Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ja nav zināms, kas ir medija īpašnieks, nav saprotams, cik neatkarīgs savā vārda brīvībā ir pats medijs.
FOTO: A.F.I.
Nākamajā dienā, 16. jūnijā, Saeima nodeva komisijām izskatīšanai grozījumus Komerclikumā, kas prasīs atklāt uzņēmumu patiesā labuma guvējus jeb ofšoru īpašniekus.
Beidzot jautājums par uzņēmumu īpašnieku celšanu atklātībā ir vismaz izkustējies. Latvijā šajā jomā ir daudz nezināmā, kas nereti izpaužas valsts kā uzņēmumu kapitāldaļu turētājas nespējā kontrolēt ārzonu bruņu sargāto partneru rīcību un novērst kaitējumu valsts interesēm. Pret ofšoru cietoksni mēdz atdurties arī tiesībsargājošās iestādes. Taču problēmas virspusē ir arī plašsaziņas līdzekļi, kuru loma sabiedriskās domas ietekmēšanā ir ļoti liela un kuri, protams, kādam pieder.
Mediju lietotājiem jāzina, kas nosaka to saturu
Ievadot komisijas sēdi, tās priekšsēdētāja Ingrīda Circene norādīja, ka mediju vides caurspīdīguma nodrošināšana nav viegls uzdevums arī pārējās Eiropas Savienības valstīs, un to atzīstot arī ārvalstu kolēģi. „Zviedrijas parlamentārietis un Eiropas Padomes pārstāvis plašsaziņu līdzekļu brīvības jautājumos Matss Johansons sacījis – ja mēs atradīsim optimālo veidu, kā mediju un vārda brīvību līdzsvarot ar valsts regulējumu, tas būtu zelta atklājums, ko varētu izmantot visas Eiropas Savienības valstis,” teica I. Circene.
„Ja ir zināmi īpašnieki, tad nav aizdomu, ka nezināmas juridiskās vai fiziskās personas kontrolē pārāk lielu mediju daļu un apdraud viedokļu daudzveidību,” komisijas sēdē uzsvēra Anda Rožukalne, Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) un Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes vadītāja. „Tāpēc no šiem grozījumiem, ko asociācija ir iesniegusi, ir atkarīga arī redakcionālā neatkarība. Ja nav iespējams īstenot tos pienākumus un atbildību, kas minēta likumā „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” un attiecas uz žurnālistu un redaktoru, tad arī darbs ir apšaubāms.”
LŽA piedāvāto grozījumu mērķi ir trīs:
Ko liecina Eiropas Savienības nostādnes un pieredze
Eiropas Savienībā ir vairāki dokumenti, kas vērsti uz iepriekš minēto plašsaziņas līdzekļu neatkarības un to pausto viedokļu daudzveidības nodrošināšanu. Viens no tiem ir Direktīva 2007/65/EL (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva), kurā cita starpā teikts: „Ņemot vērā audiovizuālo mediju pakalpojumu īpašo būtību, jo īpaši šo pakalpojumu ietekmi uz cilvēku uzskatu veidošanu, lietotājiem ir būtiski precīzi zināt, kurš ir atbildīgs par šo pakalpojumu saturu. Tādēļ ir svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka lietotājiem jebkurā laikā ir vienkārša un tieša piekļuve informācijai par mediju pakalpojumu sniedzēju.”
Arī Eiropas Parlamenta rezolūcija par plašsaziņas līdzekļu koncentrēšanos un plurālismu Eiropas Savienībā (2008. gada 25. septembris) kā vienu no nostādnēm uzsver: plašsaziņas līdzekļi joprojām ir politiskās ietekmes instruments, un pastāv risks veiksmīgai plašsaziņas līdzekļu spējai veikt savus pienākumus kā demokrātijas uzraugam, jo privāto plašsaziņas līdzekļu uzņēmumi galvenokārt ir orientēti uz finansiālās peļņas gūšanu; tā kā šī motivācija var apdraudēt dažādību, satura kvalitāti un viedokļu daudzveidīgumu, nedrīkst pieļaut, lai plašsaziņas līdzekļu plurālisma nosargāšana paliek tikai tirgus mehānismu ziņā.
"Ja ir zināmi īpašnieki, tad nav aizdomu, ka nezināmas juridiskās vai fiziskās personas kontrolē pārāk lielu mediju daļu un apdraud viedokļu daudzveidību."
