Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Lai skolēna pusdienas saturētu nepieciešamās uzturvielas, ēdienkartē jābūt otrajam ēdienam un zupai vai desertam, bet ne diviem uz šķidruma bāzes gatavotiem ēdieniem, piemēram, zupai un ķīselim ar putukrējumu.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls
Higiēnas prasības skolas ēdināšanas blokā
Lai izglītības iestāde varētu nodrošināt skolēnu ēdināšanu, tajā ir jābūt normatīvajiem aktiem atbilstošam ēdināšanas blokam, kurā ietilps ēdamtelpa un virtuve ar palīgtelpām.
MK noteikumu Nr.610 "Higiēnas prasības vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēm" 53.punkts paredz, ka traukiem, galda piederumiem un virtuves inventāram jāatbilst obligātajām nekaitīguma prasībām, kas noteiktas materiāliem un priekšmetiem, kuri nonāk saskarē ar pārtiku. Ēdiena pagatavošanai aizliegts lietot alumīnija galda piederumus un alumīnija traukus. Trauku, galda piederumu, virtuves trauku un inventāra mazgāšanai jāizmanto atbilstoši mazgāšanas un dezinfekcijas līdzekļi.
Pirms ēdiena sadales skolēniem ēdināšanas bloka vadītājs vai viņa pilnvarota persona paņem pagatavoto ēdienu paraugus, tos marķē, norādot parauga ņemšanas laika stundu un minūti, uzglabā paraugus ledusskapī 24 stundas 2-6 °C temperatūrā, bet pēc 24 stundām šos paraugus iznīcina.
"Izglītības iestādēs bērnu ēdināšana jāveic saskaņā ar Veselības ministrijas izstrādātajām veselīga uztura normām."
PVD pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Ilga Zepa uzsver, ka ēdināšanā pats svarīgākais ir pārtikas drošums. Gadījumos, kad ēdienu negatavo skolas ēdnīcā, bet piegādā, uzņēmumam ir jāievēro atbilstošās piegādes procesa prasības, saglabājot drošu ēdiena temperatūru, kas ir ne zemāka par 60-63 grādiem un pasargājot ēdienu no jebkāda piesārņojuma. Kā nodrošināt, lai ēdiens neatdzistu, ir darba organizācijas jautājums. Piemēram, zupas temperatūru var uzturēt, to pārlejot katlā un turot uz plīts. Tomēr šāda prakse nebūtu jāveicina, tā kā sildot ēdiens zaudē kvalitāti. Ēdināšanas uzņēmumiem jāņem vērā, ka, saskaņa ar MK noteikumiem, ēdiens, ko gatavo skolēniem, nav paredzēts atkārtotai uzsildīšanai nākamajā dienā.
Lieki atgādināt, ka visiem šī bloka darbiniekiem ir obligāta sanitārā grāmatiņa un darba procesā jāievēro personīgā higiēna. Ēdināšanas bloka darbiniekiem ir jābūt apmācītiem higiēnas jautājumos. Darba apģērbu virtuvē izmanto un maina atbilstoši veicamā darba specifikai, un arī ēdienu virtuves darbinieks sadala tikai šim nolūkam paredzētā darba apģērbā, kas tiek glabāts atsevišķi no personīgā apģērba.
Ēdamzāles uzkopšana jāveic pēc katras ēdienreizes.
Kas nodrošina ēdināšanu skolās?
Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenko skaidro, ka uzņēmumiem, kas nodrošina ēdināšanu izglītības iestādēs, nav īpašu prasību. Tiem ir jābūt reģistrētiem Pārtikas un veterinārajā dienestā un jādarbojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas noteic prasības attiecībā uz telpu higiēnu, pārtikas drošumu, personāla higiēnu. Izglītības iestādēs bērnu ēdināšana jāveic saskaņā ar Veselības ministrijas izstrādātajām veselīga uztura normām.
