiesību likuma 21. un 23. panta grozījumiem to izstrādē notika spraigas diskusijas. Piemēram, par 21. panta redakciju iebildumus ir izteikuši gan autoru un izpildītāju pārstāvji, gan Izglītības un zinātnes ministrija: “Pārņemot no Digitālā vienotā tirgus direktīvas autortiesību ierobežojumu par labu izglītības iestādēm, diemžēl nav izmantotas tās iespējas, kuras ir paredzētas direktīvā un autoru tiesības ne tikai ierobežotu, bet arī paredzētu atlīdzību par ierobežojumiem vai ierobežojumus vismaz ieviestu samērīgi. Digitālā vienotā tirgus direktīvas 5. pants līdztekus ar obligāta autortiesību ierobežojuma pieņemšanu Eiropas Savienības dalībvalstīm paredz izvēles brīvību noteikt taisnīgas kompensācijas mehānismu par autortiesību ierobežojumu vai izslēgt no autortiesību ierobežojuma atsevišķus darbu veidus, piemēram, notis. Ne viens, ne otrs mehānisms Autortiesību likumā nebūtu svešs – tas jau šobrīd paredz līdzīgus kompensējošos mehānismus attiecībā uz citiem autortiesību ierobežojumiem.”
Diemžēl nav izmantotas tās iespējas, kuras ir paredzētas direktīvā un autoru tiesības ne tikai ierobežotu, bet arī paredzētu atlīdzību par ierobežojumiem vai vismaz ierobežojumus ieviestu samērīgi.
Papildu autortiesību ierobežojumiem, kas tieši izriet no Digitālā vienotā tirgus direktīvas, likumprojekts paredz arī specifiska ierobežojuma ieviešanu attiecībā uz vizuālās mākslas darbiem, proti, šo darbu izmantošanu reklāmas mērķiem – publiskas izstādes vai publiskas mākslas darbu pārdošanas reklamēšanai (sk. “Grozījumi Autortiesību likumā” 27.1 pantu).
Ar likumprojektu plānots papildināt Autortiesību likumu ar jaunu nodaļu “Komerciālā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošana” (sk. “Grozījumi Autortiesību likumā” IX2 nodaļu). Šajā nodaļā ietverts regulējums, kas kultūras mantojuma iestādēm, vienojoties ar autortiesību un blakustiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju (KPO), paredz iespēju izmantot tos krājumos esošos darbus un blakustiesību objektus, kas nav pieejami komerciālā apritē.
“Ievērojot šādu darbu specifiku (vecums, ierobežota komerciālā vērtība), atļauju saņemšana atsevišķu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanai no visiem autortiesību un blakustiesību subjektiem ir laikietilpīga un sarežģīta, vienlaikus sabiedrības pieprasījums pēc šiem darbiem bieži ir neliels, un tas kopumā liedz šo darbu izmantošanu komercializēt un padarīt pieejamus sabiedrībai parastajā kārtībā, jo komerciāla izmantošana šādiem darbiem faktiski neatmaksājas. Lai problēmu risinātu un rastu iespēju kultūras mantojuma iestādēm šos darbus likumīgi padarīt pieejamus sabiedrībai, ar grozījumiem likumā tiek paplašinātas KPO tiesības pārstāvēt autortiesību un blakustiesību subjektus bez kolektīvā pārvaldījuma līguma slēgšanas attiecībā uz specifisku izmantojuma veidu un slēgt licences līgumus ar kultūras mantojuma iestādēm par šo darbu izmantošanu,” skaidro I. Belogrīvs.
Vienlaikus attiecībā uz komerciālā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu likumprojektā paredzēti risinājumi gan gadījumos, kad konkrēto autortiesību vai blakustiesību subjektu mantisko tiesību pārvaldīšanu neveic neviena KPO, gan situācijās, kad attiecībā uz konkrēto darbu vai blakustiesību objektu veidu mantisko tiesību pārvaldīšanu īsteno viena vai vairākas KPO.
Abos gadījumos ir paredzētas arī autortiesību vai blakustiesību subjekta tiesības pieprasīt, lai kultūras mantojuma institūcija pārtrauc viņa darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu pilnībā vai attiecībā uz atsevišķiem darbiem vai blakustiesību objektiem, t. sk. nosakot kultūras mantojuma institūcijām un KPO pienākumu nodrošināt iespēju autortiesību un blakustiesību subjektiem izteikt iebildumus un arī licences līguma gadījumā saņemt atlīdzību.
