Kā risināt parādu strīdu pirmstiesas stadijā (II)

Civillikuma 1732. pants nosaka, ka saistību tiesības aizsargājamas tikai tiesas ceļā, taču 1733. pants pieļauj arī izņēmuma gadījumus, kad kreditors, ja tiek apdraudēta saistību izpilde no parādnieka puses, var izlietot arī ārpus tiesas līdzekļus, piemēram, mantas aizturējuma tiesības. Savukārt minētā likuma 1741. pants min arī ķīlāšanas tiesības.

Ar preces aizturēšanu – uzmanīgi

Saistībā ar mantas aizturēšanu advokātu biroja "Sorainen" zvērināts advokāts J. Līkops min piemēru no prakses. "Nomnieks ilgstoši nemaksā nomas maksu, bet telpas izmanto un pat negrasās tās atbrīvot. Iznomātājs nomnieka mantas patvaļīgi aizved uz citu vietu, varbūt pat nojauc kādu būvi un domā, ka viss ir atrisinājies. Taču tā nav, jo iznomātājs var iekļūt vēl lielākās problēmās. Pirmkārt, cietušais nomnieks var celt civiltiesisku prasību par sagādātajiem zaudējumiem, sabojātu vai zaudētu īpašumu, un tādējādi vajātājs var kļūt par vajāto".

Pirms kāda laika (sevišķi krīzes dienās) telpu iznomātāji centās izmantot noliktavā vai veikalā esošo preču aizturējuma tiesības, tiecoties apmierināt savu prasījumu. Praksē izrādījies, ka tas lielākoties ir vājš instruments: pirmkārt, parādnieks var noformēt līgumu ar atpakaļejošu datumu, saskaņā ar kuru mantas aizturēšanas brīdī jau bijušas pārdotas un parādniekam vairs nepiederēja. Otrkārt, lielākajā daļā gadījumu uz parādnieka mantām jau būs nodibinātas komercķīlas, kurām ir prioritāte. Treškārt, pastāv arī šīs rīcības praktiskā puse – mantas ir jāpārņem, tās visas ir sīki jāuzskaita un jādokumentē, kā arī pēc tam atbilstoši jāuzglabā. Citādi parādnieks var celt pretenzijas, ka daļa mantu ir nozagtas, pazudušas vai sabojātas."

"Cietušais nomnieks var celt civiltiesisku prasību par sagādātajiem zaudējumiem, un tādējādi vajātājs var kļūt par vajāto."

Ja aizturamā manta ir viegli inventarizējama (piemēram, auto vai traktors) un tā nav jau pārdota vai ieķīlāta, tad varbūt ir jēga šādi rīkoties, bet pārņemšanu ieteicams veikt tiesu izpildītāja klātbūtnē, iesaka J. Līkops. "Labākais variants patiešām būs tad, ja parādnieks lūgs mantu atdot un piekritīs parādu atmaksāt, bet praksē diemžēl nereti iznāk tieši pretēji: parādnieki par aizturēto mantu lielākoties neliekas ne zinis, un tad ir jautājums – ko ar to darīt? Glabāt, par to vēl piemaksājot?"

Tomēr tas nenozīmē, ka līgumā nevajadzētu paredzēt iznomātāja aizturējuma tiesību. Tieši pretēji – iznomātājiem šādu tiesību ir jāparedz, bet pirms tās izlietošanas ir vērts novērtēt iespējamo ieguvumu.

"Jebkurā gadījumā parādu jācenšas atgūt savlaicīgi, aktīvi un rakstveidā sazinoties ar parādnieku, iespējams, jau sākumā brīdinot par iespējamu mantas aizturēšanu, nevis pasīvi uzkrājot lielu parāda summu."

J. Līkops arī iesaka pārdomāt – vai tomēr dažreiz šādas parādu lietas nav izdevīgāk risināt šķīrējtiesā. "Protams, ir nostiprinājies priekšstats, ka šīs tiesas nav tik uzticamas, un acīmredzot Latvijā, kur šo tiesu ir ļoti daudz, tam varētu būt zināms pamats. Tomēr ir reizes, kad šķīrējtiesa var būt arī izdevīgākais risinājums. Piemēram, ja esat iznomātājs un jums ļoti ātri nepieciešams atbrīvot īpašumu tad, kad nomnieks nepilda savas saistības vai ir kļuvis maksātnespējīgs. Šajā gadījumā process būs daudz ātrāks un tātad – bieži izdevīgāks. Papildu ieguvums dažkārt var būt arī konfidencialitāte, jo valsts tiesās to nodrošināt faktiski nav iespējams."

Bankas vai citas personas galvojuma izlietošana

"Šis ir diezgan svarīgs aspekts, ko reizēm palaiž garām," atgādina J. Līkops. Atšķirībā no lielas daļas apdrošināšanas polisēm kreditoram ir iespēja izmantot bankas vai citas personas garantiju. Turklāt, ja nav kādu īpašu, nelabvēlīgu nosacījumu, bankas lielākoties atmaksā kreditoru prasījumus. "Taču problēma var būt tā, un ar to ir saskārušies mūsu klienti, ka pēc tam otra puse ar iesniegumu vēršas policijā un cenšas panākt krimināllietas ierosināšanu par nepamatotu garantijas izlietošanu. Tātad – kreditora prasījumam ir jābūt tiesiski pamatotam.

Īstenībā ir jānošķir galvojums no garantijas. Galvojums ir regulēts Latvijas Civillikumā, bet garantijas savukārt reglamentē Starptautiskās tirdzniecības palātas (International Chamber of Commerce) noteikumi par pieprasījuma garantijām (Uniform rules for Demand Guarantees).

