Kādas valodu zināšanas un kāpēc pieprasa Latvijas darbaspēka tirgū?

Jautājums par to, cik pamatotas ir darba devēju izvirzītās prasības pārzināt krievu valodu, ir pasens. Tā vēsture sniedzas vismaz piecus, sešus gadus senā vēsturē. Jau tolaik papētīju, kādas prasības darba meklētājiem tiek izvirzītas, pēc nejaušības principa izvēlējos divu personāla atlases firmu interneta mājaslapas. Un izrādījās, ka krievu valodas prasme tiek pieprasīta deviņos gadījumos no desmit. Turklāt krieviski jāprot ne tikai klientu apkalpotājiem un apdrošināšanas firmu aģentiem, bet arī IT programmētājiem un inženieriem, grāmatvežiem, banku darbiniekiem, krāvējiem, šoferiem, mežstrādniekiem, kam ar klientiem saskarsmes nav. Bija uzņēmumi — gan vietējie, gan ārvalstu kompāniju filiāles —, kuri pilnīgi visiem potenciālajiem darbiniekiem prasa labas krievu valodas zināšanas.

Šajā laikā prasību līmenis pēc krievu valodas zināšanām ir pieaudzis, tās kļuvušas praktiski obligātas lielākajā daļā privātuzņēmumu. Ir tādi darba sludinājumu portāli, kur krievu valodas prasme tiek pieprasīta teju katrā sludinājumā. Turklāt ne tikai tādos uzņēmumos, kuri strādā vien Latvijā vai sadarbojas ar Krieviju un citām NVS valstīm, bet arī lielu starptautisku uzņēmumu meitaskompānijās un filiālēs. Vairāki darbinieki, kuri vēlējās palikt anonīmi, – atzina: lai gan ar klientiem jāsazinās, piemēram, angliski vai vāciski, tomēr augstākā un jo īpaši vidējā līmeņa vadītājiem ērtāk ir tad, ja iekšējā saziņas valoda ir krievu. Zināms kuriozs – pat, atlasot speciālistus darbam ārvalstīs, priekšroka tiekot dota cilvēkiem, kuri prot krievu, nevis konkrētās valsts, piemēram, Kanādas vai Šveices, valodu.

Patlaban, uzaicinot strādāt finansiāli izdevīgākos jeb lētākos darbiniekus no Baltkrievijas, Ukrainas, Moldovas, tieši šī krievu valodas lietošana arvien vairāk nostiprinās. Faktors, ka trešo valstu pilsoņiem tiek garantēts daudz augstāks komforta līmenis, atrodoties jau pazīstamajā, t.i.. krievu valodas vidē, uzņēmējiem, kuri šajās valstīs meklē darbaspēku, sniedz papildu priekšrocības.

"Ir valstis, kur noteiktu valodu prasmi izmanto, lai kādā jomā ierobežotu piekļuvi tās darba tirgum. Taču tā ir valsts valoda (valodas)."

Ar obligāti vēlamu prasību zināt krievu valodu tādā veidā tiek diskriminēti tie latvieši, kuru valodas prasme nav izcila vai tādas nav nemaz. Taču, ja kāds vērstos tiesā, cenšoties pierādīt, ka darba devējs pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizlieguma principu, viņam klātos smagi, jo vienmēr var atrast kādu citu motivāciju darba atteikumam. Īpaši ērts „siets”, lai tiktu vaļā no krievu valodas nepratējiem, ir personāla atlases firmas, kuras, izlasot CV, tādus vienkārši ignorē. Ja pajautāsiet, kāpēc esat saņēmis atteikumu, saņemsiet standartatbildi: „Jūsu pieredze ir laba, bet citiem tā bijusi vēl labāka!” Turklāt personāla atlases firmas atrodas „komercnoslēpuma aizvēnī”, un tām nav jāsniedz paskaidrojums par to, kuram uzņēmumam tikusi veikta personāla atlase, kādi bijuši kritēriji tam, lai konkrētais cilvēks tiktu uzaicināts kaut vai tikai uz pirmo atlases kārtu.

