Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Toms Koklītis, LETA
Ar jauno Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumu paredzēts nodalīt sabiedrisko mediju pārvaldību un attīstības kompetenci. Tādējādi tiks novērsts gadiem ilgais interešu konflikts, kad viena iestāde ir gan elektronisko mediju nozares regulators, gan sabiedrisko mediju kapitāldaļu turētājs. Taču šis likums, kā atzīst tā rakstītāji, neatrisinās sabiedriskā medija finansējuma problēmas.
Tuvākajās divās nedēļās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija uz otro lasījumu varētu pabeigt izskatīt Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumprojektu, bet gala versijā to varētu pieņemt līdz janvāra beigām, prognozē Mediju politikas apakškomisijas priekšsēdētāja Vita Anda Tērauda, kuras vadībā deputāti pie šī likumprojekta strādāja gandrīz gadu. Sākotnējais Kultūras ministrijas (KM) sagatavotais likumprojekts ir pilnībā pārrakstīts, atzīst deputāte. Jau trijās notikušajās komisijas sēdēs deputāti pārsvarā ir atbalstījuši apakškomisijas izstrādātos priekšlikumus. Tiesa, no 177 priekšlikumiem līdz šim ir izskatīta tikai apmēram puse.
“Ar jauno likumu novērsīsim gadiem ilgo interešu konfliktu Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) darbībā. Patlaban tās uzdevums ir rūpēties par visu mediju nozari kopumā, kā arī par viena spēlētāja – sabiedrisko mediju – attīstību. NEPLP nav bijis iespējams atsevišķi skatīties uz šiem jautājumiem, un tas nav nācis par labu ne mediju nozarei kopumā, ne sabiedriskā medija attīstībai,” skaidro V. A. Tērauda.
Pašreizējais – salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, netipiskais – modelis Latvijā apgrūtina efektīvu sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu pārvaldību un kvalitātes kontroli un privāto elektronisko plašsaziņas līdzekļu attīstības veicināšanu, norādīts likumprojekta anotācijā.
Likumprojekts nosaka sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu stratēģisko mērķi, juridisko statusu un darbību, kā arī finansēšanas, pārvaldības un uzraudzības pamatprincipus.
Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA) “Latvijas Televīzija” (LTV) un SIA “Latvijas Radio” (LR), kā arī citas kapitālsabiedrības, kuras dibina sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome.
Likumprojekts paredz izveidot sabiedriskā medija pārraugu – sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, kas būs valsts kapitāla daļu turētāja LTV un LR, bet par to no abiem medijiem nesaņems atlīdzību.
Padomes darbības nodrošināšanai valsts budžetā nepieciešami 250 000 eiro gadā, arī 206 860 eiro padomes locekļu atlīdzībai, norādīts likumprojekta anotācijā.
Mediju politikas apakškomisija piedāvā divus variantus, kādu sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi varētu izveidot. Lai gan sākotnējais likumprojekta variants paredzēja padomes izveidi deviņu locekļu sastāvā, apakškomisijas ieteikums ir to samazināt līdz trijiem vai pieciem locekļiem.
Pirmais variants paredz, ka no trim locekļiem pa vienam virza Valsts prezidents, Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padome un Saeima.
Savukārt otrajā variantā padome varētu būt piecu cilvēku sastāvā, tās locekļus pa vienam pārstāvim virzītu Valsts prezidents un Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padome, bet trīs – Saeima. V. A. Tērauda iestājas par trīs cilvēku padomi, kas gan būtu kompaktāka, gan arī “tiktu apstiprināta bez aizdomām par politiskajiem ielikteņiem”.
Lai varētu ieņemt padomes locekļa amatu, personai tiktu noteiktas vairākas prasības, piemēram, piecu gadu pieredze plašsaziņas līdzekļu, izglītības, kultūras, zinātnes, cilvēktiesību vai kapitālsabiedrības pārvaldības jomā un nevainojama reputācija. Pretendentam būtu jābūt tiesīgam saņemt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam, viņš nevarētu būt politiskās partijas amatpersona.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi plānots ievēlēt uz četriem gadiem.
