Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ar grozījumiem Darba likumā plānots noteikt, ka darba devēji darba sludinājumos tāpat vairs nevarēs pieprasīt svešvalodu zināšanu prasmes. To varēs darīt tikai tad, ja valodu zināšanas pamatoti ir nepieciešamas darba pienākumu veikšanai.
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Kādēļ virza šādus grozījumus?
Latvijas darbaspēka tirgū arvien biežāk vērojama situācija, ka darba ņēmējam bez īpaša pamatojuma pieprasa noteiktas svešvalodas (visbiežāk krievu valodas) zināšanas, arī gadījumos, kad komersanta darbības specifika nav saistīta tikai ar pakalpojumu sniegšanu ārvalstu klientiem vai sadarbības partneriem, minēts sākotnēji virzītā likumprojekta anotācijā.
Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Bordāns skaidro, ka šādi grozījumi ir nepieciešami, lai:
J.Bordāns atzīst: sabiedrībā diemžēl ir pieņemts, ka gadījumā, ja darba vidē runā svešvalodā (visbiežāk tā ir krievu valoda), uzņēmuma vadība vai vairākums darbinieku, tad jebkuram darbiniekam arī pieprasa runāt šajā valodā. Un to uzskata par normu. Šīs attiecības ir nepieciešams regulēt un veicināt valsts valodas lietošanu.
Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš min piemēru: ja cilvēks strādā par izplatītāju lielā uzņēmumā tikai ar Latvijas klientiem, tad visticamāk viņam svešvalodas prasmes nav tās svarīgākās. "To nevar uzskatīt par obligātu nosacījumu, lai cilvēks sekmīgi strādātu šajā darbā," norāda M.Baltiņš.
Ko drīkstēs un nedrīkstēs norādīt darba sludinājumos?
Šobrīd Darba likumā nav atrunas attiecībā uz darba devēju tiesībām vai ierobežojumiem noteikt, kādas svešvalodu zināšanas darba devējs sagaida no saviem potenciālajiem darbiniekiem. Vienīgie ierobežojumi, ko šobrīd nedrīkst norādīt darba sludinājumā, ir vecuma un dzimuma ierobežojumi.
Tas noteikts Darba likuma 32.panta 1.punktā, ka "darba sludinājums (darba devēja paziņojums par brīvajām darba vietām) nedrīkst attiekties tikai uz vīriešiem vai tikai uz sievietēm, izņemot gadījumu, kad piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums". Un 32.panta 2.punktā, ka "darba sludinājumā aizliegts norādīt vecuma ierobežojumus, izņemot gadījumu, kad saskaņā ar likumu personas noteiktā vecumā nedrīkst veikt attiecīgu darbu".
"Ir nepieciešams regulēt un veicināt valsts valodas lietošanu. "
Tādēļ ar grozījumiem Darba likumā ir paredzēts 32.panta 2.punktam papildus noteikt, ka "darba sludinājumā aizliegts norādīt konkrētas svešvalodas prasmi, izņemot gadījumu, kad tā pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai".
M.Baltiņš norāda, ka šādi likuma grozījumi liks jebkuram darba sludinājuma ievietotājam apdomāt, vai šāda prasību izvirzīšana ir motivēta. Pašlaik svešvalodu prasmi darba devēji izvirza automātiski, nepadomājot, vai tas patiešām ir vajadzīgs.
Valsts valodas centra Valodas kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis skaidro, ka sākotnēji būtu labi, ja izmaiņas attiektos uz darba sludinājumiem, nosakot, ko drīkst norādīt un ko nedrīkst. A.Kursītis min, ka šādā gadījumā vismaz pirmajā kārtā amatu kandidāti varēs pieteikties un kandidēt.
"Darba devējs var prasīt valodas zināšanas, bet tām ir jābūt samērīgām. Cilvēkam, kuram darba pienākumu veikšanai nevajag lietot kādu svešvalodu, to nevar prasīt. Nākamais līmenis ir, cik plašas un specifiskas valodas zināšanas prasa. Piemēram, tulkam būs vienas prasības, līdz ar to tās būs daudz augstākas, nekā pārdevējam veikalā," uzsver Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāja Ruta Siliņa.
Vai ir bijušas iedzīvotāju sūdzības?