Vairāku personīgi aptaujātu cilvēku pieredze liecina – ja sludinājumā, kur tiek meklēts, piemēram, programmētājs, minēts, ka „sarunvalodas līmenī nepieciešama krievu valoda”, kandidāti, kuriem nav šīs prasmes apliecinājuma vai kuru CV vienkārši izskatās aizdomīgi, piemēram, viņi ir pārāk jauni, bez padomju laika krievu valodas ikdienas pieredzes, jo īpaši, ja nāk no Kurzemes vai Vidzemes puses, vai latvieši, kas atbraukuši no Rietumiem, tiek atsijāti jau uzreiz.

Ir valstis, kur noteiktu valodu prasme tiek izmantota, lai kādā jomā ierobežotu citu valstu pilsoņu piekļuvi tās darba tirgum. Taču tā ir valsts valoda (valodas). Piemēram, ES dalībvalstī Beļģijā veiksmīgs filtrs izrādījusies prasība pārzināt ne tikai franču, bet arī flāmu valodu – arī tad, ja darbs starptautiskā uzņēmumā notiek tikai angliski. Labi apzinoties, ka sarežģīto flāmu valodu ārvalstu grāmatveži, telekomunikāciju inženieri vai ķīmiķi, visticamāk, nezinās. Salīdzinot ar tendencēm Latvijā, šis ir pretējā virzienā vērsts process, kur kā obligāta prasība tiek uzstādītas tieši valsts valodas zināšanas, pat ja tās ikdienas tiešajā darbā nav pārāk nepieciešamas.

Iesniegtie grozījumi Darba likumā attiecībā uz valodu prasmi

Deputāti Inese Laizāne, Raivis Dzintars, Janīna Kursīte-Pakule, Ina Druviete, Dzintra Hirša, Imants Parādnieks un Silva Bendrāte Saeimā iesnieguši šādus ierosinājumus grozījumiem Darba likumā:

1. Papildināt likuma 29. pantu ar jaunu (1)1 daļu šādā redakcijā:

„(1)1 Darba devējam aizliegts pieprasīt konkrētas svešvalodas prasmi, ja darba pienākumos neietilpst šīs svešvalodas lietošana.”

2. Papildināt likuma 29. pantu ar jaunu (3)1 daļu šādā redakcijā:

„(3)¹ Ja strīda gadījumā darbinieks norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai netiešai diskriminācijai atkarībā no valodu prasmes, darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka valodu prasmi, vai arī to, ka noteiktas valodas prasme ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums.“

3. Papildināt likuma 32. pantu ar jaunu 4. un 5. daļu šādā redakcijā:

„(4) Darba sludinājumā aizliegts norādīt konkrētas svešvalodas prasmi, izņemot gadījumus, kad tas pamatoti nepieciešams darba vai amata pienākumu veikšanai.

(5) Ja strīda gadījumā darbinieks norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai netiešai diskriminācijai atkarībā no valodu prasmes, darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka valodu prasmi, vai arī to, ka noteiktas valodas prasme ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums.“

"Latvijas darbaspēka tirgus prasībām vislabāk ir piemērojušās skolas ar krievu mācību valodu,kur tiek mācīta krievu, latviešu un angļu valoda."

Pamatojums par labojumu nepieciešamību

Deputāti, iesniedzot grozījumus, tiem pievienojuši savu pamatojumu:

Latvijas darbaspēka tirgū arvien biežāk vērojama situācija, kad darba ņēmējam bez īpaša pamatojuma tiek pieprasītas noteiktas svešvalodas (visbiežāk krievu) zināšanas, arī gadījumos, kad komersanta darbības specifika nav saistīta tikai ar pakalpojumu sniegšanu ārvalstu klientiem vai sadarbības partneriem.