Paredzēts, ka padome iecels sabiedrisko mediju ombudu un apstiprinās sabiedrisko mediju ētikas kodeksus. Ombudā pamatdarbā strādās viens darbinieks, kas pārraudzīs sabiedrisko mediju sniegto pakalpojumu atbilstību sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu ētikas kodeksiem un redakcionālajām vadlīnijām, informē V. A. Tērauda.
Padome vadīs sabiedriskā pasūtījuma izstrādi un kontrolēs tā izpildi, taču tai nebūs tiesību iejaukties konkrētās redakcionālās sabiedrisko mediju izvēlēs.
Ir jāveido tāds finansējuma modelis, kas nodrošinātu sabiedrisko mediju neatkarību. Tādā veidā 30 gadu laikā mēs beidzot nonāktu pie patiesi neatkarīgiem sabiedriskajiem medijiem – citādi tā ir darbības imitācija un liekulīgas runas.
Vairāku deputātu un biedrību priekšlikumi paredz, ka sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās ne mazāk kā 10% no kopējā raidlaika būtu jāatvēl raidījumiem latgaliešu valodā. Mediju politikas apakškomisija šo priekšlikumu ir noraidījusi, piedāvājot, ka nacionālās programmas raidlaiku var atvēlēt raidījumiem vai sižetiem lībiešu valodā. V. A. Tērauda skaidro, ka likumprojekta 3. pantā apakškomisijas versijā, kas ir arī atbalstīta komisijā, noteikts stiprināt arī latgaliešu rakstu valodas un latviešu zīmju valodas lietojumu. Viņasprāt, noteikt medijiem konkrētus procentus nebūtu pamatoti, jo “tas ir redakcijas neatkarības jautājums, šādi medijiem nediktējam, kas jādara”.
Sākotnējā likumprojekta varianta 5. pants noteica, ka sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekli vada tā valde, kurā ir viens loceklis – ģenerāldirektors. Taču komisijā atbalstīts Mediju politikas apakškomisijas variants, ka sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļa valdē ir ne vairāk kā trīs valdes locekļi. V. A. Tērauda skaidroja, ka šāda redakcija pieļauj gan vienu, gan trīs valdes locekļus un padome izlemtu, cik cilvēku darbosies valdē.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome uz valdes locekļu amatiem rīkos konkursu, izveidojot nominācijas komisiju, kuras uzdevums būs definēt valdes locekļu kandidātu atlases un novērtēšanas kārtību un kritērijus. Komisijā tiks iekļauti padomes pārstāvji un neatkarīgi eksperti ar balsstiesībām.
Par sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa valdes locekli varēs apstiprināt personu, kurai ir:
Pamatojoties uz Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 79. pantu, valdes locekli amatā paredzēts ievēlēt uz pieciem gadiem, bet viņu varēs ievēlēt atkārtoti, taču ne vairāk kā divas reizes pēc kārtas.
Savukārt redakcionālo vadību īstenos galvenais redaktors, kuru uz pieciem gadiem iecels katra medija valde.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu finansējuma jautājumu kā smagu 26. novembra komisijas sēdē raksturoja visas iesaistītās puses. Kultūras ministrijas ierosinājums sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai noteikt sabiedriskajiem medijiem valsts budžeta dotāciju, kas būtu konkrēts procents – 0,17% – no iekšzemes kopprodukta, nav guvis atbalstu. Šāda veida finansējuma kārtība ir daudzās Eiropas valstīs, bet citviet sabiedrisko mediju atbalstam izmanto īpašu nodokli vai abonentmaksu, skaidroja V. A. Tērauda.
Savukārt Mediju politikas apakškomisijas piedāvātais variants saglabā šībrīža sistēmu, nenoliedza V. A. Tērauda, pieļaujot, ka pie šāda varianta deputāti arī, visticamāk, paliks. Tas paredz, ka sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa finansiālā nodrošinājuma avoti ir:
Finansējuma jautājums sabiedriskajiem medijiem ir svarīgs, jo pērn jūnijā Saeima pieņēma grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kuri paredz, ka 2021. gadā sabiedriskie mediji iziet no Latvijas reklāmas tirgus un tos finansēt var tikai no budžeta līdzekļiem.
