AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
30. janvārī, 2018
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Pacienta tiesības
5
3
5
3

Regulējums orgānu izņemšanai transplantācijai ir neskaidrs

FOTO: Freepik

Latvijā pastāv prezumētā piekrišanas sistēma ķermeņa, audu un orgānu izmantošanai medicīnā pēc nāves. Proti, ja persona dzīves laikā nav reģistrējusi piekrišanu vai aizliegumu izmantot savus orgānus transplantācijai, tiesības paust aizgājēja gribu ir tuviniekiem. Vienlaikus likums neparedz ārstniecības iestāžu pienākumu informēt piederīgos par plānotu orgānu izņemšanu, kas atsevišķos gadījumos, kad mirušās personas griba nav zināma, rada šaubas par rīcības atbilstību cilvēktiesību normām.
īsumā
  • Latvijā pastāv "prezumētās piekrišanas" sistēma, kas paredz tuvinieku tiesības rakstveidā informēt ārstniecības iestādi par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto gribu, bet neparedz mehānismu, kā tuvinieki tiek informēti par orgānu izņemšanu.
  • Likums neizslēdz situāciju, ka klāt neesošiem piederīgajiem nav faktisku iespēju uzzināt par plānoto audu vai orgānu izņemšanu un līdz ar to izmantot savas tiesības informēt ārstniecības iestādi par aizgājēja dzīves laikā pausto gribu.
  • Lai paustu savu gribu, personai ir jāiesniedz noteiktas formas iesniegums PMLP. Šīs ziņas tiek iekļautas Iedzīvotāju reģistrā.
  • Mediķiem nedrīkst uzlikt pienākumu piederīgos meklēt, jo brīdī, kad izšķiras jautājums par orgānu transplantāciju, tam nav nedz laika, nedz iespējas.

Pasaulē pastāvošo regulējumu attiecībā uz mirušu cilvēku audu, orgānu un ķermeņa izmantošanu pēc nāves var iedalīt divās sistēmās –  "tieši izteikta piekrišana" (audu un orgānu izņemšanas pēc nāves ir atļauta, ja persona tai dzīves laikā ir piekritusi vai tai piekrīt personas tuvinieki) vai "prezumētā piekrišana" (ja persona dzīves laikā nav izteikusi aizliegumu audu un orgānu izņemšanai, tad pēc nāves personas piekrišana tai tiek prezumēta).1 Prezumētās piekrišanas sistēma pastāv arī pie mums – Latvijā. 

Savu gribu nav izteikuši 99% iedzīvotāju

Tas, iespējams, daudziem varētu būt pārsteigums. Par to liecina 2017. gada rudenī Tiesībsarga biroja veiktā sabiedriskā aptauja ar mērķi noskaidrot, kādas ir sabiedrības zināšanas par cilvēka ķermeņa, orgānu un audu izmantošanu medicīnā. Tajā piedalījās 2623 respondenti, no kuriem lielākā daļa (61%) pauda maldīgu uzskatu, ka Latvijā pastāv "izteiktās piekrišanas" orgānu ziedošanai sistēma, kamēr 14% aptaujas respondentu vispār nebija informēti par spēkā esošo regulējumu.

"Vienīgais veids, kā reģistrēt savu piekrišanu vai atteikšanos ziedot savus orgānus pēc nāves medicīnai, ir – vērsties ar iesniegumu PMLP."

Tikai katrs trešais iedzīvotājs (33%) zināja, ka vienīgais veids, kā reģistrēt savu piekrišanu vai atteikšanos ziedot savus audus un orgānus pēc nāves medicīnai, ir – vēršoties ar iesniegumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP). Par zemu informētības līmeni liecina arī niecīgais iedzīvotāju skaits, kas tādā veidā pauduši savu gribu attiecībā uz sava ķermeņa izmantošanu pēc nāves.

PMLP rīcībā esošie dati liecina, ka pēdējo 15 gadu laikā, kopš šāda informācija tiek iekļauta Iedzīvotāju reģistrā, šo iespēju bija izmantojuši tikai 2153 cilvēki, kas ir mazāk nekā 1% iedzīvotāju.

Prezumētā piekrišana – ko paredz likums

Likuma "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā" (turpmāk – Orgānu likums) 2. pants aizliedz izmantot miruša cilvēka ķermeni, audus un orgānus pret viņa dzīves laikā izteiktu gribu.

Tāpēc Latvijā katram pilngadīgam un rīcībspējīgam iedzīvotājam ir nodrošināta iespēja dokumentāri paust savu gribu – piekrišanu vai aizliegumu izmantot tā ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, iesniedzot iesniegumu PMLP. Šīs ziņas tiek iekļautas Iedzīvotāju reģistrā. Ārstniecības personām, izlemjot jautājumu par iespējamo orgānu izņemšanu pēc pacienta nāves, personas šādi izteiktā griba ir obligāti jārespektē.