Liela daļa ēdināšanas uzņēmumu ir apvienojušies organizācijā "Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācija". Sabiedriskās ēdināšanas tehnoloģe Ilona Dreimane norāda: asociācijas mērķis ir nodrošināt sabalansētu, daudzveidīgu un veselīgu uzturu visās Latvijas izglītības iestādēs. Tas gan nenozīmē, ka ēdināšanas uzņēmumi, kas darbojas patstāvīgi, nenodrošina skolas bērniem veselīgu uzturu.
Asociācija pārstāv Latvijas izglītības iestāžu ēdinātāju intereses Latvijas pašvaldībās un izstrādā priekšlikumus normatīvo aktu pilnveidošanai, lai ievērotu veselīga uztura principus skolās un bērnudārzos.
I.Dreimane atzīst, ka nereti ēdināšanas uzņēmumi izmanto kādu no Latvijā pieejamām datorprogrammām, piemēram "Kurmis-ēdnīca", kas ir labs palīgs ēdienkaršu sastādīšanai un uzturvērtību aprēķināšanai.
Jāizvēlas dabīgi un kvalitatīvi produkti
MK noteikumu Nr.172 "Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem" 2.pielikuma "Uztura normas vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās izglītības iestāžu izglītojamiem" 9.punkts noteic, ka pārtikas produktu iepirkumā jāizvēlas tādi produkti, kuru ražošanā neizmanto sintētiskās krāsvielas un kuri nesatur ģenētiski modificētus organismus, nesastāv no tiem un nav no tiem ražoti. Lai salīdzinātu, novērtētu un izvēlētos saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, noteikumi paredz piešķirt vērtēšanas kritēriju punktus produktiem vai produktu grupai, kurā iekļauti tādi produkti, kam izvirzītās kvalitātes prasības atbilst normatīvajiem aktiem par nacionālo pārtikas kvalitātes shēmu vai bioloģiskās lauksaimniecības shēmu.
"Ēdiens, ko gatavo skolēniem, nav paredzēts atkārtotai uzsildīšanai nākamajā dienā."
Ja piedāvājumi ir līdzvērtīgi, neatkarīgi no iepirkumā piemērotā piedāvājuma izvēles kritērija, iepirkuma līguma slēgšanas tiesības piešķir tam iesniedzējam, kura piedāvājumā ir vairāk veselīgo produktu, kas atbilst iepriekšminētajām kvalitātes prasībām.
I.Dreimane piebilst, ka tieši Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācija rosināja izmaiņas normatīvajos aktos, sperot soli veselīga uztura virzienā un veicinot sabiedrības izpratni par veselīga ēdiena nozīmi bērna augšanā. Kā pozitīvo ieguvumu viņa uzsver arī to, ka līdz ar izmaiņām normatīvajos aktos ir formulēti noteikumi iepirkumiem, tādējādi izslēdzot iespēju ēdināt bērnus nesamērīgi lēti un neatbilstoši veselīga uztura principiem.
Ko iekļauj skolēna ēdienkartē?
I.Zepa norāda, ka skolēnu ēdienkarte ir jāsastāda uz nedēļu. Normatīvie akti nenosaka obligātu prasību, kur un kā ēdienkartei jābūt apskatāmai, taču ir noteikts, ka patērētājam, un šajā gadījumā patērētājs ir skolēns, jābūt informētam. Tātad bērniem ir tiesības zināt, kāda ir ēdienkarte un vai ēdiens ir atbilstošs MK noteikumos paredzētajām uztura normām. Ēdienkarte ir vienīgais un arī optimālais veids, kā šo informāciju padarīt pieejamu.
Saskaņā ar MK noteikumu Nr.610 59.punktu izglītojamam ir iespēja vismaz reizi dienā saņemt siltu ēdienu un tam paredzēts vismaz 30 minūšu starpbrīdis.
Skolēnu ēdināšanai atļauts izmantot pārtikas produktus, ievērojot to derīguma termiņu, uzglabāšanas režīmu un pagatavošanas noteikumus. MK noteikumos Nr.172 ir noteikta prasība pusdienu ēdienkartē iekļaut otro ēdienu un zupu vai desertu.