Pēc statistikas datiem, septiņās lielākajās Latvijas pilsētās dzīvo puse no valsts iedzīvotājiem, bet tikai 40% no tiem ir latvieši. Līdz ar to tur pastāv pilnīga krievu valodas pašpietiekamība, it sevišķi privātuzņēmumos. Šādā situācijā darba devēji, vai nu pieņemot darbiniekus darbā, vai arī pēc viņu pieņemšanas darbā kā obligātu pieprasa krievu valodas prasmi, jo vairākums viņu klientu un arī vairākums strādājošo ir krieviski runājošie.

Savukārt Latvijas novados un mazpilsētās latviešu īpatsvars ir 75% (Kurzemē un Vidzemē pat 90%) un nav reālas nepieciešamības mācīties, zināt un lietot krievu valodu. Šo novadu un pilsētu pašvaldības pat teorētiski nespētu nodrošināt skolas ar pietiekamu skaitu krievu valodas skolotāju, ja skolēni, piemēram, vācu valodas vietā gribētu mācīties krievu valodu. Skolās ar latviešu mācību valodu 16 gadu laikā tikai aptuveni 35% skolēnu kā svešvalodu ir apguvuši krievu valodu.

Darbaspēka tirgus Latvijas lielākajās pilsētās, kur ir salīdzinoši mazāks bezdarbs un augstāks dzīves līmenis, noteicoši pieprasa ne tikai latviešu, bet arī krievu valodas zināšanas. Līdz ar to absolūtais vairākums krieviski nerunājošo Latvijas iedzīvotāju praktiski nevar strādāt ļoti daudzos privātuzņēmumos, kā arī daudzās valsts iestādēs, ja attiecīgajā reģionā krieviski runājošo klientu skaits ir kritiski liels.

Rezultātā Latvijas darbaspēka tirgus prasībām vislabāk ir piemērojušās skolas ar krievu mācību valodu, kurās pamatā tiek mācīta krievu, latviešu un angļu valoda. Savukārt skolās ar latviešu mācību valodu māca vispirms latviešu, angļu, vācu un tikai tad krievu valodu. Šis modelis ir vairāk piemērots darbaspēka eksportam uz Angliju, Īriju, ASV, Vāciju un citām valstīm, kurās lieto angļu vai vācu valodu. Latvijas lauku jauniešiem dodoties darba meklējumos uz ārvalstīm, Latvijas valodas telpa tiek vēl vairāk rusificēta.

"Ja jūs aicināt uz nevienlīdzību, ja jūs aicināt uz to, lai Latvijā būtu diskriminācija pēc etniskās pazīmes, lai tie Latvijas pilsoņi, kas nav etniskie latvieši, būtu otrās šķiras pilsoņi, tā arī sakiet,"

Boriss Cilevičs

Lai risinātu šo problēmu un pārtrauktu krieviski nerunājošo darba ņēmēju lingvistisko diskrimināciju, likumprojektā noteikts, ka turpmāk, publicējot darba sludinājumus, veicot darba intervijas, dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā darba devējiem būs aizliegts noteikt nesamērīgas prasības konkrētu svešvalodu prasmei. Svešvalodu prasmi turpmāk varētu pieprasīt tikai tad, ja darba pienākumus nav iespējams veikt bez attiecīgās svešvalodas prasmes.”

Debašu vietā – divi pilnīgi pretēji viedokļi

Saeimas debates liecināja, ka latviešu valodas kā valsts valodas pozīcijas jāaizstāv katrā dzīves jomā, ka tikai Valsts valodas likums pats par sevi nenodrošina to, lai latviešu valoda kļūtu par reālu pamatu sabiedrības integrācijai.