Ko šeit piebilst? Tieši kā Latvijai rakstīts. Šos argumentus A. Rožukalne izklāstīja komisijas sēdē asociācijas priekšlikumu stiprināšanai. Jo iepriekšējā komisijas sēdē izvērsās diskusija, ciktāl iespējams reāli atklāt mediju īpašniekus: juridisko vai arī fizisko personu līmenī. Savus atzinumus par iesniegtajiem priekšlikumiem deva arī Saeimas Juridiskais birojs, atspēkojot, kādēļ kāda no paredzētajām rīcībām nav iespējama reālo biznesa procesu un juridisko šķēršļu dēļ. Loģiski izvirzījās jautājums par pārējās Eiropas Savienības valstīs gūto pieredzi, tādēļ A. Rožukalne bija sagatavojusi izsmeļošu informāciju arī par pārējo Eiropas valstu pieredzi mediju uzņēmumu īpašnieku atklātuma nodrošināšanā un šo prasību regulējumā.
„Latvijā 2005. gadā tika veikts pētījums „Television across Europe: regulation, policy and independence” („Televīzija Eiropā: regula, politika un neatkarība”), un tajā ieteikumi īstenībā ir tādi paši kā šodien - ir jāpieņem tiesību akti, kas mediju regulatoriem ļauj izvērtēt visus mediju īpašumtiesību līmeņus. Šāds ieteikums bija arī Nacionālajai radio un televīzijas padomei (tagad Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei) – aicinājums veidot viegli pieejamas datubāzes par mediju īpašniekiem un pārvarēt caurspīdīguma trūkumu šajā jomā. Kā arī runāt par to, ka starptautisks mediju īpašnieks būtu jāpakļauj vietējiem likumiem – šis jautājums citās ES valstīs tiek sekmīgi risināts, norādīja Žurnālistu asociācijas vadītāja.
Kā rīkojas Lielbritānijā
Lielbritānijā ir izveidots komunikācijas birojs „Ofcom” , kas vienlaikus ir gan mediju regulators, gan konkurences uzraugs un arī pieprasa informāciju par to īpašniekiem.
Tas attiecas uz tiem mediju īpašnieku pārstāvjiem, kuru kapitāla daļu īpatsvars medijā pārsniedz 5%, un ne tikai par īpašniekiem, bet arī direktoriem, ja mediju dibina vai kontrolē vairākas kompānijas.
Par šīm personām „Ofcom” ir jāiesniedz detalizēta informācija: saistība ar bankrota vai maksātnespējas gadījumiem, iepriekšējā līdzdalība uzņēmumos, kas bijuši medija licences turētāji. Ja dibinātājs ir uzņēmums, tad jāiesniedz arī organizatoriskās struktūras shēma, kas izskaidro dibinātājas kompānijas īpašumtiesības, ieskaitot akciju procentuālo sadalījumu, kā arī šīs kompānijas pašas akciju daudzumu citās kompānijās. Tā ir padziļināta izpēte, ko veic Lielbritānijā un kas ir ieteikta Latvijai jau pirms vairākiem gadiem.
Spēkā ir arī vairāki stingri priekšnoteikumi, kas var būt šķērslis, lai varētu dibināt, reģistrēt uzņēmumu un saņemt licenci darbībai Lielbritānijā:
„Tie ir stingrāki noteikumi, nekā mēs bijām paredzējuši,” norādīja A. Rožukalne.
"Ir jāpieņem tiesību akti, kas mediju regulatoriem ļauj izvērtēt visus mediju īpašumtiesību līmeņus.
Īrijā savukārt tiek izvērtēti medija dibinātāja vai nākamā īpašnieka finanšu resursi. Īrijas Radio un televīzijas likums paredz, ka nacionālā uzraudzības instance, piešķirot apraides līguma tiesības, „izvērtē pieteicēju, bet, ja pieteicējs ir korporācija, tad arī korporācijas, tās direktora, vadītāja, sekretariāta un citu dalībnieku rādītājus, kā arī to dalībnieku un daļu turētāju rādītājus”. Tāpat nacionālā uzraudzības padome ņem vērā „iesniedzēja pieejamo finanšu ekspertīzes un pieredzes piemērotību un to, kā iesniedzēja darbība atbilst labas ekonomikas principiem”, arī to, vai personas un personu grupas neiegūst pārāk lielu kontroli vienā medijā. Ja pieprasītā informācija netiek sniegta, pārvalde līgumu ar mediju neparaksta.
Lietuvas, Norvēģijas un Vācijas pieredze
Lietuvā jau kopš 1995. gada ir prasība mediju īpašniekus publiskot, norādot tos Uzņēmumu reģistrā. Taču, kā liecina reālā prakse, tas ne vienmēr laikus un ne visā pilnībā tiek izpildīts, atzina A. Rožukalne. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite 2009. gada decembrī rosināja papildinājumus tiesību aktos, kas aizliegtu banku filiālēm kļūt par mediju vai to daļu īpašniekiem.