Galvojuma gadījumā ir jāpastāv pamatparādam jeb pamatsaistībai. Turklāt, ja vien nav norunāts pretējais, galvojums ir izlietojams tikai pēc tam, kad pats parādnieks nespēj norēķināties ar kreditoru. Savukārt garantija ir patstāvīga garantijas izsniedzēja saistība maksāt, un kreditoram ir tiesības pa tiešo doties pie garantijas izsniedzēja."

Varbūt var samaksāt kāds cits?

Ja no parādnieka neko nav iespējams piedzīt, nav arī garantijas un nodrošinājuma, tad kreditors vēl var censties atrast citu personu, kas parādu būtu ar mieru samaksāt parādnieka vietā vai vismaz palīdzēt parāda atgūšanā, iesaka J. Līkops. Pirmām kārtām tie varētu būt komersanta pārvaldes institūciju locekļi, t.i., valde (kas gan mēdz bieži mainīties).

"Teorētiski no valdes locekļiem var piedzīt tos zaudējumus, ko viņi ar savu prettiesisko darbību nodarījuši komercsabiedrībai. Tas nozīmē, ka tad, ja kreditoram neizdodas apmierinājumu gūt no pašas sabiedrības, tad pastāv iespēja ar prasījumu vērsties pie valdes locekļiem. Praksē tas gan vairāk būs psiholoģisks ierocis, jo tiesas parasti nelabprāt piedzen šādus zaudējumus no valdes locekļiem.

"Parādnieki par aizturēto mantu lielākoties neliekas ne zinis, un tad ir jautājums – ko ar to darīt?"

Turklāt Krimināllikumā vairs nav paredzēta kriminālatbildība par savlaicīgu maksātnespējas pieteikuma neiesniegšanu – par šādu nodarījumu tagad pienākas tikai administratīvais sods. Skaidrībai gan jānorāda, ka Krimināllikumā joprojām ir noteikta atbildība par citiem nodarījumiem (novešana līdz maksātnespējai, aizdevuma nepareiza izmantošana u.tml).

Tādēļ kreditors vēstulē var brīdināt parādnieka valdes locekļus, ka gadījumā, ja parādnieks nespēs norēķināties ar kreditoru, tad kreditors vērsīsies pret valdes locekļiem personiski, tiesas ceļā apķīlājot viņu mantu. Šāda rīcība reizēm palīdz, un parāds tiešām tiek samaksāts, iespējams, paliekot parādā kādam citam kreditoram. Taču šie brīdinājumi jānoformē juridiski precīzi, lai kreditoru nevarētu apsūdzēt, piemēram, par draudēšanu vai izspiešanu.

Bez tam, lai arī sabiedrības (SIA) dalībnieki neatbild par sabiedrības saistībām un otrādi, tomēr par parāda samaksu var vērsties arī pie parādnieka dalībniekiem. Pieredze liecina, ka ārvalstu uzņēmumi, kuri augstu vērtē savu labo slavu, domā par biznesu ilgtermiņā un savās struktūrās nevēlas redzēt maksātnespējas procesus. Tādēļ parādnieka dalībnieki (mātessabiedrības) nereti atbalsta savus meitasuzņēmumus, samaksājot to parādus."

"Sorainen" zvērināta advokāta palīgs Edgars Briedis tomēr brīdina, ka valdes locekļu atbildības pierādīšana šādās lietās ir ļoti sarežģīta, arī tiesas procesā, jo tad, ja uzņēmums apzināti novests līdz maksātnespējai, pietiekami profesionāli jau būs domāts arī par atbildības pierādījumu samudžināšanu un pēdu slēpšanu. Tādēļ veiksmes gadījumi būs reti. Viņš gan min piemēru par kādu komersantu, kurš nodibinājis SIA it kā mēbeļu ražošanai pēc pasūtījuma, izsludinājis šo pakalpojumu, iekasējis no klientiem avansu, aptuveni mēnesi risinājis ar viņiem sarunas, aizbildinoties par darbu kavēšanos, un pēc tam uzņēmumu slēdzis. Pirmajā reizē viņš no atbildības izvairījies, pierādot sava biznesa neveiksmi, bet otrajā reizē pēc analogas rīcības pret viņu tika ierosināta krimināllieta par negodīgu komercpraksi.

"Valdes locekļu atbildības pierādīšana ir ļoti sarežģīta pat tiesā."

E. Briedis norāda, ka šādu lietu veiksmīga atrisināšana ir ļoti atkarīga tieši no Ekonomikas policijas ieinteresētības neliela apjoma krāpniecības atklāšanā un arī izmeklētāju zināšanām finanšu jomā. Jāatgādina, ka par uzņēmumu ļaunprātīgu novešanu līdz bankrotam gan Komerclikumā, gan Krimināllikumā, gan Maksātnespējas likumā un vēl virknē citu normatīvo aktu ir noteikta atbildība līdz pat liegumam uz noteiktu laiku nodarboties ar komercdarbību un reālu brīvības atņemšanu, taču šādus sodus piemēro reti.

Lai parādu piedziņas lietas sakārtotu, ir izstrādāts Ārpustiesas parāda piedziņas likuma projekts, kas jau ilgstoši ir izskatīšanā Ministru kabinetā. Galvenā ideja šajā likumā ir reglamentēt parāda piedziņas procesu, arī paredzot parāda piedziņas komersantu licencēšanu un piedziņas izdevumu noteikšanu. Grozīts arī Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kopš maija paredzot nebanku kredīta devēju licencēšanu.