Valērijs Agešins uzskata, ka iecerētie Darba likuma grozījumi „neatbilst tiesiskā un demokrātiskā valstī vispārpieņemtajiem tiesību principiem”. Deputāts domā: „Nav ievērots samērīguma princips – darba devējam noteiktie ierobežojumi nav pamatoti ar sabiedrības labumu, kam jābūt lielākam nekā darba devēja tiesisko interešu ierobežošanai. Nav ievērots privātpersonu tiesību ievērošanas princips. Būtiski ir saprast, ka, nesamērīgi sašaurinot darba devēju rīcības brīvību, tajā skaitā ierobežojot tiesības noslēgt līgumus ar piemērotākiem darbiniekiem, tiek nodarīts būtisks kaitējums Latvijas tautsaimniecībai un Latvijas uzņēmumu konkurētspējai. Minētais aizliegums rada apstākļus, lai Latvijas uzņēmumi nebūtu spējīgi efektīvi sadarboties ar citu valstu komersantiem. Un nav ievērots demokrātiskas iekārtas princips. Valodas prasmju nepieciešamība Latvijas ierobežotajā darba tirgū ir objektīva nepieciešamība, tāpēc valodu prasmju izvirzīšana kandidātiem vai to vērtēšanā kā priekšrocība atlases procesā nav vērtējama kā tiešas vai netiešas diskriminācijas aizlieguma pārkāpums. Šādi grozījumi, neapšaubāmi, šķeļ Latvijas sabiedrību laikā, kad kopīgiem spēkiem ir jāstrādā ar mērķi pārvarēt ekonomisko krīzi valstī.”

Viņu atbalsta arī Boriss Cilevičs, kurš grozījumu projektu kritizēja daudz skarbāk, uzskatot, ka Latvijā nekādas diskriminācijas valodas prasmju dēļ neesot, bet problēma esot uzpūsta gaidāmo ārkārtas vēlēšanu tuvuma dēļ: ”Parādiet man konkrētas sūdzības! Parādiet man konkrētas tiesas prāvas! Parādiet man kaut vai vienu konkrētu cilvēku, kas tiek diskriminēts it kā krievu valodas nezināšanas dēļ! (..) Līdz šim brīdim nevienu konkrētu piemēru jūs nespējat minēt. Un skaidrs, kāpēc, jo tas viss ir izdomāts, jo tas ir absolūti mākslīgs.” Deputāts izteica viedokli, ka šajos labojumos saskatāmas rasisma pazīmes un to pamatā ir „nepareizi izprasts patriotisms”. B. Cilevičs aicināja: „Man gribētos, lai lietas tiktu sauktas skaidrā valodā. Ja jūs aicināt uz nevienlīdzību, ja jūs aicināt uz to, lai Latvijā būtu diskriminācija pēc etniskās pazīmes, lai tie Latvijas pilsoņi, kas nav etniskie latvieši, būtu otrās šķiras pilsoņi, tā arī sakiet. Principā jūs to neslēpjat, bet runājiet tad skaidrā valodā, ka jūs esat pret mūsdienu Eiropas vērtībām, ka jūs esat pret diskriminācijas aizliegumu, bet nemelojiet, piedodiet, jo tagad, piedāvājot it kā aizsardzību pret diskrimināciju, jūs piedāvājat tieši diskriminējošus pasākumus.”

„Man šķiet, ka mēs esam nonākuši diezgan traģiskā situācijā – ne bez tādu bijušo izglītības ministru kā Ina Druviete un Kārlis Šadurskis rīcības, ka latviešu skolu absolventi zaudē konkurencē ar mazākumtautību skolām valodu zināšanām,” savu pārliecību pauda Sergejs Dolgopolovs. “Un tā tiešām ir traģiska situācija. Tā vietā, lai censtos uzlabot svešvalodu apguvi izglītībā, lai runātu tieši par šo lietu, mēs sākam domāt un rosināt visādus ierobežojumus uzņēmējdarbībā.”

Ina Druviete, viena no Darba likuma grozījumu projekta autoriem, izskaidroja minēto grozījumu būtību un to, kādos gadījumos šādi ierobežojumi attiecībā uz valodas prasmju pieprasīšanu būtu pieļaujami, uzsverot samērīguma principu.

Deputāte detalizētāk pakavējās pie konkrētiem gadījumiem. “Ir divi atslēgas jēdzieni šajos priekšlikumos. Pirmkārt, ja darba pienākumos neietilpst konkrētas svešvalodas lietošana. Runājam par vārdu „neietilpst”. Tātad, ja ietilpst, nekādu problēmu. Ja cilvēks strādā starptautiskā uzņēmumā, ja viņa darba pienākumi ir saistīti ar sakariem jebkurā zemeslodes virzienā, tad jebkura svešvalodas prasme ietilpst darba pienākumos.