“Autori un izpildītāji, slēdzot līgumus par sava intelektuālā īpašuma izmantošanu, ir vājākā līgumslēdzēja puse, kurai bieži jāsamierinās ar tādiem līguma nosacījumiem un samaksu, kādu piedāvā autortiesību un blakustiesību objektu izmantotājs, un tikai atsevišķi autori un izpildītāji ir tik populāri, lai varētu atrasties vienlīdzīgās pozīcijās ar otru līgumslēdzēju pusi,” problēmas būtību raksturo I. Belogrīvs.
AKKA/LAA vērš uzmanību, ka šobrīd Autortiesību likumā taisnīga atlīdzība pieminēta tikai atsevišķos gadījumos, nevis vispārīga principa veidā.
Turklāt attiecībā uz situācijām, kad autoru pārstāv KPO, – saistībā ar autortiesību ierobežojumiem, par kuriem autoram paredzēta atlīdzība (sk. Autortiesību likuma 19.1, 34., 35. pantu), darbu nomu un tālākpārdošanu, KPO īstenotu autortiesību un blakustiesību licencēšanu.
Tāpēc ar likumprojektu Autortiesību likumā ieviests vispārīgais taisnīgas atlīdzības princips un līdztekus kā viens no taisnīgas atlīdzības īstenošanas mehānismiem – autoru un izpildītāju tiesības uz informāciju.
“Minēto tiesību ietvaros autortiesību vai blakustiesību objekta izmantotājam ir pienākums vismaz reizi gadā sniegt autoram un izpildītājam visaptverošu informāciju par veikto tiesību vai darba izmantojumu, gūtajiem ieņēmumiem un atlīdzību, kas autoram vai izpildītājam pienākas. Šis pienākums ir cieši saistīts ar tiesībām uz taisnīgu atlīdzību –, ja autors un izpildītājs nevar uzzināt, cik plaši tiek izmantots autortiesību vai blakustiesību objekts un kādi ir par to gūtie ieņēmumi, viņš nespēj objektīvi novērtēt, vai pielīgtā atlīdzība ir taisnīga un vai ir pamats no darba vai blakustiesību objekta izmantotāja prasīt papildu samaksu,” pauž eksperts.
Vēl likumprojekts paredz:
Likumprojekts Autortiesību likumu papildina ar vēl vienu jaunu nodaļu “Darba vai blakustiesību objekta izmantošana, ko veic tiešsaistes pakalpojumu sniedzējs” (sk. “Grozījumi Autortiesību likumā” VIII1 nodaļu), kuras regulējums izriet no Digitālā vienotā tirgus direktīvas 17. panta.
Kā norāda I. Belogrīvs, šis pants jau direktīvas pieņemšanas laikā bijis viens no strīdīgākajiem, jo ir tieši saistīts ar ekonomiski spēcīgākajiem tirgus spēlētājiem un to interesēm, tāpēc par minēto pantu pat tika sniegts atsevišķs Eiropas Komisijas skaidrojums3, lai nodrošinātu maksimāli vienotu un direktīvai tuvu regulējuma pārņemšanu.
I. Belogrīvs skaidro, ka ar plānotajiem grozījumiem tiek apstiprināts jau pastāvošais normatīvais regulējums, kas noteic, – tiešsaistes platformas īsteno autoru darbu publiskošanu vai padara tos pieejamus sabiedrībai tādā veidā, ka tiem var piekļūt individuāli izraudzītā vietā un laikā, un konkrētajām platformām ir pienākums saņemt nepieciešamās autortiesību subjektu atļaujas.
Vienlaikus tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs tiek definēts kā speciāls autortiesību un blakustiesību objektu izmantotājs, kura galvenais vai viens no galvenajiem mērķiem ir glabāt un nodrošināt publisku piekļuvi lielam daudzumam darbu vai blakustiesību objektu, kurus ir augšupielādējuši pakalpojumu lietotāji un kurus tas organizē un to izmantošanu veicina peļņas nolūkā. Ievērojot grozījumos noteikto kārtību, tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem ir specifiski pienākumi gan pret autortiesību un blakustiesību subjektiem, gan pašu satura kopīgošanas pakalpojumu lietotājiem. Tomēr tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem piemērojami arī atsevišķi atbildības atvieglojumi.