Šo normatīvo aktu grozījumu pamatā ir fakts, ka bankai „Snoras” pieder 34% akciju mediju uzņēmumā „Lietuvos Rytas” (TV kanāls un vairākas avīzes). „Kā informēja lietuviešu kolēģi, šie grozījumi tika ļoti aktīvi virzīti un arī pieņemti saistībā tieši ar šo gadījumu. Līdzīgi kā Lielbritānijā, arī Lietuvā tagad medijus aizliegts iegādāties politiskajām partijām.”
Norvēģijā ir īpašs Plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību likums, kas attiecas uz jebkura veida īpašuma tiesībām, kā arī uz aktīvu iegādi, kas saistīta ar pilnīgu vai daļēju kontroles iegūšanu. Likums arī paredz, ka mediju uzraudzības instance ir Norvēģijas Plašsaziņas līdzekļu pārvalde. Tā var iejaukties un vērsties pret īpašniekiem mediju uzņēmumos, ja persona, kas iegādājas mediju uzņēmuma daļu atsevišķi vai sadarbībā ar citiem, ir ieguvusi vai iegūs nozīmīgu īpašumtiesību stāvokli valsts vai reģionālo mediju tirgū, un tas ir pretrunā ar mērķi, kas noteikts likuma 1. sadaļā – nodrošināt vārda brīvību, līdzvērtīgas dažādu viedokļu izpaušanas iespējas un mediju daudzveidību. Svarīgi ir tas, ka tiek kontrolēti arī reģionālo mediju īpašnieki, lai tie nekoncentrējas vairākos reģionos.
Minētajai pārvaldei ir tiesības aizliegt medija vai tā daļu iegādi, kā arī uzlikt par pienākumu atbrīvoties no iegūtās ietekmes (pārkārtot īpašnieku struktūru) vai pieprasīt pārveidot medija īpašuma daļas ar tādiem nosacījumiem, kas atbilst likuma 1. sadaļā minētajam mērķim.
Vācijā ir ļoti daudz starptautisku mediju, un tādēļ tur pastāv arī vairākas valsts iestādes, kas šo plašsaziņas līdzekļu uzņēmumu darbību pārrauga: līdzās mediju regulatoram darbojas īpaša Vācijas mediju uzraudzības komisija, kura seko informācijai, kas tiek sniegta par mediju īpašniekiem regulatoram, to pārbauda, analizē faktus par mediju akcionāru izmaiņām. Ja kāda no mediju uzņēmuma balsstiesīgo īpašnieku daļām darījumu rezultātā pārsniedz 5%, tad saskaņā ar mediju uzņēmumu darbību regulējošiem likumiem par to ir jāziņo Federālajai finanšu pakalpojumu kontrolei (daļa, kas ir mazāka par 5%, tiek uzskatīta par pārāk mazu, lai būtiski ietekmētu plurālismu medijā).
Protams, var lūkoties pēc Vācijas un Apvienotās Karalistes piemēra, bet, kā skaidroja A. Rožukalne, arī mūsu pašu Komerclikumā ir teikts – par vērā ņemamu tiek uzskatīts īpašnieks vai īpašnieku grupa, kas pārvalda 1/20 daļu (tātad 5%) no uzņēmuma kapitāla vērtības.
Tātad 5% robeža uzlūkojama par derīgu ne tikai ārvalstīs, bet arī Latvijā, lēma komisija.
Kad saduras divas brīvības
Taču vēl paliek jautājums - cik bieži un kā jāsniedz informācija par mediju īpašniekiem un kas to uzraudzīs?
Komisijas sēdē A. Rožukalne izteica divus priekšlikumus: tiem uzņēmumiem, kas jau darbojas, tas jādara sešu mēnešu laikā kopš likuma grozījumu stāšanās spēkā (ja tie tiks pieņemti); savukārt, ja notiek īpašnieku struktūras maiņa un jaunā īpašnieka līdzdalības apjoms pārsniedz 5%, tad – viena mēneša laikā.
Vēl tika izteikts priekšlikums papildināt informācijas apjomu, kas jāsniedz par mediju dibinātājiem reģistrācijas, licences saņemšanas vai īpašnieku maiņas gadījumā.