"Ja mēs šaubāmies, kāds ir sabiedrības ieguvums no šiem grozījumiem, tad mums vispār ir jāatgriežas pie pašiem pamatiem, kāpēc mums ir Valsts valodas likums un, vēl jo vairāk, valsts valodas statuss,"

Ina Druviete

Otrkārt, ja rodas domstarpības starp darba ņēmēju un darba devēju, tad darba devēja pienākums ir pierādīt, ka šī prasme ir nepieciešama. Bet darba devējs taču neizvirzītu nereālu prasību, ja tiešām nebūtu pārliecināts par tās pamatotību. Tātad darba devējam neradīsies ne mazākās grūtības pierādīt, ka šī svešvalodu prasme tiešām ir nepieciešama. Un problēmu atkal nav. Problēma rodas tādā gadījumā, ja starp daudzajiem Latvijas darba ņēmējiem ir grupa, tiesa, neliela, bet ar pilnīgām tiesībām uz eksistenci, kas prot tikai valsts valodu vai arī kas prot divas, trīs, četras, piecas, sešas svešvalodas, bet starp kurām nav krievu valodas. Runāsim skaidri un gaiši. Problēma šeit lielā mērā skar krievu valodu, kaut arī ne tikai. Vai tiešām jūs domājat, ka nav samērīgi nodrošināt arī šāda darba ņēmēja tiesības, jo viņš taču nepretendētu uz amatiem, kur šīs svešvalodas prasme ir nepieciešama. Ja mēs šaubāmies, kāds ir sabiedrības ieguvums, tad mums vispār ir jāatgriežas pie pašiem pamatiem, kāpēc mums ir Valsts valodas likums un vēl jo vairāk, valsts valodas statuss. Vai tad tam jābūt tikai nominālam? Tādā gadījumā atkal ir jāatgriežas pie bezjēdzīgās diskusijas, ko tad nozīmē vienīgā valsts valoda. Tā nozīmē pašpietiekamību. Mēs tātad visur un vienmēr teorētiski un ideālā gadījumā arī praktiski varam iztikt ar šo valodu. Un šī būtībā ir vienīgā likumdošanas norma, kas šādā aspektā aizstāv darba devēja tiesības. Tātad, protams, ka tas ir ieguvums sabiedrības interesēm.

Vai tad tas ierobežos darba tirgu? Nē, gluži otrādi, tas dos iespējas iesaistīties darba tirgū arī tiem, kuriem līdz šim šī citu valodu neprasme ir bijusi šķērslis.”

Patlaban publiski pret šo grozījumu projektu portālā www.nozare.lv vērsusies Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle. Viņa uzskata: ”Šādi priekšlikumi grozījumiem Darba likumā ir ne tikai papildu administratīvais slogs darba devējiem un ierobežojumi nodarbinātībai, bet arī klaja necieņa pret godīgiem nodokļu maksātājiem – darba devējiem un profesionālu speciālistu diskriminācija darba tirgū.” Pēc E. Egles domām, grozījumi ir pretrunā ar Satversmi, ar Valsts valodas likumu, tie neatbilst tiesiskā un demokrātiskā valstī vispārpieņemtiem tiesību principiem, – nav ievērots samērīguma princips, kā arī nav ievērots privātpersonu tiesību ievērošanas princips, un visbeidzot nav ievērots demokrātiskas iekārtas princips.

Saeimā par grozījumiem nobalsoja 42 deputāti, pret bija 26, atturējās 4 deputāti. Likumprojekts pirmajā lasījumā nu ir atbalstīts, un līdz 7. jūlijam Saeimā tiks iesniegti labojumi Darba likuma grozījumu 2. lasījumam. To, vai šādi grozījumi tiks pieņemti vēl līdz esošās Saeimas darba beigām, noteiks politiskā griba, uzskata vairāki aptaujātie deputāti.