Savukārt, ja persona dzīves laikā nav Iedzīvotāju reģistrā iekļāvusi ziņas par tās piekrišanu vai aizliegumu izmantot ķermeni, orgānu un audus pēc nāves, šī likuma 4. pants paredz, ka cilvēka tuvākajiem piederīgajiem – laulātajam, vecākiem, pilngadīgajiem bērniem, brāļiem vai māsām – ir tiesības rakstveidā informēt ārstniecības iestādi (audu un orgānu ieguves centrus) par viņa dzīves laikā izteikto gribu.

Vienlaikus Orgānu likuma 11. pants nosaka – ja līdz audu un orgānu izņemšanas operācijas sākumam tuvākie piederīgie nav rakstveidā informējuši ārstniecības iestādi par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto aizliegumu izmantot viņa ķermeni pēc nāves, tostarp izņemt audus un orgānus, transplantāciju drīkst izdarīt.

Miruša bērna audus un orgānus aizliegts izņemt transplantācijai, ja to rakstveidā nav atļāvis viens no vecākiem vai aizbildnis.

Nav pienākuma informēt tuviniekus

Uz to, ka šāds regulējums ir neskaidrs un rada šaubas par rīcību gadījumos, kad mirušās personas griba nav zināma, divos Latvijai nelabvēlīgos spriedumos ir norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. 

Problēma ir tā, ka "šobrīd likums neparedz nekādu ārstniecības iestādes rīcību, informējot piederīgos par to, ka ir iestājies brīdis, kad viņi var realizēt savas tiesības", tēmai veltītajā sesijā ikgadējā Latvijas Republikas Tiesībsarga cilvēktiesību un labas pārvaldības konferencē secināja Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska. Līdz ar to regulējums ir pretrunīgs – no vienas puses, Orgānu likuma 2. pants aizliedz izņemt orgānus pret personas dzīves laikā izteikto gribu, no otras, 11. pants to pieļauj.

"Regulējums ir dažādi interpretējams un rada šaubas par rīcību gadījumos, kad mirušās personas griba nav zināma."

"Likumā nav prasība runāt ar piederīgajiem. Protams, ja viņi ir klāt, mēs runājam un uzdodam vienkāršu jautājumu: "Vai jūsu piederīgais atbalstītu savu orgānu transplantāciju vai būtu pret?" Tuviniekiem ir tiesības rakstīt iesniegumu un informēt, ka cilvēks ir bijis pret. Tādā gadījumā orgāni netiek izņemti," kā sistēma darbojas, skaidro Latvijas Transplantācijas centra Nieru transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns.

Tomēr likums neizslēdz situāciju, ka klāt neesošiem piederīgajiem nav faktisku iespēju uzzināt par plānoto audu vai orgānu izņemšanu un līdz ar to izmantot savas tiesības tuvinieka vārdā atļaut to darīt vai neatļaut.

Regulējums jāpilnveido

Problēmu aktualizē Eiropas Padomes konvencija par cīņu pret cilvēka orgānu tirdzniecību, ko Latvija parakstīja 2017. gada 30. martā. Tā paredz uzlabot starptautisko sadarbību krimināltiesiskajā jomā cīņā ar cilvēka orgānu nelikumīgu tirdzniecību. "Izvērtējot Latvijas regulējuma atbilstību konvencijai, konstatēts, ka spēkā esošā Krimināllikuma norma par nelikumīgu orgānu izņemšanu praktiski nedarbojas, jo pretrunīgā Orgānu likumā noteiktā kārtība procesa virzītājiem neļauj pierādīt, ka orgānu izņemšana ir bijusi noziedzīga," Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Veselības apakškomisijas sēdē skaidroja Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks.

Pastiprinātu uzmanību šim jautājumam pievērsis arī tiesībsargs, kura uzdevumā ir veikts pētījums par Latvijas sistēmas atbilstību cilvēktiesību standartiem. Plašāk par secinājumiem pastāstīja Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Santa Tivaņenkova. Pirmkārt, lai novērstu šaubas, Orgānu likumā būtu jāiekļauj tieša norāde, ka gadījumos, kad personas griba nav zināma un nav noskaidrojama, iestājas prezumpcija par personas vēlmi kļūt par donoru, tādējādi novēršot likuma dažādās interpretācijas iespēju. Vienlaikus jānodrošina iedzīvotāju informētība par valstī pastāvošo sistēmu.  Prezumētās piekrišanas priekšnoteikums ir sistēmas dalībnieki, kuri apzinās savas darbības vai bezdarbības sekas.