LR valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne deputātiem aizrādīja – “ja vienlaikus tiek noteikti ierobežojumi attiecībā uz ienākumu gūšanu, valdībai par finansējumu ir jādomā daudz nopietnāk, nevar pateikt: “Ņemiet, kur gribat.”
Arī LTV valdes loceklis Ivars Priede deputātiem skaidroja, ka LTV ir svarīgs finansējuma jautājums, jo uz vairākiem gadiem ir noslēgti reklāmas līgumi, kurus nāksies lauzt.
Turklāt Mediju politikas apakškomisija rosinājusi sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās aizliegt izvietot visu veidu komerciālos paziņojumus, arī interneta vidē, izņemot atsevišķus gadījumus, piemēram, sponsorēšanu, aicinājumu uz labdarību, Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā noteikto bezmaksas raidlaiku priekšvēlēšanu aģitācijai un sociāli nozīmīgus paziņojumus.
Kultūras ministrijas pārstāvji Saeimas komisijas sēdē uztraucās, ka līdz ar to nevarēs reklamēt arī dažādus kultūras pasākumus. Taču NEPLP locekle Aurēlija Ieva Druviete skaidroja, ka topošajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības stratēģijā ir jāizveido definīcija sociāli nozīmīgam paziņojumam, kurā jāietver arī dažādi kultūras notikumi. Padome patlaban izstrādā šo definīciju. Saeimas komisijas sēdē tika panākta vienošanās, ka šis jautājums – kā neaizliegt reklamēt sabiedriskajos elektroniskajos medijos sociāli nozīmīgus paziņojumus un sabiedriskas nozīmes sludinājumus – tiks pārrunāts, lai likumdošanas izmaiņās panāktu optimālu regulējumu.
Biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas fakultātes profesors Dr.phil Ainārs Dimants atzīst, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumprojekts ir vajadzīgs, jo tas novērsīs interešu konfliktu, kas patlaban ir NEPLP. Taču viņš norāda uz klupšanas akmeņiem: apakškomisijā nav panākta vienošanās, kā veidot padomi. A. Dimants par labāku uzskata trīs cilvēku padomi: “Tas ir solis uz priekšu un pareizā virzienā. Bet piecu cilvēku modelis ir līdzīgs pašreizējai sistēmai NEPLP, pat vēl sliktāks, jo ir redzams politiķu līdzdalības pieaugums.”
Pēc viņa domām, likumprojekta tapšanas laikā būtu jāprecizē, kas ir padomes locekļa nevainojamā reputācija – likumdevējam ir jādod konkrēts skaidrojums. “Būtu jārunā par nevainojamu profesionālo reputāciju, jo pašreizējā versija paredz iespējas dažādām manipulācijām,” tā profesors.
A. Dimants uzskata, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai vajadzētu ieņemt skaidru nostāju sabiedrisko mediju finansēšanas jautājumā, izmantojot precedentu, ka Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu ar 2021. gadu veidos konkrēti % no noteiktiem nodokļiem. Šāds finansējuma modelis, viņaprāt, būtu optimāls arī LTV un LR.
“Finansējums – tā ir sabiedrisko mediju atslēga. Pašreizējais piedāvājums – valsts budžeta dotācija – ir iespēja pasūtīt mūziku, tas nav piemērots sabiedriskajiem medijiem. Otrs variants, strādājot pie nodokļu reformas, būtu ieviest nodevu,” savu pozīciju izsaka A. Dimants. “Ir jāveido tāds finansējuma modelis, kas nodrošinātu sabiedrisko mediju neatkarību. Tādā veidā 30 gadu laikā mēs beidzot nonāktu pie patiesi neatkarīgiem sabiedriskajiem medijiem – citādi tā ir darbības imitācija un liekulīgas runas.”