“Taču jāatzīst, ka, vērtējot no praktiskās puses, autoru darbu izmantotāji, uz kuriem Latvijā šis regulējums attieksies, lielākoties būs ārvalstu komersanti. Par to liecina fakts, ka tieši par minētā Digitālā vienotā tirgus direktīvas panta pārņemšanu Latvijas Republikas normatīvajos aktos bija aktīva ārvalstu komersantu pārstāvju interese, un arī pašā regulējumā ietvertie atbildības atvieglojumi, kuri jauniem un nelieliem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem kā kritēriju norāda desmit miljonu eiro gada apgrozījumu, netieši nosakot, kas tiek uzskatīts par īpaši atbalstāmu nelielu jaunuzņēmumu. Vērtējot normatīvo aktu grozījumus no šāda skatpunkta, jākonstatē, ka lielākie ieguvēji būs Latvijas autortiesību un blakustiesību subjekti, kuru darbi tiek izmantoti attiecīgajās tiešsaistes platformās, un tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu lietotāji,” min I. Belogrīvs.
Tāpat likumprojekts paredz nostiprināt tiešsaistes platformas pienākumu ieviest lietotāju sūdzību ātru un iedarbīgu izskatīšanas kārtību, turklāt tieši nosakot, ka šādu sūdzību izskatīšanā jānodrošina, lai lēmumu par iesaistīto tiesību subjektu un lietotāju argumentiem pieņem cilvēks (sk. “Grozījumi Autortiesību likumā” 56.4 pantu). “Cilvēka pieņemta lēmuma neesamība ir viens no lietotāju biežāk paustajiem pārmetumiem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu platformām. Tie uzskata, ka pastāv automātiska, uz algoritmiem balstīta satura cenzēšana un dzēšana, kuru neesot iespējams apstrīdēt,” skaidro eksperts.
Ar likumprojektu paredzēts Latvijā ieviest preses izdevēju tiesības attiecībā uz preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē (sk. “Grozījumi Autortiesību likumā” 53.1 pantu), nosakot, ka preses izdevējam ir tiesības:
“Preses izdevēju tiesību atzīšana izriet no nepieciešamības aizsargāt viņu organizatorisko un finanšu ieguldījumu, tāpat arī atvieglot preses izdevēju iespējas saņemt pienācīgu atlīdzību gadījumos, kad raksti tiek pārpublicēti, jo šobrīd izdevēji saskaras ar grūtībām saņemt atlīdzību preses publikāciju atkārtotas izmantošanas gadījumos,” norāda I. Belogrīvs.
Likumprojektā tiek definēts, kas Autortiesību likumā tiek uzskatīts par preses izdevumu un iegūst noteiktās tiesības, kas attiecas tikai uz preses izdevuma izmantošanu tiešsaistē. Minētās tiesības preses izdevējiem ir ierobežotas laikā, proti, tās ir spēkā divus gadus pēc preses izdevuma publiskošanas un nepiemēro, ja:
I. Belogrīvs uzsver, ka Digitālā vienotā tirgus direktīva un likumprojekts nenosaka, cik vārdu būtu uzskatāmi par “ļoti īsu fragmentu”, jo, līdzīgi kā ar jaunrades momenta izvērtēšanu autortiesībās, tas ir jautājums, kas ir jāvērtē katru reizi atsevišķi un kas nav definējams ar vienotu kvantitatīvu rādītāju, kurš visos gadījumos būtu identiski piemērojams.
Vienlaikus preses izdevējiem piešķirtās tiesības neskar:
Preses izdevumā iekļauto darbu autoriem ir tiesības uz samērīgu daļu no ieņēmumiem, kurus preses izdevējs gūst no preses izdevuma izmantošanas tiešsaistē, neatkarīgi no tā, kādas tiesiskās attiecības pastāv starp autoru un preses izdevēju (autors kā darbinieks vai ārštata autors).
Tāpat likumprojektā paredzēts:
1 Ar likumprojektu ieviesti jauni termini “tekstizrace” un “datizrace”, kas nozīmē jebkādu automatizētu analītisku paņēmienu, ar kura palīdzību analizē tekstu un datus digitālā formātā, lai iegūtu tādu informāciju, kā, piemēram, modeļus, tendences un korelācijas.
2 Publiski pieejama bibliotēka vai muzejs, arhīvs, tostarp izglītības iestādes, pētniecības organizācijas vai sabiedriskās raidorganizācijas bibliotēka un arhīvs, kā arī filmu vai skaņu ierakstu mantojuma saglabāšanas institūcija.
3 Norādes par 17. pantu Direktīvā 2019/790 par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū pieejamas šeit.
