Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Šodien, 13. jūnijā, stājas spēkā grozījumi likumā “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu izmantošanu medicīnā”, kas pilnveido līdzšinējo kārtību, kādā ārstniecības iestāde noskaidro miruša pacienta dzīves laikā izteikto gribu aizliegt vai atļaut savu orgānu izņemšanu transplantācijai.
Lai gan Latvijā pastāv t.s. prezumētā piekrišanas sistēma ķermeņa, audu un orgānu izmantošanai medicīnā pēc nāves, likumā Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā (t.s. Orgānu likumā) līdz šim tas nebija precīzi noteikts. Taču to varēja izsecināt no Orgānu likuma 2., 4. un 11. panta noteikumiem. Proti, tie paredzēja, ka gadījumā, ja ir iestājusies cilvēka nāve un šī persona dzīves laikā nebija izmantojusi iespēju reģistrēt aizliegumu izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, bet tās tuvinieki nav sasniedzami, orgānus ir atļauts izņemt transplantācijai.
Kad 2017. gadā Tiesībsarga birojs veica pētījumu par Latvijas tiesiskā regulējuma par miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu izmantošanai medicīnā atbilstību cilvēktiesību standartiem, tika izgaismota virkne nepilnību attiecībā uz donora dzīves laikā izteiktās gribas noskaidrošanu. Piemēram, Orgānu likums nenoteica ārstniecības iestādes pienākumu informēt piederīgos par to, ka ir iestājies brīdis, kad viņi var realizēt savas tiesības un rakstiski informēt ārstniecības iestādi, ka aizgājējs ir bijis pret savu orgānu izmantošanu transplantācijai. Tāpat tiesībsargs norādīja uz to, ka Orgānu likums nepārprotami nepasaka, ka Latvijā pastāv prezumētās piekrišanas sistēma.
Veiktā sabiedriskā aptauja apliecināja, ka vairumam iedzīvotāju (61%) ir maldīgs priekšstats, ka valstī pastāv “izteiktās piekrišanas” orgānu ziedošanas sistēma, kamēr 14% respondentu atzina, ka nav informēti par to, kā tiek iegūta piekrišana orgānu transplantācijai. Tas tiesībsarga ieskatā nozīmēja, ka iztrūkst būtiska prezumētās piekrišanas principa priekšnosacījuma – informēta sabiedrība par valstī pastāvošo sistēmu un par katras personas darbības (gribas paušanas) vai bezdarbības sekām.
Nepieciešamību pilnveidot Orgānu likumu noteica arīdzan Eiropas Padomes Konvencija par cīņu pret cilvēku orgānu tirdzniecību, ko Latvija parakstīja 2017. gada 30. martā un kas cita starpā paredz valsts pienākumu nodrošināt caurskatāmas un cilvēkiem saprotamas orgānu transplantācijas sistēmas izveidi.
Likumprojekta Grozījumi likumā “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā” mērķis nav būtiski mainīt līdzšinējo sistēmu, bet padarīt Orgānu likuma regulējumu skaidrāku un saprotamāku.
Piemēram, Orgānu likuma 4. pants ir izteikts jaunā redakcijā, tiešā tekstā virsrakstā norādot uz prezumētās piekrišanas sistēmu, kā arī nosaka rīcību gadījumos, kad persona dzīves laikā nav izteikusi gribu aizliegt vai atļaut izmantot savus orgānus pēc nāves.
Šādos gadījumos Orgānu likuma 4. panta pirmā daļa paredz ārstniecības iestādei (audu un orgānu ieguves centram) pienākumu noskaidrot informāciju par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto gribu aizliegt vai atļaut izmantot savus orgānus pēc nāves, vēršoties pie klātesošā tuvākā piederīgā (laulātā, vecākiem, pilngadīgā bērna, brāļa, māsas vai e-veselības sistēmā norādītās mirušā cilvēka kontaktpersonas).Sniegto informāciju par mirušā gribu fiksēs donora medicīniskajā dokumentācijā.
“Pienākums attiecināts tikai uz klātesošajiem tuvākajiem piederīgajiem, ņemot vērā, ka šīs personas informāciju var sniegt visātrāk,” skaidrots likumprojekta anotācijā. Der zināt, ka tuvinieku saraksts papildināts ar veselības informācijas jeb e-veselības sistēmā norādīto mirušās personas kontaktpersonu. Jau šobrīd jebkura persona e-veselības sistēmā var norādīt kontaktpersonas, piemēram, vecvecākus, bērnus, mazbērnus, laulāto, personu, ar kuru dzīvo kopā un ar kuru ir nedalīta saimniecība, kaimiņu, kolēģi u.tml. Minētās sistēmas sadaļā personai ir iespēja norādīt izvēlēto kontaktpersonu tālruņa numurus, kas transplantācijas gadījumā ierobežotā laika dēļ ir vienīgais reālais saziņas rīks, lai operatīvi iegūtu informāciju.