Inese Lībiņa-Egnere, Valsts prezidenta juridiskā padomniece, komisijas sēdē sacīja: „Sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu uzņēmumu tirgum kopumā, protams, ir nepieciešams atsevišķs regulējums. Esmu iepazinusies ar iesniegtajiem priekšlikumiem likumprojektam un arī ar Saeimas Juridiskā biroja ieteikumiem. Man jāsaka, ka ir jāpiekrīt abām pusēm, jo šajā gadījumā saduras divas konstitucionāli aizsargātas brīvības – preses brīvība un tiesības uz īpašumu; tad ir jāatrod šis samērīgais ietvars, kā konstitucionāli salīdzināt šīs abas vērtības un atrast risinājumu, un tad mēs varēsim runāt par regulētu uzņēmējdarbību mediju jomā.
"Likumā var ierakstīt visu ko, bet – kā to izdarīt juridiski pareizi, lai šīs normas arī tiktu īstenotas?"
Latvijas faktiskā problemātika nedaudz atšķiras no šiem piemēriem citās Eiropas valstīs, kur prakse par šo regulēto uzņēmējdarbību ir jau pietiekami apjomīga.” Viņa norādīja, ka preses likums ir ļoti sens un īstenībā neatbilst pašreizējai situācijai Latvijā. „Neredzu, ka tikai ar kosmētiskiem labojumiem to būtu iespējams mainīt. Bet, ja ir šī vienošanās, ka problēma ir saredzēta un tā ir jārisina, tad katrā ziņā juridiski labu risinājumu mēs varam atrast, ņemot vērā tos piemērus, kas ir citās valstīs un arī to kompetenci, kas Latvijā ir konstitucionālo tiesību ekspertiem,” sacīja I. Lībiņa-Egnere.
Par turpmāko spriedīs darba grupa
Deputāts Boriss Cilevičs pauda viedokli, ka saistībā ar likuma grozījumiem ir izteiktas labas domas, „bet jāskatās plašākā kontekstā. Mēs runājam par īpašnieku atklāšanu līdz fiziskajām personām, bet arī Lielbritānijā ir runa gan par juridiskajām, gan fiziskajām personām. Likumā var ierakstīt visu ko, bet – kā to izdarīt juridiski pareizi, lai šīs normas arī tiktu īstenotas? Vai tiešām galvenais līdzeklis, kas nodrošinātu īpašnieku atklātību medijos, ir fiziskas personas noskaidrošana un uzrādīšana?”
Savukārt Dzintars Rasnačs uzskatīja, ka ir jāveido darba grupa un iestrādes nākamajai Saeimai un nākamajai Cilvēktiesību komisijai. „Bet mēs varētu pirmo soli spert un vismaz kaut ko uzlabot pašreizējos likumos, ieviešot kaut vai grozījumus par šiem pieciem procentiem, un tad jau var domāt par jauna, varbūt pat vairāku likumu izstrādi.”
Viņš arī aicināja, pilnveidojot likumprojektu, noteikt lielākus kontroles mehānismus arī attiecībā uz masu informācijas līdzekļiem, ja tie reģistrēti ārzonās.
Var noprast, ka jautājumā par mediju īpašnieku publiskošanas prasībām pilnīgas vienprātības nav arī mediju sabiedrisko organizāciju pārstāvju starpā. Latvijas raidorganizāciju direktore Gunta Līdaka, atsaucoties uz savu pieredzi Lielbritānijā, kur Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījums par medija īpašnieku atklāšanu palicis bez atbildes, bija skeptiska par pozitīvu iznākumu Latvijā, kur pietāte pret valsts iestādēm un likumiem ir daudz mazāka. Arī viņa uzdeva jautājumu - kura būs tā institūcija, kas Latvijā uzraudzīs šo procesu?
Latvijas Preses izdevēju asociācijas izpilddirektors Guntars Līcis LV portālam uzsvēra, ka viņa pārstāvētā organizācija visnotaļ atbalsta to, lai sistēma tiktu veidota maksimāli atklāta, taču normatīvajos aktos ir jāiekļauj tādas normas, kas reāli tiktu arī izpildītas.
Lai vienotos par optimālajiem risinājumiem, kā samazināt īpašnieku ietekmi uz plašsaziņas līdzekļu darbu, plānots dibināt darba grupu, kurā strādās gan deputāti, gan eksperti, gan profesionālo asociāciju pārstāvji. Darba grupai būs jācenšas atrast labu juridisku risinājumu, lai, ieviešot izmaiņas esošajā regulējumā, netiktu apdraudēts kāds no demokrātiskas sabiedrības aspektiem, tostarp preses brīvība un brīvība nodarboties ar uzņēmējdarbību, informēja I. Circene, norādot, ka svarīgi ir saglabāt redakcionālo neatkarību, sevišķi mainoties īpašniekiem.
Likumprojekts „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” Saeimai vēl jāskata divos lasījumos.