I.Dreimane skaidro, ka arī šī bijusi asociācijas iniciatīva. Gan zupa, gan saldais ēdiens tiek gatavots uz šķidruma bāzes un parasti jau pēc stundas bērniem atkal gribas ēst. Bez tam ir gandrīz neiespējami noteikt, vai zupas uzturvērtība ir atbilstoša. Piemēram, ja pusdienu ēdienkartē ir frikadeļu zupa un kartupeļu pankūkas, tad tas būtu pietiekami, bet, ja ir dārzeņu zupa un ķīselis ar putukrējumu, uzturvērtība ir visai apšaubāma.
Pēc speciālistes domām, arguments, ka zupas izmaksā lētāk, neatbilst patiesībai – ja zupa satur nepieciešamo uzturvielu daudzumu un ir pagatavota no gaļas, tā nevar būt lēta.
MK noteikumu Nr.172 2.pielikums noteic, ka 1.– 4.klašu izglītojamo ēdināšanu organizē saskaņā ar komplekso pusdienu ēdienkarti, bet 5.–12.klašu skolēniem –saskaņā ar komplekso pusdienu ēdienkarti vai izvēles ēdienkarti.
Par ēdināšanas organizāciju atbild un to, kāda būs ēdienkarte, lemj izglītības iestādes vadītājs sadarbībā ar vecākiem un ēdināšanas pakalpojuma sniedzēju. Neatkarīgi no tā, kādu ēdienkarti – komplekso vai izvēles, skolā piedāvā uztura normu noteikumi attieksies uz abām.
Katru dienu jāiekļauj pārtikas produkti, kas bagāti ar saliktajiem ogļhidrātiem, piemēram, rupjmaize vai pilngraudu maize, vārīti kartupeļi vai kartupeļu biezenis, vārīti griķi, rīsi vai citi putraimi, graudaugu pārslas, makaroni. Augošam bērna organismam ir nepieciešami tādi olbaltumvielām bagāti pārtikas produkti kā liesa gaļa, zivs fileja, olas, biezpiens un pākšaugi. Neiztikt arī bez dārzeņiem, augļiem vai ogām, tai skaitā svaigā veidā, un pienu vai skābpiena produktiem.
Ēdināšanas uzņēmumam jānodrošina, lai ēdieni, izņemot ēdienu piedevas un maizi, nedēļas ēdienkartē neatkārtojas.
MK noteikumu Nr.172 2.pielikuma 18.punkts noteic: ja izglītojamam ir ārsta apstiprināta diagnoze, piemēram, celiakija, cukura diabēts vai pārtikas alerģija, kuras dēļ ir nepieciešama uztura korekcija, izglītojamam ir jānodrošina atbilstoša ēdināšana.
Iespējams garšīgi, bet ne veselīgi
Nav noslēpums, ka daudzi bērnu iecienītie ēdieni nebūt nav veselīgi, un, kopš spēkā ir MK noteikumi, skolās tie vairs nav pieejami. Skolēnu uzturā nav atļauts iekļaut fritētus (frī) kartupeļus, kartupeļu kroketes un citus eļļā vārītus pārtikas produktus. Ēdienkartē neiekļauj arī majonēzi, kečupu, tomātu mērci, krējuma izstrādājumus piedevu veidā, savukārt ēdienu gatavošanā majonēzi, kečupu vai tomātu mērci izmantot ir atļauts.
"Neatkarīgi no tā, kādu ēdienkarti – komplekso vai izvēles, skolā piedāvā, uztura normu noteikumi attieksies uz abām."
Desas, cīsiņus, sardeles, žāvētus, kūpinātus, sālītus gaļas un zivju produktus, gaļas un zivju konservus, rūpnieciski ražotus pelmeņus, belašus, saldētas rūpnieciski ražotas kotletes un frikadeles, zivju pirkstiņus, kalmāru gredzenus, burgerus skolēnu uzturā iekļauj tikai tad, ja tie atbilst šādām prasībām:
Šos pārtikas produktus izglītojamo uzturā atļauts ietvert ne biežāk kā reizi nedēļā.
I.Dreimane atzīst, ka šādi ierobežojumi sagādā arī zināmas problēmas, jo liedz bērniem pagatavot, piemēram, pelēkos zirņus ar speķi, kas latviešu virtuvē ir tradicionāls Ziemassvētku ēdiens. Tāpat ēdienkartē nedrīkst iekļaut olu ar majonēzi vai siļķīti "kažokā".