A.Kursītis vēsta, ka ir pietiekams skaits iedzīvotāju sūdzību par valodu jautājumu. "Mums ir laba sadarbība ar Valsts darba inspekciju (VDI), viņiem uzdod jautājumus, un viņi tos nodod mums," skaidro A.Kursītis. R.Siliņa informē, ka Tiesībsarga birojs šāda veida sūdzības nav saņēmis. "Taču tas, ka nav sūdzību, nenozīmē, ka nav problēmu," viņa uzsver.
"Grozījumi liks darba sludinājuma ievietotājam apdomāt, vai prasību izvirzīšana ir motivēta."
"Ja darbiniekam vai potenciālam darba ņēmējam ir aizdomas, ka ir bijusi diskriminācija, tad pienākums pierādīt, ka diskriminācija nav bijusi, gulstas uz darba devēju, nevis uz cilvēku, kuram šķiet, ka viņš ir diskriminēts. Darba devējam ir jāpierāda, ka viņš nav diskriminējis. Šajā ziņā tiesību akti ir par labu darba ņēmējam," norāda R.Siliņa.
J.Bordāns min, ka par pārkāpumiem darba ņēmējs var rakstīt iesniegumus un sūdzības Valsts darba inspekcijai, arī sūdzēt tiesā. Tiesa sūdzības izskata parastā procesuālā kārtībā.
Viedokļu dažādība: vai grozījumi mainīs pastāvošo situāciju?
VDI Darba tiesību nodaļas juriskonsults Edgars Timpa uzsver, ka, Darba inspekcijas ieskatā, virzītie Darba likuma grozījumi nav nepieciešami, jo pašlaik jau pastāv pietiekami efektīvs tiesisks mehānisms diskriminācijas ierobežošanas jomā.
E.Timpa norāda, ka noteikt minētās prasības pamatotības/nepamatotības robežu praktiski vairāk ir neiespējami nekā iespējami. "Tādēļ būs pierādīšanas grūtības, jo likumā nav iekļauta imperatīva norma, kas aizliegtu svešvalodas pieprasīšanu, piemēram, prasīt zināt ne vairāk kā vienu vai divas svešvalodas.
"Noteikt minētās prasības pamatotības/nepamatotības robežu praktiski vairāk ir neiespējami nekā iespējami. "
VDI juriskonsults Edgars Timpa
Domājams, ka darba devējs pārsvarā gadījumos vienmēr varēs pamatot savas prasības nepieciešamību. Piemēram, kafejnīca apkalpo gan Latvijas iedzīvotājus, gan ārvalstniekus, tāpēc darba devējs kā būtisku prasību var noteikt angļu, krievu un latviešu valodas zināšanas tāpēc, ka no darbinieka valodas zināšanām ir atkarīgi kafejnīcas un paša darbinieka ienākumi," pamato E.Timpa.
Tiesībsarga biroja pārstāve R.Siliņa uzsver, ka šobrīd esošajā Darba likuma redakcijā ir skaidri pateikts, ka darba devējs, izvirzot prasības potenciālajiem darbiniekiem, prasīt var tikai to, kas tiešā veidā attiecas uz darbu. "Tātad nevar prasīt to, ko vienkārši gribas. Bet pēc būtības tas, ko šobrīd virza, situāciju nekādā veidā neatrisina, jo diskriminācija šī brīža regulējumā ir aizliegta. Turklāt likumā ir minēts, kāda veida diskriminācija ir aizliegta – lai arī valoda nav ierakstīta, ir dzimums, vecums. Ja mēs skatāmies plašāk, kas ir diskriminācijas pamati, tad tajos ietilpst arī valoda," norāda R.Siliņa.
Tātad Darba likuma 7.panta 1.un 2.punktā ir noteikts, ka "ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu. Šā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas – neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem".
Savukārt Valsts valodas centra direktors M.Baltiņš uzsver, ka grozījumi ir nepieciešami. "Šobrīd darba devējam ir pilnīgi brīva griba jebkurā situācijā, kad tiesības un ierobežojumi nav precīzi definēti. Tādēļ mēs nevaram pieļaut situāciju, ka var notikt šāda veida diskriminācija," viņš atgādina.