Vājais punkts – neinformētība

 "Latvijas sistēmas vājais punkts ir sabiedrības neinformētība. Šobrīd pastāvošā prezumpcija par personas vēlmi kļūt par donoru, ja tā nav veikusi attiecīgu ierakstu Iedzīvotāju reģistrā, ir balstīta abstraktā pieņēmumā par sabiedrības nostāju, nevis uz datiem," skaidroja Tiesībsarga biroja pārstāve. Tāpēc likumā būtu jānostiprina Veselības ministrijas pienākums veikt sabiedrības informēšanas pasākumus.

Tāpat personām būtu jāparedz iespēja diferencēt savas vēlmes attiecībā uz audu, orgānu un ķermeņa izmantošanu pēc nāves. Šobrīd, iekļaujot ziņas Iedzīvotāju reģistrā par atļauju izmantot savu ķermeni pēc nāves, tā attiecināma ne tikai uz orgānu ziedošanu transplantācijai, bet arī ķermeņa ziedošanu zinātnes nolūkiem.

Jebkurā gadījumā būtu jāparedz skaidrs mehānisms, kā tuvinieki tiek informēti par savām tiesībām paust mirušās personas gribu, kas nebūs vienkāršs uzdevums.

Pret ko iebilst ārsti

"Mediķiem nedrīkst uzlikt pienākumu piederīgos meklēt, jo brīdī, kad izšķiras jautājums par orgānu transplantāciju, tam nav nedz laika, nedz iespējas," uzsver transplantologs J. Bicāns.  

Donora sirds pacientam jāpārstāda ne vēlāk kā četru stundu laikā pēc donora nāves, bet niere – 24 stundu laikā. Tas ir laiks, vienalga – diena vai nakts, kad tiek veiktas ne tikai pārrunas ar klātesošajiem piederīgajiem, bet notiek donora orgāna/-u un recipienta/-u (viens donors var izglābt dzīvību vairākiem cilvēkiem) sagatavošana sarežģītajai transplantācijas operācijai. Tāpat nav tāda reģistra, kurā būtu atrodama jebkura cilvēka radinieku kontaktinformācija, ja ir nepieciešamība viņus uzmeklēt. Pat ja ārstniecības iestādes personāla rīcībā ir kontakttālrunis, attālināta saruna ar piederīgo nav garantija, ka piekrišanu vai aizliegumu devis īstais cilvēks, iespējamās problēmas iezīmē Dr. med. Jānis Jušinskis, Latvijas Transplantoloģijas centra vadītājs.

"Latvijā pacientiem, kam nepieciešama transplantācija, vidējais gaidīšanas laiks ir viens no zemākajiem Eiropā."

Tam, ka transplantologu darbu nedrīkst apgrūtināt, piekrīt arī mediķi un Saeimas deputāti Mārtiņš Šics un Gundars Daudze. Viņuprāt, pašreizējā sistēma darbojas labi un zināmā mērā, pateicoties tai, pacientiem Latvijā, kuriem nepieciešama transplantācija, vidējais gaidīšanas laiks ir viens no zemākajiem Eiropā (mazāks par gadu).

"Vislabākais risinājums, kas uzreiz novērstu lielu daļu problēmu, būtu visu iedzīvotāju gribas noskaidrošana," sprieda J. Iesalnieks. Par to, vai tas tiktu nodrošināts, izsniedzot personu apliecinošu dokumentu PMLP, ar ģimenes ārstu palīdzību vai kā citādi, vēl jādiskutē.

Kā sniegt atļauju vai aizliegumu orgānu izmantošanai

Kamēr politikas veidotāji mēģina atrisināt juridiskās pretrunas, katrs no mums var izdarīt skaidru un nepārprotamu izvēli.

Lai paustu savu gribu, personai ir jāiesniedz noteiktas formas iesniegums PMLP (veidlapa ir pieejama PMLP mājaslapas sadaļā "Pakalpojumi" > "Iedzīvotāju reģistrs" > "Iesniegums par orgānu izmantošanu pēc nāves"), kurā norādīts personas vārds, uzvārds, personas kods un aizliegums vai atļauja izmantot tās ķermeni, audus un orgānus pēc nāves.

Iesniegumu var iesniegt, izvēloties sev ērtāko veidu:

  • Elektroniski portālā Latvija.lv
  • Papīra dokumenta veidā
    • klātienē jebkurā PMLP teritoriālajā nodaļā, uzrādot personu apliecinošu dokumentu – pasi vai personas apliecību (eID). Iesniegumu var iesniegt ar pilnvarotas personas starpniecību, ja personas paraksts uz iesnieguma ir notariāli apliecināts;
    • pa pastu, nosūtot uz PMLP Iedzīvotāju reģistra departamentu Rīgā, Čiekurkalna 1. līnija 1, k-3. Arī šādā gadījumā parakstam uz iesnieguma jābūt notariāli apliecinātam.

 

1Dr.iur.Inese Nikuļceva. Spriedums lietā "Elberte pret Latviju". Jurista Vārds. 2016. gada 15. marts. – Nr. 11 (914)

Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
NOVĒRTĒ PĀRMAIŅAS