Grozījumi Orgānu likumā arī precizē rīcību situācijās, kad potenciālā donora tuvinieki nav klātesoši, papildinot 4. pantu ar otro un ceturto daļu. Proti, ja neviens no tuvākajiem piederīgajiem nav klātesošs, ārstniecības iestāde, sadarbojoties ar valsts un pašvaldību iestādēm un izmantojot valsts informācijas sistēmas, pēc iespējas noskaidro, vēršoties pie tuvākajiem piederīgajiem, mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto gribu aizliegt vai atļaut izmantot savus orgānus pēc nāves. Piemēram, arī līdz šim gadījumos, ja mirušā cilvēka identitāte nebija zināma, transplantācijas koordinators sadarbojās ar Valsts policiju un pašvaldības policiju, sociālo dienestu, lai noskaidrotu personas identitāti. Tādējādi grozījumi būtiski nemaina līdzšinējo praksi, bet skaidri un nepārprotami to nostiprina likumā.
Savukārt, ja mirusī persona savas dzīves laukā nav paudusi savu gribu attiecībā uz ķermeņa izmantošanu pēc nāves un ar tuviniekiem šī likuma noteiktajā kārtībā nav bijis iespējams sazināties, ir prezumējama šā mirušā cilvēka dzīves laikā izteikta piekrišana atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves.
“Tādējādi Orgānu likuma 4. panta ceturtā daļa nepārprotami paredz noteikt prezumētās piekrišanas sistēmu,” uzsvērts likumprojekta anotācijā. Vienlaikus noteikts, ka orgānu transplantāciju neveic, ja tuvāko piederīgo sniegtā informācija par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto gribu ir pretrunīga.
Orgānu likuma 2. pants paredz katra rīcībspējīga cilvēka tiesības aizliegt vai atļaut, noformējot to dokumentāri, sava ķermeņa izmantošanu pēc nāves.
Šobrīd to ir iespējams izdarīt, personiski ierodoties Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē vai notariāli apliecinātu iesniegumu nosūtot pārvaldei pa pastu, tā reģistrējot savu nostāju Iedzīvotāju reģistrā. Savu gribu iespējams paust arī elektroniski, izmantojot www.Latvija.lv pakalpojumu Iesniegums par aizliegumu vai atļauju izmantot personas ķermeņa audus un orgānus pēc nāves. Tiesa, lai autentificētos šim e-pakalpojumam, ir nepieciešams drošs elektroniskais paraksts (plašāk LV portāla infografikā par orgānu transplantāciju Latvijā). Tāpēc kopumā savas gribas paušana PMLP personai nav viegli pieejama un sagādā papildu administratīvo slogu. Tas var iedzīvotājus atturēt no savas izvēles izdarīšanas, secināts likumprojekta anotācijā. To apliecina arī statistika. Piemēram, līdz 2018. gada jūnijam savu gribu Iedzīvotāju reģistrā bija reģistrējuši vien 2377 cilvēki.
Tāpēc grozījumi paredz, ka no 2021. gada 1. februāra personas paust savu gribu attiecībā uz ķermeņa, audu un orgānu izmantošanu pēc nāves, tostarp norādīt to izmantošanas mērķi, varēs, izdarot attiecīgu atzīmi, pieslēdzoties e-veselības sistēmai. Tieši tāpat persona varēs paust savu nostāju pret pēcnāves ķermeņa patologanatomisko izmeklēšanu (sekciju).
Jāuzsver, ka likums papildināts ar normu, kas nostiprina personas tiesības iepriekš izteikto gribu mainīt, jo līdz šim tas tiešā veidā nebija noteikts.
Vērtējot veiktās izmaiņas Orgānu likumā, Saeimas atbildīgās Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride norādīja, ka šis ir solis uz priekšu, lai pilnveidotu orgānu transplantācijas sistēmu Latvijā, jo šajā jomā mums joprojām ir, kur tiekties, salīdzinājumā ar rietumvalstīm. Viņaprāt, īpaši svarīgi ir uzlabot iedzīvotāju zināšanas par iespēju izdarīt izvēli un brīvprātīgi ziedot orgānus, kas var glābt dzīvību citiem.
Tāpēc, lai izglītotu sabiedrību un nodrošinātu, ka tai ir saprotama Latvijā pastāvošā transplantācijas sistēma, ko nozīmē prezumētās piekrišanas princips un kādā veidā paust gribu aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, grozījumi Orgānu likumā paredz Veselības ministrijas pienākumu organizēt regulāras informatīvās kampaņas.