Stingri noteikumi jāievēro ēdienu pagatavošanā. Piemēram, nedrīkst lietot margarīnu, izņemot tādu, kas nesatur daļēji hidrogenētus augu taukus, vairākkārt karsētas taukvielas, krējuma izstrādājumus, buljona un zupu koncentrātus, sausos ķīseļa koncentrātus, ātri pagatavojamas kartupeļu biezputras pusfabrikātus, augu eļļu, kas ir ražota no ģenētiski modificētām izejvielām.
Gadās arī pārkāpumi
T.Marčenko norāda, ka pārbaužu laikā Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) speciālisti konstatē arī pārkāpumus, kas galvenokārt saistīti ar higiēnas prasību neievērošanu. Kopš spēkā ir jaunie noteikumi, kas nosaka veselīga uztura normas, arī šajā jomā pārkāpumi tiek konstatēti itin bieži.
Ja skolā tiek fiksēti saslimšanas gadījumi ar kādu infekcijas slimību, kas, iespējams, izplatījusies ar ēdienu, vispirms informācija par to nonāk pie epidemiologiem Slimību profilakses un kontroles centrā, kas savukārt informē Pārtikas un veterināro dienestu. Sadarbībā ar epidemiologiem PVD veic pārbaudi ēdināšanas blokā, nepieciešamības gadījumā laboratoriskai izmeklēšanai ņem ēdienu, pārtikas paraugus un nomazgājumus.
Vai pie saslimšanas ir vainojama pārtika, secina epidemiologi, jo šie speciālisti pārzina uzliesmojumu izmeklēšanas specifiskās metodes. Ja tiek konstatēti pārkāpumi, PVD uzdod ēdināšanas uzņēmumam tos novērst un ir tiesīgs piemērot sodu.
Jauna mācība - iemācīties ēst veselīgi
Uztura un enerģētiskās vērtības normas skolēniem ir nostiprinātas normatīvajos aktos, arī ikdienas ēdienkartē iekļaujamie produkti, aizliegumi un ierobežojumi atsevišķu produktu iekļaušanai uzturā ir noteikti, tāpat kā uzturam pievienojamā sāls un cukura daudzums. Tātad – iespēja skolā ēst veselīgi pamatā ir nodrošināta, jautājums vien par to, vai šāds ēdiens var kļūt par labu tradīciju.
I.Dreimane atzīt: bērni ir pieraduši pie pārtikas ar garšas pastiprinātājiem, tādēļ nereti dzirdēts, ka skolas ēdnīcā gatavotais ēdiens paliek uz šķīvja. Speciāliste norāda, ka klupšanas akmens ir sabiedrības ēšanas paradumi. Latvijā cieņā ir pārsālīts ēdiens, un šo tradīciju lauzt šobrīd vēl ir grūti. Pieaugušais apēdīs porciju pat, ja tā negaršo, bet otrreiz šajā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā vairs ēst neies. Savukārt, ja pusdienas negaršo bērnam, viņš tās vienkārši neēd un pie pirmās izdevības dodas uz tuvāko kafejnīcu, kur ar garšas pastiprinātājiem neskopojas. Speciāliste uzskata, ka sāli ierobežojoša norma noteikti ir nepieciešama, bet iespējams, ka tā ir samazināta par strauju.
Otra galējība, kas novērota skolās, ir bērnu līdzpaņemtās pusdienu kastītes ar sviestmaizēm. Arī šo saturu diez vai var uzskatīt par pilnvērtīgāku ēdienu nekā siltas pusdienas skolas ēdnīcā.
Nav šaubu, ka ēdienam izglītības iestādēs jābūt svaigam, uzturvielām bagātam un veselīgam, taču, vai bērni šo ēdienu uzskatīs arī par pietiekami garšīgu, atkarīgs ne tikai no ēdināšanas uzņēmuma pavāru prasmes, bet arī produktu izvēles pieejamības, iespējām un ēdienu gatavošanas tradīcijām katrā ģimenē.
